Pilsoņu karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā pusgadu, kaut arī Kijeva to neatzīst. Jau kopš šī kara pirmajām dienām mums, kādreizējiem vienas valsts pilsoņiem, svarīgākās ir ziņas no Ukrainas. Jo vairāk mēs uzzinām par to, kas notiek Nežaļežnajā, jo lielākas kļūst domstarpības paziņu, draugu un pat radu vidū.
 

Kas tad tur notiek — aiz robežas, kas sadalījusi pasauli divās nometnēs?
 
Šodien par to pastāstīs „Dinaburg Vesti” žurnālists Vladislavs Vojevoda — viņš pavisam nesen ir atgriezies no Luganskas.

„Dinaburg Vesti” žurnālists Vladislavs Vojevoda. Uz bruņuvestes – birka ar asins grupu.


Amerikāņu „obkoms”
 
Domstarpības mūsu vidū rada atšķirīga izpratne par taisnīgumu, godīgumu, godu un žēlsirdību. Laikā, kad vieni atbalsta Donbasa zemessardzi un lepojas ar Krieviju, kas sūta kara izmocītajai Luganskai un Doņeckai humanās palīdzības konvojus, citi, kas organizē savus, par „miera maršiem” dēvētos nodevēju gājienus, savukārt sveic bataljona „Aidar” soda ekspedīcijas, kas ciemos zvēriski iznīcina vecīšus, sievietes un bērnus, kas piebeidz pat paši savus ievainotos un kam aplaudē NATO un ASV līdz ar Eiropas Savienību.

Otrajā pusē ir gandrīz visas Latvijas politiskās figūras — to viņi atklāti deklarē masu mēdijos. Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis ir izlēmis, kurai pusei simpatizēt. Viņš ir devies divas dienas ilgā vizītē uz Kijevu, lai apspriestu, kādu atbalstu Latvija var sniegt Ukrainas bruņotajiem spēkiem.

LR Aizsardzības ministrijas ziņojumā pausts, ka R.Vējonis tiksies ar savu kolēģi no Ukrainas — Valēriju Geleteju. Protams, ja vien paspēs, jo Geleteja atstādināšanu pieprasa ne tikai armija, bet arī J.Timošenko. Pirms dažiem mēnešiem viņa izteica kaismīgu vēlmi „apšaut tos moskaļus ar kodolraķetēm”, taču pēc tam, kad Ukrainas aizsardzības ministrs V.Geletejs no tribīnes paziņoja, ka Krievija ir izdarījusi divus kodoltriecienus Ukrainai, tādu stulbību neizturēja par „oranžā Juļa”.

Tātad mūsu Vējonis plāno tikties ar šo „atbildīgo” kolēģi, kurš divu mēnešu laikā ir izpelnījies gan Radas deputātu, gan kārtību sargājošo orgānu darbinieku un vienkāršo kareivju naidu. Viņš vēlas „sniegt atbalstu”. Viņu nemulsina pat tas, ka Ukrainas prezidents P.Porošenko jau ir atzinis (no Radas tribīnes, nevis kuluāros), ka Ukrainā vairs nav gandrīz nekādu bruņoto spēku — zemessargi ir iznīcinājuši 65% tehnikas, un ukrovoini bariem vien bēg no cīņu vietām vai padodas gūstā.

Var jau gan būt, ka Latvijas ministram tas nāks par labu, jo galīgi nav saprotams, kādu palīdzību var sniegt tas, kura rīcībā ir pāris „kukuruzņika” tipa spārnotās mašīnas un tikpat „laikmetīga” tehnika, nerunājot jau par Latvijas armijas elitārajām vienībām. Droši vien, viņš sniegs morālu atbalstu. Ar dežūrsmaidiņiem un siltiem rokasspiedieniem.

Tieši tas, kas vajadzīgs Geleteja kungam, kurš teju teju izlidos no sava krēsla.

Uz šo nelielo jaunumu par vizīti dzīvi reaģēja komentētāju pulks. „Ko jūs atbalstāt?” — vaicā lielākā daļa. — Atjēdzieties, neskrieniet visai planētai pa priekšu, pēc tam būs grūti notīrīties,” — atzīst latvieši. Veltīgi — mūsu ministri dzird tikai rīkojumus no Vašingtonas „obkoma”, un nekādi sirdsapziņas pārmetumi viņus nemocīs. Pielikt pūles, lai uzzinātu patiesību, — tas nav domāts viņiem.




