Piedāvājam IMHOkluba lasītājiem interviju ar jau pazīstamo viesi: Starptautiskās terorisma apkarošanas vienības „Alfa” darbinieku, „Ukrainas IeM īpašo uzdevumu vienību „Berkuts” veterānu asociācijas valdes priekšsēdētāju Vladimiru Kraševski. Viņš atklās „melnās rotas” noslēpumu un pastāstīs par īpašo uzdevumu vienību darbībām 20. februārī.

Vladimirs pastāstīja, ka no kontinentālās daļas cilvēki nebēg. Viņi pamet dienestu un kopā ar ģimenēm pārvācas uz Krimu. Puiši brauc gandrīz no visiem Ukrainas reģioniem. Pašlaik tiek izstrādāta viņu iekārtošana darbā mūsu nodaļā. Atlase Krimas īpašo uzdevumu vienībā būs stingra, jo sagatavotības līmenis dažos Ukrainas reģionos smagi „kliboja”.

Daiļrunīgs fakts: lielākajā daļā „Berkuta” nodaļu sarkanās beretes tika nēsātas nelikumīgi...
 
— Kādu īpašo uzdevumu vienību darbinieki pārceļas uz Krimu?

— Gandrīz no visām. Tas taču ir loģiski — cilvēki nevēlas kalpot noziedzīgajam režīmam, turklāt vēl plecu pie pleca cīnīties ar „Labējā sektora” kaujiniekiem, kuri pavisam nesen kropļoja viņu kolēģus. Mēs visi ļoti labi pazīstam šo „varu” — jau no Juščenko valdīšanas laikiem. Kas tad ir revolūcija? Tā ir formāciju maiņa, taču šajā gadījumā mēs vērojam tikai oligarhu aprindu maiņu. Loģika liecina, ka drīz vien sāksies visdažādāko kompromitējošo materiālu publikācija un politiķu virpulis augstākajos posteņos. Tieši tāpat, kā Juščenko laikā, tikai šoreiz scenārijs nav nekāds miermīlīgais — sāksies slepkavības.

— Vai īpašo uzdevumu vienību darbiniekiem kāds ir draudējis?

— Jā, tādi gadījumi ir bijuši. Dažam zvanīja pa telefonu, citam — pie durvīm pienagloja sēru vainagu. Gadījās arī „ciemiņi”, taču lielākās neērtības sagādāja nevis draudi, bet gan psiholoģiskais spiediens. Kārtības uzturēšanas dienestu darbinieku bērniem skolās un bērnudārzos stāstīja, ka „tavs tēvs piekauj nevainīgus cilvēkus, viņš ir slepkava”... Uzbrukumi bija sāpīgi — cieta ģimenes.

— Kur izmitināti uz Krimu atbraukušie cīnītāji?

— Lielākoties viņi ir apmetušies pie radiem un paziņām visā pussalas teritorijā. Skaits nav īpaši liels. Precīzus ciparus nosaukt nevaru, taču no „Berkuta” — apmēram 150 cilvēki. „Berkuta” bāze Krimā labprāt uzņemtu visus, taču savas kopmītnes tai nav. 22 gadus ilgajā īpašo uzdevumu vienības eksistences laikā cilvēkiem nav piešķirts neviens dzīvoklis.

— Kāpēc viņi ir izraudzījušies tieši Krimu?

— Ne tikai Krimu. Cilvēki ir devušies arī uz citiem Krievijas reģioniem. Avakovam ir ļoti izdevīgi apgalvot, ka kāds slēpjas Krimā — sak, tieši viņi ir tie slepkavas, un viņi slēpjas Krimā! Mēs viņiem esam kā sarkana lupata vērsim. Tas pats „moskalis”: te Krimas „Berkuts” Maidanu dzenā, te sagrābj pussalas centrālos varas orgānus. Muļķības! Krimas „Berkutam” nebija nekāda sakara ar Krimas varas orgānu pārņemšanu un „studentu” dzenāšanā viņi nepiedalījās. Avakovam ļoti gribas izskatīties pēc spēka struktūru speciālista, tikai nekas neizdodas — atliek tikai ar pirkstu debesīs pabakstīt.

— Kāda bija attieksme pret jums Maidanā?

