Как-то нет у меня доверия к материалам, скомпонованным в этом сборнике, поскольку для полноты картины можно было бы и подлинники воспроизвести .)

 

К примеру, не думаю, что majors Bišofs составил свой документ на латышском языке. Да и доступ к архивам имел в советское время (хотя сборник вышел в 1988 г., можно предположить, что подготовка к публикации началась гораздо раньше) весьма ограниченный круг людей. Кроме того, наверняка часть латвийских архивов сохранилась в дипмиссиях и посольствах Латвийской Республики, продолжавших свою деятельность на Западе и после прихода «советов». Или была вывезена после окончания немецко-фашистской оккупации.

 

Между прочим, историк Edgars Andersons  (автор книги Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967.) в своем интервью («Padomju Jaunatne», 1988. gada 15. oktobrī, Nr. 197) говорит о том, что имел свободный доступ к архивам, находящимся на Западе. Возможно, в его книге есть сведения, проливающие свет на эту загадочную историю с «раздачей земель». Равно как интересно было бы узнать его версию про расклад сил во время Войны за независимость.

Во всяком случае, было бы интересно прочитать его версию тех исторических событий.

Не менее интересно и продолжение этого документа:

 

Kad vienošanās uz šiem pama-

tiem netika panākta, tad par pamatu tika likta vienas sabiedroto

valsts misijas priekšstāvja informāls priekšlikums, kura saturs ap-

mēram sekošais: tagadējā momentā mums rūp redzēt pagaidu fak-

tiskas valdības nodibināšanu, kura organizēta vienīgi tagadējām

militāriskām vajadzībām, pie kam visi pretlielnieciski elementi ap-

ņemas to tiešām pabalstīt, un kas būtu pietiekoši stipra, lai a) no-

vērstu pilsoņu karu, b) radītu nepieciešamo administratīvo aparātu

Amerikas pārtikas izdalīšanai, c) atļautu provizoriski atkal mīksti-

nāt blokādi, lai varētu atdzīvoties pilsniecība13 un rūpniecība, d) pa-

darītu iespējamu radīt Latvijas armiju zem pienācīgas pārraudzības

un attiecīgām drošībām un nodrošinātu nepieciešamo naudu un kara

piederumus, g) izvestu civilās pārvaldības pārejas funkcijas, līdz

rodas iespēja nodibināt normālu politisku kabinetu. Šāda pagaidu

valdība var tikt atjaunota ar sekošiem soļiem: a) Balt.[ischeļ

Nat.fional] Ausschussam publiski jadezauve14 un jānosoda landes-

vēra varmācīgo akti no 16. aprīļa, b) jāatņem sargi no valdības

ēkām un jādod Ulmaņa ministrijai iespēja atgriezties pie darba,

c) tūliņ jādemisionē visiem Ulmaņa kabinetu locekļiem, d) nekavē-

joši jārekonstituē valdība, sastādot jaunu koalīcijas kabinetu ar Ul-

mani kā premjerministru, kurā Ulmaņa vecā kabineta locekļi būtu

majoritātē, piemēram, 7—B vietas no 12, un minoritāšu grupai (bal-

tiem, mēreniem latviešiem, žīdiem etc.) 4—5 vietas, g) vispārīga am-

nestija attiecībā uz pagājušiem politiskiem notikumiem, f) politisks

un sociāls pamiers līdzīgi tam, kāds bija Francijā, Vācijā un citās

valstīs pa lielā kara laiku, lai padarītu iespēju sekmīgi turpināt cīņu

ar lielniecismu. Ulmaņa ministrijai jādabon majoritāte jebkurā pro-

ponētā koalīcijas valdībā, jo tāds solis tiktu pabalstīts no Latvijas

pretlielnieciskās iedzīvotāju daļas vairākuma. No otras puses, mino-

ritātes grupām, īpaši tām, kuras ņēmušas dalību kara operācijās pret

lielniekiem, būtu jāierāda stipra minoritātes priekšstāvība koalīcijas

valdībā, kura organizēta kara sekmīgai turpināšanai.

