Latvijā vārds žīds ienāca pa diviem kanāliem — no Krievijas, kur tas
nozīmēja svešais, atgrūžamais. Ķeizariene Katrīna II ar savu dekrētu
1764. gadā aizliedza lietot vārdu žīds valsts dokumentos. Uz ielas gan
to neaizliedza. Polijā žid nozīmēja tikai tautību, nekādas nicinošas
pieskaņas tam nebija. Latvijā, Kurzemē, vācu autonomijā, ienāca vārds
Der Hebreer — ebrejs. Tā ieviešana bija saistīta ar to pašu Katrīnas
pavēli. Kādu laiku tas noturējās. Tā kā Vācijā lietoja vārdu der Jude,
arī Kurzemē 19. gadsimtā pārgāja uz šo lietojumu. Mans tēvs bija
Kurzemes ebrejs, kurš prata vācu valodu. Es pirms kara gāju vācu
bērnudārzā. Kurzemē ebreji bija vairāk orientēti uz vācu kultūru. Vārdu
žid viņi lietoja, kad bija runa par Latgales ebrejiem. (..) Latvijas
Republikā vārdu žīdi lietoja oficiāli. Sākumā, divdesmitajos gados,
lietoja abus vārdus — žīdi un ebreji. Zīmīgi, ka Marģers Skujenieks
sākumā lietoja vārdu ebreji, pēc tam pārgāja uz žīdi. Trīsdesmitajos
gados vārds žīdi ieviesās visur, bet vārds ebreji pazuda. Oficiālajos
dokumentos un presē lietoja žīdi. Ebreji pret to neprotestēja. Bija,
piemēram, Latvijas žīdu atbrīvošanas biedrība, Latvijas žīdu skola,
Latvijas žīdu futbola klubs, Latvijas žīdu slimnīca. Tie bija oficiāli
nosaukumi. Bet holokausts visu mainīja. Vārdu žīds rakstīja uz māju
sienām. Lika vēl Dāvida zvaigzni līmēt uz muguras kā žīdu pazīšanās zīmi
— jūs esat tie atgrūstie un iznīcībai nolemtie žīdi. Tas šim vārdam
piešķīra ļaunu nozīmi.
Manuprāt, tajos strīdos katru gadu iesaistās vieni un tie paši troļļi. Var mēģināt panākt aizliegumu piedalīties līdzīga satura publiskos pasākumos, ja iepriekš pieķerts. /Ja kādam tas tiešām ir svarīgi/
Neesmu pābaudījis, bet ir lasīta versija, ka Mannerheims piedāvāja palīdzību Baltajiem apmaiņā pret Somijas neatjkarību. Atbilde bija - vispirms mēs paši Sarkanos sakausim un tad izdomāsim ko darīt ar Somiju. Tas pats par latviešu strēlniekiem lasīts. Somijā ir pieminekļi Ļeņinam un varbūt arī Latvijā būtu, ja ne vēlākie notikumi.
Biedē tas ar kādu patiku tāds viedoklis tiek pārpublicēts un izplatīts, un aiziet tautās. Vēl visa iepriekšējā pieredze. Plus karojošais anti-fašisms, kur jau parādās saukļi: Noziedznieku mātes nav pelnījušas žēlastību! /tas bija Drēzdenē/ Es piekrītu Borisam E., ka uz reālam nacismam Latvijā ir maz iespēju, bet kāds trakais var izdomāt, ka arī noziedznieku bērni un mazbērni nav pelnījuši žēlastību. Provokācijas un spēle uz emocijām var izlauzties kaut kur negaidītā veidā pēc laika. Attaisnot nevienu negribu, bet, manuprāt, skatam uz notikumiem jābūt humānākam. Bet galvenais - jācenšas tomēr nesaasināt situāciju. Balsojums pie Gomberga un Aleksejeva rakstiem liek aizdomāties. /Pie tam līdzība ar vainagu nolikšanu pretējās puses pasākumā abām pusēm ir kliedzoša. Pat nezinu - smieties vai raudāt./ Nu nezinu - varbūt uztaisīt kopēju pasākumu par godu Žanim Lipkem. http://www.lipke.lv/index.php?m=ziedotaji&s=start&l=lv
Jā, nav jau raksts vēstures žurnālam. Man maz ir interesējuši konkrētie cipari un daļu nosaukumi. Vairāk esmu lasījis, lai mēģinātu ieraudzīt visu kopainu.
