Dzimtā valoda

22.12.2014

Pauls Stelps
Латвия

Pauls Stelps

Поэт

Nekrofilu gramatika

„Runa” tomēr „iet” jeb pārdomas par latviešu valodu

Nekrofilu gramatika
  • Diskusijas dalībnieki:

    42
    278
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Džilindžera — Veidemanes — Druvietes trīsvienība aiz-veda pie Rinkēviča, Streipa un visiem citiem tāda veida Cilvēces kauna traipiem un atkritumiem. Tāds ir Latvijas „neatkarības” ceļš. No „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” līdz Latvijas iztirgošanai, likvidācijai un aizbraukšanai darbos svešzemēs.

Kapusvētki esot iekļauti latviešu „kultūras” kanonā.
„Kapukultūra” esot latvieša identitātes iezīme.
Kāds vērotājs raksta: „Viņi tik ļoti nekas nav, ka savas esamības zīmes meklē kapos.”

 

***


Jautrīte man jautā: ''Stelpa kungs, kā tad ar latviešu gramatiku Jūsu garadarbos? Nest var tikai materiālas lietas, nevis kultūru un ko jau tur debesu līmenī. Izklausās, ka Jums jāiet deputātos, lai varētu savu demagoģiju sēt tautā". 

Ak tad esmu izpelnījies ievērību arī no Rinkēviča atbalsta grupas aktīvistu puses, no tiem, kuri „labdien!” vietā saka „jauku dienu!”, kuri katrā izdevīgā gadījumā latviešu valodas vārda vietā lieto kādu angļu valodas vārdu un kuriem „liels” vietā ir „ne-tik-mazs”, bet „”mazs” vietā — „ne-tik-liels”, „ar viņa ziņu” vietā — „ne bez viņa ziņas”! Kuriem „slikti” ir „ne-vis-labākajā-veidā”. Tātad — „labākajā”, jo latviešu valodā ir salīdzināmās pakāpes — „labs — labāks — labākais — vislabākais”. Tad Jūs, kundzīt, esat no tiem, kuriem slikts ir taslabākais! Kuriem apģērba standartkrāsa ir melnā. Jūs, tātad, esat no tiem, kuri aplaudē un apjūsmo, un uzsauc par labākajiem tos, kuri ir tādi kā Rinkēvičs!

Kāpēc es tā domāju?

Tāpēc, ka es lepojos ar to, ka savam vārdam nepierakstu kādu Jūsu pasaulē iecienītu zinātnisku grādu, un savas tiesības izteikties nepamatoju ar kāda Jūsu pasaulē izsniegta diploma demonstrāciju. Vēl vairāk — tā kā „pērles cūkām priekšā nekaisa”, tad jo mazāk mani sapratīsiet, jo labāk! Jo tālāk Jūsu domas at-kritīs no manām, jo es vieglāk elpošu (Jūsu "gejropas kultūras galvaspilsētas" kūts smaka ir grūti panesama!). Tāpēc, ka man nerūp Jūsu „labās domas” par mani un Jums patikt, tāpēc es atļaujos būt nejauks, neciešams un Jūsu pasaulē nepieklājīgs.

Paracelzs bija maza auguma, nesabiedrisks, nedraudzīgs (nikns) vīriņš ar lielu zobenu. Viņa nesabiedriskums viņam netraucēja būt gudrākam un zinošākam par absolūto vairākumu tā laika mācīto vīru, akadēmiķu, sholastu un gramatiķu, bet niknums un lielais zobens turēja pienācīgā attālumā viduslaiku pilsētu smirdīgos netikļus. Tieši pateicoties tam, ka viņš nekautrējās cilāt savu zobenu un ar to turēt attālumā skauģus, kritiķus un ziņkārīgos dīkdieņus, viņš varēja netraucēti at-doties Dabas vērošanai, pētījumiem un Zinātnei.

Tāpēc, ka es negribu nekā kopīga ar Jūsu gejropu un tās latvijas rinkevičiem. Tāpēc, ka „kā mežā sauc, tā atsaucas”. Tāpēc, ka, nevarēdama atrast kaut ko būtisku, kam iebilst, Jūs esat „atradusi” savam analfabētismam atbilstošu „punktu”, kam „piesieties”. Tāpēc, ka Jums liekas, ka esat atradusi kādu kļūdu. Tāpēc, ka būtnēm ar sliktu redzi liekas (pasaules aina sa-liekas kā kaleidoskopa mozaīka), ka ārpus viņu maņu un prātu (tādi katram ir vairāki) un apziņu (arī vairākas) orgānu (prātiem un apziņām ir orgāni) robežām nekā nav. Tad, tādiem tādas, viņiem nezināmas esamības labākais pierādījums ir krietns spēriens pa kaulainu sēžamvietu.

