Šī gada 28. septembrī mūsu spīkeris Einārs Graudiņš apmeklēja Doņeckas Tautas Republiku starptautiskās komisijas sastāvā, kuras uzdevums ir tur pastrādāto noziegumu izmeklēšana. Atgriezies no Doņeckas, viņš pastāstīja, ko redzējis un dzirdējis. Cilvēkiem ar jutīgu nervu sistēmu tālāko lasīt nav ieteicams.

Pilsoņu karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā pusgadu, kaut arī Kijeva to neatzīst. Kas tad tur notiek — aiz robežas, kas sadalījusi pasauli divās nometnēs? Šodien par to pastāstīs „Dinaburg Vesti” žurnālists Vladislavs Vojevoda — viņš pavisam nesen ir atgriezies no Luganskas.

Es ilgi klusēju par karu Ukrainā un publiski neuzstājos ar kara situācijas analīzi, jo nevēlējos norādīt uz nacistu huntas kļūdām. Arī tagad es neminēšu visas huntas kļūdas, kuras to ir novedušas līdz pašreizējajai katastrofai. Minēšu tikai pašu acīmredzamāko un neapstrīdamāko.

''Vai būs karš Ukrainā?'' — šis ir viens no jautājumiem, kuru man daudzi uzdod pēdējās dienās. Kad atbildu, ka karš jau notiek, viņi mēģina precizēt: jā, bet, vai Krievija ievedīs karaspēku? Vai šķērsos Ukrainas robežu? Vai atklāti sūtīs karaspēku un tehniku?

Kijevā nesen tika publicēta „Krimas atgūšanas stratēģija”. Tās autors ir labdarības (!) fonda „Ārlietu Maidans” novērotāju padomes vadītājs Andrejs Kļimenko. Viņš uzskata, ka nepieciešama stingra pussalas ekonomiskā blokāde. 

Ukrainā izsludināta „trešā mobilizācija”. Ierindnieku, seržantu un jaunāko rezerves virsnieku iesaukuma vecums ir palielināts no 50 līdz 60 gadiem...

Daudz ko var pārmest prezidentam Janukovičam, taču viņš paziņoja, ka nedod „Berkutam” tiesības lietot ieročus, jo nevēlas izliet asinis. Patreizējam prezidentam Porošenko nav ne mazāko iebildumu pret asins izliešanu, turklāt izmantojot necilvēcīgākās metodes: brāli pavēršot pret brāli.