„Attaisnot — tas nozīmē būt līdzzinātājam!”
 

Par to visu es runāju ar „citu” latvieti, savu kolēģi — operatoru. Par laimi, pat tik pasīvā sabiedrībā, kā mūsējā, ir vēl atrodami cilvēki, žurnālisti, kuri vēlas aizrakties līdz patiesībai un tādēļ ir gatavi riskēt pat ar dzīvību.

Es jau zinu, kādu atbildi saņemšu, tomēr uzdodu šo jautājumu Vladislavam, kurš nesen atgriezies no Luganskas apgabala:
 
— Vai tas vispār ir mūsu karš? Tur taču cilvēki iet bojā pa īstam?

— Protams, var notikt jebkas. Adrenalīnu dabūju vairāk, nekā vajag. Taču šeit, Latvijā mani pastāvīgi mocīja nemiers — gribēju aizbraukt un ieraudzīt visu savām acīm, pastāstīt cilvēkiem patiesību ar videofilmas starpmiecību. Galu galā, operatora darba pieredze man ir.

Gribējām braukt kopā ar Romānu Samarinu, „Dinaburg Vesti” galveno redaktoru — viņam ir darba pieredze karadarbību laikā, ko viņš guva Dienvidosetijā, taču drīz gaidāmas Saeimas vēlēšanas, bez viņa iztikt nav iespējams, tāpēc „Dinaburg Vesti” sūtīja komandējumā mani un Leontiju Aleksejevu.

 
— Ar viņu mēs aprunāsimies vēlāk.

— Man gluži vienkārši apnika strīdēties. Tagad neviens nevar man pārmest: sak, vai tu tur vispār esi bijis?! Šķiet, ja nebūtu to paveicis, vēlāk visu mūžu domātu, ka esmu palaidis garām kaut ko ļoti svarīgu. Mans komandējums bija ļoti īss — tikai viena nedēļa, taču man izdevās iepazīties un aprunāties ar daudziem cilvēkiem, nofilmēt dzīves epizodes un pats galvenais — klusiņām to visu atvest šurp.
 

— Vai baidījies, ka atņems kameru?

— Jā, un dzīvību arī — piedevām! Soda ekspedīciju dalībniekiem tā ir nieka lieta. Taču, tici vai ne, kad gāju garām viņu posteņiem, domāju tikai par to, ka būs „nāvīgi” bēdīgi, ja viss nofilmētais materiāls pazudīs bez pēdām. Pie sevis nolēmu: „Nu, velns ar viņu, ja nogalinās, tātad tā bijis lemts, taču es vismaz esmu centies paveikt kaut ko nozīmīgu.” No kameras visu nodzēsu, fleškas noslēpu... nē, to gan es neteikšu. Pārmeklēšanas laikā baiļu nebija, tikai pēc tam, jau drošībā nokļuvis, pārdomāju situāciju un pārmetu krustu.

 
— Par to aprunāsimies vēlāk. Kā tu visu redzēto raksturotu dažos vārdos...

— Par visu šajās dienās redzēto un pārdzīvoto varu teikt tikai vienu: patreizējā Ukrainas valdība līdz nāvei baidās no tā, ka pasaule varētu uzzināt patiesību! Viņi steigšus grūž ārā trakākos melus, visiem spēkiem pūlas pielāgot faktus, izšķiras par provokācijām un slepkavībām tikai ar vienu mērķi — noslēpt patiesību.

Viņi ir noziedznieki, tāpat kā tie, kas viņus rausta aiz diedziņiem! Tie, kas attaisno šos cilvēkus un tic viņu baismajiem meliem, ir viņu noziegumu līdzzinātāji! Agri vai vēlu arī pār viņiem tiks spriesta tiesa — tāpat kā Nirnbergā.

To visu es, latvietis būdams, sapratu, kad biju Donbasā, un saku šeit, Latvijā. Ja mēs, latvieši no sava „D” pagasta centra pieliksim roku šai taisnajai lietai, gan jau atjēgsies arī kāds no šaubīgajiem, kāds no mūsu „draudzīgās” Eiropas Savienības pateiks: „Pagaidiet! Bet žurnālisti no Latvijas šo ainu redz citādi...”

