Jo bija taču pārliecība — ja reiz mēs sargājam sētu, bet bez īpašas vajadzības nekožam rokā, kas mūs baro, kas gan ar mums slikts var atgadīties? Bet redz, ka atgadījās — vismaz viņu izpratnē.

"Liepājas metalurga" administratora Haralda Velmera pieņemtais lēmums — vai kas nu tur patiesībā šo lēmumu pieņēmis — par pareizajiem un nepareizajiem pretendentiem uz uzņēmuma iegādi patiesībā ir simptomātisks visai Latvijas valsts, tā sacīt, stratēģiskajai virzībai. Galvas nav, toties ar kuņģa vēlmju piepildīšanu gan viss kārtībā.

"Eiropā notiek karš, un man šķiet nepiedienīgi runāt par kaut kādām kompensācijām uzņēmumiem, kas agresora valstī nevar vairs tirgoties." Šī ir tā retā reize, kad man patiešām druscīt trūkst vārdu, lai izteiktu riebumu pret "principiālajiem" tukšpauriem, kuru izjūtu kvintesence saistībā ar Krievijas pārtikas embargo un tā sekām saspiesta šajā te tviterī izlasītajā atziņā.