Kijevā nesen tika publicēta „Krimas atgūšanas stratēģija”. Tās autors ir labdarības (!) fonda „Ārlietu Maidans” novērotāju padomes vadītājs Andrejs Kļimenko. Viņš uzskata, ka nepieciešama stingra pussalas ekonomiskā blokāde.

„Liekot atdzimt (Ukrainas) bruņoto spēku cīņasspējai un izjaucot Kremļa plānus veidot „sauszemes koridoru” uz Krimu pa Azovas jūras krastu, šobrīd esam jau gandrīz nodrošinājuši panākumus. Galu galā okupētā Krima — perspektīvs tirdznieciskais un tranzīta mezgls, tūrisma, sanatoriju un kūrortu centrs Melnās jūras reģionā jau gandrīz pārvērties par ģeoekonomisku salu ar ļoti trausliem un nepietiekamiem apgādes ceļiem,” — apgalvo Kļimenko.

Tātad, viņaprāt, ir atlicis vairs tikai atbrīvoties no šī „gandrīz”, uzsākot pilnvērtīgu ekonomisko karu pret Krimu.

„Tūlīt piebildīsim — jā, trieciens būs smags, cietīs arī savējie. Pārsteidzoši, taču savējie, Krimas „politiskie ukraiņi” (viņu vidū ir gan Krimas tatāri, gan ukraiņi, gan ebreji; tur dzīvo arī liels skaits krievu tautības cilvēku un jauktās ģimenes), vai ik dienas izsauc uguni uz sevi — katru dienu viņi jautā mums, uz kontinentu aizbraukušajiem: kad beidzot Ukraina sāks stingru pussalas ekonomisko blokādi?” — vaicā „Stratēģijas” autors.

Kļimenko norāda, ka Krimas blokāde jau ir izveidojusies, taču tai ir jākļūst pilnīgai vismaz vairākos virzienos. „Šobrīd Krima ir ierobežota daudzējādā ziņā — transporta, nozaru infrastruktūras, banku un finansiālā nodrošinājuma sfērā. Ierobežots ir arī darba vietu skaits un kadri, taču visi šie faktori nav kritiski, neskatoties uz to, ka separātistiem nākas aktīvi strādāt, lai risinātu šos jautājumus, un vēl lielākas pūles ir jāpieliek, lai tos slēptu. Taču ir arī kritiski faktori — Krimas apgāde ar ūdeni, enerģiju un pārtiku”, — teikts „Krimas atgūšanas stratēģijā”.

 
Jāpiezīmē, ka blokāde šajās jomās var izrādīties efektīva. Pašlaik Krima vēl joprojām ir atkarīga no produktu piegādēm no Ukrainas.

Piemēram, 2014. gada 17. jūlijā „Krimskaja gazeta” publicēja rakstu „Vediet mums dabiskus un kvalitatīvus poduktus, un nekādu problēmu nebūs”. Tajā Krievijas Lauksaimniecības nozares kontroles institūcija (Rosseļhoznadzor) aicina piegādāt uz Krimu lielāku daudzumu produktu no Ukrainas.

Vēl lielākā mērā pussala ir atkarīga no elektroenerģijas piegādes. Saskaņā ar žurnāla „Ņeftegazovaja magistraļ” publicētajiem datiem, 2013. gadā 84% patērētās enerģijas Krima saņēma no Ukrainas lielākā tīkla. Pašā pussalā tiek ražoti tikai 16% enerģijas. Elektroenerģiju ražo četras nelielas termoelektrostacijas: Kamiš-Burunskaja TEC Kerčā (tās ekspluatācija sākta 1938. gadā), Simferopoles TEC (1958. gadā), Saksas TEC (tās iekļautas kompānijas „KrimTEC” sastāvā), kā arī Sevastopoles TEC. Pēc konsaltinga kompānijas IHS CERA eksperta Krievijas enerģētisko sektoru un tirgu jautājumos Kristofera De Ver Volkera domām, „Krimas TEC cienījamais vecums līdz ar enerģijas periodisko ģenerēšanu no atjaunojamajiem avotiem nozīmē, ka reģions arī turpmāk lielā mērā būs atkarīgs no enerģijas importa.” Citiem vārdiem sakot, pašlaik atliek tikai pagriezt slēdzi tuvākajā Ukrainas apakšstacijā, lai pussala paliktu bez elektrības.

Saldūdens ir vēl viena Krimas vājā vieta. Tikai tādēļ vien, ka šovasar pussalā ir ārkārtīgi liels nokrišņu daudzums, izgāzās Kijevas plāni bloķēt ūdens piegādes pussalā, noslēdzot Ziemeļu-Krimas kanālu (pa to iespējams pārvadīt līdz 600 kubikmetrus ūdens sekundē). Taču vai ir iespējams garantēt, ka arī nākamā vasara būs lietaina un Krima nesaskarsies ar nopietnu ūdens deficītu?

