Mūsdienu zemiskuma, nodevības, gļēvulības, mantrausības, konformisma, izvirtības  un melu laikmetā godīgu un kārtīgu cilvēku skaits samazinās. Bet traģiski iztrūkst un par gauži retu parādību kļūst īsti varoņi, kuri patiesi tic vispārcilvēciskiem ideāliem, kuriem gods un pienākums nav tukša skaņa un kuri savu ideālu realizācijai ir gatavi upurēt visu, tai skaitā savu reputāciju un dzīvību. Viens šāds cilvēks nesen kļuva plaši pazīstams Krievijā un visā pasaulē Ukrainas notikumu sakarā.  

Lai gan ar antikrieviskumu slimajiem latviešiem krieva — varoņa prototips ir kā sarkana lupata, kas atmodina viszemiskākās dziņas, normāliem latviešiem (cik nu viņu ir atlicis) un visiem normāliem cilvēkiem ir vērts iepazīties ar šo jaunāko laiku vēstures atradumu, lai iepazītu īstu varonību. Krievijā šādi cilvēki vēl ir kaut cik pieņemamā daudzumā, bet Latvijā un latviešiem ar to ir milzīgas problēmas. Ja Latvijā atrastos kaut vai viens „Strelkovs” ar nelielu grupiņu, tad mēs, visdrīzāk, dzīvotu pavisam citā Latvijā...


Atvaļināts pulkvedis pret nacistizēto ukraiņu armiju

Igors Girkins ar pseidonīmu Strelkovs ir dzimis 17.12.1970, pabeidzis Maskavas Valsts Vēstures un Arhīvu institūtu, iegūstot vēsturnieka-arhivāra profesiju, kurā ne mirkli nav strādājis. Kā brīvprātīgais ir karojis Piedņestrā (1992), Bosnijā (1992-1993) un Čečenijā (1995), bet no 1999.gada līdz 2013.gada pavasarim bija Federālā drošības dienesta (bijušais VDK) virsnieks ( pulkveža pakāpē). Štatu samazināšanas dēļ no dienesta tika atvaļināts. Pēc paša Strelkova teiktā viņu „izēda” kolēģi — karjeristi. Pēc tam līdz šā gada februārim strādāja par drošības dienesta priekšnieku pie pareizticīgā oligarha Konstantīna Malofejeva.

Igors Strelkovs plaši pazīstams kļuva kā Slavjanskas pilsētiņas (120000 iedzīvotāju) zemessardzes vienības komandieris. Slavjanska, kura atrodas stratēģiski svarīgā vietā starp Lugansku un Doņecku, ir kļuvusi par ukraiņu antinacistu un krievu pretestības un brīvības cīņu simbolu. Strelkovs ar niecīgiem resursiem ir pārvērtis Slavjansku par grūti ieņemamu cietoksni, kuru jau gandrīz mēnesi nesekmīgi lenc  gandrīz vai visa Ukrainas armija, nacistiskā „Nacionālā gvarde” un neformāli nacistiski — bandītiski grupējumi. Uzbrucējus konsultē un atbalsta ASV militārie darbinieki, CIP un viņu labā strādā arī privātas ārvalstu militārās kompānijas (piemēram, Karačunas kalnu pie Slovjanskas apsargā poļu militārā kompānija). Pēc paša Strelkova teiktā spēku samērs ir pat bijis 20:1 par labu ukraiņiem ar nospiedošu pārsvaru bruņutehnikā („separātistiem” ir tikai armijai atņemtā bruņutehnika), artilērijā un aviācijā (Strelkova rīcībā nav pat helihoptera).

Pēc notikumiem Slavjanskā kļuva zināms, ka Igors Strelkovs ir slaveno „pieklājīgo zaļo cilvēciņu” komandieris, kuri (skaitliskā ziņā — apmēram 50) aizsāka Krimas atdalīšanās procesu (tieši tikai aizsāka, dodot pirmo impulsu, iedrošinot šaubīgos vietējos un Krievijas līderus, kuri tālāko jau paveica paši). Pēc Krimas līdzīgu palīdzību Strelkovam palūdza Novorosijskas aktīvisti. 

Ingternetā publicētajos Strelkova e-pastos (kārtējās „hakeru” aktivitātes) viņš asi izsakās par pašreizējajām Krievijas varasiestādēm, tās politiku un ierēdņiem. Pēc viņa izteikumiem Krievijā pārāk daudzos amatos ir salīduši karjeristi. Līdzīgs tonis ir jūtams arī viņa Slavjanskas notikumu paziņojumos. Tā ka Strelkovs ir gana neērta personība arī Krievijā.


