Es ilgi klusēju par karu Ukrainā un publiski neuzstājos ar kara situācijas analīzi, jo nevēlējos norādīt uz nacistu huntas kļūdām. * Arī tagad es neminēšu visas huntas kļūdas, kuras to ir novedušas līdz pašreizējajai katastrofai. Minēšu tikai pašu acīmredzamāko un neapstrīdamāko.

1. ukraiņu nacistu kļūda

Hunta nepārtraukti provocē austrumukrainas iedzīvotājus atbalstīt atdalīšanos no Ukrainas un iestāšanos Donbasa zemessardzē. Līdz maija sākumam gandrīz neviens reāli negribēja ne atdalīties, ne arī karot. Gribēja vairāk politiskās un ekonomiskās tiesības reģionam. Tobrīd federalizācija visus būtu apmierinājusi. Pat sākotnējais jautājums referendumam bija nevis par atdalīšanos, bet gan par autonomiju Ukrainas sastāvā. Šie jautājumi tika izmainīti pēc 2.maija. [Tad Odesā ukraiņu nacisti, uzgavilējot satracinātam nacistu pūlim, sadistiski noslaktēja vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, tai skaitā sievietes. Tas viss tika nofilmēts, bet paši ukraiņu nacisti Ukrainas TV tiešajā ēterā uzgavilēja, kad tika paziņots, ka cilvēki sadeg dzīvi.]

Nacistu zvērības Odesā un Mariupulē [bruņotu nacistu militāro vienību iebrukums 9.maijā, visu acu priekšā nolaupot un noslepkavojot vairākus desmitus civiliedzīvotāju; notikušais ir uzfilmēts] izdarīja savu — cilvēku vairākums atbalstīja atdalīšanos no Ukrainas. Un tas ir loģiski, jo neviens saprātīgs cilvēks negrib dzīvot valstī, kurā politisko nesaskaņu dēļ nesodīti var slepkavot tās iedzīvotājus un kurā strīdi tiek risināti nevis ar referendumiem un citām demokrātiskām procedūrām, bet gan, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību.

2. ukraiņu nacistu kļūda. Ieciklēšanās uz Strelkovu 

[Brīvprātīgo militārās vienības komandieris, kurš Slavjanskas pilsētā radīja spēcīgu brīvprātīgo armiju un ilgu laiku aizsargāja Slavjanskas apkārtni pret skaitliskā un tehniskā ziņā ievērojami pārākiem Ukrainas armijas spēkiem.] Maija vidū Luganskas zemessardzei bija tikai daži simti šaujamieroči. Doņeckā situācija ar ieročiem bija vēl sliktāka. Abas pilsētas varēja ieņemt ar strauju triecienu, bet hunta tā vietā bezjēdzīgi koncentrēja visus spēkus uz Slavjansku.

Principiālajā Strelkovā hunta redzēja galveno draudu, bet visus pārējos viņi dēļ sava koruptīvā ieraduma mēģināja nopirkt. Sūtņi ar naudu nepārtraukti kursēja no Kijevas uz Doņecku un Lugansku, bet bez rezultātiem. Kad pretestības līderus neizdevās nopirkt, viņus mēģināja nogalināt, bet arī tas neizdevās. Un, pat ja būtu izdevies, tad atsevišķu cilvēku nāve vairs nevarēja mainīt notiekošos procesus.

Kamēr Igors Ivanovičs [Strelkovs] un viņa grupa uzņēma uz sevi visa ukraiņu nacistu rīcībā esošā militārā spēka triecienus, tikmēr gāja laiks. Un tas deva iespēju Luganskas un Doņeckas zemessargiem atbruņot šajās pilsētās bāzējušās Ukrainas armijas vienības un papildināt savu ieroču arsenālu. Tāpat pamazām no soda ekspedīcijas tika „pārņemta” bruņutehnika — apmēram 2-3 bruņumašīnas dienā (daļa no šīm bruņumašīnām tika vienkārši nopirkta vai pat samainīta pret pārtiku, jo Ukrainas armijas karavīriem netika nodrošināta pat pārtika). [To ka karot negribošie Ukrainas armijas karavīri pārdeva savus ieročus ir pietiekami plaši zināms un tas pilnībā arī atbilst ukraiņu garam, gan tā pozitīvajā — labsirdīgajā izpausmē, gan arī negatīvajā — viltīgajā izpausmē.]

