Ko tur lai saka. Krima ir kļuvusi par Krievijas daļu. Apsveicu. Tikai pirms gada būtu bijis grūti prognozēt tādu situāciju. Vērojot notikumus, kas savērpušies virpulī Maidanā mesto bruģakmeņu svilpienu un degošo riepu smakas pavadījumā, kļuva skaidrs, ka drīz vien pārsvaru gūs centrbēdzes noskaņojums.

Šī materiāla virsrakstā esmu izcēlis divus svarīgus jautājumus, uz kuriem gribu pēc kārtas atbildēt. Nu, tad sāksim ar pirmo.

 
Kāpēc Obama nav Putins

Šķiet, situācija nebūs īpaši vienkāršota, ja teikšu, ka Putins ir uzvarējis, bet Obama — zaudējis. Jā, šajā šaha partijā Putins ir izcīnījis pārliecinošu un pelnītu uzvaru, kas ir jo īpaši vērtīga tāpēc, ka tā bija blitz-spēle. Tas bija sarežģīts un samudžināts ekspromts ar neprognozējamu rezultātu. Sakāve nestu sev līdzi nevainīgu upuru asinis — tās būtu uz rietumu polittehnologu un Kijevas muļķīgās huntas administratoru sirdsapziņas, taču vieglāk ap sirdi nekļūtu, pat zinot šo faktu.

Mēs visi saprotam, ka ASV ar savām nebeidzamajām un neiedomājami ciniskajām intervencēm, kuru intensitāte pieauga proporcionāli Krievijas vājumam, pēdējo divu gadu desmitu laikā ir izlējušas tādu asiņu jūru, ka diezin vai viņu sirdsapziņu vēl kaut kas varētu apgrūtināt. Patiešām, jeņķu sirdsapziņa jau ir aptraipīta līdz pēdējam. Pat piesardzīgākie un pieticīgākie rēķini liecina, ka Hāgas tribunāls ilgoties ilgojas pēc visiem ASV prezidentiem, sākot no 90. gados valdījušajiem. Abus Bušus var droši nodot tiesai jau par Irāku vien — šajā gadījumā papu un dēlu var droši apsūdzēt saskaņā ar vienu un to pašu panta un iesēdināt abus vienā bruņotā kamerā.

Sakarā ar pēdējo pāris nedēļu notikumiem viņu pēcteci Baraku Huseinu Obamu pat tiesai nodot ir žēl — tik ļoti viņš ir nosirmojis un noskumis. Pie tā vainojams ne tikai viņa nevaldāmās dzīvesbiedres Mišelas spītīgais raksturs un nenogurdināmā Žirinovska liesmotās runas. Vainojams ir viņa pragmatiskais un gudrais ģeopolitiskais oponents, no kura Rietumos bīstas, kuru ciena, nesaprot un ienīst.

Jau pirms Krimas referenduma visā civilizētajā un apgaismotajā Eiropā noritēja miermīlīgas protesta akcijas, kurās figurēja spilgts un atmiņā paliekošs lozungs — „Putler kaput”. Precīzi, skaidri un lakoniski — amerikāņu un Gebelsa propagandiskās mašīnas garā. Bet Putlers pierādīja, ka nekāda „kaput” vēl nav.

Vēsturiskajā 2014. gada pavasarī kļuva skaidrs, ka Krimas kampaņā VDK apakšpulkvedis ir pārliecinoši apspēlējis Čikāgas jurisprudences institūta konstitucionālo tiesību pasniedzēju.

Tas ir likumsakarīgi. Tikai pavirši paveroties uz pasaules politisko karti, rodas jautājumi: kur Obama, bet kur — Krima, un ko tam Obamam Krimā vajag? Taču spēlē Obama ir zaudējis, un no šīs situācijas ir jāiziet ar cieņu. Pasaulē vairs nav tikai viens pols vien, lai kā par to sapņotu rietumu auksto un karsto karu teorētiķi un praktiķi.