Pašlaik redakcijā ir sagatavotas ne tikai publikācijas, bet arī video ieraksts, kura pamatā ir manis uzņemtais materiāls. Ierakstīta dziesma, kurai vārdus un mūziku sacerējis mūsu redaktors Romāns Samarins — viņš pie tās strādāja dienām un naktīm, kamēr bijām komandējumā. Tas jau ir otrais šai tēmai veltītais video ieraksts:

 


Donbasa ikdiena

— Ceļš uz Donbasu sākās mūsu autoostā. Iekāpām autobusā „Daugavpils-Kijeva”, pēc tam Kijevā gandrīz tūlīt pat pārsēdāmies autobusā, kas devās uz Harkovu. Šī ceļa daļa noritēja bez jebkādiem piedzīvojumiem. Harkovā pārnakšņojām un no rīta devāmies uz nelielu pilsētiņu Luganskas apgabalā — Alčevsku. Tā jau atrodas karadarbības zonā. Autobusiņš bija mazs, privāts. Vadītāji riskē ar savām dzīvībām, zem apšaudēm braucot uz Luganskas apgabalu. Tomēr brauc. Viņiem tā ir iespēja pabarot ģimeni.
 

Pasažieri ir vienmēr, jo tikai Harkovā iespējams noņemt naudu bankomātā, nopirkt šādus tādus produktus. Līdz Alčevskai ir 300 kilometri. Mūsu autobuss brauca 8 stundas, cauri sešiem posteņiem: piecus no tiem iekārtojusi Ukrainas armija, pēdējais, pie pašas pilsētas, pieder zemessargiem. Brauciena laikā uzzināju šo to noderīgu. Vadītājs visus brīdina neprovocēt „ukropus”, ātri un precīzi izpildīt visas prasības, citādi varot uzdurties lielām nepatikšanām — ne vien pašam, bet arī pārējiem pasažieriem. Paveiksies, ja posteņos stāv gvarde, tātad parastā armija — viņi ir saprātīgāki.

Algotņi un labējo sektors nav pie pilna prāta. Viņi var vieglu roku visus apšaut un nekādu atbildību nenesīs. Īpaši aizdomīgi viņiem šķiet vīrieši, sākot no pusauga zēniem līdz pat cienījama vecuma pensionāriem. Tos, kam ir Krievijas pase, acumirklī arestē un aizved nezināmā virzienā. Mani no pasažieru grupas izrāva gandrīz visos posteņos — nez kāpēc acumirklī šķitu svešs, turklāt izskatos visai sportisks.

Šķiet, daudzi no viņiem pirmo reizi redzēja Latvijas pasi: grozīja gan šā, gan tā, jautāja, kur esot pieraksts, kur — vīza, kas tur vispār rakstīts. Taču jāsaka, ka visus posteņus šķērsojām diezgan mierīgi. Iespējams, liela nozīme bija arī tam, ka tieši todien tika izsludināts pamiers (protams, tas gan ne īpaši labi saskanēja ar militārās tehnikas kolonnu, ko sastapām ceļā; kolonna devās uz Debaļcevo pusi Donbasā). Saskaitīju piecas kājnieku bruņumašīnas un piecas pašgājējas artilērijas iekārtas. Kareivji tērpti formas tērpos, uz acīm — brilles uguns koriģēšanai. Kāds no pasažieriem ieteicās, ka ukropi izmanto pamieru, lai pārgrupētu atlikušos spēkus.



Pēdējais postenis iespiedās atmiņā ar pabriesmīgu ainu: ceļa malā gulēja astoņas kopā sastiprinātas un sprādzienam gatavas prettanku mīnas. Ja kaut kas atgadīsies, kāds vajadzīgajā vietā vienkārši paraus aukliņu, un viss. Jebkuru autobusu (un ne vienu vien) sašķaidīs kopā ar visiem pasažieriem, kuru vidū vienmēr ir arī bērni. Mūsējā sēdēja četri bērni, ieskaitot zīdaini un 14 gadus vecu puišeli.