Skolas laikā ar klasesbiedriem čukstējāmies par leģionāriem, bet īstas skaidrības kas un kā nebija. Protams, ka par Arāju un policijas bataljoniem runa nebija. Tājā vidē un laikā bija priekšstats, ka leģionāri viennozīmīgi ir varoņi, jo cīnījās pret sarkanajiem.
Tad var teikt, ka pie leģionāru varoņtēla piestrādāja arī padomju režīms/ideoloģija, radot informācijas vakuumu par tēmu.
Tikai vēlāk vairāk interesējoties atklājās, ka vispār nekas nebija tik vienkārši kā to klāstīja padomju laikā.
Taču tas ko dara "nobanotie vēsturnieki" ir manipulācija un spēlēšana uz emocijām.
Lūk tā tiek radīts "fašisms" Latvijā:
В 2005 году вышло в свет новое творение – «История
Латвии. ХХ век». Предисловие к нему написали прези-
дент Латвии Вайра Вике-Фрейберга и министр иностран-
ных дел Артис Пабрикс. В этом «учебнике» известныйвсему миру концентрационный лагерь Саласпилс значит-
ся как воспитательно-трудовой. Однако архивные доку-
менты свидетельствуют, что это был настоящий лагерь
смерти для десятков тысяч обреченных со всех концов
Европы
ЛАТВИЯ ПОД ИГОМ НАЦИЗМА СБОРНИК АРХИВНЫХ ДОКУМЕНТОВ Москва Издательство «Европа» 2006
Nav samelots, bet neuzmanīgs lasītājs būs pārliecināts, ka Latvijas prezidente noliedz vēsturi utt. Un tas notiek šodien.
Boriss, es domāju, ka lielākoties prostomu narodu po barabanu ideoloģijas. Ir ideologijas un ir metodes kā ar manipulācijām masas novirzīt vienā vai vai otrā virzienā. To, ko mēs te šodien kušajem, mums mantojumā atstāja boļševiki.
Varbūt šis ļaus Jums mazliet savādāk paskatīties uz notiekošo:
Индивидуализм некоторых наций очень мешал большевикам в деле построения коммунизма, отсюда массовое преследование украинцев, прибалтов, русских из южных областей (там ментальность народа отличается разительно от всех остальных регионов великой и могучей ). Самодостаточные, привыкшие к труду и свободе хуторяне и козаки, на генетическом уровне не принимали большевизм и его вождей. Но есть некоторые ньюансы, которые не любят освещать даже сегодня. Россия ведь не сразу отдалась большевикам, и русские крестьяне-общинники не сразу стали донорским материалом для всяких переселений и подселений. Множество крестьянских восстаний пылало по всей России много лет после победы большевизма. И они жестоко подавлялись. Мой прадед, Захар Савельевич, вплоть до того дня, когда всю его огромную семью вместе с половиной деревни погрузили в эшелон и отправили на Украину в выселенное греческое село, носил еду в лес русским повстанцам. Дело было на Орловщине, граница с Брянщиной, в нескольких км начинались знаменитые брянские леса. А там комиссары не решались ездить, партизаны однако могли порешить. Но против них нашли средство: русских крестьян из мятежных сёл вокруг мятежного леса лишали всего имущества и переселяли к примеру на Украину. Кстате, не все ехали на Украину. Многие наотрез отказывались ехать жить в дома таких же бедолаг, считали это позором, и их вывозили в Сибирь и на Дальний Восток. Но прадед решил, что в семье много малых детей, и там они не выживут. Поэтому выбрали Украину, куда он с сыновьями ещё при царе ездил наниматься на работы (кулаки ети твою налево!). Вот таким образом на Украине, на чужбине, среди враждебно настроенного окружения (полуистреблённое, "раскулаченное" местное население видело в них врагов ) , непривычные к климату и местным условиям, закабалённые кредитами (хаты, оставшиеся после выселенных или умерших местных русским переселенцам даром то не давали - выплатить державе нужно было немалую сумму ), нищие и подавленные, русские