 

No latviešu puses šie priekšlikumi principā tika pieņemti, ievēro-
jot draudošo ekonomisko un militāro stāvokli. Bet vēlākās sarunās
ar vāciešiem un Niedru izrādījās, ka pirmie grib politisko amnestiju
attiecināt arī uz tiem, kas bija laupījuši privāt- un valsts īpašumu,
un ka Niedra atsakās ņemt dalību Ulmaņa sastādītā kabinetā, ja
viņš tur nevar izvest savu politiku iekšlietu un agrārlietās — pilnīgi
pretējo Ulmaņa politikai. Tā kā vienā kabinetā nevar būt divējāda
virziena politika un tā kā vācieši bez Niedras atsacījās ņemt dalību
Ulmaņa sastādāmā kabinetā, tad vienošanās arī nenotiks. Vācieši

un Niedra pārtrauca tālākas sarunas ar ministru prezidentu, lai gan

no pēdējā tika pieņemts pēdīgi priekšā liktais kabineta personu sa-

stāvs: 3 no vācu aprindām, 1 no Niedras piekritējiem un 1 no eb-

rejiem.

10. maijā atsacījās Borkovska kabinets, nosodīdams 16. aprīļa

aktu, kas bija viņa varas avots, tomēr nododams varu Niedram un

tā sastādītam kabinetam.

 

Niedra sava paziņojuma «Latvijas tautai» atbalsta savu varu uz

zemturiem.

 

Tautas padomes prezidijs atzina par vajadzīgu celt priekšā Tau-

tas padomei šo īso materiālu dēļ informācijas un liek no savas puses

priekšā izvēlēt komisiju, kura lai sastādītu pilnīgu pārskatu par pē-

dējā laika notikumiem mūsu valsts dzīvē.

Tautas padome, noklausījusies prezidija ziņojumu par 16. aprīļa

radītiem apstākļiem,

1) nosoda 16. aprīļa zaldātu varmācības aktu, izdarītu no vienas

landesvēra daļas ar grāfa fon der Golca rīcībā stāvošā Vācijas

valsts karaspēka daļu aktīvu līdzdalību kā mēģinājumu pretim Lat-

vijas tautas vairākuma gribai nodrošināt Baltijas muižniecības va-

došām aprindām noteicošo stāvokli Latvijā, nostumjot pie malas

Latvijas tautu, uzurpējot Latvijas tautas padomes tiesības un gāžot

visu pastāvošo Latvijas pagaidu satversmi, sankcionētu no Latvijas

Tautas padomes;

2) neatzīst uz 16. aprīļa varmācības akta pamata sastādītos mi-

nistru kabinetus, kā Niedras — Borkovska, tā Niedras — Brimmera

ministrijas, kuras radītas ar vācu militāristu atbalstu, lai slēptu

reakcionārās sazvērestības patiesos vadītājus un viņu nodomus. Tau-

tas padome ir pārliecināta, ka ar uzspiestu kabinetu nostiprināšanos,

kuri atrodas atkarībā no Baltijas muižniecības politikas vadītājiem,

būtu apdraudēta Latvijas neatkarība;

3) konstatē, ka Niedras — Brimmera ministriju atbalsta tikai

Baltijas muižniecība, šauras visvācu baltiešu aprindas15 un atseviš-

ķas latviešu personas un ka viņa nevar runāt nedz Latviju apdzīvo-

jošo tautu, nedz latviešu zemturu vārdā, kuri stāv par Latvijas tau-

tību saprašanos uz demokrātiskas politikas pamata. Šī ministrija,

nebaudīdama Latvijas tautas uzticību, nav spējīga nodibināt zemē

iekšēju mieru, organizēt tautas spēkus cīņā par Latvijas atsvabinā-

šanu, aizsargāt zemi pret lielniecisko iebrukumu, nodrošināt zemi

pret Latvijas valsts pretinieku organizētiem un militārās varas pa-

balstītiem varas darbiem, atjaunot saimniecisko dzīvi, dot tautas

masām maizi un darbu un novadīt zemi līdz demokrātiskai satver-

smes sapulcei.