Beidzot nonācām pie pēdējā posteņa, kurā saimniekoja zemessargi. Mana pase atkal sagādāja pārsteigumu. Tiku brīdināts par to, ka nevajag bez īpašas atļaujas uz ielas vilkt ārā videokameru un filmēt; pēc palīdzības jāvēršas zemessardzes štābā.

Ievēroju, ka zemessargi cilvēkiem stāsta, ka vāc ziedojumus savu biedru izpirkšanai pēc no gūsta. Vēlāk noskaidroju, ka tādā veidā piepelnās Nacionālās gvardes kareivji: viņi var nolaupīt cilvēku, lai pēc tam atdotu par izpirkuma naudu. Tā ir ierasta lieta, tāpēc nauda ir vajadzīga. Tie, kas var, ziedo naudu — nekādas piespiešanas.

Zemessardzes štābs ir labi organizēta struktūra, kas izpilda dažnedažādus uzdevumus, piemēram, sargā mierīgos iedzīvotājus no huligānisma un marodierisma. Šeit ir īpaša nodaļa, kas cīnās ar diversantiem. Tādu te ir daudz, turklāt ne tikai iesūtītās grupas, bet arī savējie, vietēji, kuri labi pazīst pilsētu un iedzīvotājus.

Man stāstīja, kā vecmāmiņa ar vectētiņu Luganskā nolēma nopelnīt naudiņu mazmeitas studijām un atļāva uzstādīt mājās mīnmetēju, no kura tika apšaudīti garāmgājēji. Ukropi par „darbu” maksāja labi, tikai neilgi. Zemessargi atrada „rūpīgos” vecīšus — un miers mājās.
 

Kāds cits pāris — jauni cilvēki, turklāt vēl sieva bija pēdējos grūtniecības mēnešos, piekrita pašaudīties no deviņstāvu mājas augšējā stāva — Kijevas huntas līdzskrējēji apsolīja viņiem piešķirt dzīvokli šajā pašā mājā. Turpat uz jumta viņi tika saņemti ciet... Sieviete palika dzīva.

Tāda ir dzīve Donbasā.
 
Uzreiz jāpiebilst, ka par katru tev izstāstīto sižetu esmu uzņēmis video.




Svešs starp savējiem...
 
— Vai Alčevska ir liela pilsēta?

— Ukrainas vai Krievijas mērogā tā ir neliela — 130 tūkstoši iedzīvotāju, gandrīz kā mūsu Daugavpils tās labākajos laikos. Pilsētā ir elektrība un ūdens; tirdziņā var nopirkt produktus.

Taču ir liels skaits cilvēku, kam nav ne naudas, ne jumta virs galvas. Tie ir bēgļi, uz Alčevsku devušies no apkārtējiem ciemiem. Viņi bēg no labējā sektora kaujiniekiem un citiem algotņiem. To zvērības nav aprakstāmas: viņi ne tikai izlaupa mājas, nes prom visu, kas iepaticies, bet arī ar īpašu sadistisku prieku ņirgājas par „vateņiem” vai „kolorādo vabolēm”.

Par neapmierinātības izpausmēm vai mēģinājumiem nosargāt māju tādi var piekaut līdz nāvei. Ja cilvēks tiek turēts aizdomās par to, ka simpatizē zemessargiem, vai par viņu saņemts ziņojums, sākas spīdzināšana: viņi lauž kaulus, nogriež degunus, ausis un galvas.
 

Atrodamies brigādes „Prizrak” („Spoks”) štābā. No telpām nāk ārā cilvēki kamuflāžas tērpos, skatās uz mums un sirsnīgi sveicinās: mans pārinieks Leontijs apmēram pirms mēneša bija šurp atbraucis izlūkos. Solījumu viņš ir izpildījis — „atgriezies”... „ar dzīvu latvieti”! Izdalām dāvanas — Rīgas balzāmu un avīzi „Dinaburg Vesti”.

Tomēr jautājumu par video materiālu uzņemšanu var izlemt tikai pats Mozgovojs. Viņš mūs pieņem tikai vakarā. Starp citu, štāba apsardzes problēma ir atrisināta teicami. Ēkas apkaime, katrs stāvs, izlūkošanas nodaļa, sakaru nodaļa, īpašā nodaļa — tur neiekļūs neviena nepiederoša persona.
 