крестьяне быстро становились друзьями и доверенными Советской власти. Я по крайней мере знаю двоих секретарей райкомов партии на предвоенной Одещине, которые были из русских кулаков, в начале 30-х переселённых в эти места. Добиться здесь некоего успеха бывшим русским кулакам помогала не только так называемая пятая графа, но и исконное трудолюбие, и та самая общинность. Да, русские крестьяне и здесь жили общиной, даже разбросанные по разным местам, поддерживали связь с выходцами из своей общины, помогали друг другу. Помню, как бабушка говорила:"...а что общество скажет?", т.е. она считалась с мнением общины. Деда после войны устроил на работу земляк и т.д. Такие связи просуществовали до 70-х годов, я ещё помню, как собирались на кладбище на Проводы... Эта общинность во многом подходила большевикам, давала возможность контролировать общинников через засланных казачков. Вот такая иезуитская политика. Но кем в этой ситуации с Голодомором считать русских переселенцев, пособниками или жертвами, вот в чём вопрос? То, что точно не палачами, этот вопрос более-менее ясен всем. А вот со вторым в украинском обществе не всё так определённо. И чем больше в России становятся в позу недружественного, оскорбительного несочувствия, тем больше будут склоняться украинцы к мысли о пособничестве. Братские отношения требуют братского отношения.
Jums būs grūti tikt skaidrībā ar vēstures notikumiem, ja nevar izsekot pat komentāru hronoloģijai un ko pats esat rakstījis. Es jau atbildēju, ka tā būs spoguļspēle - kā Jūs man, tā es Jums. Vienkārši piemērs. Bet karināt Jums birkas un ielaisties garās jautājumu-atbilžu spēlēs man nav interesanti, jo manas atbildes Jūs acīmredzami neinteresē.
Nē, negribu atbildēt, tāpēc, ka man ir garš saraksts par to ko darīja jūsējie. Un ja sākšu tos uzdot, tad mēs nekad nebeigsim rādīt ar pirkstu viens uz otru.
Jūs man par leģionāriem, es Jums par Kononovu un Krievijas pozīcija šajā jautājumā. Ja mēs iesim šo ceļu, tad tas nekad nebeigsies.
Зачем ваши легионеры в 1944 пожгли польских пленных?
Es diezgan daudz par to tēmu esmu lasījis visādus materiālus. Nu, nav man vēlmes atbildēt uz tādiem jautājumiem. Pēc izlasītā man ir skaidrs viens, ka katrs ir jātiesā pēc viņa konkrētajiem darbiem. Ja sāksim vispārināt un piedēvēt atsevišķu cilvēku noziegumus grupām un tautām, tad ātri vien nonāksim atpakaļ pie tā paša.
Varat man neticēt, bet tas ir arī Jūsu interesēs, lai nedod Dievs Jūs pašu kādreiz nepieskaita noziedzniekiem pēc nacionālās pazīmes.
Cik es zinu, tad oficiālā pozīcija visu laiku ir bijusi tāda. Nekas nav mainījies.
Jūs jaucat vienā putrā to ko domā atsevišķi cilvēki ar to kāda ir oficiālā valsts pozīcija. Pierakstat šo viedokli vairākumam. Tie ir Jūsu dēmoni, es tur neko nevaru palīdzēt. Kad Jums to saka latvieši, Jūs neticat. Citātu komentāros ielika Gļebs, varbūt viņam Jūs ticēsiet.
Hmm, kā lai pasaka… Lasu komentārus laiku pa laikam arī krievu portālos. Un galu galā sāku domāt - cik gan latvieši un krievi brīžiem ir līdzīgi. Tā vietā, lai strīdētos, ņemtu un paskatītos uz tiem citiem kā spogulī.
Vienu vakaru sēdēju un lasīju komentārus pie bloga raksta ves.lv. Raksts saucās "Kto mi russkije?" Tēma, kas esam mēs krievi un kā varam palīdzēt Latvijai. Komentāros sakasījās, sastrīdējās un līdz tam kā valstij palīdzēt vispār netika.
Varbūt problēma ir, ka nevaram atbildēt uz šādiem jautājumiem. Vispirms - kas mēs esam? Meklējam savu identitāti pagātnē - vieni 16. martā, otri 9. maijā. Bet tur nav nekā īsti konstruktīva ar ko dzīvot šodien.