Un tieši tāpēc, ka vienmēr tieši neizglītotie, nezinošie un patiesību apkarojošie ir bijuši lielākie cīnītāji par viņuprāt īsto, pareizo un derīgo. Tāpēc, ka tieši „pa spundi barotie” visvairāk Gaismas un svaiga gaisa baidās. Tāpēc, ka netaisos Jums piedot, tāpat kā Jūs nepiedodat man. Tāpēc, ka „niknam suņam (kā gribu, tā saku, un tu saproti kā gribi, ja gribi, ja ne, tad ej uz diļļu dobi zemenes lasīt!)” saplēsta āda”. Tāpēc, ka pagadījies pa rokai. Tāpēc, ka nevajag raustīt gulošo aiz astes un bāzt pirkstus mutē — var nokost. Tāpēc, ka „svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu nelien!”

Te ir augstākajā mērā izmeklēts klubs, sabiedrība un Cilvēku kopība, kurā nav vietas tavas „pasaules varenajiem”, viņu pakalpiņiem un citiem Garīgi nespējīgajiem pacelties līdz nākotnes celtniecībai atbilstošas apziņas un Kultūras līmenim.

Tāpēc „skaties ar acīm, bet neaiztiec ar rokām!”

Turies pienācīgā attālumā!!

Ievēro distanci!!!

Fu, nu gan laikam pietiks...
 

***

 
Kā vienmēr, Jūsu paceltajam, uzstādītajam, sevis demonstrēšanai caur to vispārējai apskatīšanai izliktajam jautājumam ir trīs aspekti (tas — pretējais un cits), kuri katrs ir nopietnas atbildes vērti.
 
1.      Valoda kā saziņas līdzeklis.

2.      Valoda kā dvēseles (dzīves) atspoguļojums.

3.      Divu, atšķirīgas izcelsmes intelektu konflikts.
 

***

 
Kas ir latviešu (?) valoda? Uz to var atbildēt tikai atbildot uz jautājumu: kas tieši ir latvieši?

Vai viņu valoda ir tiem no kādas Dievišķas dzimšanas Dievadota un nekā, nekad savu dievišķumu nezaudējusi?

Vai tā nekad nav klātpienācēju un ienācēju klātpienesta un ienesta?
 (Bet šitā te Ina Druviete vispār saka, ka valoda esot dzīva, un kā katrs to mainot, tā viņa (par ko tad ne, ja ir dzīva?) mainoties, tāpēc — kā es saku, tā tā valoda ar to pašu tā arī man sakās, un par tādu tad arī tagad paliek! Vot! Tā kā tieciet galā ar savu Druvieti un tad nāciet pie manis kasīties!)

Vai tā nekad neko nav zaudējusi?

Vai tā nav pārskatāmā, visai netālā pagātnē, atbilstoši viņu uzskatiem par to, kādai tai jābūt, „tautas dižgaru” veidota?

Vai tie „dižgari” bija arī visziņi?

A, ja viņi drīkstēja, par ko tad es nedrīkstu?

Ja viņi nebaidījās — viņus tas nebiedēja, tad kāpēc lai es bītos — baidītos — lai mani tas biedētu?

Ja viņi savā jomā rīkojās savu vajadzību vadīti, tad par ko lai es savā nedarītu to pašu, savu vajadzību vadīts?


Katra valoda ir veidota, pārveidota un dota noteiktu Cilvēku kopumu vajadzību apmierināšanai.
 

Tādu vajadzību ir tik, cik jomās (telpās) darbojas Cilvēks. Paveroties jaunai jomai (darbības telpai), rodas jaunas vajadzības. Latviešu valodas valodnieki, apmierinot sev zināmo un aktuālo dzīves jomu vajadzības, ir izveidojuši, iebalsojuši, iediskutējuši tajā savas normas un izpratni par vārdu lietojumu, kurš atspoguļo viņu viņiem zināmo parādību kopumu izteikšanas vajadzību.

Latviešu valoda, kā „zemnieku tautas” valoda, labi der materiālo fenomenu — redzamā, taustāmā, dzirdamā, sveramā, mērāmā un pārdodamā vai pērkamā, baudāmāizteikšanai. Tā ir konkrēta, tieša un viennozīmīga. Latviešu valodas vārdiem nav otrās un trešās dimensijas. Tai nav tās daudznozīmības, kura valodu sasprindzina līdz atklāsmes katarsei un caur to ļauj redzēt vārdos neizsakāmo.

Latviešu valoda ir tehniķu, zemnieku un tirgoņu pasaulīgā, laicīgā un apmuļļājamā valoda.


Latviešu valoda nav filosofijas un filosofu valoda. Tā nav pārpasaulīgā, pārlaicīgā, pārpersonīgā, ārpus telpas un matērijas esošā valoda. Šo valodu radījuši Cilvēki, kuru vajadzības ne-iz-iet ārpus materiālo lietu pasaules. Tā ir zaudējusi visu, kas tajā ir bijis no Debesīm. Tajā nav atbilstošu jēdzienu un vārdu, nav tādu teikumu konstrukcijas formu un struktūru, kuras atbilstu Īstenībai. Latviešu valoda kalpo personīgas dzīves vajadzību apmierināšanai.
 