Saprotamu iemeslu dēļ visu sarunu atstāstīt nevarēšu. Taču tās noslēgums bija sekojošs: „Tas ir lieliski, ka jūs esat no Latvijas! Viens lūgums — nelieniet, kur nevajag, nekāda pamiera nav, un, man šķiet, arī nebūs! Tagad mēs esam atbildīgi par jūsu dzīvībām! Rit informācijas karš, tāpēc, lūdzu, rakstiet un rādiet tikai patiesību! Aprunājieties ar visiem, visu, ko redzat, apdomājiet. Ārvalstu žurnālistu stāsti dod iespēju visai pasaulei pastāstīt patiesību par Novorossiju. Zvaniet man pa tiešo — nodrošināšu jebkādu palīdzību.”

Kad atļauja uzņemt video materiālus bija saņemta, devos uz hospitāli. Šeit lielākoties redzami tikai pacienti ar ievainojumiem, kas dzīvību neapdraud, — smagi ievainotos cenšas aizgādāt uz Krieviju, lai glābtu zemessargu dzīvības, jo trūkst vajadzīgo zāļu, iekārtu un ārstu. Hospitālī sastopos ar nelielu ziņkāri. Pacienti jautāja, no kurienes esmu atbraucis?

Mana atbilde: „No Latvijas,” rada emociju vētru. Ievainots, aptuveni 22 gadus vecs puisis, acumirklī iekaist un nepūlas izvēlēties vārdus: „ Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija — fašisti! Latvieši viņus atbalsta, karo viņu pusē, ienīst Krieviju. Jūs visi esat mūsu ienaidnieki!” Paskaidroju, ka daudzi Latvijas un citu valstu iedzīvotāji, ne tikai krievi vien, ir zemessardzes pusē un cenšas palīdzēt. Pamazām noskaņojums uzlabojās.

Pēc hospitāļa izdevās nokļūt līdz netālajai mazpilsētai, kur zemessardzē dien kazaki. Tur disciplīna ir ļoti stingra: ja kāds pēkšņi ir noķerts piedzēries, — nopērs ar nagaiku visu acu priekšā, bet par nopietnākiem pārkāpumiem pat padzīs no zemessardzes. Mani pārsteidza, ka viņu vidū karo arī jaunas sievietes. Dažām ir dēli, ko viņas ir aizsūtījušas prom uz Krieviju, bet pašas stājušās līdzās vīriem.

Pēc zvēresta laukumā. Nekādu masku.

Pēc atgriešanās Alčevskā nejauši iepazinos ar pārsteidzošu cilvēku. Viņu sauca par Kirilu. To, kas viņš tāds bija, no kurienes, ko darījis miera laikā, es neuzzināju, toties ieraudzīju, ko viņš spēj paveikt nepārtrauktās apšaudes laikā.

Lūk, kā mēs iepazināmies. Reiz, iedams pa ielu, uzdūros cilvēkiem, kuri izkrāva no mašīnas putraimu kravu. Piegāju un piedāvājos palīdzēt. Bez īpašas tielēšanās man uzlika plecos maisu: „Nes uz noliktavu, tur Kirils komandē.”

Kad humānā palīdzība bija izkrauta, izdevās šo to uzņemt un aprunāties. Kad sākās karš, Kirils pats pēc savas iniciatīvas, bez maksas apņēmās organizēt cilvēku ēdināšanu. Viņš sameklēja ēku noliktavai un vienojās ar uzņēmējiem, kuri piekrita piegādāt produktus.
 

Lai ik dienas pagatavotu ēdienu trūkumcietējiem un bēgļiem, Kirils ar zemessardzes štāba starpniecību iesaistīja darbā kārtības pārkāpējus, kuri sēdēja izolatorā. Tā nu dzērāji, kaušļi un zagļi kļuva par pavāriem un oficiantiem, turklāt darbu veica kārtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Dažs saprot, ka haltūra var maksāt dārgāk, citi pēkšņi sāk domāt par savu bezjēdzīgo dzīvi — kopēja nelaime ikvienu pārbauda. Tā nu iznāk, ka vakarējais kauslis acu priekšā pārvēršas par varoni, bet inteliģenta dāma paziņo soda ekspedīcijai bērnudārzu un slimnīcas koordinātes, lai lādiņi trāpītu mērķī.

