Ar lielu interesi vēroju latviešu sabiedrības reakciju jautājumā par Krimas zibenīgo pievienošanos Krievijai. Interesanti, vai šī tauta kādreiz kļūs gudrāka?
 
Tieši pirms diviem gadiem pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kad latvieši lēkāja aiz prieka — „Krievi ir izgāzušies!”, es publicēju rakstu, ko nosaucu „Nu, brāļi latvieši, ko īsti jūs esat uzvarējuši?». Es tajā jautāju, KĀPĒC pēc 20 neatkarības gadiem Latvijas sabiedrība ir pat vēl vairāk sašķelta, nekā agrāk? Kādu sabiedrību jūs esat izveidojuši, brāļi latvieši? Vai jums pašiem patīk dzīvot valstī, kurā iedzīvotāju vidū nav ne mazākās vienotības? Par atbildi es izdzirdēju tikai jautru jodelēšanu un atvadu vārdus: „Čemodāns, stacija, Krievija!” Nu, varbūt atgriezīsimies pie jautājuma…
 

Pēkšņā mirstība
 
Krievu klasiķis Mihails Bulgakovs ir nemirstīgas frāzes autors: „Cilvēks ir mirstīgs, bet tas būtu mazākais. Ļaunāk, ja viņš dažreiz mirst pavisam negaidīti, tur tas joks.” Tas pats attiecas arī uz valstīm.
 
Vai tikai pirms mēneša kāds būtu varējis iedomāties, ka lielā, savas nozīmības un diženuma apziņā sapūtusies Ukraina ar 45 miljoniem iedzīvotāju, pēkšņi nošļuks tik zemu, ka zaudēs platības un iedzīvotāju skaita ziņā Latvijai līdzīgu teritoriju? Vienā rāvienā! Bez trokšņa, glīti un pārliecinoši. Un bez mazākās cerības atdabūt zaudēto. Un tas ir tikai sākums: vismaz trešā daļa Ukrainas ir gatava sekot Krimai. Esmu pārliecināts, ka tieši tā notiks.
 
Pašlaik Kijevas valdība raustās histērijā: kā kaut kas tāds vispār varēja notikt? 23 gadus dienvidnieciskā Krima cieta „ukrainiskošanu” un „banderizāciju”, varbūt tikai klusiņām burkšķēja... Ļoti sāpīgs ir fakts, ka pat Krimas tatāri, kuriem nav ne mazākā iemesla mīlēt krievus, ir izlēmuši nomainīt pases. Taču vis-vis-visvairāk sāp tas, ka gandrīz visa Krimā esošā Ukrainas armija ir pārgājusi Krievijas pusē! Що ж таке робиться!
 
Nu, tā nu tas notiek, godātie pani. Nacionālās problēmas nekur nepazūd, pat, ja neviens tās nerisina. Kamēr valsts vēl ir spēcīga, tās klusītēm kvēlo zem pelniem, pacieš visas tās „ukrainiskošanas” un „latviskošanas”. Bet, tiklīdz sākas krīze, tās izlien dienas gaismā un jautri piebeidz jebkuru valsti. It īpaši, ja līdzās gaida liels kaimiņš ar  plašu dvēseli.
 
Nu, krievu dvēsele patiešām ir plaša, ir īpaši, ja runa ir par nacionālo jautajumu. Krima vēlas trīs valsts valodas? Lūdzu! Tatāri vēlas pārstāvniecību? Dieva dēļ, ņemiet ciet! Pie viena — arī pensijas un algas Krievijas līmenī, pie viena — investīcijas un priekšrocības, pie viena — zemas gāzes un benzīna cenas. Ko tā vietā var piedāvāt Kijeva? Pieminekli Banderam?
 