Jums, kundzīt, liekas, ka ja Jūs saskatat priekšmetu — birsti, karoti vai kūciņu, tad tur, kur Jūs skataties, ir šī birste, karote vai kūciņa. Ja Jūs, kundzīt, būtu izglītota un patiesi redzīga, tad Jūs redzētu, ka tur, kur jūs saskatat birsti, karoti un kūciņu, ir tie apstākļi, kuru mijiedarbībā, kā šīs mijiedarbības sekas, ir tas, ko Jūs šobrīd saskatat kā birsti, karoti un kūciņu.

Jums pietiek ar vienkāršu nepaplašinātu teikumu, kurā norādat savas birstes, karotes un kūciņas esamību kādā telpas vietā. Lai redzētu patiesību, ir jāredz un jāizsaka — jāpiešķir noteiktā redzes aspekta forma tai apstākļu kombinācijai, kuras rezultātā mēs redzam tur esošo un to, kas ar to notiek.


Notikums ir svarīgāks par esošo.

Viss ir tikai procesā. Tāpēc ir jāredz process, bet ne priekšmets. Katru reizi, kad rakstu, es „tulkoju” vārdos neizsakāmo, man redzamo procesu gaitu Jums saprotamā, priekšmetus apzīmējošā valodā, kura nav derīga man redzamā aprakstīšanai. Ja Jums, kundzīt, un Jūsu valodniekiem būtu citas tieksmes, intereses, spējas un vajadzības, tad Jums, Jūsu šaikai būtu cita izglītība, un tad Jūs neteiktu, ka „nest var tikai materiālus priekšmetus”. Tad Jūs, kundzīt, zinātu, ka „nešanas vajadzība caur nešanas aktu rada nesamo”, un tā arī teiktu — „nes kultūru”, un tas nebūt neliktos dīvaini citiem tādiem pašiem, kuri arī „nes savas kultūras”.

Piedodiet, kundzīt, man bezkaunīgu jautājumu:

— Ko Jūs, kundzīt, nesat, kad nesat ūdeni spainī?

— Vai Jūs, kundzīt, kaut kā tieši esat satvērusi ūdeni, vai arī Jūs, kundzīt, nesat spaini, bet spainī ir ūdens?

— Kāpēc tad Jūs, kundzīt, sakat, ka nesat ūdeni?

Acīmredzot tāpēc, ka Jūsu darbības mērķis nav nest spaini, bet ūdeni savai zupai vai netīrās veļas mazgāšanai.

Un tālāk.

— Vai spainī ir tikai ūdens?

— Vai varbūt Jūs nesat arī ūdenī izšķīdušās ķīmiskās vielas, sīkas cietvielu daļiņas un dzīvas sīkbūtnes ar tā visa sasvstarpējajām attiecībām, to priekšvēsturi un nākotni?

— Varbūt, ka Jūs, kundzīt, nesat pati savu un savas ģimenes nākotni?
 
Tā nu, lūk, viens nes ūdeni, cits ūdeni spainī (pielieto tehnoloģijas, to vēsturi un kultūrvides mantojumu) bet vēl kāds cits — nākotni.


 Vai Jūsu atnestais ūdens ir par cēloni tam, kas notiks Jūsu ģimenē?

— Tātad, Jūs atnesāt savu nākotni?

— Vai nākotne tādā gadījumā ir materiāla parādība?
 
Tā nu, lūk, kundzīt, katrs, atbilstoši savas dvēseles dabai, nes atšķirīgas parādības.Viens nes materiālus priekšmetus, bet cits — nemateriālo, visu materiālo vadošo un radošo.

— Ja Jūs, kundzīt, nesot ūdeni spainī, ūdens piemaisījumu savstarpējajās attiecībās atnesat savu nākotni, tad kāpēc gan kāds cits savu Garu un dvēseles (vairākas) nesot to savstarpējajās attiecībās, attiecību raksturā un kvalitātēs, to niansēs nevarētu nest to, kas tas ir — Kultūru?

 



Jā, Kultūra ir Cilvēka Debesu daļas „apdzīvotāja”. Uz zemes nav Kultūras. Te ir tikai kultūras izpausmju tradīcijas, kuras mēs vērojam mūzikā, valodā, dziesmās, dejās, ēku arhitektūrā un apdzīvoto vietu plānojumos, amatniecības izstrādājumu formās un krāsu salikumos, mākslā, reliģijā un zinātnes interešu virzienos, Cilvēku sabiedrisko attiecību raksturā un viņu spējā iedziļināties līdzcilvēku dvēselēs un domās.