Kamēr runājāmies ar Kirilu, atbrauca brīvprātīgie no Krievijas, atveda tik ļoti vajadzīgās zāles un speciālu ledusskapi to glabāšanai. Cilvēki klusi nopriecājās, ka izdevies zem apšaudēm atvest zāles ievainotajiem un diabētiķiem.
 

Sirds sažņaudzās: pirmo reizi mūžā redzēju, kā tik daudzi cilvēki brīvprātīgi, ar tādu entuziasmu dara visu iespējamo nāves draudu paēnā.

Man ieteica aizbraukt līdz Kirovskas ciemam, kur pēc cīņas ar soda ekspedīcijām vēl dūmoja zeme, — tur bija jāveic atmīnēšana. „Nofilmē to visu, parādi, cik mīnas ir izmētātas pa laukiem, uz ielām, kā mīnē mājas. Tie draņķi bēg projām, bet nevainīgi cilvēki pēc tam iet bojā.”




 

Vidēju gadu sieviete pieteicās aizvest mani līdz Kirovskas ciemam. „Vai nu mazums, kas var notikt. Ja uzdursies ukropu postenim kopā ar vīrieti, abus nošaus. Ar mani iespēju vairāk. Neuztraucies, es šeit visus ceļus zinu.”

Kāpām viņas mašīnā un devāmies ceļā. Pie mērķa nonācām, kad jau bija tumšs. Nacionālā gvarde patiešām bija padzīta no šejienes, tāpēc es uzreiz nokļuvu pie zemessargiem, bet mana bezbailīgā pavadone devās atpakaļ.

Mani tūlīt pabaroja un, uzzinājuši, kāpēc esmu atbraucis, aizsūtīja gulēt, tikai ceļojumu matraci izniedza. Agri rītā sākām skaidroties.

Ieraudzījuši Latvijas pasi, daži zemessargi savilka skābus ģīmjus: „Tu, vecīt, esi apmaldījies. Tavas latvietītes ir tur, otrā pusē — cīnās ukropu pusē. Tur ir visa jūsu nolādētā eiropiešu „miera nesēju” algotņu savienība: latvieši, poļi, amerikāņi un pārejie draņķi no visas Eiropas. Tev jābrauc uz turieni! Visus „varoņdarbus” uzfilmēsi. Mēs tev tūlīt ceļu organizēsim.”

...It kā atsaucoties uz šiem rūgtajiem vārdiem, „tā puse” ierunājās mīnmetēju šāvieniem, it kā nekāda pamiera nebūtu...

* * *

No „Dinaburg Vesti” redakcijas: raksta sākumā — kopēja aina, informācija par Latvijas oficiālo pozīciju Ukrainas jautājumā. Šīs rindkopas nav paredzētas vietējai publikai, kura, pats par sevi saprotams, ir informēta un kam par visu ir savs viedoklis.

Šīs rindiņas gribētos veltīt Krievijas un Ukrainas iedzīvotājiem un mūsu jaunajiem draugiem Novorossijā, kuri palūdza (nodošanai tālāk) teikt pāris vārdus par to, ka viss nemaz nav tik viennozīmīgs — ne jau visus Latvijas iedzīvotājusi ir apstulbinājusi „amerikāņu obkoma” raidītā propaganda.

Par to liecina mūsu avīzes viedoklis. Visur ir rodami izglītoti, domājoši, lasoši (un rakstoši) cilvēki, kuriem nenākas grūti salīdzināt faktus. Nepieciešami tikai fakti.

Piemēram, mūsu jaunie draugi Novorossijā bija ļoti pārsteigti, uzzinot, ka Latvijā aizliegts tikai viens Krievijas televīzijas kanāls, ka „latvieši” zina (var uzzināt) gandrīz visu, kas notiek pasaulē, ka masu mēdiji atklāti stāsta un rāda arī viņu varoņdarbus un upurus.

 
No IMHOkluba redakcijas. „Dinaburg Vesti” fotokorespondents Vladislavs Vojevoda it nemaz nav „interneta cilvēks”, tāpēc uz kluba biedru jautājumaiem atbildēs viņa tiešais priekšnieks — avīzes galvenais redaktors Romāns Samarins, mūsu spīkeris.