Saskaņā ar „Stratēgijas” autoru ieceri, Kijevai atliks tikai izmantot šos „blokādes” paņēmienus, un Krimas iedzīvotāji sadumposies pret „okupantiem”.

Te nu jāatzīmē, ka Kijevas varasvīri vēl joprojām nav ķērušies pie stingras blokādes, jo, visticamākais, viņi patiesībā nemaz īpaši nevēlas atgūt Krimu.

Pussala vienmēr ir atbalstījusi prokrieviskus politiskos projektus: vispirms — Ukrainas Komunistisko partiju (KPU), (apvienoto) Ukrainas Sociāldemokrātisko partiju (SDPU (o)) — Medvedčuku/Šufriču, bet pēc tam arī „Reģionu partiju”. 2010. gadā Krima bija viens no reģioniem, kas nodrošināja Viktoram Janukovičam uzvaru pār Jūliju Timošenko — otrajā tūrē par viņu balsoja 78,24% Krimas iedzīvotāju. Tāpēc patreizējai Ukrainas valdībai šķiet itin izdevīga iespēja atbrīvoties no autonomijas, kam nepieciešamas dotācijas un kurā dzīvojošais elektorāts nav īpaši interesantais. Dīvaini, taču arī vienkāršajiem Ukrainas iedzīvotājiem Krima nav īpaši vajadzīga — Ukrainas sabiedrībā Krimas iedzīvotāji tiek aktīvi pozicionēti kā nodevēji, kam nav vietas „tīrās mājās”.

Taču ilgi tā vairs neturpināsies. Krima ir vajadzīga politiskajiem autsaideriem un radikāļiem, kuri kontrolē Maidanu. Savukārt Maidans ir pilnvērtīgs Ukrainas politikas subjekts. Diezin vai Kijevas varasvīriem izdosies ignorēt protestu dalībnieku prasības atgūt „ukraiņu  vēsturiskās zemes”. Tātad iespējams, ka pussalas blokāde ir tikai laika jautājums...

 
Vai patiešām sāksies Krimas ekonomiskā blokāde, un pie kādām sekām tā novedīs?

— Bads Krimā nav jūtams, tirgos, veikalos un supermārketos ir papilnam produktu, tie tiek piegādāti arī no Ukrainas, — atzīmē Krimas politologs Sergejs Kuļiks. — Vēl vairāk, pēdējo trīs mēnešu laikā no Krimas uz Ukrainu nogādāti aptuveni 30 tūkstoši tonnu graudu, vairāk nekā 3,5 tūkstoši tonnu dārzeņu, augļu un ogu. Tātad pussala baro arī „ņezaļežnuju”. Savukārt Ukraina mūsu republikai ir piegādājusi apmēram 7105 tonnu graudu un gandrīz 17 tūkstošus tonnu dārzeņu.

Kā redzat, Krimas izolācija būtu neizdevīga ukraiņu lauksaimniecības produktu ražotājiem, kuri ved savu produkciju pa labi pazīstamiem maršrutiem. Protams, Kijevai var pietikt muļķības, lai padarītu blokādi stingrāku — Ziemeļu-Krimas kanālu taču viņi noslēdza.

Taču ūdens deficīts Krimā ir jūtams. Es pats dzīvoju Krimas ziemeļu daļā, un šeit vasarnīcās patiešām nav ūdens dārza laistīšanai. Domājams, ūdens deficīta rezultātā tuvākajā laikā pussalā palielināsies arī bezdarbs: riska zonā ir nokļuvuši ūdens saimniecības vadības uzņēmumi un sovhozi, kuru specializācija ir rīsa audzēšana — šajos uzņēmumos štats jau tiek samazināts.

Armjanskā divas rūpnīcas — sodas un ķīmisko produktu ražotnes — arī ir spiestas samazināt ražošanu, jo tehnoloģijas prasa lielu daudzumu ūdens. Tiesa, pašlaik republikas ministru padomes līmenī tiek risināts jautājums par jaudīgu jūras ūdens atsāļošanas iekārtu uzstādīšanu šo uzņēmumu vajadzībām. Taču pagaidām vēl nav zināms, kad tās tiks samontētas un cik tas izmaksās. Abas rūpnīcas ir pilsētveidojošie uzņēmumi, un masveida štata samazināšana tajos neizbēgami radīs sociālo spriedzi.

 
— Bet kā izskatās situācija ar elektroenerģiju?

— Ar grūtībām elektroenerģijas piegādes jautājumos neesam saskārušies. Tiesa, Krievijas valdībai vajadzētu aktīvāk pildīt solījumus. Piemēram, mums jau vairākus mēnešus sola izvilkt kabeli pa Kerčas šauruma dibenu, taču pagaidām nekas vēl netiek darīts.
 