Jau skolā mana latviešu valodas gramatikas skolotāja centās manī iedresēt, ka „runa nekur neiet — runai kāju nav!” Man nebija viņai ko iebilst. Manai sapratnei nebija argumentu, ar ko to izteikt, bet es vienmēr redzēju, ka runa iet! Runa kustējās ātrāk vai lēnāk, taisni kā bulta vai līkumu līkumiem un riņķī apkārt šķēršļiem. Ja runa stāvēja kā piemineklis uz kapa, tad tas mani garlaikoja — tad es teicu „te jau tikai runas vien ir!” Es tad vienmēr uzdevu sev jautājumu:

— Kas ir runai, ja tai nav kāju?

— Kā runa kustas?


Toreiz manai Sapratnei nebija filosofisko izteiksmes līdzekļu un es nepratu savu sapratni ietērpt formās. Tagad es savai gramatikas skolotājai varētu pastāstīt, ka VISS ir Kustība. Kustība pieņem Domas formu. Doma ietērpjas Runā. Kustība ved runu no tās cēloņa — uzstādītās problēmas — tā, kas izraisa Runu uz atrisinājumu — to, ko cenšas panāktrunas gaitā.

Ja ir gaita, tad Runa iet!

Ja Runa nav par „to” un uz „to” vērsta, ja tā ir tikai trokšņa taisīšana, lai izkliedētu klusumu, tad tā ir vides piesārņošana un es tajā nepiedalos! Runai nav kāju, tās kustību uztur Vārdi.

Vārdu lietojuma savdabība ir Runas gaitas īpatnības. Ir ātra Runa, lēna Runa, raita Runa, saraustīta Runa, Runa „kā pa ciņiem”, Runa pārlec, ir vienmuļa runa un spoža runa. Runu aprakstošā tēlainība normālam bērnam rāda, ka Runa IET!

Skolotāja vienā stundā bērnam māca valodas tēlainību, lai citā, iemācīto tūlīt pat apgāztu. Pie tam, apgāž kādu no elementiem, kuru veido tam apkārtesošu tēlu sistēma. Normāls bērns izdara secinājumu, ka Skolotājai „nelīmējas”, viņam at-krīt interese (viņš to zaudē) par šo mācību priekšmetu (gramatiku) un viņš sāk meklēt savas valodas Sapratnes formām citus avotus. Tā es neesmu latviešu gramatiķis, bet saprotu, ko un kāpēc valodnieki vārdos neredz un nejūt.

Tur, kur Kustība darbojas, tā savai darbībai veido ķermeņus, formas, spuras, spārnus, kājas, riteņus, virzuļus, virpuļus, viļņus, starus un spēkus. Kājas nes ķermeņus, ķermeņi nes spēkus. Skaņa nes Vārdu. Vārdi nes Runu. Runa sevī nes Domu (tā Runa, kurā nav Domas, vai tā ir greiza, ir muldēšana — Kustības kroplis). Doma nes Kustību. Kustība nes Spēku. Spēks nes Enerģiju. Enerģija nes Īstenību. Īstenība nes visa esošā Cēloni.

Katra rupjākā forma nes sevi radījušo smalkāko, un caur tām visrupjākais ir saistīts ar vissmalkāko. Smalkākais nekad nenes rupjo (kāpēc nest, ja var vest). Materiālais kā ēna seko sevi radošajam un vadošajam cēlonim. Katra miesa seko savas dvēseles kustībai. Ja dvēsele grib uz-kāpt kalnā, tad miesa ceļas un pukstēdama, un stenēdama svempjas augšā kalnā. Cilvēka Gara darba rīki ir viņa dvēseles un to apziņas. Rupji materiālais nav jānes — to var pārvietot. Tāpēc ir palīglīdzekļi un darba rīki. Cilvēks nav nastu nesējs lopiņš. Cilvēks nes dvēselē, prātā un Sirdī. Cilvēks nes rokās to, ko citādi pārvietot nedrīkst — saudzējamu un smalku. Cilvēks nes dāvanas, to, kas satur dāvināšanas un saņemšanas prieku. Cilvēks nes vēsti, zināšanas, Gaismu.

Valodas tēlainība rāda, ka „nešana” nebūt neattiecas uz materiālās dabas pasauli.

Ir informācijas nesēji.

— Vai tas nozīmē, ka informācija ir materiālas dabas parādība — priekšmets, fizikālām metodēm apmērāms un fizikālos lielumos izsakāms?
 



Ja Jūs būtu studējusi metafiziku, tad zinātu, ka Cilvēka Gars veido veselu rindu (5) dvēseļu, līdz nonāk līdz rupjajam ķermenim, kurš ir savas rupjākās — ēteriskās dvēseles un ķermeņa nesējs. Tā savukārt ir savas astrālās dvēseles un ķermeņa nesēja. Astrālais ķermenis nes triādi, kurā Saprāts nes Monādi, bet Monādē Budhi ir Gara nesējs. Tādā veidā tieši rupjākais vienmēr nes smalkāko. Metafizikā ar terminu „nesējs” apzīmē rupjāko ķermeni, kurš sevī nes smalkāko daļu.

