Februāra sākumā, kad Kijevas Maidanā vēl nelija asinis, to daiļrunīgi atbalstīja plaši pazīstamais muzikants Jurijs Ševčuks... Ne vienu reizi vien jau esmu teicis, ka spēju pareģot Ukrainas nākotni, jo mana mazā Latvija pa šo ceļu jau ir gājusi...


Kā mēs kļuvām par okupantiem

Padomju laikos Rīga bija liberālākā pilsēta Padomju Savienībā. Šeit cenzūra nebija tik stingra un ideoloģija – tik iesīkstējusi kā citviet. 80. gadu sākumā, kad sākās perestroika un atklātība (гласность), Rīga atradās notikumu virpulī. Tad pie mums metās viss PSRS underground – muzikanti, mākslinieki, kinematogrāfa darbinieki, dzejnieki. Ik nedēļu pie mums noritēja kāds koncerts, bjennāle, lekcijas un filmu demonstrācijas...

Kompānijās pulcējās krievi, latvieši, ebreji, gruzīni, tatāri... visu plašajā PSRS dzīvojošo 200 tautību pārstāvji. Mēdza iedzert kādu glāzi, runāties, dziedāt, kritizēt „padomiju”... No skaļruņiem plūda jaunā krievu roka viļņi: „Мы хотим перемен”, „Этот поезд в огне”, „Не стреляй”... Tolaik man bija milzum daudz draugu jaunās latviešu radošās inteliģences vidū – žurnālisti, rakstnieki un mākslinieki.

80. gadu beigās Latvijā sākās pirmie „maidani”. Cilvēki sāka iziet ielās un teikt revolucionāras runas: „bandu – patriekt ratā!” un „Latvija ir Eiropa!” Varas iestādes centās viņus izgaiņāt, taču pavārgi, bez fanātisma, tāpat kā Janukovičs Maidana sākumposmā.

Jāpiebilst, ka tolaik gandrīz visi Latvijā dzīvojošie krievi atbalstīja latviešus viņu „atbrīvošanās cīņā pret totalitārismu”. Ne jau visi piedalījās mītiņos, taču izturējās saprotoši. Padomju čugunā lieta ideoloģija bija apriebusies līdz kaklam, valsts acu priekšā kļuva arvien nabagāka, korupcija un zādzības partijas bonzu vidū bija acīmredzamas... Mums tolaik šķita, ka pie varas esošo nekaunība ir sasniegusi kalngalus. Kā gan mēs kļūdījāmies...

Nemanāmi, pamazām vien „atbrīvošanās cīņa” pārvērtās un ieguva „nacionālās atbrīvošanās” iezīmes. Parādījās līdz šim neiedomājamais termins – ”okupācija” (tā viņi sāka saukt padomju varas periodu Latvijas vēsturē), pēc tam – „okupanti” (tā sāka saukt mūs, krievus).

Tolaik es paudu neizpratni saviem paziņām – latviešu inteliģentiem: kā to saprast, vai tad es jūsu acīs esmu „okupants”? „Ko tu runā, Jura, tu esi mūsējais, — man atteica latviešu inteliģenti. – Tu labi zini mūsu valodu, mūsu kultūru. Okupanti ir „komunisti”, padibenes”, „fufaikas”. Viņi ir pret brīvo Latviju. Tu taču neesi pret?”
 

Visi maidani ir vienādi

1990. gadā PSRS sāka brukt, cilvēki kļuva niknāki, latviešu „maidanos” notika vairākas sadursmes ar miliciju. Te pēkšņi, kur bijuši, kur ne – uz skatuves kāpa mūsu „maidana” aizstāvji – latviešu „Labējais sektors” – kaujinieki baltās beretēs. Formas tērpos un ar ieročiem. Varas pārstāvji viņiem pretī lika latviešu „Berkutu” – Rīgas OMON.

1991. gada janvārī notika apšaude starp pilsētas miliciju („maidana” piekritējiem) un Rīgas OMON (tas bija mūsu „janukoviča” pusē). Janvāris, nakts, Rīgas centrs, trasējošas lodes virs galvas... Nejauši sagadījās, ka atrados tur un redzēju visu šo apšaudi pats savām acīm. Liecinu: abas milicijas nodaļas šāva tikai iebiedēšanai – gaisā vai sienās. Tā, lai, nedod Dievs, kādam netrāpītu.

