Paldies par atbildi! Īpaši priecājos par vārdiem  "Ir jākonkurē, un viss izdosies", jo tie ļoti precīzi raksturo neoliberālisma zombēšanas panākumus, kad cilvēka vērtību nosaka mākslīgi uzpūstais "imidžs", "reitingi", "publicitāte", "partijas prezumēšana", kā nesen idiotiski izteicās Jūsu kolēģi no "saskaņas". No Jūsu repertuāra, Miroslav, man visvairāk agrāk patika aicinājums Latvijas krieviem "rakstīt vēstules" uz Briseli, ja kaut kas viņiem dzīvē nepatīk...Tādu cinismu var uzskatīt par Latvijas "cilvēktiesību aizstāvju" degradācijas visaugstāko pakāpi. Toreiz pat negribējās ticēt, ka tik zemu var nolaisties mūsu "etnopolitiķi". Bet tas bija laiks, kad pats vēl atrados zināmu ilūziju varā, cerot, ka pēc PSRS sabrukuma Latvijas krievi (cittautieši) varēs būt lielisks kulturoloģiskais donors manai jaunajai tautai tās kultūras nostiprināšanā.   

Вы полностью правы - одна подлая болтовня интересах своего кармана и карьеры "политика"!!!

Совершенно верно о журналисте Мамыкине - это псейдожурналистика, которая могут понравится только у нас в Латвии!

Он был хорошим журналистом по меркам латвийсской псейдожурналистики а не по критериям журналистики!

Красиво написано! Но это разговор слабоков.Теперь становится ясно, почему в Латвии "политики" с вами делают все что хотят и ваши права вообще "защищают" цилевичи, плинери, жданоки и интелектуальными мероприятиямы занимаются мазуры. (Извините за ошипки)

Есть и такое мнение: Казалось бы, столь зримый и наглядный образ врага должен способствовать духовной мобилизации патриотической общественности (тем паче, что продолжателей дела Валерии Ильиничны у нас сегодня набирается на коллективы целых телеканалов, газет и радиостанций). Но на деле мы видим иное. Не только антирусские выходки “пятой колонны”, сделавшиеся особенно вызывающими с началом украинского кризиса, но и выражение соболезнований первыми лицами РФ по случаю смерти обер-русофобки (что выглядит абсолютно оскорбительным для каждого русского человека) не вызвали в нашем обществе мощной волны негодования. Тот, кто в ином, здоровом обществе был бы обречён всю жизнь оставаться нерукоподаваемым отщепенцем (и заслуженно!), в современной России удостаивается публичного проявления скорби со стороны президента страны. Увы, похоже, слишком многие в стране действительно привыкли к тому, что русских людей в России можно не только безнаказанно обливать помоями, но и получать за это от власть предержащих публичные поощрения (пусть даже и посмертные).

Беда нашего общества заключается в том, что мы проявляли и продолжаем проявлять поразительную терпимость к деятелям, подобным покойной. Это, в первую очередь, проблема самого общества, власть в данном случае совершает лишь то, что мы сами позволяем ей совершать. Дикие, чудовищные оскорбления, которыми она десятилетиями осыпала русский народ, злобные проклятия, которые она адресовала едва ли не каждому вменяемому гражданину России – всё это в массе встречало с русской стороны преимущественно сочувственные улыбки да добродушные пожелания вернуться, наконец, в психиатрический стационар. Степень её вражды к русскому народу была едва ли не идентична степени проявляемого им в ответ благодушия. Причём, отнюдь не к одной лишь Новодворской, но ко всему сонмищу русоненавистников всех мастей, грязные поношения которых – лишь малая толика того вреда, что они осознанно наносили и наносят нам.

Похороны заслуженной ветеранши антирусского фронта собрали весь либеральный бомонд РФ. Проводы Новодворской в последний путь вылились, по сути, в торжественный смотр главных русофобских сил РФ. Проститься с соратницей явилась сплочённая армия русофобов, на церемонии были представлены её самые элитные подразделения, самые эффективные боевые единицы. И если умершую диссидентку ещё можно было воспринимать как социального маргинала, то Бориса Немцова, Валентина Юмашева, Татьяну Дьяченко, Алексея Венедиктова и Владимира Лукина к таковым при всём желании не отнесёшь. Эти господа – вовсе не истеричные митинговые крикуны наподобие Валерии Ильиничны, однако оказаться “запачканными”, посетив подобное траурное мероприятие, они нисколько не опасаются. Даже наоборот – как будто кичатся демонстративным выражением скорби по одиознейшей русофобке.

См. мой блог "Stikla kalns. Kulturoloģiskas refleksijas":

Cilvēks

  XX gadsimta otrās puses („pēckara”) neoliberālisma cilvēka projektā visu nosaka attieksme, ka cilvēka dzīves jēga ir patērēšana, bet valsts jēga ir globālā biznesa apkalpošana. Tātad – valstij nav jārūpējās par cilvēku.