Latvijas valsts ir vārga un vājprātīga. Tā dzīvo uz Eiropas kredītu un sīku ubagdāvanu rēķina. Ja pasaulē atgadīsies kāda krīze, tā pati pirmā uzpeldēs ar vēderu uz augšu. Pieļauju domu, ka tad varētu parādīties „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, kas teiks: zēni, iesim pie mums! Un zēni ies. Krievi — noteikti. Interesanti būtu zināt, ko nolems darīt latgaļi, ja cēlsirdīgais kaimiņš piedāvās iespēju pacelt latgaļu valodu valsts valodas līmenī? Vai atteiksies?
 
 
Rietumi jums palīdzēs?
 
Daudzkārt pēdējā mēneša laikā ir nācies dzirdēt mantru „Rietumi mums palīdzēs” no izbiedēto latviešu (lietuviešu, igauņu) politiķu puses. Gribētos uzdot viņiem jautājumu: kāpēc jūs esat tik pārliecināti par to, ka palīdzēs? Gruzīnu izlēcējs Saakašvili arī bija par to pārliecināts, kad sāka kaitināt krievu lāci. Viņam šķita, ka Rietumi atsūtīs viņam pāris aviobāzes kuģus. To vietā viņš saņēma konteineru ar higiēniskajām salvetēm un „sirsnīgākos laimes vēlējumus”.
 
Arī ukraiņu maidauņi domāja, ka Krimas dēļ „visa civilizētā pasaule nomērdēs Putinu ar sankcijām”. Kur tad ir šīs „sankcijas”?  Krievija ir izslēgta no G-8, kam nekad nav bijis nekādas lielas nozīmes, un krievu ierēdņiem ir aizliegts braukāt uz ārzemēm. Un viss! Puiši, tās nav nekādas sankcijas, tādā veidā Rietumi smalki izsmej jūsu Ukrainu. Putins Kremlī ir pārsmējies par tādām „sankcijām”.
 
Dārgie latvieši, gruzīni, ukraiņi! Atveriet vēstures mācību grāmatu. Palasiet vismaz XX gadsimta vēsturi, un jūs sapratīsiet, ka rietumvalstis nekad nav palīdzējušas vārgiem kladzinātājiem. Gluži otrādi, Rietumi vienmēr pirmie ķeras pie to piebeigšanas — vienojās ar spēcīgajiem un ar lielāko prieku piedalījās „lūzeru” mantības dalīšanā.
 
Bet kā tad NATO, kas  solīja Latvijai „aizsardzību uz mūžīgiem laikiem”? Atļaujiet apjautāties, vai Latvijā ir nafta? Kāpēc tad jūs esat tik pārliecināti, ka NATO karos Latvijas pusē, kurā nav naftas,  pret valsti, kurai ir kodolbumbas? Tas nu it nemaz neatgādina NATO tradīcijas. Šobrīd NATO armijniekus visvairāk interesē jautājums par to, vai tomēr nevajadzētu gejiem atļaut dienēt armijā. Citādi kareivju pietrūkst.
 
Vēl jāpiebilst, ka dažnedažādas varenas NATO un ES nemēdz būt mūžīgas. Pēc 7 — 10 gadiem par varenāko valsti uz planētas kļūs Ķīna. Kaut kāda tur Latvija Ķīnu ieinteresēs pa-a-avisam maz. Ķīna jau ir pierādījusi ANO, ka Ukrainas bļāvieni Krimas dēļ tai ir absolūti vienaldzīgi.
 
 
Vai krievi vēlas karu?
 
Eiropas Parlamenta deputāte  Inese Vaidere pēkšņi paziņoja, ka „Latvijas krievi vēlas dzīvot Latvijā un ES, tāpēc nebūt nevēlētos, lai Putins iebruktu Latvijā un pievienotu to Krievijai.” Man ļoti gribētos uzdot jautājumu: Inese, kāpēc tu tā domā? Vai to tev Judins ir pastāstījis? Nu, viņš nebūt nav vienīgais krievs Latvijā.
 