Labi, nestrīdēšos un pārfrāzēšu savu teikto: izteicu kritiku par nacionālā jautājuma nevajadzīgu cilāšanu bez mērķa /ja neskaita elektorātu/, bet tādā formā, ka varēja radīt tikai aizkaitinājumu.
Speciāli statistiku neesmu pētījis, bet man kaut kur ir saglabāts raksts par nelatviešiem Latvijas iedzīvotājiem, kas bija iesaistīti vācu pusē. Ja tiešām interesē, varu iedot izlasīt.
"Hutorjaņin" neradās pats no sevis. Īsumā ieliktā doma ir - hutorjaņin ņe umejet upravļaķ gosudarstvom. Daudzi uz to "kupiļis".
Mums visiem, gan latviešiem, gan krieviem augušiem PSRS pietrūkst zināšanu un ieredzes kā darboties demokrātijas apstākļos. Nu tā arī visādi tiekam izmantoti.
Jekateriana, es jau par to pašu, ka nosaukt kādu bez pamata par nacistu vai fašistu ir apvainojums un smags. Es arī esmu noguris to klausīties. Daudziem jau tas ir kļuvis par parastu lamu vārdu, ko lieto pat neaizdomājoties. Arī pret cilvēkiem, kas ir tieši cietuši no nacistiem/fašistiem.
VL un tai skaitā Dzintaru, Parādnieku, Iesalnieku uc. es neaizstāvu. Pats esmu kritizējis. Jūsu tiesības uz citu viedokli par leģionāriem es arī neapstrīdu.
Es kritizēju Jūsu izteikumus un metodes kādas izmantojat.
Ja paskatīties uz notikušo no malas, tad taču var izlasīt Jūsu pašu rakstītajā, ka nacisma upuru piemiņa Jums nebija tik svarīga kā provokācija ar mērķi parādīt nacistu īsto seju. Par nožēlu /vai par laimi/ Jums tas izdevās. Dabūjāt savu slavas mirkli, savu tiesas prāvu un savu politisko kapitālu. Man ir bailīgi domāt, kāds būtu turpinājums, ja provokācija nebūtu izdevusies. Ko jūs tad izdomātu nākošo reizi?
Vai varat atbildēt pats sev uz jautājumu, ka mēģinot uzstādīt diagnozi, neradat vienlaicīgi arī pašu slimību?
Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.
№270 A B
→ доктор хаус,
24.03.2012
05:29
Latvijā vārds žīds ienāca pa diviem kanāliem — no Krievijas, kur tas nozīmēja svešais, atgrūžamais. Ķeizariene Katrīna II ar savu dekrētu 1764. gadā aizliedza lietot vārdu žīds valsts dokumentos. Uz ielas gan to neaizliedza. Polijā žid nozīmēja tikai tautību, nekādas nicinošas pieskaņas tam nebija. Latvijā, Kurzemē, vācu autonomijā, ienāca vārds Der Hebreer — ebrejs. Tā ieviešana bija saistīta ar to pašu Katrīnas pavēli. Kādu laiku tas noturējās. Tā kā Vācijā lietoja vārdu der Jude, arī Kurzemē 19. gadsimtā pārgāja uz šo lietojumu. Mans tēvs bija Kurzemes ebrejs, kurš prata vācu valodu. Es pirms kara gāju vācu bērnudārzā. Kurzemē ebreji bija vairāk orientēti uz vācu kultūru. Vārdu žid viņi lietoja, kad bija runa par Latgales ebrejiem.
(..)
Latvijas Republikā vārdu žīdi lietoja oficiāli. Sākumā, divdesmitajos gados, lietoja abus vārdus — žīdi un ebreji. Zīmīgi, ka Marģers Skujenieks sākumā lietoja vārdu ebreji, pēc tam pārgāja uz žīdi. Trīsdesmitajos gados vārds žīdi ieviesās visur, bet vārds ebreji pazuda. Oficiālajos dokumentos un presē lietoja žīdi. Ebreji pret to neprotestēja. Bija, piemēram, Latvijas žīdu atbrīvošanas biedrība, Latvijas žīdu skola, Latvijas žīdu futbola klubs, Latvijas žīdu slimnīca. Tie bija oficiāli nosaukumi. Bet holokausts visu mainīja. Vārdu žīds rakstīja uz māju sienām. Lika vēl Dāvida zvaigzni līmēt uz muguras kā žīdu pazīšanās zīmi — jūs esat tie atgrūstie un iznīcībai nolemtie žīdi. Tas šim vārdam piešķīra ļaunu nozīmi.
