Ukrainas krīze

17.04.2014

Mihails Aleksandrovs
Россия

Михаил Владимирович Александров

Доктор политологии

ASV izgāšanās Ukrainā

Militāri politisko prognožu kļūda

ASV izgāšanās Ukrainā
  • Diskusijas dalībnieki:

    27
    62
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Arvien lielāku nozīmi iegūst militāri politiskās situācijas attīstības prognozes Krievijas reģionā vidējā un ilgtermiņa perspektīvā. Kļūdaina vispasaules militāri politiskās situācijas attīstības prognoze galu galā var izmaksāt ļoti dārgi.
 
Mūsdienās īpaši spilgtu militāri politiskās prognozes piemēru redzam Ukrainā realizētajā Rietumu politikā. Varam droši apgalvot, ka Rietumi nav pilnā mērā novērtējuši Krievijas militāro potenciālu, pārāk paļāvušies uz „maigā spēka” instrumentiem, ieskaitot ekonomiskā spiediena metodes, ko neatbalstīja reāls militārais potenciāls. Izrādījās, ka ASV sauszemes spēki ir izkaisīti pa visu pasauli un spēj sekmīgi darboties tikai lokālā kara apstākļos un cīnīties pret acīmredzami vājāku pretinieku. Izrādījās, ka Eiropā dislocēti tikai 43 tūkstoši amerikāņu kareivju — šis skaitlis ir vienkārši smieklīgs salīdzinājumā ar Krievijas armijas spēku. Neskatoties uz PGA sistēmas attīstību, ASV nav izdevies gūt pārākumu arī stratēģiskā bruņojuma jomā.

Tāpēc tagad, kad bezizejas stāvoklī nonākusī Krievija izšķīrās par tiešu spiedienu uz Kijevas puča organizatoriem, Rietumi ir šokēti. Izrādās, NATO neko nespēj likt pretī, un plašie verbālie draudi vienkārši palikuši, karājoties gaisā. Jau pašā sākumā visa Rietumu iecere saistībā ar Ukrainu izskatījās kā īsta avantūra. Lēmums par varas apvērsumu Ukrainā tika pieņemts nevis uz šajā reģionā esošo spēku attiecības analīzes pamata, bet gan pateicoties pārākuma izjūtai, kas brieda Rietumu elites prātos, stereotipajiem priekšstatiem par Krievijas vājumu un pārliecībai par to, ka Krievijas vadība psiholoģiski nav gatava ar spēku stāties pretī Rietumiem. Nezinātniskā pieeja ir novedusi līdz absolūtam fiasko.

Kad Maskava atteicās piedalīties spēlē ar tai uzspiestiem noteikumiem, rietumvalstis izjuta, cik nestabils ir to stāvoklis. Kļuva skaidrs, ka Krievijas armija spētu ne vien pāris dienu laikā ieņemt visu Ukrainu, bet arī bez īpašām grūtībām iziet cauri Austrumeiropai līdz Vācijas, Austrijas un Itālijas robežām — ja vien būtu vēlēšanās. Labākā armija Austrumeiropā — Polijas armija — pēc pašu poļu analīzes, spētu organizēti pretoties dienas trīs, ne vairāk. Savukārt amerikāņiem būtu vajadzīgi vairāki mēneši, lai dislocētu Eiropā pietiekami lielu grupējumu, kas spētu pretoties Krievijas bruņotajiem spēkiem.

Ja ASV būtu izveidota efektīva militāro prognožu sistēma, tāds fiasko nekad nebūtu noticis. Visticamākais, Vašingtonai vienkārši neienāktu prātā doma organizēt Kijevā apvērsumu.


Maiks Rodžers, ASV Pārstāvju palātas īpašas komisijas izlūkdarbības jautājumos vadītājs: dienesta izmēklēšana noskaidros, kāpēc ASV nacionāla izlūkdienesta galva neko nezinājis par Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina plāniem.