Ne spēkā Dievs, bet patiesībā

Strelkovs ir pārliecināts pareizticīgais, kura dzīves kredo ir „Ne spēkā Dievs, bet patiesībā”. To viņš regulāri apliecina praktiski. Laikā kad, pēc Krievijas informatīvās telpas spriežot,  viss Doņeckā izskatījās vairāk nekā labi (17.05.2014), Strelkovs nāca klajā ar paziņojumu, kurš runāja pretī Krievijas infotelpā radītajam iluzorajam tēlam. Šī paziņojuma teksts ir iztulkots arī latviski (acīmredzot kāds antikrievs gribēja parādīt latviešvalodīgo publikai kā patiess krievu patriots raksturo pašreizējo nebūt ne ideālo Doņeckas vidi). 

Strelkovs, pirmkārt, atklāti pasaka, ka viņa rīcībā ir mazskaitliskas militāras vienības un ka viņam steidzami ir nepieciešami cilvēki, jo Ukrainas armija koncentrē pret viņu gandrīz vai visus savus spēkus. Tāpat Strelkovs atklāti pasaka, ka pašpasludinātajās republikās vis nebūt nav tik ideāli kā varētu šķist un ka ir gan karjeristi, gan malā sēdētāji-pamācītāji, gan arī  notiek bruņotu bandītu patvaļa. 

No propagandas un informatīvā kara viedokļa raugoties šāds Strelkova paziņojums varētu šķist liela kļūda, jo parāda pretestības kustības vājās vietas, ko gandrīz vai tūlīt pat sāka izmantot ukraiņu nacistu mēdiji, ziņojot par milzīgajiem zaudējumiem „separātistu” vidū dēļ kā arī katastrofāli trūkstot cilvēku.

Par savu paziņojumu Strelkovs Krievijas informatīvajā telpā tika skarbi kritizēts, bet pēcākajās uzstāšanās viņš paliek pie sava, apgalvojot, ka ir jāsaka patiesība, pat, ja tā ir nepatīkama. 

Šo savu pārliecību viņš kārtējo reizi apliecina 22.maijā, kad Krievijas mēdiji plaši ziņo, ka ukraiņu nacisti pie Volnovahas it kā esot paši uzbrukuši savas regulārās armijas vienībai, kura it kā atteicās izpildīt uzbrukuma pavēli, un pēc tam vēl uzsūtīja tai aviāciju. Strelkovs paskaidro, ka uzbrukumu sākotnēji veica Doņeckas zemessardze, izmantojot nacistiem atņemto Privatbank inkasatora automašīnu, bet Ukraiņu armijas atliekas savas neprofesionalitātes dēļ pēc tam uzsūtīja izdzīvojušajiem savējiem helihopterus. Tāpat Strelkovs apšaubīja konkrētās operācijas nepieciešamību, jo militārā ziņā tā maz ko deva, bet nacistu spēkus lieki satracināja.

Visbeidzot, uzbrukuma Doņcekas lidostai sakarā 27.05.2014, Strelkovs atklāti pateica, ka tā bija no militārā viedokļa primitīva un neveiksmīga zemessardzes spēku operācija kā dēļ arī tika ciesti tik lieli zaudējumi (pēc „separātistu” ziņām ap 70 kritušo karotāju, neskaitot civiliedzīvotājus, pēc „huntas” ziņotā — 200).


Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz dzirdēt

Varētu vēl daudz ko sarakstīt par šo tēmu, bet tas nav nepieciešams un tam nav jēgas, jo jebko no sarakstītā viegli apšaubīt ar tādiem neapgāžamiem argumentiem kā „krievu propoganda”, jo īpaši vidē ar lielu aprobežotu antikrievu īpatsvaru.

Tāpēc labāk ieraudzīt pašam. Pietiek tikai apskatīties uz pašu Strelkovu un paklausīties ko viņš saka, lai saprastu gan to kas ir viņš pats, gan to kas ir tie, kuri pret viņu karo un kuri patiesībā ir teroristi. Paskatamies uz Strelkovu, salīdzinam viņu ar Porašenko (tēva uzvārdā Vaļcmans)/ Jaceņuku/ Timošenko/Turčinovu/ Kļičko u.c. un mums nebūs grūti noteikt, kuri patiesībā ir pie sienas liekami nelieši. Viņu sejas, uzvedība un runasveids runā pats par sevi.



Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko.

Piedāvāju par to pārliecināties katram un noskatīties Strelkova uzstāšanās (arī tiem, kuri nesaprot krieviski). 


Igora Strelkova intervija KP.TV par Slavjanskas pamatvienības sastāvu, 26.04.2014:




Igora Strelkova intervija Krievijas TV, 29.04.2014




Igora Strelkova videouzruna Doņeckas iedzīvotājiem, 17.05.2014




Igora Strelkova intervija KP.TV, 26.05.2014




Varonības milzīgā nozīme

Sabiedrībai ir vajadzīgi varoņi. Un ne tikai kā tēli, bet arī kā reāli cilvēciski iemiesojumi. Gļēvuļu un komformistu sabiedrība, kura nav spējīga redzēt un rīkoties tālāk par savām personiskajām interesēm un nav gatava upurēties vispārības labā, ir neizbēgami lemta iznīcībai. Tā ir aksioma, kas vēstures gaitā izpaužas nepārtraukti. Gļēvuļu un komformistu sabiedrībā nelieši savairojas, uzkrāj spēkus un pamazām sāk šo sabiedrību iznīcināt. Sākumā pamazām, bet pēc tam strauji. Un, ja, redzot tuvojošos katastrofu, sabiedrība nav spējīga sevī radīt varoņus, kuri spēj apturēt neliešus, kuriem tobrīd jau ir nopietns pārspēks, tad tā tiek iznīcināta un, kas ir pats taisnīgākais, ar sabiedrību reizē tiek iznīcināts arī vairums ļaundaru.


Ja Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”…

Ja 1991.gada augustā Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”&Co, tad varu sagrābusī un no ierakumiem izlīdusī neliešu varza tiktu aizslaucīta, salikta cietumos un Latvija būtu plaukstoša, augsti attīstīta valsts. Toreiz nemaz tik daudz nevajadzēja, viens pats OMON ātri visu attīrītu, bet… Rubiks izrādījās nelietīgs gļēvulis par ko balvā nu ir saņēmis prestižu un eirodeputāta silto vietu. Toreiz neatradās neviens, kurš „nomainītu” Rubiku un realizētu jau sagatavoto tīrīšanu. Pietiktu tikai ar vienu „Strelkovu”, lai mēs tagad dzīvotu daudz labākā un cilvēcīgākā valstī …

Pēc „neatkarības” iegūšanas jaunā Latvijas politekonomiskā elite sāka zagt, izlaupīt un iztirgot visu kas kust un nekust. Pie tam tas tika darīts tik primitīvi, ka patiesi kauns ka neviens par to nav sodīts. Tika sakrātas kompromata kaudzes par tā laika darboņiem, tai skaitā Godmani, kurš bija galvenais to laiku Latvijas tehniskais iznīcinātājs un kurš gana labi iedzīvojās uz tā rēķina. 

Ja Latvijā šai laikā būtu bijis savs „Strelkovs” ar dažiem domubiedriem, tad neliešu vairums tiktu salikts cietumā vai sodīts citām metodēm, kas disciplinētu zemākos līmeņus un tad būtu bijis iespējams izveidot kaut cik normālu un patiešām puslīdz neatkarīgu valsti, kurā augstākā valsts vara nepieder mafioziem grupējumiem. Bet tas nenotika. „Strelkovs”neatradās arī starp t.s. „nacionālistiem”, kuri bija uz viļņa un par kopējās iedvesmas trūkumu tā kā sūdzēties nevarēja.

Toties gana auglīgā augsnē krita zagļu un neliešu kurinātā antipadomiskā, antikrieviskā un antikrievu histērija, kas palīdzēja novērst pūļa uzmanību no plaša mēroga zagšanām, masveida atlaišanām, cilvēku izlikšanas uz ielas, drausmīgi augstā mirstības līmeņa, dramatiskā dzimstības krituma, kurš vēl joprojām nav atgriezies padomju laiku līmenī un izskatās, ka vairs neatgriezīsies nekad, utt. „Pie visa vainīgi krievi” un „pacietiet jebko, savādāk nāks krievi” ir stabila neliešu veiksmes formula un jebkādu nelietību attaisnošanas instruments. Tolaik tika pierādīts, ka tas strādā un kopš tiem laikiem šī polittehnoloģija tiek izmantota nepārtraukti. Un strādā taču…