Mēs te (Philosā) savā no-dabā (telpā) savā valodā savējiem runājam par mums saprotamām savām lietām, bet te pēkšņi „blāc!”, ie-gāžas kundzīte iz „zemnieku tautas” un nu tik sāk mūs mācīt — to saki, šito nesaki, tur saki, bet te tā nerunā...

Tas man atgādina vecu labu anekdoti. Saldumu veikala rindā stāv meitenīte, bet aiz viņas — „čakielas aktīviste”. Meitenīte sniedz naudiņas pārdevējai un lūdz puskilogramu rūtaino maizīšu. „Aktīviste”, būdama pieaugusi un bērnu pamācīt varoša, meitenītei saka: „Tās, bērniņ, ir vafeles”, uz ko meitenīte skaidrā bērna valodiņā at-cērt: „Jums, „aktīvistēm” ir vafeles, bet mums, bērniem, ir rūtainās maizītes!”

 



Kad manu rokrakstu datorā ieklabinātāja ierauga kārtējo „Zin”, tad viņa metas man pierādīt, kāpēc latviešu valodas gramatika prasa, lai es rakstītu „zina”.

Tad es viņai skaidroju, ka šajā ziņā patiesībai vistuvāk ir vārds „neziņa”. Metafiziski Cilvēka prāts var ietilpināt sevī Kustību un domāt — veidot domas, kas ir tieša darbība, bet nevar zināt. Cilvēks domā tad, kad viņa prātam piemīt Sapratne attiecībā pret kādu parādību vai zināšanu kopu. Ja mēs saprotam metafiziku — spējam uztvert un asimilēt informācijupar tiem pārlaicīgajiem un pārpasaulīgajiem cēloņiem un procesiem tajos, kuri formē un vada pasaulīgo un laicīgo, tad mūsu prāts ir tādā Zināšanas stāvoklī, kurš atbilst asimilētās informācijas daudzumam un kvalitātei — atbilstībai Īstenībai, kas ir Patiesība. Tad mūsu prāts var būt Patiess — šajā jomā Īstenībai atbilstošs. Zināšana ir prāta stāvoklis, uz to nevar attiecināt darbību. Darbība ir Domāšana prātam esot Zināšanas stāvoklī.

Sapratne ir prāta kvalitāte.

Zināšana ir prāta stāvoklis, kādā to ieved (kuru tajā ieveido) Sapratne.

Domāšana ir prāta darbība, tam esot Zināšanas stāvoklī.
 
Šajā gadījumā fakts, ka pretrunīgās, bet abējādi it kā pareizās izteiksmes formas — „kādā to ieved” un „kuru tajā ieveido”, kad mēģinam paskaidrot sapratnes lomu prāta darbībā, nav spējīgas atainot patiesi notiekošo, asi pierāda latviešu valodas nespēju patiesi atspoguļot Īstenību.

Abi apgalvojumi it kā atspoguļo Īstenību, bet abi ir vienādi nepatiesi, jo tas, kas notiek ar prātu, ja tam piemīt Sapratne, nav ne viens, ne arī otrs, bet trešais, kas apvieno abus,tos abus sevī nesavienojot, bet tad, kad to mēģina izteikt latviski, sadalās divos pretrunīgos, nepatiesos, tomēr it kā pareizos apgalvojumos. Varētu teikt, ka prātā „ie-stājas” Sapratne, vai prātam pie-mīt Sapratne, bet Sapratni nevar lokalizēt, tā drīzāk „pār-ņem”, bet tā nav augstāka par prātu, bet no tā darbības spējām izrietoša. Tāpat Sapratne nevar būt blakus esoša (pie-mist), „iemitināties” prātā, jo tas, kas ir saprotošs, ir pats prāts, ja vai kad tam ...! Varētu teikt, ka prātam pie-der Sapratne, bet latvietis tad domās par īpašnieka un īpašuma attiecībām!

Latviešu valoda ir metafiziski melīga.

Latviešu valoda maldina.

 
Zināšanas ir faktu attiecību stāvoklis — „saites starp faktiem” prātā, kādu rada domāšana, prātam piemītot Sapratnei, kura prātu „ietur” Zināšanas stāvoklī.

Lūk! It kā viss ir, bet tas viss ir maldinoši — „cieši garām”.
 
Uzzināt var domājot „par”, bet ne klausoties vai lasot, kas ir tikai domāšanai derīgā vai nederīgā uzņemšana.

Zināt ir „ie-iet” — savienoties noteiktā stāvoklī ar patiesu (Īstenību atspoguļojošu) informāciju kādā no neskaitāmi daudzajiem aspektiem, kādos varam „uztvert”, „uzlūkot”, Īstenību vai „ie-iet” Īstenībā, kas viss ir viens un tas pats, un tikpat nepatiesi tāls Īstenībai! Mēs vienmēr esam tā Īstenības daļa, kuras viena daļa — personība atsakās būt — pretojas vienotībai Īstenībā.