 

Tautas padome Latvijas tautas vārdā atzīst kā likumīgu tikai

tādu valdību, kura sastādīta Tautas padomes uzdevumā un bauda

viņas uzticību. Tautas padome pastāv no viņas iecelta Ulmaņa ka-

bineta atgriešanās, par kura reorganizēšanu piekritās spriest Tautas

padomei, lai varētu turpināt pārtraukto Latvijas bruņotā spēka pa-

vairošanu, radītu spēcīgu Latvijas armiju no visām iedzīvotāju šķi-

rām un tautībām vispārējas mobilizācijas ceļā zem vienotas virsko-

mandas, kā arī atjaunot demokrātiskās valsts iekārtas darbus.

 

Vācijas valdībai

 

Tautas padome, paziņodama Vācijas valdībai savu uzskatu, par

nožēlošanu, ir spiesta aizrādīt, ka 16. aprija sazvērestības akts ir

izdarīts ar vācu militāro iestāžu aktīvu atbalstu, atbruņojot latviešu

karaspēka daļas, atceļot likumīgi radītus valsts orgānus un viņu

rīkojumus, atbalstot Borkovska un Niedras uzurpatoriskās ministri-

jas, radītas Latvijas demokrātijas apkarošanai. Sedzot un atbalstot

Baltijas landesvēra atsevišķu daļu rīcību, vācu militārās iestādes

laupa likumīgai Latvijas valdībai iespēju izpildīt viņai no Tautas

padomes uzticētās funkcijas.

Tautas padome cer, ka Vācijas demokrātiskā valdība, neliekot

šķēršļus ceļā Latvijas demokrātijai, darīs galu vācu militāro iestāžu

nekorektai rīcībai šeit, piespiedīs vācu virspavēlniecībai padotās ka-

raspēka daļas nestāties ceļā no Tautas padomes ieceltās likumīgās

Pagaidu valdības darbībai.

Tautas padome cer, ka vācu valdība nekavējoši dos vietējai vācu

virspavēlniecībai priekšrakstu turpmāk netraucēt Latvijas karaspēku

mobilizāciju, kurš varētu laikā pirms vācu karaspēku aiziešanas stā-

ties aizejošo vācu kara pulku vietā Latvijas aizstāvēšanai, lai nesa-

bruktu fronte.

 

Sabiedroto valdībām

 

Tautas padome pagodinās paziņot sabiedroto valstu valdībām

savu uzskatu par 16. aprīlī radītiem apstākļiem un lūdz sabiedroto

valstu valdības 16. aprīļa notikumu likvidācijas labā nodrošināt Ul-

maņa kabineta atgriešanos un viņa netraucētu darbību līdz tā reor-

ganizēšanai caur Tautas padomi.

Paļaudamās uz sabiedroto pabalstu Latvijas demokrātijai, Latvi-

jas badu cietošo iedzīvotāju vārdā Tautas padome lūdz mīkstināt

blokādi pirms Ulmaņa kabineta darbības atjaunošanas tanī ziņā, ka

būtu atļauts ievest un izdalīt pārtikas līdzekļus vietējiem pašvaldī-

bas orgāniem, cik tālu tas var dot pietiekošu garantiju, ka produkti

nenāks nevēlamās rokās.

 

levērojot briesmas, kuras mums draud no arējiem naidniekiem,

uzsverot tālāk to, ka lielais karš, latviešu izklīdināšana pa Krie-

viju, pēdējais lielinieku iebrukums, kā arī okupācijas režīms kopš

1915. gada mūs izpostījis fiziski un saimnieciski, pamazinādams ār-

kārtīgā mērā Latvijas tautas dzīvo spēku un vājinādams mūs sek-

mīgā cīņā pret Latvijas ienaidniekiem, mēs griežamies pie sabiedro-

tiem ar lūgumu:

 

a) atzīt, ka Latvijas ārkārtīgi grūtais stāvoklis prasa neatlai-

dīgi tūlīt spēcīgu pabalstu Latvijas armijas un saimnieciskās dzīves

atjaunošanas vajadzībām, lai būtu iespējams izvest galā grūto cīņu

par cilvēcības un kulturālas demokrātijas ideāliem,

b) radīt visdrīzākā laikā sabiedroto šķīrēju orgānu zemēm, kas

noskaidro un norobežo uz starptautisku likumu pamata vācu kara-

spēka tiesības uz Latvijas teritorijas, kamēr tas vēl nav atvilkts

atpakaļ.