Izrādās, pasaulē ir arī kontinentālā Eiropa, kura nevēlas saskarties ar asiņainu bakhanāliju savā teritorijā. Nebūtu jau grūti aizsvilināt šo pasaules daļu. Nacionālā naida ugunsgrēks var itin viegli aizdegties visā Eiropā — no Baltijas valstīm, kur klusām kvēl etnisko nesaskaņu ogles (krievi, latvieši, igauņi, lietuvieši un poļi), līdz pat Spānijai, kur bez grūtībām iespējams sadurt ar pierēm temperamentīgos kataloņus un baskus ar tikpat temperamentīgajiem kastīliešiem. Jā, šobrīd Eiropā lielā mērā izveidojušies proamerikāniski režīmi, atkarīgi no savu iespaidīgās starptautiskās korporācijās sēdošo aizbildņu sistemātiskās finansiālās palīdzības, taču...

Lai arī visas Eiropas valstis ir vienlīdz laimīgas, katra eiropiešu ģimene ir nelaimīga. Eiropai ir vajadzīga nauda. Nauda no Krievijas.

Skatieties paši: Ungārija jau cīnās par šo naudu — tā baidās zaudēt izdevīgo AES Pakšas kontraktu. Un Krievija neļaus aiztikt Ukrainas austrumu rajonus. Šodien (nevis vakar) Krievijas militārais spēks ir tāds, ka tā itin labi spēj likt lietā agresora savaldīšanai nepieciešamo mehānismu. Bet Vācija, kam bija ienācis prātā paklusām ar savu pārstāvju starpniecību demontēt Ukrainas ražošanas iekārtas? Merkele saskatīja, ka Krievija ir noskaņota nopietni, un nolēma ar savu ādu neriskēt. Galu galā, pašlaik Vācijā ir spēcīgs rūpnieciski tehniskais bizness, un nopietni uzņēmēji (nevis pastāvīgos parādos iegrimušie amerikāņu grausti) visai vēsi uztver kara juku iespēju.

Kā izrādās, pasaulē eksistē arī Ķīna, kam pieder aptuveni 3 miljoni hektāru Ukrainas lauksaimnieciski apstrādājamās zemes. Padebešu impērija to ir saņēmusi nomā uz piecdesmit gadiem (daoiešiem un konfūciešiem nav iemeslu steigties). Šī vienošanās ir noslēgta starp Ķīnas armijas Siņczjan ražošanas un celtniecības korpusu un ukraiņu kompāniju KGS Agro. Daži dati liecina, ka pašlaik Ķīna jau ir nopirkusi apmēram 5% Ukrainas teritorijas, un man šķiet, tagad, kad Kijevas hunta ir spiesta savilkt siksnas, lai apakšbikses no novājējušajiem vēderiem nost neslīdētu, šis cipars varētu paaugties pat līdz 10%.

Pasaulē ir arī Indija. Tā izturas mierīgi un cienīgi, tāpat kā Vidusāzijas un pārējie Austrumu baji, kas itin labi varētu gūt šādas tādas priekšrocības no haosokrātiskās valdīšanas Ukrainā un Krievijas Krimas pasludināšanas.

Vēl ir arī vareni iekšējie spēki, kas nekad neiznāk priekšplānā. Nevajadzētu tos novērtēt pārāk zemu — pieredzējušais un rūdītais austrumukrainas oligarhs lēnām, taču droši atjauno savu uz īsu brīdi pazemoto hegemoniju OPG zemēs. Pašlaik oligarhātu pārņēmušas mokošas pārdomas — ar ko un kā vienoties. Atbalstīt huntu arī turpmāk, akcentēt sadarbību ar Krieviju vai orientēties uz Eiropu.

Paskatieties vien uz „Hepu” Kernesu, kurš tikai pirms pusotra mēneša sita ar pēdu pa krūtīm un apgalvoja, ka „nekad mūžā mēs viņiem nepadosimies”, bet tagad kļuvis par izteiktu konformistu. Ticamākais, ka oligarhi no Ukrainas austrumiem izkaulēs sev priekšrocības un cilvēki dzīvos, kā agrāk. Tiesa, Krievijas Krimas piemērs, kurā krievu uzņēmēji gatavojas investēt milzu summas, noteikti iedvesmos daudzus vienkāršos Ukrainas austrumu iedzīvotājus realizēt savas dabiskās pašnoteikšanās tiesības. Paskatīsimies, kas notiks tālāk.