ASV izgāšanās Ukrainā ir laba mācība mums. Tā ir mācība par to, ka militāri politiskās situācijas attīstības prognoze Krievijas reģionā ir jāveic uz zinātniska pamata. Efektīva militārā plānošana un bruņoto spēku izveide bez tā nav iespējama; neskatoties uz to, vēl joprojām daudzi lēmumi militārās celtniecības jomā tiek pieņemti intuitīvi vai iespaidīgu politiķu un armijas virspavēlniecības, kā arī rūpniecības lobiju ietekmē. Pie tam ieteikumu pamatā ir nepārdomāti mēģinājumi kopēt svešu pieredzi. Piemēram, savulaik milzu līdzekļi tika veltīti sistēmas „Buran” izveidei — tikai tāpēc vien, ka ASV rīcībā bija šatli. Tagad nav ne Buranu, ne šatlu — ne ASV, ne arī pie mums. Labi vēl, ka situācijas iespaidā netika pārtraukta „Sojuzu” ražošana — pretējā gadījumā mēs sēdētu bez pilotējamās kosmonautikas — tāpat kā amerikāņi. Tātad varam secināt, ka ne gluži viss, ko pašlaik dara citas, pat tehnoloģiski attīstītas valstis, ir pareizi. Mums nebūt nav nepieciešams tas, kas ir citiem.

Pašlaik pie mums atkal sākušās runas par aviobāzes kuģu celtniecību, tikai nav gluži skaidrs, kāpēc tie mums būtu vajadzīgi. Šobrīd pat ASV attieksme pret aviobāzes kuģiem kļūst skeptiska — tie arvien biežāk tiek uztverti kā neokoloniālās politikas ierocis, kas tiek izmantoti vāji attīstītu valstu iespaidošanai. Dārgie kuģi ir ļoti slikti aizsargāti no modernajām spārnotajām raķetēm, tāpēc tas nav labākais jūras komunikāciju kontroles līdzeklis. Viena aviobāzes kuģa vietā var uzbūvēt desmit eskadras mīnu kuģus, kas spēj nodrošināt daudz efektīvāku kontroli. Toties aviobāzes kuģi lieliski noder citu valstu bombardēšanai, kurām nav ne savas aviācijas, ne PGA līdzekļu. Taču būtu grūti iedomāties, ka Krievija patiešam varētu nospraust sev tamlīdzīgu mērķi.
 
 
Aviobāzes kuģis „Džordžs Bušs”.
 
Protams, pastāv jautājums par to, ka reizēm varētu rasties nepieciešamība sodīt kādas nelielas valstis, kas būtiski kaitējušas mūsu interesēm, piemēram, atbalsta teroristu darbību mūsu valsts vai mūsu sabiedroto teritorijā, — kā Katara vai Saūda Arābija. Taču aviobāzes kuģi šim nolūkam nav jābūvē — iespējams izmantot daudz lētākas un efektīgākas atriebības metodes. Piemēram, pie mums nez kāpēc tika noraidīta ideja (starp citu, tā radās ASV) par iespēju neaprīkot starpkontinentālās ballistiskās raķetes ar kodolieročiem. Tomēr ideja ir perspektīva, it īpaši mums, nevis amerikāņiem. Mūsu flote taču ir daudz mazāka, un tās izmantošana ne vienmēr ir iespējama. Toties SBR lidos turp, kur vajag. Galvenais — neviens neko nevarēs izdarīt, pat ne visa amerikāņu flote.

Piemēram, SBR R-36 „Vojevoda” derīgā krava var sasniegt 8 tonnas. Tātad tā var droši nogādāt vietā telpiskā sprādziena lādiņu. Ar to pilnīgi pietiktu, lai kāda naidīgi noskaņota emirāta — terorisma sponsora — pils komplekss, aizsardzības ministrijas vai drošības dienesta ēka tiktu noslaucīta no zemes virsas. Ja šādi ieroči tiktu izstrādāti un kaut vai vienu vienīgu reizi demonstratīvi pielietoti, nevienas naidīgi noskaņotas valsts līderis vairs nevarētu justies drošībā. Tas noteikti atstātu iespaidu uz viņu.
 

 SBR R-36 „Vojevoda”.

Īpašu vietu militāri politiskās plānošanas sfērā ieņem reģionālie konflikti. Parasti tie ir militāri konflikti, taču bieži vien to saasināšanās ir saistīta ar citu, pie šī reģiona nepiederošu valstu iejaukšanos situācijā, kas cenšas tādējādi nostiprināt savas ģeopolitiskās pozīcijas.Iejaukšanās formas var būt dažādas: reģiona valstu iesaistīšana lielvalstu orbītā iekšpolitisko izmaiņu — valsts apvērsumu vai „krāsaino” revolūciju rezultātā; iekšpolitisko konfliktu provocēšana un iejaukšanās tajos; ekonomiskais spiediens; etnisko un starpvalstu konfliktu izmantošana, sniedzot atbalstu vienai no konfliktā iesaistītajām pusēm vai miera nesēju operāciju organizēšana. Pastāv arī militārā spēka tiešas izmantošanas iespēja.