Būt zinošam (nepareizi sakot — zināt atkal, vienmēr no jauna, nezaudējot sākotnējo) ir būt Īstam, kaut gan daļējais — tas, kas nav VISS — Īstenība, var būt tikai patiess — Īstenību atspoguļojošs. Tāpēc tas, kas nav Īsts, bet tikai patiess, it kā nevar būt Īstas

Zināšanas stāvoklī, kaut gan tai pat laikā viņš noteikti Zin, kādā savā patiesības mērā.

Var jau teikt vai rakstīt „Būt Zinošam ir būt Īstam”, bet ko gan tas izsaka tam, kurš to dzird vai lasa, bet NEREDZ!?  
 
Valodai būtu jāved pie Sapratnes, Domāšanas un Zināšanas, bet latviešu valoda to nedara. Tajā nav tādam procesam atbilstošu vārdu un konstrukciju, bet latvieša prātā nav tādu jēdzienu. Valoda nav pie tādiem pacēlusi latvieti, bet pats latvietis, tikai savā valodā sēdot, par to nav domājis. Par to ir domājis tas, kurš tādus jēdzienus ir atradis citās valodās un tajās runājošu Cilvēku domās.

„Zināt” ir darbības vārds, tāpat kā „maisīt”, „ripināt”, „kaltēt”, un apraksta darbību ar kaut ko ārpus sevis. Cilvēks nevar „Zināt”, tāpat kā nevar „dzirdēt”, „redzēt”, kas nav tas pats, kas „ēst”, „dzert” un „k...t”, bet to visu nostāda vienā kārtā.

„Redzēt”, „dzirdēt” un „zināt” ir noteiktu kvalitāšu klātbūtnē esošs stāvoklis organismā vai stāvoklī esošs organisms, vai tāda organisma spēja — kvalitāte. Kvalitātes — organisma — spējas — stāvokļa sintēze, bet ne darbība, kuru dara šis organisms. Tas ir vajadzības, caur notikumu radīts, vides ietekmju un organisma spēju saskaņu notiekošs efekts. Tas ir šim organismam iekšēji piemītošs, kā tajā iebūvēts, ieveidots.

Zināšanas „par” nozīmē to, ka organisms ir attiecīgi pārveidots — pārveidojies. „Zināšana” ir tas pats, kas „augšana”, tikai „augšana” ir „no — uz”, bet „Zināšana” ir „atjaunojot to, kas vienmēr ir”. To var „redzēt”, ja skatītājs un skatāmais ir skatīšanas stāvoklī, bet nevar pateikt „zemnieku tautas” valodā. Tajā nav tādu vārdu un jēdzienu.

Cilvēks nevar zināt ķīmiju, vēsturi, fiziku, bet viņš zin, ka ir noticis notikums, par kuru viņš neko nav dzirdējis vai lasījis, bet saprot notikumu veidojošos un uzturošos apstākļus, apstākļus, kuros „tā” vai „tas” notiek. Cilvēks nevar „zināt to”, bet var „zināt, ka, kā, kur, kas, kāpēc...utt.” Starp „to” un „ka” ir tikpat liela atšķirība, kā „ne-būt” un „būt”.
 
Cilvēks var būt zinošs ķīmijā, vēsturē, fizikā, kas nav darbība, bet viņam piemītoša kvalitāte — stāvoklis — viņa personības daļa.

Attiecībā uz zināšanām nevar būt darbības vārda, tāpēc — ja Cilvēks ir zinošs, tad viņš Zin, un tā nav darbība, ko var aprakstīt ar tās valodas gramatikas palīdzību, kura „zināt”, „saprast”, „redzēt”, „dzirdēt” noliek vienā kārtā ar „ēst”, „dzert”, „gremot” un „k...t”!

Tāda valoda nedod nekādu sapratni par šajos vārdos ielikto jēdzienu dabu! Latvietis par to nekad nav interesējies. Tas ir ārpus viņa vajadzību loka.

Valoda var it kā kaut ko kaut kā pārnest no viena Saprotoša pie cita Saprotoša, tiem abiem esot vajadzībā domāt par vienu un to pašu, bet neko nevar pastāstīt tam, kurš ir ārpus tādas vajadzības, domām par to, kuram nav Zināšanas, jo nav bijis darīts darbs tādā Sapratnē,

Tāpēc vienmēr, kad „datorā klabinātāja” uzstāj uz „zina”, sakot, ka tā prasa gramatika, es vienmēr atbildu:

„Pie kājas to „zemnieku tautas” valodas gramatiku, bet, ja tā vajag, tad raksti kā vajag! Tik un tā patiesību šajā valodā ar tās gramatiku pateikt nevar!”