Lai nu būtu kā būdams, pēc pāris gadiem Krima sāks dzīvot labāk, bet korupcijas skandālos un OPG pārdalēs ieslīgušie austrumi — sliktāk, jo oligarhu pulks pēc Eiromaidana noteikti pieaugs.

Pēc manām domām, mēģinājumi izmantot savas dabiskās tiesības uz pašnoteikšanos (Deklarācijā par pamatiedzīvotāju tiesībām minētās) vēl atkārtosies, taču tam būs vajadzīgs laiks. Jā, precedents ir, taču labs piemērs bieži vien ir „lipīgāks”, nekā slikts. Pēc tam, kad Krima patiešām sāks attīstīties, prokrieviskā noskaņojuma līmenis neizbēgami pieaugs.

ASV ar savu zvaigžņoti-svītroto ģīmīti var pat nepūlēties izkļūt pirmajā rindā, it īpaši tāpēc, ka aptuveni 60% ASV iedzīvotāju sava prezidenta rīcību vērtē kritiski, savukārt vairāk nekā 82% Krievijas iedzīvotāju pauž atbalstu Putina politikai. Nav jau nekāds brīnums: pateicoties Krievijas prezidenta un viņa domubiedru darbībai, viņš, balstoties uz starptautisko tiesību principiem (ko izstrādājuši un atbalsta rietumu stratēģi), radīja ideālus apstākļus, kuros Krima iekļāvās Krievijas sastāvā, NEIZLEJOT NE PILIENU ASIŅU.

Obama noteikti būtu rīkojies pēc principa „izliet tonnām asiņu dažu naftas pilienu dēļ”, mēģinādams sasniegt viņam un viņa transatlantijas spēlmaņiem nepieciešamos rezultātus ar līdzīgu, taču nebūt ne tik leģitīmu darbību palīdzību. Taču Krievijas līderis organizēja filigrāni smalku aizsardzību un izglāba simtiem, varbūt pat tūkstošiem cilvēku. Jā, vēsture un vēlējuma izteiksme gan ir nesavienojamas lietas, taču pamēģināsim iztēloties, kas notiktu, ja, piemēram, amerikāņi (lasiet: Obama) būtu krievu (lasiet: Putina) vietā un viņiem būtu jāiekļauj Krima savas valsts sastāvā.

Jā, viņi sāktu savā tradicionālajā manierē humanitāru operāciju — miera nodibināšanu un demokrātijas ieviešanu konkrētā vietā. Kādā manierē? Godātie lasītāji, kaut ar vienu aci paskatieties uz ASV vēsturi XX gadsimtā valsts ārpolitiskās darbības kontekstā: sākot no slaktiņa Spānijas-Amerikas karā 1898. gadā (aptuveni 10 tūkstoši bojāgājušo) līdz pat 2012. gadam, kad notika izrēķināšanās ar Kadafi. Nav ne mazākās vajadzības zīlēt kafijas biezumos par to, kāds būtu iznākums.

Pēdējo astoņu gadu laikā gūtā pieredze liecina, ka mūsu misters Nobela miera prēmijas laureāts nav labāks par Viljamu Harisonu, indiāņu slepkavu, Teodoru Rūzveltu, kurš pats piedalījās baismīgajā spāņu-amerikāņu karā, vai Ronaldu Reiganu, kurš deva pavēli sākt operāciju „Dusmu liesmas” pret Grenādu 1983. gadā. Viņš nav labāks arī par tēvu un dēlu Bušiem, kuri personīgi deva pavēles sākt militārās operācijas, kuru rezultātā gāja bojā cilvēki — viņi pat nesaprata, kā labā viņi atdod savas dzīvības.

Piebildīšu, ka uz mani spēcīgu iespaidu atstāja vēlētāju aktivitāte Krimā. Tā parādīja, ka pat mohikāņi ir piecēlušies no savām gultām, lai nodotu savu balsi par tautu atkalapvienošanos un vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.