— Attieksme bija dažāda, taču lielākoties — negatīva. Mēs ļoti labi sapratām, ka rit sekmīgs informācijas karš. Īsti vietā būs Jozefa Gebelsa vārdi: „Dodiet man masu informācijas līdzekļus, un es jebkuru tautu pārvērtīšu par cūku baru.” Tas bija iespējams jau Gebelsa laikos, kur nu vēl tagad, kad parādījusies iespēja momentā publicēt informāciju internetā un samontēt video: vienā kadrā īpašo uzdevumu vienības darbinieks šauj, nākamajā — krīt Maidana aktīvists. Rodas noteikta rezonanse sabiedrībā, un reakcija, kā redzam, nav ilgi jāgaida.

— Kā, pēc jūsu domām, pret „Berkutu” izturējās patreizējā IeM vadība?

— Kā? Nu, konkrēti Krimas „Berkuts” tika nodots jau pirmajās dienās. Runa nav par pirmajām Maidana dienām, runa ir par nodevību kopumā. 1992. gadā, kad izveidojās specvienība, notika mūsu „kaujas kristības” Krasnij Rai ciemā pie Aluštas. Uzdevums — likvidēt zemes gabalu patvaļīgo sagrābšanu. Jau tolaik, vienības pastāvēšanas pirmajās dienās mēs saskārāmies gan ar „Molotova kokteiļiem”, gan paštaisītu nažu un cirvju sitieniem... Vēlāk iznāca tikties ar dažiem Krimas tatāru pārstāvjiem, un viņi pastāstīja, ka jau nākamajā dienā ir uzzinājuši mūsu radinieku adreses un vārdus. Nebija tikai pavēles sarīkot slaktiņu. Kāpēc es to stāstu? Kijevā situācija bija tieši tāda pati. Kārtībsargāšanas iestādēs strādājošie nodevēji sniedza informāciju par visu, ko darījām vai pat gribējām darīt. Maidanā bija lieliski zināms, ko mēs uzsāksim tuvākajā laikā.

Kijevā mēs bijām nolikti pirmajās rindās. Likums „Par miliciju” nedarbojās. Kāda tad var būt attieksme pret IeM vadību? To nav grūti uzminēt... Diemžēl gan Janukoviča valdīšanas laikā, gan arī pirms tam no kārtībsargājošo institūciju vadības tika padzīti profesionāļi, un viņu vietā iecelti diletanti (radinieki, biznesa partneri, novadnieki...). Daudzi profesionāļi tika izspiesti no savām vietām ar bezgalīgajām pensiju reformām. „Alfā” puiši gāja pensijā 30 — 35 gadu vecumā, kas tiek uzskatīts par produktīvāko īpašo uzdevumu vienības darbiniekam.


Vladimirs Kraševskis.


— Vai nenācās grūti pārvarēt „Labējo sektoru”? Stāsta, ka viņu rindās ir vairāki īsti kaujinieki?

— Tehniski — jā. It īpaši tāpēc, ka jaunajai varai „Labējais sektors” nav vajadzīgs, un pašlaik viņi meklē jebkuru iespēju tikt no viņiem vaļā. „Labējais sektors” bija vajadzīgs tikai kā instruments mērķa sasniegšanai, taču kā politisks spēks — nekādā gadījumā. Arī Eiropa nepieņem tamlīdzīgus „fašistiskus” politiskos spēkus. Viņi ir OUN-UPA ideju sekotāji. Diemžēl Ukrainā vēsture ir pārrakstīta, un tas, kas bija melns, kļuva balts. Šāda situācija veidojās pēc PSRS sabrukuma, un Juščenko valdīšanas laikā fašistu līdzskrējēji tika padarīti par varoņiem valsts līmenī.

Atkal atmiņā ataust kāds Gebelsa izteiciens: „Ja tautai tiek atņemta vēsture, tā vienas paaudzes laikā pārvēršas par pūli, pēc nākamās paaudzes to var vadīt kā aitu baru.” To visu paši savām acīm vērojam Maidanā.

Gribu piebilst, ka „Labējais sektors” ir kārtējais tukšais ukraiņu zīmols. Tas ir tikpat tukšs, kā „Debesu simts”, tikpat tukšs, kā UPA — patiesībā tā nebija ne ukraiņu, ne arī sacelšanās organizācija. Par terminu „armija” man pat nav ko teikt...

— Vai īpašo uzdevumu vienību darbības Maidanā bija tiesiskas?