№825 A B
→ Борис Эпштейн,
24.03.2012
03:31
/Ja kādam tas tiešām ir svarīgi/
№243 A B
→ Lora Abarin,
24.03.2012
02:52
Tas pats par latviešu strēlniekiem lasīts.
Somijā ir pieminekļi Ļeņinam un varbūt arī Latvijā būtu, ja ne vēlākie notikumi.
№822 A B
→ Bwana Kubwa,
23.03.2012
23:48
Plus karojošais anti-fašisms, kur jau parādās saukļi: Noziedznieku mātes nav pelnījušas žēlastību! /tas bija Drēzdenē/
Es piekrītu Borisam E., ka uz reālam nacismam Latvijā ir maz iespēju, bet kāds trakais var izdomāt, ka arī noziedznieku bērni un mazbērni nav pelnījuši žēlastību. Provokācijas un spēle uz emocijām var izlauzties kaut kur negaidītā veidā pēc laika.
Attaisnot nevienu negribu, bet, manuprāt, skatam uz notikumiem jābūt humānākam. Bet galvenais - jācenšas tomēr nesaasināt situāciju.
Balsojums pie Gomberga un Aleksejeva rakstiem liek aizdomāties.
/Pie tam līdzība ar vainagu nolikšanu pretējās puses pasākumā abām pusēm ir kliedzoša. Pat nezinu - smieties vai raudāt./
Nu nezinu - varbūt uztaisīt kopēju pasākumu par godu Žanim Lipkem.
http://www.lipke.lv/index.php?m=ziedotaji&s=start&l=lv
№820 A B
→ Bwana Kubwa,
23.03.2012
19:43
Taču tas nav tas pats kas manipulēt ar drukātu tekstu.
№815 A B
→ Bwana Kubwa,
23.03.2012
18:19
Man maz ir interesējuši konkrētie cipari un daļu nosaukumi. Vairāk esmu lasījis, lai mēģinātu ieraudzīt visu kopainu.
Skolas laikā ar klasesbiedriem čukstējāmies par leģionāriem, bet īstas skaidrības kas un kā nebija. Protams, ka par Arāju un policijas bataljoniem runa nebija. Tājā vidē un laikā bija priekšstats, ka leģionāri viennozīmīgi ir varoņi, jo cīnījās pret sarkanajiem.
Tad var teikt, ka pie leģionāru varoņtēla piestrādāja arī padomju režīms/ideoloģija, radot informācijas vakuumu par tēmu.
Tikai vēlāk vairāk interesējoties atklājās, ka vispār nekas nebija tik vienkārši kā to klāstīja padomju laikā.
Taču tas ko dara "nobanotie vēsturnieki" ir manipulācija un spēlēšana uz emocijām.
Lūk tā tiek radīts "fašisms" Latvijā:
В 2005 году вышло в свет новое творение – «История Латвии. ХХ век». Предисловие к нему написали прези- дент Латвии Вайра Вике-Фрейберга и министр иностран- ных дел Артис Пабрикс. В этом «учебнике» известныйвсему миру концентрационный лагерь Саласпилс значит- ся как воспитательно-трудовой. Однако архивные доку- менты свидетельствуют, что это был настоящий лагерь смерти для десятков тысяч обреченных со всех концов Европы
СБОРНИК АРХИВНЫХ ДОКУМЕНТОВ
Москва Издательство «Европа» 2006
№808 A B
→ Борис Марцинкевич,
23.03.2012
15:23
es domāju, ka lielākoties prostomu narodu po barabanu ideoloģijas.
Ir ideologijas un ir metodes kā ar manipulācijām masas novirzīt vienā vai vai otrā virzienā.
To, ko mēs te šodien kušajem, mums mantojumā atstāja boļševiki.