Kas tad cits atlika nosirmojušajam un novājējušajam Obamam, kā vien attaisnoties ar to, ka Krievija diezin vai atteiksies no stratēģiski svarīgas pozīcijas kontroles (tad nu gan — Obama ir Ameriku atklājis), ka rietumvalstu nosodījums uz Krieviju īpašu iespaidu nav atstājis (kā tad, kvekšķis riedams ziloni nobiedēs) un ka patreizējā brīdī visām ASV un Eiropas darbībām ir jābūt vērstām uz to, lai nepieļautu Krievijas tālāku paplašināšanos uz Ukrainas teritoriju rēķina (kāda jēga pēc kautiņa dūres vicināt?).

Pie kā tad esam nonākuši: Kijevā antikonstitucionālu darbību rezultātā pie varas ir nākusi hunta; Krimas iedzīvotāji pret to iebilda un izteica vēlmi pievienoties Krievijai, bet Krievija vienkārši saprātīgi un profesionāli nodrošināja tautas gribas izpaudumu bez mazākās asinsizliešanas — ko tad tu vēl gribi, godātais Nobela prēmijas laureāta kungs?..

Post scriptum: jau jūtu, kā tiek gatavotas indīgu pārmetumu bultas par manu putinismu. Šķiet, jāsaka paldies, ka mani neapsūdzēs obamismā.

 
Kāpēc Latvija nav Krima

Tagad mēģināsim rast atbildi uz otru eksistenciālo jautājumu, kas skar mūs visus. Diemžēl Latvija nav Krima, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt dažādu Latvijā dzīvojošu cilvēku prokrieviski noskaņotas domas. Arī es pats esmu noskaņots prokrieviski, un labprāt gribētu redzēt Latviju Krievijas sastāvā. Patiesībā krievu tautības iedzīvotāji Latvijā tiek diskriminēti daudz smagāk, nekā Krimā.

Protams, Krimas autonomijas iedzīvotāji ir izjutuši uz savas ādas visus pakāpeniskās ukrainiskošanas jaukumus, kas startēja „Belovežas” Kravčuka laikā, kļuva krietni vien intensīvāka viltīgā Kučmas laikā, savu kulmināciju sasniedza oranžā Juščenko valdīšanas gados un it nemaz nenoplaka laikā, kad pie stūres bija izveicīgais Janukovičs. Paradoksāls Krimas problēmu risinājums tika atrasts bārdainā pagaidu valdoņa — Turčinova laikā, ko nevar saukt ne par šādu, ne tādu — kaut kāds nesaprotams cilvēks ar mainīgu leģitimitāti.

Piemēram, Krimā pēc referenduma tika noteikts visu trīs valodu statuss: tā kā 77% Krimas iedzīvotāju par dzimto uzskata krievu valodu, bet 97% — aktīvi izmanto to sadzīvē, krievu valoda ir ieguvusi oficiālu statusu kopā ar ukraiņu (24% etnisko ukraiņu) un Krimas tatāru (12% Krimas tatāru) valodām. Pilsonību neviens nav zaudējis, no darba un dzīvokļa neviens ārā dzīts netiek, fabrikas un rūpnīcas arī neviens nedomā slēgt.

Tagad paskatīsimies uz Latviju — no barikāžu un dziesmotās revolūcijas olas operatīvi izšķīlušos valsti, kurā zeļ un zied freedom and democracy labākajās Nobela tradīcijās.

Neskatoties uz to, ka šeit ir 34% krievu tautības iedzīvotāju, pēc atbrīvošanās no okupācijas režīma un neatkarības deklarēšanas oficiāls statuss krievu valodai nav piešķirts. Vēl vairāk: bārdainais un oranžais Šķēle svinīgi apzvērēja iznīdēt kirilicu no Latvijas zemes. Šajā cīņā zināmi panākumi tika gūti. Šī paša Šķēles valdīšanas gados krievu valoda tika pasludināta par svešvalodu — tas bija īsts cinisma un absurda kalngals no valodu politikas neatbilstības viedokļa valodu situācijai. Tikpat labi var paziņot, ka gaiss, ko elpojat, ir ārzemju gaiss.