   XXI gadsimta sākumā neoliberālisma doktrīna mainās un tiek atklāti deklarēts, ka cilvēkam ir pašam jārūpējās par sevi, cilvēka dzīves kvalitāte ir atkarīga no viņa paša un nevienai sociālajai struktūrai nav jārūpējās par cilvēku. Par cilvēku ir atbildīgs vienīgi pats cilvēks. Nevar prasīt atbildību par cilvēku no valsts, politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas u.c.

   No XXI gadsimta sākuma starppersonālā konkurence iegūst bioloģisko raksturu. Neoliberālisms skaidro cilvēku dažādību, kurai ir bioloģisks pamats. Cilvēki ir dažādi – vieni garīgi spējīgāki, citi mazāk spējīgi. Neoliberālisms cilvēka definējumā balstās uz atziņu, ka cilvēks ir kolektīvs biosociāls fenomens.

   No XXI gadsimta sākuma neoliberālisma sludinātā morāles un tikumības brīvība īpaši aktīvi un rezultatīvi grauj cilvēku, ģenerējot postcilvēku mutāciju. Neoliberālisma ētika grauj cilvēka cilvēciskuma tādu izpausmes veidu kā ģimene.

   Neoliberālisma ētika ir izvirtības ētika. Izvirtība kā postcilvēka īpašība, - tas ir neoliberālisma izvirtības ētikas sasniegums.

   Kam tas ir izdevīgi?

   Izdevīgi tas ir planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas programmu autoriem.

   2013.gada 26.jūnijā ASV Augstākā tiesa atzina par nekonstitucionālu likumu par laulību aizsardzību. It kā konstitūcijai neatbilstošais likums nosaka, ka laulība var būt starp sievieti un vīrieti. Tagad tiek uzspiesta pieeja, ka laulība var būt ne tikai starp sievieti un vīrieti, bet arī starp divām sievietēm un diviem vīriešiem.

   ASV Augstākajai tiesai aicinājumu atcelt laulību likumu nosūtīja 278 transnacionālās kompānijas. Šīs kompānijas finansē planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas programmas. Tajās viss formulēts ļoti viltīgi – it kā rūpējoties par cilvēku. Tiek lietoti tādi cēli un nevainīgi formulējumi kā „ģimenes plānošana”, „veselības aizsardzība” u.tml. Faktiski tiek norādīts par abortu, sterilizācijas izmantošanu un palielināšanu „ģimenes plānošanā”.

   Neoliberālisma manipulācijas (cilvēka zombēšana) ir panākušas absurdu situāciju. Tā, piemēram, sabiedriskajā domā nostiprinās viedoklis, ja neesi homoseksuālists, tad neesi demokrāts; ja vērsies pret homoseksuālismu, tad esi reakcionārs.

   XXI gadsimta sākumā strauji attīstās t.s. homoseksuālisma bizness, dodot prāvu peļņu, piemēram, no homoseksuālistu kāzām. Izveidojusies homoseksuālistu kāzu industrija.

   Saprotams, homoseksuālisma bizness saplūst ar pornoindustrijas biznesu. ASV pornoindustrijas biznesa apgrozījums gadā vidēji ir viens triljons dolāru, bet no šīs summas vienu trešo daļu veido pornomateriāli gejiem un lezbietēm.

 

Psihonētika

 

   Cilvēka apziņa vienmēr vilināja domātājus, zinātniekus, ideologus, stratēģus, manipulātorus, šarlatānus, priesterus.

   Napoleons mēdza atgādināt, ka viens vārds ir vairāku divīziju vērts.

   XX gadsimtā amerikāņu profesors Džozefs Najs radīja soft power koncepciju, bet XXI gadsimtā viņš radīja smart power koncepciju priekš īpaši stūrgalvīgām tautām, kuras ignorē amerikāņu ideoloģisko agresiju un tāpēc ir pelnījušas paralēli izmantoto militāro agresiju.

   Profesora pirmā koncepcija nebija pārāk oriģināla. Par mīkstā spēka iespējām jau rakstīja Makiavelli, Gandijs.

   Mīkstā spēka pamatā ir tekstuālās informācijas un vizuālā tēla vara. Tiek izmantota lingvistiskā konstruēšana, realitātes interpretācija, pretrunīgu pāru emocionālā iedarbība (dievs-velns, labais-ļaunais, brīvība-verdzība u.c.). Kodējot apziņu, tiek ņemts vērā, ka cilvēks vienmēr dzīvo 1) reālajā pasaulē, 2) informācijas pasaulē, 3) simboliskajā pasaulē.