Militāra spēka tieša izmantošana globālā līmenī pašlaik nav iespējama stratēģisko kodolieroču paritātes dēļ, taču reģionālā līmenī tāda iespēja nav izslēgta.

Viss ir atkarīgs no tā, kādas valstis ir iesaistītas konfliktā, cik nozīmīgas pasaules lielvalstu intereses ir skartas. Taču tad gadījumā, ja militārais spēks netiek izmantots tieši, kā jau minēju, to iespējams izmantot netieši — kā politisko izmaiņu garantiju kādā reģionā. Par spēka līdzsvaru iespējams runāt tikai globālā aspektā, taču militārā spēka līdzsvaru iespējams izskatīt arī reģionālā aspektā, tas ir, attiecībā uz kādu noteiktu reģionu vai karadarbības rajonu. Šāda iespēja pastāv tāpēc, ka militārie spēki ir mobili, un to dislokācija pašu valsts teritorijā, kā arī ārvalstīs var būt nevienmērīga.

Reģionālajam spēku līdzsvaram ir milzīga nozīme militāri politisko procesu attīstībā visā pasaulē, jo tā izmaiņas galu galā var novest pie globālā spēku līdzsvara maiņas.

Reģionālā spēku līdzsvara nozīme ir īpaši liela situācijā, ja globālā līmenī pastāv spēku līdzsvars (paritāte) un neviena valsts (vai valstu grupa) nevar nodrošināt izšķirošo pārākumu pār saviem oponentiem. Šajā gadījumā vadošie spēlētāji cenšas mainīt spēku līdzsvaru stratēģiskajos punktos, lai vājinātu savu konkurentu pozīcijas. Galu galā arī globālais spēku līdzsvars var principiāli mainīties šādu kvantitatīvo izmaiņu pakāpeniska pieauguma rezultātā.

KF nozīmīgos reģionos spēku attiecībai ir jābūt tādai, lai potenciālajam pretiniekam nerastos nekādas ilūzijas par iespēju gūt uzvaru ar militārā spēka palīdzību vai doma izmantot spēku, lai piesegtu iejaukšanos reģionā esošo valstu iekšējās lietās. Gadījumā, ja kādā reģionā, piemēram, Sīrijā, nav dislocēti pietiekami militārie spēki, mazinās KF iespējas realizēt savas intereses šajā reģionā. Pats galvenais — tiek apgrūtināta pretošanās reģionālā spēku līdzsvara izmaiņām.

Krievijas acīs ļoti liela nozīme ir tādiem reģioniem, kā ziemeļrietumu reģioniem (Baltkrievija un Baltijas valstis), Ukrainai, Aizkaukāzam, Centrālajai Āzijai, Vidusjūras austrumu rajoniem, Tuvējiem Austrumiem, Persijas līča zonai un Tālajiem Austrumiem. Visos šajos rajonos ir izveidojušies potenciālie spriedzes avoti, kas jebkurā brīdī var izjaukt stabilitāti. Pat šķietami mierīgajās Baltijas valstīs, it īpaši Latvijā, pastāv etniskā spriedze, kas noteiktos apstākļos var novest pie starpnacionālām sadursmēm. Šādā situācijā Krievijai nāksies reaģēt, turklāt nav iespējams izslēgt militāra spēka iejaukšanos.
 
Mihails Aleksandrovs
Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta Militāri politisko pētījumu centra vadošais eksperts,
Krievu kultūras centra ekspertu padomes priekšsēdētājs,
politisko zinātņu doktors
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Latvija un "Mistrāli"

Principiāls un simbolisks jautājums

Kārlis Streips
Латвия

Карлис Стрейпс

Журналист

Valodas lietošana vietā un nevietā

Jeb kas slēpjās aiz vārdiem

Krievija ir pārliecināta par sevi un netiecas krāpties

Lato Lapsa
Латвия

Лато Лапса

Независимый журналист

Krievija jau ir okupējusi Latviju

Tikai tas noticis nemanām

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.