Pieci cilvēki tomēr gāja bojā – divi miliči, divi kinooperatori, kas uzņēma kauju, un pusaudzis – ziņkārīgais. Netālu no apšaudes vietas stāvēja tikai viens milicis, visi pārējie atradās tālu un lodes saņēma mugurā, nevis krūtīs. Uzminiet, kam piederēja šīs lodes? Pareizi! Šāvējs bija snaiperis, kuru meklē vēl šobaltdien...

Pēc tam bija barikādes, teltis, ugunskuri, provokācijas un sadursmes. Galu galā mūsu злочинна влада (noziedzīgā valdība – ukr.) atkāpās. Par galveno vainīgo tika pasludināts mūsu „Berkuts” – Rīgas OMONs... Vai zināt, kādu likumu latviešu влада pieņēma pašā savas darbības sākumā? Likumu par valsts valodu! Krievu valoda oficiālajā dzīvē tika aizliegta... Pazīstama situācija, vai ne?
 

Kurš nelēkā – tas okupants

Līdz šim es aprakstīju ārējos notikumus. Mūsu „maidanu” iekšējās izmaiņas bija tieši tādas pašas. Gandrīz vienā un tajā pašā laikā nacionālās atbrīvošanās lozungus nomainīja nacionālistiskie: „Latvija – latviešiem” („Ukraina – ukraiņiem”), „Čemodāns-stacija-Krievija” (šis sauklis mums ir kopīgs), „Коммуняку на гиляку” (komunistam – cilpu kaklā – ukr.). Arī latviešiem ir šī lozunga analogs... Parādījās arī vietējie „banderieši” – latviešu SS leģiona mantinieki. Sāka maršēt ar lāpām un esesiešu simboliku... maršē arī pašlaik, nu jau ir paaugusies otrā esesiešu paaudze...

Latviešu inteliģenti mani mierināja: „Ju-u-ra, neņem galvā. Tie taču ir īsti klauni, viņus atbalsta 3% iedzīvotāju. Pabļaustīsies un izklīdīs.” Pirms trim mēnešiem mani līdzīgiem vārdiem „ārstēja” draugi no Ukrainas... Kliedzu klausulē: „Zēni, viņi neizklīdīs! Tie ir fašisti, bet fašisti nekad paši nepazūd! Viņi jūs pakļaus! Viņi arī jūs piespiedīs lēkāt saukļa „Kurš nelēkā, tas krievs.” pavadībā.

Pirmais likums, ko 1991. gadā pieņēma latviešu „maidana” valdība, bija Pilsonības likums. Saskaņā ar šo fašistisko likumu gandrīz visi nelatvieši vienā mirklī zaudēja valsts pilsonību. Acīs neskatīdamies, mani inteliģenti murmināja: „Protams, tas nav taisnīgi...” – „Tad izsakiet savu viedokli „labējam sektoram” par to, ka viņi sašķeļ tautu! Jūs taču esat nācijas sirdsapziņa!” – „Jura, padomā taču: ja mēs to nosodīsim, iznāks, ka mēs neatzīstam okupāciju, tātad esam pret latviešiem...” Lūk, kāds ir „кто не скачет” latviešu variants:„Kurš nelēkā – tas okupants.”

Pašlaik pie mums iespējams kļūt par Latvijas pilsoni naturalizācijas ceļā – jānokārto valodas pārbaudījums un – obligāta prasība – vēstures eksāmens. Nu, bet oficiālajā latviešu vēsturē melns uz balta ir teikts, ka mūsu tēvi un vectēvi, kuri lējuši asinis par Latvijas zemi, atbrīvojot to no fašistiem, ir okupanti. Tātad, ja vēlies kļūt par valsts pilsoni, atzīsti okupāciju, palēkā uz tēvu un vectēvu kauliem. Galu galā, kurš nelēkā, tas...
 

Kurā mirklī vajadzēja pateikt „stop”

Pašlaik mani Ukrainā dzīvojošie draugi (arī inteliģenti) skumji strīdas par to, kurā brīdī Maidana notikumu virpulī cēlā cīņa par eirointegrāciju un pret korupciju pārvērtās par visīstāko asiņaino fašismu. Kurā mirklī vajadzēja apturēt tos, „ko atbalsta tikai 3% iedzīvotāju”.