Pēc tam pie mums pazuda daļa pilsoņu. To vietā kā ar burvju nūjiņas mājienu parādījās nepilsoņi — bārdainā Godmaņa laikā vārdam tika pielikts priedēklis, un rezultātā dzima vārds, ko mans dators cītīgi pasvītro ar sarkanu viļņotu līniju. Nedzīvā mašīna atsakās izprast mūsu vēsturisko specifiku. Krimā „krāsainās” pases nav ieviestas, un diez vai kādreiz parādīsies.

Pēc tam pie mums sākās fabriku, rūpnīcu, ZPI un citu valsts nozīmes uzņēmumu un resoru vispārēja likvidācija. Šis process vēl joprojām turpinās, tas tikai pāriet no vienas fāzes nākamajā. Tagad tiek pārdots ūdens, meži, lauki un elektroenerģija. To visu mēs zinām. Godīgi sakot, es ļoti šaubos, vai Krimā sāksies kaut kas tamlīdzīgs. Gluži otrādi, pašlaik jau tiek gatavotas vērienīgas investīcijas Krimas infrastruktūrā.

Tā nu mani moka šis jautājums: kāpēc Latvija nav Krima, un tās iedzīvotāji nespēj lemt savu likteni ar tikpat vēsturiskiem pasākumiem.

Pirmkārt, tāpēc, ka latviešu auditorija ir kārtīgi uzsūkusi pret Krieviju noskaņotās histērijas fluīdus, un daļa latviešu (dažāda vecuma) patiešām tic tam, ka pie robežām stāv krievu tanki. Iznāk gluži kā teātra izrādē: ja pie robežas stāv tanks, tas noteikti šo robežu šķērsos. Šobrīd es sekoju latviešu labējo radikāļu saceltajai bakhanālijai, un dažbrīd man patiešām kļuva neomulīgi, dzirdot viņu paziņojumus.

Otrkārt, tāpēc, ka Latviju ir pamatīgi pievīlusi tās iestāšanās ES, ko savulaik atbalstīja 66% vēlētāju. Atceros, kā tolaik daļa proeiropeiski noskaņotu latviešu mani mēģināja pārliecināt par to, ka pēc iestāšanās ES pavērsies robežas, un mūsu jaunieši labi dzīvos. Jā, robežas atvērās un gados jaunākie pasionāriji pilnā sparā devās meklēt labāku dzīvi — iekarot „pabus”, viesnīcas, celtniecības objektus un (pavisam nedaudz) prestižu kompāniju ofisus.

Situācija patiešām ir paradoksāla: revolucionārs noskaņojums Latvijā ir nobriedis, taču nav neviena, kas to varētu organizēt.

Tā nav ne komēdija, ne traģēdija. Tā ir īsta drāma, par kādu ne Korneijs, ne Čehovs pat sapņot nevarēja. Krima visus šos gadus dzīvoja izolēti, ar ārpasauli tai nebija gandrīz nekādas saskarsmes, eiropeiskās eksistences jaukumus tā nav izjutusi. Krimas iedzīvotāji lielākoties strādāja savas mazās pussalas teritorijā. Uz kurieni tad vajadzētu doties Krimas armijas virsnieku, inženieru, celtnieku, flotes speciālistu ģimenēm? Šodien Krievija aktīvi interesējas arī par krievu jauniešiem Baltijas valstīs, un tas ir saprotams.

Tagad es izteikšu kādu ķecerīgu domu. Lūdzu, nevajag mani par to nosodīt pārāk bargi. Goda vārds, reizēm gribas nostādīt pie robežas sardzi un nelaist ārā no valsts saprotamā izmisumā kritušos jaunos cilvēkus, kuri dodas iekarot barbarisko eirokontinentu labākas dzīves meklējumos.

Ne jau tāpēc, ka es viņiem ļaunu vēlētu vai gribētu atņemt tiesības pelnīt cilvēka cienīgu naudu, par ko viņi varētu pabarot vecākus un paši savas ģimenes. Es gribu, lai situācija Latvijā mainītos uz labo pusi evolūcijas vai revolūcijas ceļā.