— Jā, darbinieku pilnvaras tika pārkāptas: tika piekauti neapbruņoti cilvēki un žurnālisti. To neviens nenoliedz. Tāda rīcība nav attaisnojama. Taču par ko tā liecina? Par īpašo uzdevumu vienību darbinieku zemo sagatavotības līmeni, it īpaši morāli psiholoģisko. Trūka materiāli tehniskā nodrošinājuma: ekipējums ir saglabājies kopš nodaļu izveides laikiem. Ieroči ir trīs reizes vecāki, nekā puiši, kas pašlaik ierodas dienestā; vairogi ražoti pēc 80. gadu parauga. Vairāk vai mazāk mūsdienīgu ekipējumu darbinieki pirka paši par saviem līdzekļiem vai ar sponsoru, bieži vien — bijušo specvienību darbinieku — palīdzību.

— Bet kur pašlaik atrodas Kijevas „Berkuta” komandieris Sergejs Kusjuks? Kāpēc viņš ir aizbēdzis?

— Nu, visticamākais, Krimā viņa nav. Lai nu kā, pie mums viņš nav rādījies. Neviens gan jums to nepateiktu, ja arī būtu parādījies. Kāpēc viņš ir aizbēdzis? Vai to var saukt par bēgšanu? Viņš slēpjas no izmeklēšanas, jo cerību uz objektīvu izmeklēšanu nav ne mazāko. Viņš ir dienējis Kijevas OMONā no 1988. gada, kopš paša sākuma. Ko lai saka par cilvēku, kurš visu savu dzīvi ir ziedojis īpašo uzdevumu vienībai un kalpošanai tautai? Ka viņš ir kļuvis par zvēru un ne no šā, ne no tā 30. novembrī pavēlēja darbiniekiem piekaut 45-gadīgos „studentus”. Tas taču ir smieklīgi! Kusjuks ļoti labi saprot, ka viņš tiks nodots un padarīts par grēkāzi.

— Ko jūs varat teikt par savu kolēģu darbībām 20. februārī un Dmitriju Sadovņiku? Kāpēc „Berkuts” bēga no Institutskaja ielas?

— Dmitrijs Sadovņiks ir īsts virsnieks. Starp citu, Krimā viņš kārtoja „sarkanās beretes” eksāmenu un izpelnījās tiesības to nēsāt, neskatoties uz to, ka viņam bija traumēta labā plauksta, pareizāk sakot, tās gandrīz nebija. Viņš jau ilgu laiku strādā „Berkutā”, turklāt īpašo uzdevumu rotā, ko Avakovs un viņa kolēģi ir nosaukuši par „melno rotu”. Vēlāk Dmitrijs kļuva par šīs rotas komandieri.

— Starp citu, kāpēc šo apakšnodaļu apvijušas leģendas?

— Nu, ja Avakova kungs būtu pacenties un palasījis oficiālos dokumentus, viņš nekad nebūtu izmantojis tādu mistisku klišeju — „melnā rota”. Tā ir Kijevas „Berkuta” pulka īpašo uzdevumu rota. Rota tika izveidota 1993. gada beigās īpaši sarežģītu specoperāciju veikšanai un īpaši bīstamu un bruņotu noziedznieku aizturēšanai. Divdesmit gadu laikā veiktas simtiem operāciju, turklāt — īpaši gribētos atzīmēt — bez zaudējumiem. Rotas sastāvā — 90 cilvēki, 4 vadi. Darbības sākumā par rotas komandieri kļuva Afganistānas kara veterāns Dmitrijs Siļakovs. Lai jūs labāk izprastu, kāds cilvēks lika pamatus šai rotai, nolasīšu jums nelielu fragmentu no viņa personiskās lietas: „Afganistānas Republikā no 1987. gada 22. aprīļa.

Glābšanas dienesta izpletņlēcēju-desantnieku grupas komandieris. Piedalījies 214 operācijās; kopumā 238 stundas pavadījis gaisā,  militārās opozīcijas spēku dislokācijas rajonos, kur piedalījies meklēšanas un glābšanas darbā un aviācijas bombardēšanas un iznīcināšanas uzbrukumu koriģēšanas pasākumos, sauszemes daļu apsardzes posteņos ievainoto karavīru evakuācijas pasākumos, mehanizēto kolonnu piesegšanas operācijās un nastu nesēju dzīvnieku karavānu pārmeklēšanas pasākumos. Piedalījies cīņas izlidojumos militārās opozīcijas grupējumu iznīcināšanas operāciju „Centrs”, „Lāpa”, „Aizsegs”, „Šāviens”, „Maģistrāle” ietvaros, Pandžšeras aizas, Čarikaras, Kabulas un Hostas zaļo zonu rajonos. Būdams grupas vadītājs, evakuējis no militārās opozīcijas formējumu dislokācijas vietām 9 lidotājus no PZRK notriektajām lidmašīnām, 31 smagi ievainotu kareivi no armijas sargposteņiem, pie tam demonstrējot stingru gribu un augstas morālās īpašības”.