 

LPSR CVVA, 1307. f., 1. apr., 327. 1., 256.-258., 267., 269. lp. Noraksts.

 

 

P.S. Кроме книги Цветкова еще неплохо было бы покопаться тут:

Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967.

Вот если б знать, где выложена в Сеть эта книга...

"...Baltijā esošais Vācijas karaspēks nebija pakļauts Antantes valstu noteiktajiem atbruņošanās noteikumiem, tādēļ Veimāras republikai naidīgie prūšu ģenerāļi to plānoja iesaistīt vēlākajās pilsoņu kara cīņās Vācijas teritorijā vai dibināt separātu Austrumu valsti (Oststaat) bijušajās Vācu ordeņa zemēs no Daugavas līdz Vislai. 9. jūlijā R. fon der Golcs paziņoja, ka neatzīs Kārļa Ulmaņa valdību tik ilgi, kamēr tā pierādīs, ka spēj valdīt un nodrošināt vācbaltiešu tiesības. Pēc vācu spēku atvilkšanas no Rīgas 19. jūlijā Antantes valstu militārās misijas vadītājs Baltijā ģenerālis Huberts Gofs (Gaugh) Olaines tuvumā tikās ar ģenerāli fon der Golcu un pieprasīja visu Vācijai pakļauto bruņoto spēku izvešanu no Baltijas līdz 20. augustam. Fon der Golcs atteicās pildīt Antantes valstu prasību, kā formālo ieganstu minot prasību izpildīt 1918. gada 29. decembra vienošanos ar Latvijas Pagaidu valdību par zemes piešķiršanu vācu karavīriem, kas cīnījušies pret lieliniekiem. Bermonts noslēdza vienošanos ar par tālāko sadarbību ar fon der Golcu un atteicās izvest viņam pakļautās "grāfa Kellera vārdā nosauktā Rietumu brīvprātīgo korpusa" (Западный добровольческий генерала-от-кавалерии графа Келлера корпус) pa jūru uz ģenerāļa Judeņiča kontrolēto Narvu, jo "viņam var pavēlēt tikai Krievijas ķeizars, kāda pagaidām nav".[3]

 

Это июль 1919 года (источник)

 

 

А ведь были еще события 16 апреля 1919 года, получившие название 16. aprīļa pučs:

 

16. aprīļa pučs - 1919. gada 16. aprīlī Liepājā Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra) Trieciena rotas īstenots apvērsums, kura rezultātā tika gāzts Latvijas Pagaidu valdības K.Ulmaņa vadītais ministru kabinets. Kā iemesls kalpoja vācbaltiešu aprindās dominējošais uzskats, ka Ulmaņa kabinets netiek galā ar saviem pienākumiem, nav atbalsta tauta, kā arī mērķtiecīgā citu etnisko grupu mērķtiecīga atstumšana no valsts likteņu lemšanas, politisko varu koncentrējot tikai etnisko latviešu rokās, strauji pieaugošais latviešu politiskais nacionālisms un uz tā pamata aizvien biežākie latviešu konflikti ar citu tautību karavīriem.[1]

 

Apvērsumu īstenoja t.s. Pfefera brīvkorpuss un "Dzimtenes frontes karaspēka drošības komiteja", kuru veidoja baltiešu virsnieki – brāļi fon Manteifeļi, M. fon Reke, A. fon Maidels, - kuriem pakļautie zemessargi atbruņoja latviešu daļas un arestēja Latvijas Republikas Pagaidu valdības ministrus M.Valteru un J.Blumbergu (pārējie ministri patvērās britu militārās misijas ēkā, dažas dienas vēlāk pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas britu karakuģu aizsardzībā stāvēja Liepājas ostas reidā, un turpmākos mēnešus pavadīja Antantes spēku apsardzībā). 17.04. komiteja izplatīja paziņojumu, ka Pagaidu valdības kabinets atlaists.