Ja mums nav aizsprieduma pret vārdu „ziņa” — ja mēs nedomājam, ka tas ir kāds par notikumu stāstošs vēstījums, bet prāta neziņas stāvoklim pretējs prāta ziņas stāvoklis, tad mēs jau esam uz pareizā ceļa un saprotam, ka visas latviešu valodas problēmas ir latvieša galvā un nāk no latvieša bezSirsnības.

Sirds ved uz Debesīm, pārlaicīgo, pārpasaulīgo un pārpersonisko, bet latvietis turas pie zemes, laicīgā, pasaulīgā un personiskā.

„Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes!”

„Mēs gribam būt kungi šai zemē!”

„Kopus cūka nebarojas.”
 
Un cūkas nobarojuma vārdā latvietis atsakās no Sirdsbalss, kura prasa atteikties no sava kaktiņa, stūrīša, kundzības un cūkas barošanas. Tas ir blaumaniskā latvieša konflikts ar Raini un to latvieti, par kādu domāja Rainis.

Blaumaņa prātam un vajadzībām bija pilnīgi cits virziens, tāpēc viņa valodā „ēst”, „dzert” sadzīvoja ar „zināt” un „saprast”. Viņš tajā nekādu problēmu nesaskatīja, tā nebija viņa problēma, viņš par to nedomāja.

Par to domāja Rainis.

Rainis gribēja, lai par to domātu visi latvieši. Raiņa latviešu valodā „ēst” un „zināt” vairs blakus nebūtu. Tādi vārdi būtu katrs savā telpā ar tās vajadzībām un ie-spējām. Tie atdalītos un ieņemtu katrs sev atbilstošu vietu un formu. Tam līdzi mainītos arī valodas gramatika.

Valoda nav ārpus Cilvēka objektīvi esoša un nemainīga vienība, tā neeksistē atsevišķi no Cilvēka prāta stāvokļa un domāšanas. Cilvēka valoda seko Cilvēkam viņa veidošanās ceļā un savukārt ar valodas palīdzību var veidot Cilvēku un vadīt viņa prātā notiekošo. Tāpēc valoda ir jāveido, jātur tīrībā, jāsargā un jākopj. Tāpēc ar valodas palīdzību Cilvēka prātam un dvēselei jādod domāšanas darbs.

Kā Cilvēks runā, tā viņš aug.

Par ko Cilvēks domā, par to Cilvēks top.

Tādi „valodnieki” kā Ina Druviete nezin vai izliekas nezinam atšķirību starp „graudiem un pelavām” — valodu un valodas piesārņojumiem, valodas iznīcināšanu, noslīcināšanu piesārņojumos. Tāpēc Ina Druviete un viņas draugi ir latviešu tautas nodevēji un iznīcinātāji — no-vedēji lopiskā stāvoklī ar to, ka sludina visa veida valodā nepieļaujamu vārdu un jēdzienu lietojuma pieļaujamību ar aizbildinājumu, ka „tā runā” un „valoda ir dzīva”, un „ja tā runā, tad tāda tagad ir valoda”.

Ja tā runā, tad tāds ir Cilvēks.

Ja „tā” runā, tad „tā” runā tāpēc, ka „tā” ļauj runāt un uz to aicina, liekot priekšā tādas valodas piemērus Cilvēkiem lasāmajos tekstos grāmatās un dzirdamajās runāsteātros. Ar tādas runas palīdzību iznīcina Cilvēka personību — Cilvēka Kultūru un tās augļus.

Tāpēc, liekot Cilvēkam, bērnam, jaunietim priekšā to, ko tagad viņam priekšā liek radio, TV, prese, teātri un subkultūras, viņā iznīcina Cilvēku un veido lopisku zvēru. Tāpēc tā ir noziedzīga darbība, par kuru normālā sabiedrībā būtu jāsauc pie tiesas un jāliek cietumos mūža ieslodzījumā — šos neliešus labot nevar, viņi nekad nekļūs citādi — tāda ir viņu daba, bet daba nemainās.

Vilks par jēru nekļūst.

Latvietim tika piedāvāta nākotnes iespēja izvēlē — Blaumanis vai Rainis. Blaumanis veda pie zemes, liekot par tās dzīvi domāt, bet Rainis — pie Sirds, liekot domāt par Debesīm, tās tēlus domu darbam dodot.

Kultūru nevar no-nest pie Cilvēka, pūļa vai tautas.

Kultūru nevar dot nācijai.

No pūļa var iz-veidot tautu — iz-vest ārā tautai derīgos un tos tautā ie-kārtot.

Cilvēku un tautu var pie-vest Kultūrai.

Nāciju var ie-vest Kultūrā.

Rainis pūlim rādīja ceļu uz tautu, nāciju un Kultūru, Blaumanis turēja pie vagas, brandava un kapusvētkiem radu pulkā.

Skroderdienas tagad ir latvieša Saulgriežu mistērija.