Taču atgriezīsimies pie mūsdienu īpašo uzdevumu rotas — tie ir augstas klases profesionāļi. Lielākā daļa no viņiem ir stažējušies ārzemju īpašo uzdevumu vienībās un „slīpējušies” SPU (Special Police Unit) apakšnodaļu sastāvā, kā arī terorisma apkarošanas nodaļas UN SPECIAL TEAM SIX (ST 6) sastāvā Kosovā. Tajā strādāja tādas terorisma apkarošanas „haizivis”, kā GSG-9 (Vācija), SEK (Vācija), EKO COBRA (Austrija), WEGA (Austrija), DELTA (Norvēģija), GIGN (Francija), URNA (Čehija), Zásahová jednotka (Čehija), Specialna Enota (Slovēnija), Karhu Team (Somija), Alfa (Horvātija), BOA (Polija), Nationell Insatsstyrkan (Zviedrija), Viking Squad (Īslande), ETF (Kanāda).
20. februārī puišus komandēja Dmitrijs Sadovņiks.


Komandieris Dmitrijs Sadovņiks.


— Kas tad patiesībā notika 20. februārī?

— Pulksten 8 no rīta Institutskaja ielā stāvēja autobuss ar 23 bruņotiem īpašo uzdevumu rotas cīnītājiem. Kāpēc viņi tur atradās? „Berkuta” un iekšējo karaspēku galveno spēku piesegšanai gadījumā, ja automātiskie ieroči, ko „Labējā sektora” kaujinieki bija sagrābuši Ukrainas rietumu rajonos, nokļūtu Kijevā un sāktu šaut. Šāvieni no Maidana puses bija dzirdami jau 18. februārī. Tad arī parādījās pirmie ievainotie. Vakarā un naktī apšaude bija tik intensīva, ka „Berkuta” Krimas nodaļā vien bija 28 ievainotie ar šāvienu ievainojumiem un viens bojāgājušais.

Vai atceraties, ka „Berkuts” bēga pa Institutskaja ielu? Kāpēc? Tāpēc, ka viņi tika apšaudīti. Video dzirdams, kā no Maidana puses ruporā vairākkārt tiek saukts: nešaujiet savējiem mugurā. Iznāk demonstrantu grupas ar vairogiem, un atkāpšanos sākušo kārtībsargu rindas tiek apmētātas ar salūtiem un cita veida pirotehniku. Petaržu un salūtu sprādzienu skaņas saplūst ar šāvieniem. Tāpēc tiesībsargi sāka evakuāciju. Tajā brīdī īpašo uzdevumu rota devās uz Oktobra pili, lai modinātu aptuveni 300 neapbruņotus kārtībsargus — tobrīd viņi atpūtās. Galu galā izdevās evakuēt apmēram 250 cilvēkus, jo viņi atradās visos trīs stāvos un pagrabā — visus atrast neizdevās. Tie, kas aizkavējās, nokļuva gūstā.

Laikā, kad puiši atkāpās no Maidana un Oktobra pils, viņi tika piesegti ar četrām bisēm Fort-500. Šāva ar gumijas lodēm. Jā, automāti viņiem bija, tomēr video ir skaidri redzams, ka puiši izmantoja „fortus”. Kāpēc tad viņi nelika lietā automātus, lai noguldītu visus? Principā, viņi to varēja darīt. Ticiet man, viņi trāpītu. Laikā, kad puiši piesedza savu biedru atkāpšanos, snaiperis ar dupleta šāvienu nogalināja vienu no īpašo uzdevumu rotas puišiem — Nikolaju Simisjuku. Arī tas ir redzams video: Nikolajs izvelk gāzes granātu „Teren-6”, izrauj čeku un saņem divas lodes: vienu — kājā, otru — galvā. Pie viņa piesteidzas kolēģi un atskan sprādziens. Kad gāze izgaisa, viņš tika evakuēts. (Pēc Krimas nodaļas „Berkuts” Sarkano berešu padomes vienbalsīga lēmuma īpašo uzdevumu rotas kareivis Nikolajs Simisjuks pēc nāves apbalvots ar sarkano bereti un krūšu nozīmi „Par dienestu un drosmi”).

