Daudz pievilcīgāka valsts vienmēr uzvarēs mazāk pievilcīgu. Cīņu var arī zaudēt. Bet karā uzvarēt. Tādēļ, esošās stratēģijas vienmēr risina ne tikai konkurētspējīgas armijas izveidošanu, bet arī konkurētspējīga imidža izveidošanas problēmu.

Problēmas otrā daļa tiek risināta divos veidos.

Pirmais — ilgs un dārgs — pacietīga personīgās mājas izbūve, kā rezultātā tā kļūst tīrāka, gaišāka, piesātināta ar dažādiem patīkamiem sīkumiem dvēselei un ķermenim.

Otrs — ātrs un budžeta — konkurenta novešana līdz sūdabrāļa stāvoklim, kā fonā, paša būcenis izskatīsies kā padišaha pils.

Gadījumā, ja viņi kādam šodien sit uz pleca — tas nebūt vēl nenozīmē, ka rīt viņu nenositīs...

Tieši vadoties pēc otrā modeļa, pēdējos 25 gadus pārliecinoši strādā Labā Impērija, kura tika sasniegusi pašas teritorijas piesātināšanā ar cūkas laimi, sauktu par velferiem un beilautiem, savukārt, kad pieņemamais labklājības atrāvums uz personīgās labklājības rēķina vairs nesanāk, Impērija spēcīgi nosēdina uz pakaļas konkurent valstis, pazeminot viņu labklājību. Kas vēl nesaprot par ko ir runa — Jums ir jāieskatās šeit: Džons Perkinss — Ekonomiskās slepkavas grēksūdze.

Šobrīd Impērija ir nolēmusi, ka ir pienācis laiks kaut Ziemassvētku tītaru, kas ir rūpīgi audzēts un nobarots postpadomju un post-esesiešu telpas leknajās pļavās.

Un šim nolūkam ir nepieciešams:

— Uz viens — atslēgt klientu no energoapgādes avotiem.
— Uz divi — palīdzēt klientam atbrīvoties no liekās naudas un liekā īpašuma, apmaiņa pret daudz dārgāku energoapgādi (pilnībā iespējams par pārpirkta pie tā paša piegādātāja).
— Uz trīs — sniegt klientam personīgo valūtu un personīgos kredītus — lai atjaunotu šādas saimniecības rezultātā sagrauto ekonomiku.
 
Viss iepriekšminētais jau sen ir zināms un nevienam tas nav saistoši.

Un kaut reizumis mērķis vaino līdzekli…

Par jaunu oriģinālu trendu ir uzskatāma Krievijas izspēlētā partija, un kura, ja man neviļ redze, viens pret vienu atkārto Labā Impērijas scenāriju. Kā rezultātā Labā Impērija placina un dauza, jo spriežot pēc visa, autoratlīdzības honorāru neviens nosūtīt negrasās. Bet pat spēlē šodien notiek nu nekādi par tiesībām pacelt savu karogu virs Kijevas. Kijevu un tās apkārtni, spriežot pēc visa, VISI spēlētāji jau domās ir pievienojuši Černobiļai, un lietu vada tieši šajā virzienā. Cīņa izvēršas teritorijā no Jasas līdz Lisabonai. Savukārt, Ukraina, pat nav balva, bet gan granāta, kas tiek vicināta, cenšoties balvu savākt sev. Neskatoties uz to — šodien atkal par to:

Skaisti dzīvot nevar aizliegt, nesmuki nomirt — arīdzan.

Ukraina šodien, pat tādā saplacinātā stāvoklī, raugoties no konkurētspējas pozīcijas, attiecībā uz „simpātiskuma” nomināciju, nebūt nav absolūta zaudētāja. Un manuprāt, tieši tādēļ Donbasa zemessargi vairāk atgādina „trīssimt spartiešus”, nevis „tumsu, tumsu un tumsu...”, un Luganskas un Doņeckas republikas atbalstīšana reāli, nevis vārdos, maigi sakot, augstākā mērā ir pieticīga. Nemaz nerunājot par citiem reģioniem... Arī attieksmē pret Krieviju, no vietējo rusofobu puses, nav manāma pārliecīga pietāte. Taču tas ir tikai pagaidām.
 
Kamēr Ukrainā darbojas uzņēmumi un ir nauda Wi-fi un „Kentuki ceptajam cālim”, kamēr krānā ir ūdens un tīklā — elektrība, Krievijas uzvara būs vai nu pārmērīgi dārga, vai arī visnotaļ apšaubāma. Taču, kad apstāsies uzņēmumi (es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ tie varētu turpināt strādāt), un kad par pieprasītu kļūs «Argentīnas izdzīvošanas pieredze sociālekonomiskās krīzes un nacionālā defolta apstākļos», lūk, tad arī ukraiņiem nāks atklāsme par Dižo Vienotību un Vienoto Slāvu Brālību.

Vai Jums palīdzēt, vai labāk netraucēt?

Un vissmieklīgākais — tam nolūkam, lai sanāktu tieši tā, ne citādi, iespējams vispār nekas nav jādara. Nedrīkst tikai traucēt. Esošie Ukrainas vadītāji, ikdienu apstiprinoši parunas „visiznīcinošākais sprādziens — tas ir muļķa entuziasma sprādziens” patiesumu — sagraus ekonomiku jau līdz šī gada beigām. Pie kam, ne tikai savu.
 
Bauda sevi pozicionēt par uzvarējušā Maidana draugiem, Eiropai izmaksās tādu visnotaļ apaļu summiņu, ka iepriekš norādītā argentīniešu pieredze būs aktuāla ne tikai kijeviešiem, bet arī iedzīvotājiem, kuri dzīvo daudz vairāk uz rietumiem...

Tomēr, tas būs rītdien. Bet šodien klusi, uz pirkstu galiņiem, zogas zilonis trauku veikalā, un ar katru soli mani pārliecina par Henrija Bruka Adamsa vārdu patiesumu: «Politika, lai kāds arī nebūt tās kredo, praksē ir sistemātiska naida kultivēšana».