Izvēle tiek nolikta tur, kur ceļi šķiras.

Uz diviem ķebļiem sēdēt nevar.

Izdarot izvēli, sākas kustība tajā virzienā, kurp ved ceļš.
 
Dzimtenes mīlestība netērpjas karavīra drānās un nav iemācāma kara-spēlēs.Mīlestībai nav vajadzīgs kara-spēks. Karš un kara-spēks ir Mīlestības iztrūkuma zīmes.

Dzimtenes mīlestība tērpjas koku stādīšanā, Dievs, Daba Darbs ietvarā un Cilvēku cēlākajos, tīrākajos un skaistākajos darbos.

Ar negāciju rādīšanu labo iemācīt nevar.

Ar Mīlestības trūkuma zīmēm Dzimtenes Mīlestību iemācīt nevar.

Tā var iemācīt iet uz kara-laimi, algotņa dzīvi un vikingu kara laupījuma kāri. Tur, kur ir uz-turēta Mīlestība un tajā balstītais patriotisms, tur dabiski vajadzībā ceļas kara-spēks, bet tad tas nekad neiet algotņu un kara-laupītāju ceļos.

Izvēloties Blaumaņa ceļu, notika neatgriezeniska at-krišana no tā, no tiem Ideāliem un Dzīvības Avotiem, uz kuriem veda Rainis un kas vienīgie tautai un Cilvēcei dod nākotni.

Izvēloties Blaumaņa ceļu, Lāčplēsim lika cirst Avotā un no-cirst Ābeli — tautas Garīgā spēka nesēju, tā at-dodot sevi zelta varas verdzībā, par ko Rainis brīdināja savā pravietiskajā eposā „Uguns un nakts”.

Blaumanis savā domu ceļā no-veda līdz „zemnieku tautai” tik mīļajai Ziedoņa muldēšanai — patiesas domas izkropļojumiem (ar baznīcas ziņu).

Ziedonis no-veda pie Džilindžera slimās dvēseles murgiem, Veidemanes netīrajiem palagiem un Druvietes at-vēli valodā ieviest katru mēslu, ko netīra lopa mēle no mutes izveļ.

Džilindžera — Veidemanes — Druvietes trīsvienība aiz-veda pie Rinkēviča, Streipa un visiem citiem tāda veida Cilvēces kauna traipiem un atkritumiem. Tāds ir Latvijas „neatkarības” ceļš. No „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” līdz Latvijas iztirgošanai, likvidācijai un aizbraukšanai darbos svešzemēs.

No „Ošu gatves”, „Indrāniem”, „Raudupietes” un „Purva bridēja” līdz Rinkēvičam!

Vai bija vērts?!

Kādiem noteikti jā.

Cilvēkiem noteikti nē.
 
— Vai būtu turpat, ja ceļu sāktu „Zelta Zirga”, „Uguns un Nakts” un „Jāzepa un viņa brāļu” rādītajā virzienā?

— Ja talkā ņemtu Frici Bārdu, Kārli Skalbi, Aspaziju un Brigaderi, tā vietā, lai daudzinātu opija tvanā grimstošo „dzejdaru” vārnu ķērkšanu?

— Vai Raiņa ceļā varētu sastapties ar Rinkēviču?

 
Noteikti nē!
 
Rinkēvičs un tamlīdzīgie paliktu citā pasaulē un citā laikā — Cilvēces pagātnē, kurā tagad pa Blaumaņa rādīto un ie-vadīto taku ir no-kāpusi šī nekrofilu cilts.

Tagad latvieša definīcijā būtu jāraksta — latvietis ir ......... etnoģenētiskas izcelsmes ....... apstākļos ............teritoriju apdzīvojošs nekrofils.
 
Nekrofils iegrimst kapu vides atmosfērā un ar to saistītajās darbībās.

Nekrofilam ir nekrofilu vajadzības.

Nekrofilam ir nekrofila valoda.

Nekrofilu valodai ir nekrofilu gramatika.

Rinkēvičiem ir nekrofilu vajadzības, domu gaita un virziens, pasaules skatījums, ir nekrofilu runas un laba nekrofilu valoda, labas nekrofilu gramatikas zināšanas.
 
 

Avots: philos.lv

Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Dainis Lemešonoks
Латвия

Дайнис Лемешонок

Бомж от журналистики

Cik daudz tautas vajadzīgs valstij?

Mums nav tautvaldība, bet ir "valdībtauta"

Garijs Gailīts
Австрия

Гарри Гайлит

Литературный и театральный критик

Kādā valodā tad īsti runāsim?

Kā latvietis izprot vārdu „brīvība”

Lato Lapsa
Латвия

Лато Лапса

Независимый журналист

Par lopu vagonu publiku

Kad visus lāčplēšus izpļāva, savairojās koalas

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Visvaldis Lācis: „Jūs neesat nekas!”

Atcerēsimies, kā tas viss notika

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.