Pēc tam ievainojumus guva vēl divi šīs grupas cīnītāji, vienam lode trāpīja naža spalā un sašķaidīja to. Starp citu, netālu daudzi redzēja snaiperi. Tas bija Ukrainas IeM IK terorisma apkarošanas īpašās nodaļas „Omega” darbinieks. Viņu piesedza kolēģi. Kāpēc viņš tur atradās? Ne jau tāpēc, lai apšaudītu mītiņu dalībniekus! Tā bija izlūkošana. Ar optisko ierīču palīdzību viņš centās atrast „Labējā sektora” snaiperus, kuri, saskaņā ar saņemto informāciju, atradās viesnīcas „Ukraina” ēkā. Vēlāk, kad Fort-500 munīcija beidzās, un attālums starp mītiņa dalībniekiem un īpašo uzdevumu vienību palielinājās, rotai nācās likt lietā šaujamieročus, taču tika izdarīti tikai brīdinājuma šāvieni. Video ļoti labi ir redzam, kā trīs vai četru metru attālumā no uzbrucējiem gaisā uzlido zeme. Kāpēc neviens nešāva virsū? Atkārtošu vēlreiz: viņi varēja apšaut visus uzbrucējus un, starp citu, pilnīgi likumīgi — Ukrainas likums „Par miliciju”, 3. nodaļa, 15. pants.

Pateicoties šiem puišiem zaudējumi kārtībsargu vidū bija minimāli.


''Berkuts'' un SPECIAL TEAM SIX Kosovā.


— Viņiem uz rokām bija dzeltenas saites. Kam tās bija vajadzīgas? Klīda runas, ka tā bija Galičinas SS simbolika…

— Tā ir „savējais-svešais” atpazīšanas sistēma. Atšķirības zīme vizuālai identifikācijai. Mēs taču ļoti labi zinājām, ka demonstrantu vidū varēja būt cilvēki līdzīgos formastērpos. Nu, lai nesajauktu viņus ar savējiem, puiši aptina formas piedurknes ar dzeltenu līmlenti. Nekādas simbolikas nebija.

— Avakovs stāstīja, ka mītiņu dalībniekus apšāvuši tieši „melnās rotas” cīnītāji…

— Ja hipotētiski pieņemsim, ka tā bija, varu droši teikt, ka tur būtu bijis nevis „debesu simts”, bet gan „debesu fronte”. Iespēju pamest šo vietu nebūtu nevienam! Tāpat būtu noticis, ja tur būtu strādājusi „Alfa” vai „Omega”. Tas taču ir redzams, ka demonstrācijas dalībnieku virzienā šāvieni nāk no aizmugures un flangiem, kur nebija neviena kārtībsarga! Pašlaik visu nodaļu cīnītāji pieprasa ieroču ekspertīzi. Kur ir loģika? Vai tad patiešām slepkava pieprasīs ekspertīzi, kas varētu viņu atmaskot? Varu droši teikt, ka gan mītiņa dalībnieki, gan kārtībsargi tika apšaudīti no viena un tā paša snaiperu ieroča. Ekspertīzes rezultāti ir saņemti, taču neviens neļaus tos publiskot, vismaz ne pašlaik.

— Starp citu, Genādijs Moskaļs paziņoja par operācijas „Vilnis” norisi Maidanā. Kas tā par operāciju?

— Operācija „Vilnis” ir nosacīts nosaukums pasākumiem, kas nepieciešami masu nekārtību lokalizācijai. Reizi sešos mēnešos dažādos reģionos tiek organizētas šī paša „Viļņa” taktiskās mācības. Neko  īpaši slepenu vai sensacionālu viņš nav paziņojis.

— Vai pastāvēja reāla iespēja izdzenāt Maidanu?

