Senatnē, lai panāktu Dievu labvēlību, cilvēki tiem ziedoja priekšmetus, daļu ražas, upurēja mājdzīvniekus un cilvēkus. Upurējot varēja izvairīties no dabas katastrofām, cilts tika pasargāta no slimībām un posta u.c.

Vācijas kanclere, atrodoties nesenajā vizītē Latvijā, noraidīja Latvijas amatpersonu lūgumu par NATO bāzu izveidi Baltijā, sakot, ka tikai nepieciešamībai rodoties, Latvijā tādas varētu būt. Dažas dienas vēlāk A.Merkele norādīja, ka „Ukrainas tautai, protams, ir jābūt iespējai izvēlēties savu ceļu, taču, ja tas būs ceļš uz Eirāzijas savienību, tad Eiropas Savienība neuzpūtīs no tā „lielu konfliktu.”” (1). Nezinu, kā jūs, bet es starp rindām izlasīju — „Eiropas Savienībai nebūs nekas pret Ukrainas pievienošanu Eirāzijas savienībai.” Tieši tā — pievienošanai. Mēs labi atceramies, kā tika izveidota Padomju Savienība: vairāku valstu neatkarība tikai iznīcināta un valstis tika pievienotas Padomju Savienībai.

Savu komentāru A.Merkele sniedza Vācijas nacionālajai TV kompānijai ARD 24.augustā (2 ). Pēc trim dienām Krievija atklāti iebruka Ukrainā.

Nedrīkstam pieļaut domu upurēt Ukrainu Putinam. Upurējot mēs neizvairīsimies no katastrofas un posta, bet gan gluži pretēji. Tāpēc mūsu nostājai jābūt dzelžainai un rīcībai konkrētai. Citādi Putinu neapturēsim. Kā suns jūt cilvēka bailes, tā arī Putins izmanto ikvienu mūsu minstināšanos, lai ar atņirgtiem zobiem mestos pie rīkles savam upurim.

Mums jāsaprot, ka zaudējot Ukrainu, mēs zaudēsim visu. Pēc Ukrainas būs Moldova, tad sekos Baltijas valstis, Polija... Mēs nedrīkstam klusēt un gaidīt. Šobrīd vairs nav laika baiļu pārvarēšanai, ir laiks tikai drosmei. Putins nav Dievs un mēs nedzīvojam senatnē. Mums viņam nav jāupurē savas valstis.
 

Es nezinu, kādus komentārus par šīs nakts notikumiem Ukrainā sniegs mūsu pašmāju politiķi, kāda būs viņu rīcība, tomēr vienu zinu gan — šonakt sācies atklāts Krievijas iebrukums Ukrainā. Un domāju, ka drīz vien mēs redzēsim, kuri ir mūsu sabiedrotie un kuri ir nodevēji.