Varbūt šis ļaus Jums mazliet savādāk paskatīties uz notiekošo:
Индивидуализм некоторых наций очень мешал большевикам в деле построения коммунизма, отсюда массовое преследование украинцев, прибалтов, русских из южных областей (там ментальность народа отличается разительно от всех остальных регионов великой и могучей ). Самодостаточные, привыкшие к труду и свободе хуторяне и козаки, на генетическом уровне не принимали большевизм и его вождей. Но есть некоторые ньюансы, которые не любят освещать даже сегодня. Россия ведь не сразу отдалась большевикам, и русские крестьяне-общинники не сразу стали донорским материалом для всяких переселений и подселений. Множество крестьянских восстаний пылало по всей России много лет после победы большевизма. И они жестоко подавлялись. Мой прадед, Захар Савельевич, вплоть до того дня, когда всю его огромную семью вместе с половиной деревни погрузили в эшелон и отправили на Украину в выселенное греческое село, носил еду в лес русским повстанцам. Дело было на Орловщине, граница с Брянщиной, в нескольких км начинались знаменитые брянские леса. А там комиссары не решались ездить, партизаны однако могли порешить. Но против них нашли средство: русских крестьян из мятежных сёл вокруг мятежного леса лишали всего имущества и переселяли к примеру на Украину. Кстате, не все ехали на Украину. Многие наотрез отказывались ехать жить в дома таких же бедолаг, считали это позором, и их вывозили в Сибирь и на Дальний Восток. Но прадед решил, что в семье много малых детей, и там они не выживут. Поэтому выбрали Украину, куда он с сыновьями ещё при царе ездил наниматься на работы (кулаки ети твою налево!). Вот таким образом на Украине, на чужбине, среди враждебно настроенного окружения (полуистреблённое, "раскулаченное" местное население видело в них врагов ) , непривычные к климату и местным условиям, закабалённые кредитами (хаты, оставшиеся после выселенных или умерших местных русским переселенцам даром то не давали - выплатить державе нужно было немалую сумму ), нищие и подавленные, русские крестьяне быстро становились друзьями и доверенными Советской власти. Я по крайней мере знаю двоих секретарей райкомов партии на предвоенной Одещине, которые были из русских кулаков, в начале 30-х переселённых в эти места. Добиться здесь некоего успеха бывшим русским кулакам помогала не только так называемая пятая графа, но и исконное трудолюбие, и та самая общинность. Да, русские крестьяне и здесь жили общиной, даже разбросанные по разным местам, поддерживали связь с выходцами из своей общины, помогали друг другу. Помню, как бабушка говорила:"...а что общество скажет?", т.е. она считалась с мнением общины. Деда после войны устроил на работу земляк и т.д. Такие связи просуществовали до 70-х годов, я ещё помню, как собирались на кладбище на Проводы... Эта общинность во многом подходила большевикам, давала возможность контролировать общинников через засланных казачков. Вот такая иезуитская политика. Но кем в этой ситуации с Голодомором считать русских переселенцев, пособниками или жертвами, вот в чём вопрос? То, что точно не палачами, этот вопрос более-менее ясен всем. А вот со вторым в украинском обществе не всё так определённо. И чем больше в России становятся в позу недружественного, оскорбительного несочувствия, тем больше будут склоняться украинцы к мысли о пособничестве. Братские отношения требуют братского отношения.
№807 A B
→ Bwana Kubwa,
23.03.2012
14:17
№784 A B
→ - -,
23.03.2012
02:56
Es jau atbildēju, ka tā būs spoguļspēle - kā Jūs man, tā es Jums.
Vienkārši piemērs. Bet karināt Jums birkas un ielaisties garās jautājumu-atbilžu spēlēs man nav interesanti, jo manas atbildes Jūs acīmredzami neinteresē.
Ar labu nakti!
№781 A B
→ - -,
23.03.2012
02:21
Jūs man par leģionāriem, es Jums par Kononovu un Krievijas pozīcija šajā jautājumā.
Ja mēs iesim šo ceļu, tad tas nekad nebeigsies.
Tagad skaidrs?