Jebkurā valstī, jebkura režīma apstākļos abos manis minētajos ceļos virzītājspēks ir viens — nomāktie un ar dzīvi neapmierinātie jaunieši, kuri nespēj atrast sev vietu, tāpēc nākas ķerties pie savu tiesību, interešu un vajadzību aizsardzības. Kur ir mūsu jaunieši? Daudzi ir zuduši tālēs zilajās... Citi pīpē legalaizus un no bēdām dzer lētu šnabi. Citi, nospiesti un noguruši, aizmirst visu, caurām dienām sēžot pie „maksimas” un „supernetto” darbgaldiem. Šiem cilvēkiem ir radīti tādi apstākļi, ka viņiem domas par evolūciju vai revolūciju pat prātā nenāk. Šo jauniešu man patiešām ir žēl.

Treškārt, ir arī trešie: tie, kuros audzināts bēdīgi slavenā eirokrieviskuma sindroms. Tie, kuri vēlas ātrāk „pabeigt skolu un pazust no šejienes”. Tie, kuri neliekuļoti uzskata, ka viņi nedrīkst strīdēties ar latviešiem un mētāties ar provokatīviem lozungiem par to, ka šī ir mūsu zeme un mūsu valsts. Tie, kuri uzskata, ka ir nemoderni, smieklīgi un stulbi piedalīties piketos un protesta akcijās, ka daudz vienkāršāk un patīkamāk ir ātri uzdrukāt savā iPhone komentu un publicēt to „delfos” vai „feisā”, maksājot meslus sirdij un dzimtenei (nu, labākajā gadījumā).

Tie, kuri uzskata, ka šis liktenis viņus neskars, ka Kijeva un Krima ir tālu prom, ka šos notikumus daudz ērtāk ir vērot pa televizoru, kraukšķinot čipsus un uzdzerot alu, vai lasīt tīklā feikus, homēriski smejoties par jautrā dizainera ieceri. Tie, kuri strādā siltās un ērtās vietiņās, un domā, ka tā turpināsies vēl ilgi, varbūt pat mūžīgi. Un paši neredz, ka ar katru gadu viņu skaits sarūk, ka viņi ir sašķelti, viņiem ir radīti apstākļi, kuros ir grūti salīdzināt sevi ar latviešu vienaudžiem.

Katrai nākamajai krievu skolēnu paaudzei arvien sliktāki ir centralizēto eksāmenu rezultāti eksaktajos priekšmetos un latviešu valodā; viņiem arvien mazāk izdodas pretendēt uz budžeta vietām un arvien retāk — iekārtoties prestižā darbā. Arvien biežāk viņi ķeras pie legalizētajiem narkotisko vielu maisījumiem — dvēseles un prāta nomierināšanai.

Tāda ir skarbā realitāte mūsu valstī. Esmu pārliecināts, ka tāda nav ne sapņos rādījusies Krimas iedzīvotājiem, kam tik vareni paveicies. Saprātīgs cilvēks var tikai apskaust Krimu.

Iestāšanās ES lika pamatus virknei graujošu iekšējo procesu Latvijas sabiedrībā, bet spaisi un aifoni, un dīvainais uzmācīgais (un labprātīgais!) priekšstats par sevi kā par otrās šķiras cilvēkiem šajā zemē galīgi piebeidz tos iedzīvotājus, kas varētu uzņemties smago darbu — mainīt situāciju evolūcijas vai revolūcijas ceļā.

Tā nu iznāk, ka pie tā pagaidām spiesti ķerties vectētiņi un vecmāmiņas, kuri dzīvē tik daudz ko pārcietuši, ka pie visa paspējuši pierast. Viņiem nav ko zaudēt.

Krima ir laimīgi izglābusies no diviem briesmīgākajiem scenārijiem: bezjēdzīgas civilo iedzīvotāju sadursmes ar asiņainu iznākumu un gadsimtiem ilga etniskā naida izpausmēm, kā arī no bezcerīgas pelēšanas heilropeiskās mūmijas apskāvienos. Krima ir pavērusi jaunu savas vēstures lappusi.

Latvija vēl nav izglābusies. Tā jau ir gatava spert soli pāri bezdibeņa — „sociālās katastrofas” — malai. Valsts ir gatava gāzties šajā bezdibenī kārtējo Nobela prēmijas laureātu aplausu pavadījumā.

Kas notiks tālāk ar šo zemi — mūsu zemi? Tas ir atkarīgs no mums.