Jurijs Ševčuks teica: „Mani draugi Kijevā uz Maidanu iet gluži kā uz darbu. Dienā viņi strādā, vakarā dodas uz Maidanu. Visi mani draugi. Viņi nav ne radikāļi, ne arī nacionālisti...” Par šiem vārdiem viņu nosodīja visi krievu urā-patrioti.

Un tālāk: „Patiesība ir arī tā, ka Maidanā piedalās dažādu spēku pārstāvji. Saprotiet taču – tāda nu reiz ir revolūcija. Tur pulcējas ne tikai labākie cilvēki, kuri vēl labu visiem, ilgojas pēc jaunām attiecībām cilvēku starpā. Tur pulcējas arī margināļi, blēži, bandīti un visi pārējie... Taču jāatdala graudi no pelavām.”

Vienīgā atšķirība starp maidaniem Rīgā un Kijevā ir tā, ka notikumi Kijevā ilga tikai trīs mēnešus, bet pie mums vilkās veselus trīs gadus. Toties mēs šeit Latvijā paspējām visu kārtīgi pavērot. Mani vērojumi liecina par to, ka šie 3% fašistu jau no pirmās dienas bija gan mūsu, gan jūsu maidanā. Vēl vairāk: viņi mūs visus tur jau gaidīja.

Mīļie ukraiņi, godātais Jurij Ševčuka kungs, jau pagājušā gada 21. novembra vakarā vajadzēja teikt „stop” un atdalīt graudus no pelavām – tajā pašā mirklī, kad „dažādu spēku pārstāvji” sapulcējās laukumā, kura nosaukums jau ir kļuvis par sugasvārdu, par baismīgu sugasvārdu. Ar fašistiem apvienoties nedrīkst, lai cik cēli būtu jūsu mērķi. Ar viņiem nekas kopīgs nevar būt. 3% mēslu pārvērš par mēsliem veselu mucu vislabākā medus – par asiņainiem mēsliem.

Taču tas vēl nebūtu visļaunākais. Ļaunākais ir tas, ka fašisms savos iedīgļos barojas un aug, pateicoties brīvību mīlošajai inteliģencei – tādiem cilvēkiem, kā mani draugi, latvieši un kijevieši, pateicoties naivā un godīgā Jurija Ševčuka atbalstam... Tie nelieši, kuri pašlaik dedzina cilvēkus Odesā un apšauj tiešā tēmējumā neapbruņotus vīrus Mariupolē, pirms trim mēnešiem jautri auroja Maidanā: „Ševčuks ir mūsu pusē! Slava Ukrainai!”

Godīgi sakot, 1991. gada latviešu fašistu uzvarā ir arī mana pieticīgā artava. Pirms 25 gadiem arī es kā īsts inteliģents atbalstīju viņu „cīņu ar totalitārismu”. Morāli atbalstīju. Kopš tā laika cenšos nomazgāt mēslus, kuros iekāpu, būdams jauns un nepieredzējis. Daudzi Latvijā dzīvojošie krievi tolaik ne īsti piemērotā brīdī demonstrēja savu brīvības mīlestību...

Tagad vēršos pie tevis personīgi: vārdabrāl, diezin vai tu mani atceries – ilgs laiks pagājis. Jautro 80. gadu beigās pāris reizes tikāmies tusiņos Pēterburgā, pāris reizes – Rīgā. Toreiz es, būdams radioinženieris, Rīgas roka klubā nodarbojos ar tavu koncertu ierakstiem uz lenšu magnetofona. Reiz mēs ar tevi pie glāzītes papļāpājām un konstatējām, ka esam vienaudži un novadnieki dzimtenes „saulainības” ziņā. Tu esi dzimis Magadanā, es – Noriļskā. Viens otru uzrunājām uz „tu”.

Gribu tevi brīdināt, novadniek: tu esi iekāpis mēslos. Ķepurojies ārā.
 
Sic: Fotogrāfijā redzami kāda Rīgas privātā bērnudārza vārti. 21. gadsimts. Bērnudārzs pieder vienam no mūsu „labējā sektora” pārstāvjiem. Pievērsiet uzmanību dzeltenajai plāksnītei. Uz tās rakstīts „JUDENFREI”. Ja nezināt, ko tas nozīmē, pameklējiet ar Google palīdzību.