Vienlaicīgi tika radītas apmācības nometnes, kurās no vakardienas ogļračiem un metalurgiem veidoja nākamo Novorosijskas armiju. Bet hunta tikmēr ar stiklu caursist mēģinošas mušas spītību centās tiešos triecienos ieņemt Slavjansku.

3. ukraiņu nacistu kļūda. Kaujas spars un motivācija

Donbasa zemessardzei ir ļoti augsts kaujas spars un motivācija, jo viņi aizsargā savas mājas, ģimenes un tuviniekus. Tāpēc katrs dzīvojamo kvartālu apšaudīšanas gadījums, katrs aviācijas uzlidojums padarīja viņus arvien niknākus un karot gribošākus.

Savukārt Ukrainas armijai vispār nebija nekādas karošanas motivācijas. Pat ne naudiskas. Par 1500-2300 grivnām mēnesī [250-380EUR] ies mirt tikai idioti. Mājās strādājot par iekrāvēju vai taksistu var nopelnīt vairāk. Kā rāda Ukrainas mobilizācijas trešās kārtas rezultāti — «нема дурных» [„muļķu nav”]. Brīvprātīgo gandrīz vai nav, bet jauniesaucamo piespiedu noķeršanas plāni izpildās 15-20% apmērā un ar lielām grūtībām. Savukārt internetkarotāji, kas aktīvi, bravūrīgi un agresīvi aicina izrēķināties ar „ separātistiem”, nezin kāpēc nemaz nesteidzas klaviatūru nomainīt uz AK-74 [automāta marka], bet žēl, skaties i valstī paliktu mazāk asinskāru izdzimteņu.

Nacionālistu [nacistu] bataljoniem ir cita nelaime — tie ir pārlieku nedisciplinēti. Viņi ļoti labi prot piedalīties soda ekspedīcijās pret neaizsargātiem cilvēkiem, karot ar sirmgalvjiem un sievietēm, bet tiešās militārās sadursmēs daudzi bēg, pametot ieročus un tehniku.

Nav iespējams uzvarēt karā tikai apšaudot pretinieku no attāluma (pie tam, šaujot nevis par pašu pretinieku, bet gan pārsvarā pa civilobjektiem). Nevar uzvarēt karu ar armiju, kura baidās uzbrukt pat, ja tai ir pieckārtīgs un desmitkārtīgs skaitliskais pārsvars.

4. ukraiņu nacistu kļūda. Cietsirdīgi vienaldzīga attieksme pret pašu cilvēkiem

Vēl maija beigās es rakstīju, ka Donbass var sapulcināt apmēram 300 tūkstošus karavīru. Tomēr vienlaicīgi turēt zemessardzē tik lielu cilvēku masu ir bezjēdzīgi, tāpēc ir jāveic rotācija. Piemēram „Motorola” [leģendārs Slavjanskas grupas operatīvā līmeņa komandieris, kura grupa veic militārus „brīnumus”] var aizbraukt uz Krimu kāzu ceļojumā, bet pēc tam atgriezties un turpināt „sist” nacistus.

Kijevas hunta savukārt nolēma, ka jo vairāk, jo labāk un ka vienkāršs skaitlisks pārsvars spēj izšķirt kara gaitu (tas ir raksturīgs lūzeru domāšanas veids). Tādējādi viņi radīja daudz lielāku soda ekspedīcijas grupu nekā spēj nodrošināt ar bruņojumu un pārtiku. Un viņi visi vairākus mēnešus tika turēti bez rotācijas, faktiski pārvēršot tos par izspiestiem citroniem pat bez iesaistes tiešā karadarbībā. Tai pat laikā idejiskie nacisti no dažādiem mistiskiem bataljoniem visu šo laiku atpūtās visādās sanatorijās, sauļojās un rīkoja barbekju.

Pie tam Donbasa zemessardze ļoti rūpīgi plānoja savas militārās operācijas, lai maksimāli izvairītos pat no visminimālākajiem zaudējumiem (izņēmums te ir vienīgi maija uzbrukums Doņeckas lidostai, bet pat tas apstiprina likumsakarību). Pie tam katra sagrābtā bruņumašīna tika nogādāta frontes aizmugurē, tika rūpīgi salabota un tika izmantota tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Savukārt hunta, nerēķinoties ar zaudējumiem, katru savu uzdevumu risināja lielos daudzumos zaudējot kara tehniku un bez apdomas pārvēršot savus karavīrus par līķiem.

5. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājums ielenkt visu Donbasa teritoriju

Kad es pirmo reizi dzirdēju par huntas plāniem ielenkt Doņeckas-Luganskas aglomerāciju, es nespēju noticēt, ka viņi varētu būt tik stulbi. Pēc tam es atvieglojumā nopūtos, bet vēl pēc tam ilgi smējos.

Doņeckas-Luganskas aglomerācija ir viena no pasaules lielākajām pilsētas aglomerācijām. Pēc būtības tas ir viens liels pilsētas masīvs, kur starp dažādām „pilsētām” ir tikai daži simti metru un viena pilsēta nemanāmi pāriet nākamajā (ja nebūtu ceļazīmes, tad neviens to pat neievērotu). Šīs aglomerācijas perimetrs ir vairāk kā 580 kilometru.

Acīmredzot huntas ģenerālštābs (jeb tie, kas viņiem tur visu komandē) neko nav dzirdējuši par tādu terminu kā „frontes blīvums”. Pretējā gadījumā visvienkāršākās aritmētiskās darbības uz kalkulatora viņiem pateiktu priekšā, ka 60 tūkstošu karavīru esamības gadījumā, kuri ir vienmērīgi sadalīti pa 600 kilometru perimetru, ļaus viņiem radīt frontes blīvumu 100 cilvēki uz kilometru, kā arī 1-2 tanki uz kilometru un 1-2 artilērijas ieroči uz kilometru. Bet tas ir ļoti maz pat priekš frontes noturēšanas, nerunājot nemaz par uzbrukumu, kur frontes blīvumam ir jābūt daudz augstākam.

Šīs ir tik elementāras lietas, ka, lai to zinātu pat nevajag būt beigušam militāro akadēmiju, bet pietiek tikai palasīt dažas labas Padomju grāmatiņas par Lielo Tēvijas karu vai kaut vai paspēlēt „Hearts of Iron” tipa kara kompjūterspēlītes (es lasīju grāmatas).

6. ukraiņu nacistu kļūda. Ģeometrija un loģistika

Iepriekš minētais aplenkums vairāku iemeslu dēļ apgrūtina ātru papildspēku piegādāšanu gadījumos kad Donbasa zemessardze mēģina izrauties no ielenkuma.

Pirmkārt, pārvietošanās potenciāli ielencamā perimetra iekšpusē ir daudz ātrāka, nekā pa perimetra ārpusi.

Otrkārt, pārvietošanās pa aglomerācijas teritoriju notiek pa salīdzinoši augstas kvalitātes pilsētas tipa ceļiem. Tai pat laikā pārvietošanās pa perimetra ārpusi bieži vien notiek pa laukiem, uzkalniem, grāvjiem un notekām.

Hunta faktiski, izvēloties savu taktiku, kļuva par pašas melīgās propagandas upuri. Viņi tik ilgi meloja par to, ka Krievija piegādā Donbasam ieročus, ka nolēma pārtraukt šo iedomāto piegāžu līniju (piegādes bija, bet tikai humanitāras — pārtikas un medikamentu, bet ne tanku un tamlīdzīgas smagās kara tehnikas, ko noteikti būtu fiksējuši ASV satelīti). [Te gan jāpiebilst, ka pēc pašas Donbasa zemessardzes ziņām no Krievijas teritorijas noteikts ieroču daudzums tika piegādāts, bet šai ziņā nevar runāt par masveida piegādēm, tai skaitā smagā bruņojumā, kas izšķirtu kara likteni]

Šī apsvēruma vadīta hunta iedzina savus soda korpusus gar pašu robežu, izstiepjot tos „ garā desā” , kurai no vienas puses ir Donbasa zemessardze, bet no otras puses Krievijas teritorija. Un ko dara ar „desām”? Viņas sagriež gabalos.

7. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi „saskaldīt un ielenkt”

Ukrainas ģenerālštābam laikam nedeva mieru Vērmahta slava un viņi no sevis iztēlojās lielus stratēģus, izdomājot absurdu plānu sadalīt Doņecku un Lugansku, bet pēc tam „sektorāli attīrīt” katru no tām atsevišķi. Piemēram, Jūs ielas kautiņā līstu starp diviem pretiniekiem, lai katram no viņiem būtu ērtāk jūs sist no abām pusēm? Visdrīzāk nē, jo jebkurš saprātīgs cīnītājs ies prom no šādas līnijas un turēs pretiniekus vienā sektorā. Savukārt šie „gudrinieki” paši labprātīgi ielīda starp divām ugunīm.

8. ukraiņu nacistu kļūda. Alkatība 

Mēģinājumi sagrābties „vairāk un ātrāk” nekad ne pie kā laba nav novedusi. Kaut gan es labi saprotu kādēļ hunta tā steidzās — tai strauji tuvojas defolts [maksātnespēja], bet kā beigsies nauda, tā par viņiem vispār neviens vairs karot neies.

9. ukraiņu nacistu kļūda. Regulāra un bezjēdzīga dažāda tipa karaspēka vienību sajaukšana vienā maisījumā

Piemēram, karot negribošajām regulārās armijas daļām pievienoja „labējā sektora” tipa nacistus, kas nevis deva plānoto efektu, kad „idejiskie” nacisti dzina pārējos uz priekšu karot, bet gan izraisīja iekšējus konfliktus un ķīviņus (bieži vien ar līķiem). Tas noveda arī līdz vienību organizatoriskam pagrimumam un to vadāmības zudumam.

10. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz bruņutehnikas trieciengrupām (tankiem un bruņumašīnām)

Tanki iegāja pilsētās bez piesegšanas no kājnieku puses, bet tas noved tikai pie tanku zaudēšanas. Kādēļ tā notiek ir vairāk kā skaidrs — soda ekspedīcijas kājnieki izvairās no iesaistīšanās tuvcīņā. No nacistiem sanāk ļoti labi sodītāji [kuri izrēķinās ar tiem, kuri sevi aizsargāt nespēj], bet ļoti slikti karavīri. Kā saka „xerojiem” bail [ironiska krievu—angļu valodas vārdu spēle apvienojot angļu valodas vārdu hero — varonis un krievu valodas vārdu xer, ko plaši izmanto lamājoties].

11. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz teroristisku taktiku

Krievu cilvēku nebiedē, kad tiek sagrauta viņa māja un tiek nogalināti pazīstamie un kaimiņi. Viņš dēļ tā kļūst ļoti, ļoti, ļoti nikns. Tāpēc katrs aviācijas uzlidojums, katra dzīvojamo ēku artilēriskā apšaude nevis samazināja iedzīvotāju atbalstu Donbasa zemessardzei, bet gan palielināja to. Pat vairāk, katra šāda apšaude palielināja zemessargu skaitu. Bet kad tika appludinātas virkne šahtu, tad bez darba palikušajiem ogļračiem vairs nebija ar ko nodarboties… nu jūs sapratāt.

12. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi piesaistīt militārās veiksmes konkrētiem datumiem

Tas vienmēr rada lielus zaudējumus. Bet Porašenko ļoti gribēja uz 24.augustu [Ukrainas neatkarības diena] palielīties ar militāriem panākumiem. Tagad ir saņemts likumsakarīgs rezultāts [milzīgi zaudējumi, lūzums kara gaitā un Donbasa zemessardzes straujš pretuzbrukums].

Visbeidzot kā zīmīgo 13.ukraiņu nacistu kļūdu ir jāmin pašu lielāko un galveno: velti, jūs, hlopci, vispār līdāt uz Donbasu. Es vēl maijā jūs brīdināju, ka nekas labs no tā nesanāks.

Uzskaitītās kļūdas protams nav vienīgās, to ir daudzkārt vairāk, bet daļa no tām joprojām turpina strādāt, tāpēc aprobežošos pagaidām ar šīm. Par pārējo kaut kad vēlāk pēc uzvaras pār huntu [un Kijevas atbrīvošanas].


* Autors par huntu sauc pašreiz pie varas Ukrainā esošos spēkus dēļ 2014.gada februārī notikušā bruņotā valsts apvērsuma un dēļ neleģitīmā prezidenta vēlēšanu procesa maijā. Šo notikumu vērtējums kopā ar vēsturiskām un ikdienišķām pretrunām ir galvenais Ukrainas pilsoņu kara sociālais cēlonis.

Avots: http://infoagentura.wordpress.com/