Pēc manām domām, krievi (veseli 273 tūkstoši pilsoņu) savu negatīvo attieksmi pret šo valsti izteica jau pirms diviem gadiem, draudzīgi nobalsojot par krievu valodu. Vēl 300 tūkstoši mūsējo vispār nevēlas ņemt Latvijas pilsonību, nevēlas pievienoties Latvijai. Vai patiešām mūsu Inese ir pārliecināta par to, ka visi šie cilvēki nevēlēsies pievienoties Krievijai, kā to izdarīja Krimas iedzīvotāji? Patiešām? Nu, nu... Ukrainas valdība Kijevā arī bija to pārliecināta, ka Krima mūžīgi mūžos cietīs banderiešu dančus...
 
Negribu runāt visu krievu vietā (es neesmu Vaidere), taču pamēģināšu apsvērt, kādas priekšrocības man dotu Latvijas pase salīdzinājumā ar Krievijas pasi? Tiesības braukāt uz Eiropu bez vīzas? Tā nav īpaši liela priekšrocība: Eiropa labprāt izsniedz vīzas Krievijas iedzīvotājiem. Atliek tikai samaksāt nelielu naudas summu, un brauc vesels. Likumīgas tiesības mazgāt traukus īru „pabos”? Pagaidām ar to nodarboties neplānoju. Tie, kas pēc tādas laimes ilgojās, mazgā tos traukus jau labu laiku...
 
Toties Krievijas pase dos man tiesības mācīt bērnus krievu valodā un runāt krieviski pašam. Neviena nacistu cūka man nepateiks, ka es esot „okupants”. Neviens poļitruks ar svastiku uz piedurknes nepiespiedīs manus bērnus mācīties jūsu koriģēto „vēsturi”.. Vēl Krievijā ir lielākas pensijas un algas ārstiem un skolotājiem, bet komunālie maksājumi — zemāki... Turklāt 25 gadu laikā man ir pamatīgi apnikuši jūsu pastāvīgie aprobežotie un nepamatotie uzbrukumi. Tāpēc ir vērts padomāt. Re, Krimas iedzīvotāji padomāja...
 

Kas aizstāvēs Dzimteni?
 
Par sevi varu teikt droši: es nu noteikti ne. To es pie sevis nolēmu jau 1991. gada 15. oktobrī, kad latvieši gandrīz miljonu cittautiešu izsvītroja no valsts pilsoņu saraksta. Apsolīja piešķirt pilsonību un piekrāpa. Pēc tam 23 gadus Latvijas valsts man ir bāzusi vati ausīs ar savām „apliecībām”, mēģinājumiem latviskot manus bērnus, ar savu „okupāciju” un novēlējumiem „čemodāns, stacija...”.
 
Kāpēc man pēkšņi būtu jādodas liet asinis par šo valsti, ja tā mani pat par savējo neuzskata? Lai tagad aizstāvas pati. Ja Latvijā ieradīsies „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, es sapirkšu labi daudz popkorna un notiekošo vērošu pa logu. Iespējams, pat palīdzēšu šiem „cilvēciņiem”, ja vienosimies. Mani šeit 25 gadus par „okupantu” saukā, kāpēc tad es nevarētu attaisnot šo cienījamo vārdu?
 
Nu, brāļi latvieši, vai ir nepatīkami dzirdēt kaut ko tādu? Neko darīt. Valstij, kurā 40% iedzīvotāju nepieder pie „titulētās” nācijas, ir stipri jāmīl savas mazākumtautības. Jāciena to tradīcijas, kultūra, jārunā viņu valodā. Nevajag censties viņus asimilēt, kur nu vēl atņemt pilsonību. Pretējā gadījumā krīzes brīdī valsts saņems nevis patriotiski noskaņotus palīgus, bet gan milzīgu „piekto kolonnu”, — tāpat, kā tas notika Ukrainā. Nekādi Rietumi nelīdzēs. Padomājiet par to.
 
Tiem dumiķīšiem, kuri tagad grib ieauroties „Čemodāns, stacija, Krievija!”, pastāstīšu mēneša labāko joku no interneta. Tas ir sekojošs: „Vīri Krimā ir tik skarbi, ka gadījumā, ja viņiem saka „čemodāns, stacija...”, viņi aizbrauc kopā ar staciju.
 
Vai mājienu sapratāt?