1999.gadā tika noķerta organizēta pedofilu banda. Tās darbības izmeklēšanas gaitā tika identificēti cietušie bērni un tas, ka bērni „apkalpoja” vairākas augsti stāvošas amatpersonas. Izmeklēšanu mēģināja pārtraukt, bet sākumā nesekmīgi un tikai tad, kad procesā iejaucās toreizējā prezidente Freiberga un pieprasīja nodot izmeklēšanas funkciju ar visiem materiāliem ģenerālprokuratūrai, kas nozīmētu reālu izmeklēšanas pārtraukšanu (jo bija pamatotas aizdomas, ka ģenerālprokuratūra sedz arī šāda tipa noziegumus), pieķerto pedofilu vārdi tika nosaukti publiski. Pēc tam sekoja cīņa, kuras rezultātā tika nogalināti vairāki cilvēki, tai skaitā pulkvedis, kurš vadīja izmeklēšanu. Liecinieki un iesaistītie tika iebiedēti ar izrēķināšanās draudiem, bet promenentie pedofili tika cauri sveikā. Ja tolaik Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem, tad jau pēc pirmajām slepkavībām sāktu pazust arī paši pedofili, viņu rokaspuiši un ar viņiem saistīti personāži. Attiecīgi gan  morāli-tikumiskais, gan politiskais, gan arī ekonomiskais klimats būtu pavisam cits, bet …

Tagad ir 2014.gads. Latvija ir pilnībā sagrauta. Latvijas valsts vairs neeksistē, jo latviešu vairākums ir nodevuši valstiskuma ideju un praktiski pierādījuši, ka viņi ne grib savu valsti, ne ir spējīgi to pārvaldīt.

Mēs pašreiz dzīvojam ES provincē Latvijā, kurai ir pagaidām vēl saglabāti daži mazāk nozīmīgi valsts atribūti. Šī province formāli ir pakļauta ES struktūrām, bet reāli tajā saimnieko ASV vēstniecības darbinieki, ASV specdienesti, Zviedrijas korporācijas un citi.  

Latvijas lauki (latviskuma galvenais balsts) ir pilnībā iznīcināti, ir iznīcināt vietējā ražošana, izglītības sistēma ir degradēta, dzimstības līmenis ir kritiski zems, katastrofāli augsts ir patērējamā alkohola līmenis (alkohols iznīcina smadzenes; tas attiecas arī uz „mērenajiem iedzērājiem”), ierēdņu korpuss ir nesamērīgi uzpūsts, valsts iestādes nepilda savas funkcijas un visus valsts pārvaldes līmeņus ir pārņēmusi totāla bezatbildība un korupcija. No Latvijas cilvēki aizceļo un izmirst. Tālredzīgākie nelieši jau gatavo un realizē imigrantu ievešanu (jo vietējie ir degradēti un uz konstruktīvu darbību vairs nav spējīgi). Viss ir tik slikti, ka pat „visoptimistiskākie” un visangažētākie burbuļpūtēji nespēj noliegt pilnīgas Latvijas sabiedrības katastrofas faktu. Bet kā parasti no patiesajiem iemesliem tiek novērsta uzmanība, tai skaitā izmantojot jau ierasto „krievu” un „padomju mantojuma” argumentu.


… bet varbūt tomēr …

Ko darīsim? Turpināsim lamāt krievus? Turpināsim akli ticēt amerikāņiem, ukraiņu nacistiem un jebkuram, kurš ir „pret krieviem”? Turpināsim ticēt Latvijas un Rietumu mēdiju glamūrīgajiem meliem? Turpināsim dzīvot peļņas un ieguvumu kategorijās, „baudīt dzīvi”, neuztraukties un „domāt pozitīvi”? Ja tā, tad tās ir beigas.

Bet varbūt tomēr reiz pietiek, un varbūt tomēr mūsos snauž kaut vai maziņš varonītis. Ja ne „strēlnieks sarkanais”, tad kaut vai tikai strēlnieks vai kaut vai tikai kārtīgs cilvēks, kurš sava komforta un amata saglabāšanas dēļ neiet uz kompromisiem ar sirdsapziņu un negriež ceļu nelietīgiem cilvēkiem (pat ja tas ir priekšnieks vai kāds cits „ietekmīgs” cilvēks), un neklusē par necilvēcībām un netaisnībām.