№779 A B
→ - -,
23.03.2012
02:02
Es diezgan daudz par to tēmu esmu lasījis visādus materiālus. Nu, nav man vēlmes atbildēt uz tādiem jautājumiem.
Pēc izlasītā man ir skaidrs viens, ka katrs ir jātiesā pēc viņa konkrētajiem darbiem. Ja sāksim vispārināt un piedēvēt atsevišķu cilvēku noziegumus grupām un tautām, tad ātri vien nonāksim atpakaļ pie tā paša.
Varat man neticēt, bet tas ir arī Jūsu interesēs, lai nedod Dievs Jūs pašu kādreiz nepieskaita noziedzniekiem pēc nacionālās pazīmes.
№777 A B
→ - -,
23.03.2012
01:49
Jūs jaucat vienā putrā to ko domā atsevišķi cilvēki ar to kāda ir oficiālā valsts pozīcija. Pierakstat šo viedokli vairākumam.
Tie ir Jūsu dēmoni, es tur neko nevaru palīdzēt. Kad Jums to saka latvieši, Jūs neticat. Citātu komentāros ielika Gļebs, varbūt viņam Jūs ticēsiet.
№774 A B
→ - -,
23.03.2012
00:58
№772 A B
→ Timber ***,
22.03.2012
23:53
Un galu galā sāku domāt - cik gan latvieši un krievi brīžiem ir līdzīgi. Tā vietā, lai strīdētos, ņemtu un paskatītos uz tiem citiem kā spogulī.
Vienu vakaru sēdēju un lasīju komentārus pie bloga raksta ves.lv.
Raksts saucās "Kto mi russkije?"
Tēma, kas esam mēs krievi un kā varam palīdzēt Latvijai.
Komentāros sakasījās, sastrīdējās un līdz tam kā valstij palīdzēt vispār netika.
Varbūt problēma ir, ka nevaram atbildēt uz šādiem jautājumiem. Vispirms - kas mēs esam? Meklējam savu identitāti pagātnē - vieni 16. martā, otri 9. maijā. Bet tur nav nekā īsti konstruktīva ar ko dzīvot šodien.
№771 A B
→ Jānis Ābols,
22.03.2012
23:20
izteicu kritiku par nacionālā jautājuma nevajadzīgu cilāšanu bez mērķa /ja neskaita elektorātu/, bet tādā formā, ka varēja radīt tikai aizkaitinājumu.
№770 A B
→ Bwana Kubwa,
22.03.2012
23:04
Ja tiešām interesē, varu iedot izlasīt.
№707 A B
→ Сергей Дровников,
22.03.2012
00:50
Mums visiem, gan latviešiem, gan krieviem augušiem PSRS pietrūkst zināšanu un ieredzes kā darboties demokrātijas apstākļos. Nu tā arī visādi tiekam izmantoti.
№703 A B
→ Jānis Ābols,
21.03.2012
23:52
№702 A B
→ Jekaterina Belajeva,
21.03.2012
23:39
es jau par to pašu, ka nosaukt kādu bez pamata par nacistu vai fašistu ir apvainojums un smags.
Es arī esmu noguris to klausīties.
Daudziem jau tas ir kļuvis par parastu lamu vārdu, ko lieto pat neaizdomājoties. Arī pret cilvēkiem, kas ir tieši cietuši no nacistiem/fašistiem.
№663 A B
→ Иосиф Корен,
21.03.2012
21:14
Jūsu tiesības uz citu viedokli par leģionāriem es arī neapstrīdu.
Es kritizēju Jūsu izteikumus un metodes kādas izmantojat.
Ja paskatīties uz notikušo no malas, tad taču var izlasīt Jūsu pašu rakstītajā, ka nacisma upuru piemiņa Jums nebija tik svarīga kā provokācija ar mērķi parādīt nacistu īsto seju. Par nožēlu /vai par laimi/ Jums tas izdevās. Dabūjāt savu slavas mirkli, savu tiesas prāvu un savu politisko kapitālu.
Man ir bailīgi domāt, kāds būtu turpinājums, ja provokācija nebūtu izdevusies. Ko jūs tad izdomātu nākošo reizi?
Vai varat atbildēt pats sev uz jautājumu, ka mēģinot uzstādīt diagnozi, neradat vienlaicīgi arī pašu slimību?