Jau Janukoviča laikā Krimā sākās nopietna alternatīvās enerģētikas attīstība. Tomēr pēc Krimas atgriešanās Krievijas sastāvā tika apturētas Krimā uzstādītās Austrijas kompānijas Activ Solar atjaunojamo enerģijas avotu elektrostacijas: atšķirībā no Ukrainas, Krievijas likumdošanā nav paredzēts tā saucamais „zaļais tarifs”, kas paredz atlaides alternatīvās enerģijas ražotājiem, tāpēc tās ražošana nav izdevīga.

Patiešām, Kijeva var itin viegli pagriezt slēdzi Krimai tuvākajā Ukrainas apakšstacijā un sagādāt nopietnas neērtības, ja vien būs tāda vēlēšanās.

— „Stratēģijas” autori uzskata, ka stingra blokāde veicinās Krimas atgriešanos Ukrainas sastāvā. Vai šāds aprēķins ir pareizs?

— Ja Kijeva patiešām bloķēs pārtikas produktu un elektroenerģijas piegādes, diezin vai Krimas iedzīvotāji iemīļos Ukrainas valdību. Cilvēki saprot, kas ir vainīgs šajā situācijā, un neviens nelūgs iespēju atgriezties Ukrainas sastāvā.

 Taču Kijeva var līdztekus ekonomiskajām metodēm likt lietā arī politiskos pasākumus situācijas destabilizēšanai pussalā. Šim nolūkam viņi var izmantot islāma faktoru. Maijā Krimas Abduls-Karims — islāma kaujinieku grupējuma „Džeiš-al-Muhadžirin val-Ansar” emīra vietvaldis (šis grupējums cīnās Al Kaidas pusē Sīrijā) vērsās pie Ukrainā dzīvojošajiem musulmaņiem ar aicinājumu pasludināt džihadu Krievijas valdībai. Kaujinieku līderis aicināja Krimas tatārus un visus Ukrainas musulmaņus „stāties uz džihada ceļa”, un „atsaukt atmiņā senčus, kuriem Maskava maksāja meslus”. Es pieļauju iespēju, ka Kijevas mudinātie islāmisti var mēģināt izveidot Krimā pagrīdes organizāciju tīklu un popularizēt šo politiku Krimas tatāru vidū. Man šķiet, ka galu galā Kijeva izraudzīsies tieši šādu stratēģiju — ekonomiskās un militāri politiskās metodes.

 
— Kādas ir iespējas gūt panākumus ar šīs stratēģijas palīdzību?

— Manuprāt, Kijeva spēj sagādāt Krimai nepatikšanas, taču diezin vai viņiem izdosies destabilizēt situāciju pussalā, kur nu vēl atgūt pussalu.

 
— Kijevai nav izdevīgi organizēt Krimas ekonomisko blokādi — šie pasākumi kļūs par smagu triecienu ukraiņu uzņēmumiem, — ir pārliecināts Sevastopoles NVS valstu institūta direktors Vladimirs Solovjevs. — Taču, ja Ukraina tomēr noslēgs savus pārtikas produktu piegādes kanālus, nu, tad pārtika Krimai tiks piegādāta pa jūru no Novorossijskas — tuvākās lielās ostas Krievijā. Nedomāju, ka tas būs tik briesmīgi.

Sliktāk klājas ar ūdeni — šajā jautājumā jūtama spriedze gan Krimā, gan Sevastopolē: ūdenskrātuves pussalā nav īpaši lielas. Taču, manuprāt, gadījumā, ja sāksies problēmas ar ūdens piegādi, Krimas iedzīvotāji atsauks atmiņā Lielo Tēvijas karu, kad viņiem nācās izdzīvot līdzīgā situācijā, un sāks ekonomēt ūdeni. Tas arī viss. Šo grūtību dēļ vēlme atgriezties Ukrainas sastāvā neradīsies.

Arī ar elektroenerģijas trūkumu mūs biedēt nevajag: līdzās svarīgākajām iestādēm jau darba gatavībā stāv rezerves dīzeļa ģeneratori — gan jau galā tiksim! Manuprāt, gadījumā, ja Kijeva izšķirsies par blokādi, arī Maskava nesēdēs, rokas klēpī salikusi, un atbilde nebūs ilgi jāgaida. Piemēram, Krievija var slēgt pieeju Azovas jūrai Ukrainas sauskravas kuģiem — ko tad iesāks Kijeva?!

Manuprāt, valsts pārvaldes režīms Ukrainā strauji zaudē imidžu valstī. Nesen biju Odesā — tur Arodbiedrību namā bojā gāja mans radinieks. Pilsēta mani pārsteidza, kaut gan agrāk tur viesojos bieži. Varasvīri neļauj uzstādīt pieminekli Arodbiedrību namā bojāgājušajiem, aizliedz pat ziedus nolikt slaktiņa vietā. Man šķiet, šāda rīcība tā sanikno daudzus Ukrainas pilsoņus, ka valsts var uzliesmot jau pēc mēneša. Tad Kijevai vairs neatliks laika noņemties ar Krimu…
 

Andrejs Poluņins, «Свободная пресса» („Brīvā prese”)