— Protams. Bez jebkādas asinsizliešanas. Tikai vajadzēja rīkoties citādi: vispirms bija „jāaizgriež krāni”, it īpaši finanšu pieplūde. Pēc tam malka, pārtika, „Molotova kokteiļiem” paredzētā degviela. Kāpēc tas viss tika savests? Nepilnības darbā... Nodevēji nodaļās un varas orgānos. Nebija vienota kārtībsargu rīcības koordinācijas centra. Informācijas noplūde. Te nu jūs redzat rezultātu.


Īpašo uzdevumu rotas kareivis Nikolajs Simisjuks bija nogalināts Maidanā. Pēc Krimas nodaļas „Berkuts” Sarkano berešu padomes vienbalsīga lēmuma pēc nāves viņš ir apbalvots ar sarkano bereti un krūšu nozīmi „Par dienestu un drosmi”.


— Kāpēc „Alfa” neieņēma Arodbiedrību pili?

— Par to paldies jāsaka „Labējā sektora” kaujiniekiem — uzbrukuma sākumā viņi nolēma iznīcināt pierādījumus: ieročus, noliktavu ar „Molotova kokteiļiem”... Pudeles tika sasistas pret sienām — viņi cerēja, ka paspēs evakuēties. Tāpēc ēka aizdegās. Pēc tam vairs nebija, ko ieņemt...

— Ko jūs varat teikt par Krimas īpašo uzdevumu vienībām? Vai Ukrainas īpašo uzdevumu vienību darbinieki ir gatavi kalpot Krievijas nodaļās?

— Viņi jau strādā, un par nodevējiem sevi neuzskata. Viņi ilgi un godīgi kalpoja Ukrainai, bet tagad kalpos Dzimtenei. Tie, kas domā citādi, nezina, kādā veidā Krima tika pievienota UPSR. Ļoti labi atceros, ka 90. gadu sākumā un vidū visas „Berkuta”, „Sokola” un pat Ukrainas Nacionālās gvardes uzšuves bija izgatavotas uz Krimas karoga fona. Vēlāk tās tika aizliegtas, taču Ukrainas karogi vienkārši tika plēsti nost no uzšuvēm. Kokardes ar trejžuburiem sāka nēsāt tikai 1997. gadā.

Krimas „Berkuta” īpašo uzdevumu rotas komandiera kabinetā jau vairāk nekā desmit gadus starp Margelova un Lisjuka portretiem karājas Putina portrets. Pats rotas komandieris visās operācijās vestes kabatā pie sirds nēsāja Krievijas karogu.


Īpašo uzdevumu rota, Kijeva, 90. gadi.


— Cik daudzi kārtībsargi ir pārgājuši Krievijas pusē?

— Precīzu skaitu minēt nevaru, taču kopumā Dzimtenē ir atgriezušies 99% dažādu īpašo uzdevumu vienību sastāva. Īpašo uzdevumu nodaļas darbinieks, tā sakot, ir  „gabalprece”, un nekādi militārās tehnikas metāllūžņi viņu nekad nevarēs aizvietot. Ukraina ir zaudējusi veselu UDD  „A” Speciālo operāciju centra pārvaldi Simferopolē un UDD nodaļu „A” Sevastopolē (abas nodaļas ir vienas no labākajām „Alfā”), bataljonu „Berkuts” Simferopolē un Jaltas, Jevpatorijas, Kerčas filiālēs, rotu Sevastopolē, „Sokola” nodaļas, tiesu milicijas „Grifon” apakšnodaļas, IeM IK īpašo uzdevumu nodaļu (agrāk — „Teņ”, „Lavanda”, „Skat”), IeM IK īpašo uzdevumu pulku „Tigr”, 801. Zemūdens diversantu un diversijas līdzekļu apkarošanas nodaļu un daudzus citus...

— Mainīsim sarunas tēmu. Kādas ir jūsu domas par Andreja Makareviča daiļradi? Ir īpaši par viņa skaņdarbu „OMONa valsītis”.

— Nu, viņš ir radošs cilvēks, laikam jau drīkst... Taču pats nekad neesmu klausījies „Makaroniču”. Es esmu audzis Pēterburgas „Alises” līdera Konstantīna Kinčeva daiļrades pavadījumā un  atbildēšu ar viņa vārdiem:

«Кто за что в ответе,
С тем и проживет,
Время покажет, кто чего стоил в этой пурге.
Кто там, на том свете,
Кружит хоровод,
Объяснит в момент палец на курке».

— Vai mājiens?

— Mājiens par to, ka viss tikai sākas. Lielākais darbs vēl ir priekšā.