   Gudrā spēka koncepcija ir oriģināla, iesakot apvienot cieto spēku (militāro) un mīksto spēku (ideoloģisko), lai sekmīgi realizētu savus plānus citu zemju pakļaušanā, kas ir amerikāņu stratēģiskais mērķis.

   Cilvēka apziņa vilina arī tos, kuri gatavo kadrus konceptuālajai izlūkošanai, stratēģiskajai analītikai, ģeopolitiskajai prognozēšanai.

   L.Larušs savā grāmatā „Fiziskā ekonomika” saka, ka bagātības avots ir radošā domāšana. Savukārt cilvēka prāta potenciāls visspilgtāk izpaužās klasiskajā mūzikā. Interesējoties par kreativitāti, Šillera institūtā ir līdzstrādnieku grupa, kas analizē klasisko mūziku.

   Psihonētika ir jauna zinātniskā disciplīna, kas radās XX gs.70.gados Ukrainā. 2011.gadā Pēterburgā notika 1.Psihonētikas kongress. Tā dalībnieki izveidoja Starptautisko psihonētikas asociāciju.

   Psihonētikas uzmanības centrā ir apziņas resursu izmantošana, izstrādājot speciālas psihonētiskās tehnoloģijas.

   Psihonētikā tiek uzskatīts, ka apziņa sastāv no satura un psihiskajām funkcijām. Saturu veido tēli, simboli, zīmes, emocijas, vārdi. Psihiskās funkcijas ir domāšana, sajūtas, intuīcija.

   Apziņā ir slāņi, kas atbilst esošajām psihiskajām funkcijām. Taču apziņā ir arī tādi slāņi, kuri nav „izvērtušies” funkciju izpildei. Psihonētikas mērķis ir analizēt iespējas aktivizēt šos „neizvērstos” apziņas slāņus. Lai tos izmantotu, var radīt jaunas psihiskās funkcijas un to psihotehnoloģisko realizāciju.

 

Jaunā suga

 

   Antropoloģiskās katastrofas kontekstā ietilpst saruna par „jaunas sugas” rašanos, pastāvēšanu. Šajā sakarā ir sastopami fantastiski risinājumi.

   Piemēram, vienmēr cilvēkiem līdzās ir eksistējuši citas sugas hominīdi; proti, uz planētas ir eksistējuši dažādu sugu hominīdi. Viņi dzīvoja mums, cilvēkiem, līdzās. Tikai mēs nepratām vai nespējām viņus identificēt dažādas sugas hominīdu masā ar kopējo nosaukumu „cilvēce”. Cilvēce varbūt ir daudzveidīga un sastāv no dažādām hominīdu sugām. Tagad citas sugas hominīdi pārņem iniciatīvu. Tā faktiski nav jauna suga, jauns antropoloģiskais tips. Tā ir suga, kas līdz šim bija „nomaskējusies” starp Homo sapiens. Tagad šī suga „uznāk uz skatuves”. To var saukt par postcilvēku sugu.

 

См. мои статьи в „PIETIEK.com” , „artursprieditis.lv”:

1.Postcilvēku postmentalitāte,

2.Burvīgās arhaizācijas virtuozi,

3.Antropoloģiskā katastrofa un neopgaismība,

4.Cilvēciskās kvalitātes mistērija,

5.Visi kā viens, viens kā visi jeb pelēcības okupācija

 

и др., так как я стараюсь заниматся совр.вопр.

См. мои статьи в „PIETIEK.com” , „artursprieditis.lv”:

1.Postcilvēku postmentalitāte,

2.Burvīgās arhaizācijas virtuozi,

3.Antropoloģiskā katastrofa un neopgaismība,

4.Cilvēciskās kvalitātes mistērija,

5.Visi kā viens, viens kā visi jeb pelēcības okupācija

 

и др., так как я стараюсь заниматся совр.вопр.

Arhaizācijas tendence ir viena no galvenajām tendencēm postcilvēku ēras sākumā, kad formējas jauns cilvēciskais tips ar specifiski jaunu cilvēcisko īpašību komplektu. Arhaizācijas izpausmes atbilst postcilvēku apziņas ievirzei - tieksmei visu primitivizēt, visu interpretēt mitoloģiski folkloristiskā formātā, bet darbībā, uzvedībā un komunikācijā priekšroku dot eksaltētas spēles formām. Arhaizācijas tendence pilnā mērā atbilst latviešu masu cilvēku mentalitātei, garīgajām vajadzībām un prasībām. Masu cilvēki ir postcilvēku ģenētiskā bāze. Latviešu kontinuumā visās jomās valda masu cilvēki-postcilvēki. Tāpēc jaunais "projekts" ir viņu dzīves organiska sastāvdaļa. Pret to vērsties ir tas pats, kas vīriešiem čurāt pret vēju.