 

Pēc apvērsuma puča īstenotāji nonāca lielās grūtībās, jo izrādījās, ka viņu iecerei nemaz nav tik daudz atbalstītāju, kā bija cerēts. Latvijas zemessardzes virsštābs ieņēma neitrālu nostāju, par savu pamatuzdevumu uzskatot atrašanos frontē un uzbrukuma turpināšanu.[2] Arī vācbaltiešu partijas visai strikti norobežojās no pučistu grupas. 6. korpusa vadība gan atbalstīja pučistus, taču praksē neiejaucās postulējot, ka apvērsums ir vietējo iekšējā lieta. Vadīt jauno valdību - militāro direktoriju - piedāvāja vairākām prominentām personām, t.sk. firstam fon Līvenam, taču tas atsacījās, jo piekritīšot tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs Dienvidlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis (arī tas atsacījās). Galu galā 26. aprīlī uzņemties jauna ministru kabineta veidošanu piekrita bijušais prokurors O.Borovskis, izveidojot t.s. Brimmera-Borovska kabinetu.

 

Pfefera brīvkorpusu kā Latvijai naidīgu, pārdislocēja uz Lietuvu, Šauļiem, bet landesvēra trieciennodaļas komandieri H. Manteifelu uz laiku atcēla no amata.

 

(источник)

 

Видимо, возникновение мифа о том, что немцам, принимавшим участие в национально-освободительной войне, будут «раздавать» землю, связано с тем, что, во-первых, нет четкого разделения на немцев-остзейцев (vācbaltieši, подданные Российской империи на момент начала национально-освободительной войны) и собственно немцев (оккупанты, военнослужащие Германской империи, оккупировавшие часть территории Российской империи во время Первой мировой войны). А во-вторых, не учитывается и фактор разлада между остзейцами, часть из которых боролась за независимость Латвии, а другая часть считала, что Латвии (собственно — Балтии) лучше стать провинцией в составе либо Германской, либо Российской империи.

 

Возможно, есть и другие факторы, в частности – предвзятость историков, которые вместо сухого изложения фактов и цитирования документов, пошли на поводу у политической конъюнктуры и стали события трактовать, вместо того чтобы просто рассказывать о них .)

И — да, самозванца надо найти. И непременно примерно наказать!

А что Вы можете сказать как специалист, к чему приведет сей забавный факт, что на страницах ИМХО-клуба персонажей под ником Марк Козыренко уже двое:

Тыц 1.

Тыц 2.

и как на это ответит нововведенный GDPR?

Вот именно в таком контексте была бы весьма интересна статистика, касающаяся голода в советской России и ущерба, нанесенного крестьянству в период коллективизации. Но кроме этих статистических данных (которые наверняка имеются в корпусе документов, доступных профессиональным историкам), имеются такие документы, которые, на мой взгляд, также можно назвать историческими, как переписка жителей приграничных районов Латвии со своими родственниками, друзьями и знакомыми, живущими в приграничных областях с другой стороны.

Ах! Вы мне льстите, проказница :D

До сих пор страдаете чумой, порожденной вирусом культа личности? Не понимаю, но сочувствую .)

Argumentum ad hominem — вполне ожидаемая реакция .)

«Как состоялась РИ? Путём расширения, чтобы не было граничащих с государством недружественных и враждебных территорий…»

 

 

Очень мило! Если Ваш сосед на своем участке развесил дохлую рыбу, запах которой Вам не нравится, это вовсе не означает, что участок соседа надо захватить, ликвидировав тем самым раздражающие Вас «ароматы».

 

Не лучше ли постучаться в калитку и поинтересоваться, в чем причина столь жестокого обращения с представителями парафилетической группы водных позвоночных животных .)

...а может, и вовсе мужчина. Даже с бородою .)

Смените тон! На хамские комментарии я не отвечаю.
Adiós...

Достаточно того, что там имеется упоминание о России и Азербайджане, в отсутствии которого прозвучал упрек Phil`у. А некоторые просто не умеют читать даже собственноручно написанное .)

А сноску со ссылкой в статье, на которую сослался Phil, посмотреть религия не позволяет?

.)

…Central Eurasia,[20]

 Вот я не поленилась и прошла по ссылке: CIA Director nominee Gina Haspel: CIA releases timeline of her clandestine career

И Вам спасибо!