Šogad apritēs 23 gadi kopš dienas, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu: izrādās Latvijas pilsonība nebūt nepienākas visiem tik tikko neatkarību ieguvušās valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, pirms 23 gadiem LR Augstākā Padome nolēma likvidēt vispārējās vēlēšanu tiesības — ikvienas demokrātiskas valsts pamatu pamatus. Esmu apkopojis piezīmes par to, kā tika apspriests šis jautājums pirmajos neatkarības mēnešos — no 1991. gada augusta beigām līdz oktobra vidum.

Atcerēsimies nu, kā tas viss notika!

„Republikas Augstākajai Padomei tuvākajā laikā ir jāatrisina viens no svarīgākajiem jautājumiem — pilsonības jautājums, jo pēc neatkarības atjaunošanas tam ir gan praktiska, gan politiska nozīme.” Ar šiem vārdiem sākās 1991. gada 7. septembrī avīzē „Diena” publicētais īsais Ivetas Bojāres raksts „Kas saņems Latvijas pilsonību”.

Latvijas Tautas frontē vienprātības pilsonības jautājumā nebija. Jau 1991. gada 2. maijā agrākais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns teica: „Lai cik satraucoša un skumja būtu patreizējā demogrāfiskā situācija mūsu, latviešu, acīs, tik un tā ir neētiski un bezperspektīvi izturēties tā, it kā pēdējo piecdesmit gadu mūsu vēsturē nebūtu bijis. Esmu pārliecināts: jo lielāks valsts lojālo iedzīvotāju skaits kļūs par pilsoņiem, jo mierīgāka būs sabiedrība un valsts — stabilāka.”

Taču Romualds Ražuks, LTF domes jaunais priekšsēdētājs, kurš ieņēma šo posteni LTF 3. Kongresā 1990. gada oktobrī, intervijā avīzei „Балтийское время” 1991. gada 12. septembrī vēlreiz apstiprināja, ka LTF pozīcija pilsonības jautājumā, kas tika formulēta LTF 3. kongresā, 1990. gada 6.-7. oktobrī, saglabājas nemainīga. Līdz Saeimas vēlēšanām pilsonība netiks piešķirta nevienam.

Arī Jānis Dinēvičs, LTF frakcijas vadītājs Augstākajā Padomē pēc 11. septembrī notikušās frakcijas sēdes paziņoja „Dienai”, ka sēdē pieņemts lēmums atzīt pašreizējās Augstākās Padomes tiesības risināt visus jautājumus, kas izriet no 4. maijā pieņemtās Deklarācijas un 21. augustā pieņemtā konstitucionālā Likuma par valsts neatkarību. Līdz ar to deputāti atzina, ka viņi ir pilnvaroti lemt arī jautājumu par pilsonības piešķiršanu.

„Būtu patiešām divdomīgi, ja AP tiesības tiktu ierobežotas, kaut arī tā deklarējusi republikas valstisko neatkarību un panākusi valsts atzīšanu pasaulē. Pilsonības likums un pilsonības institūts pēc būtības ir starpposms, kam seko Saeimas vēlēšanas. Tas ir mehānisms, ar kura starpniecību mēs dodam vai nedodam cilvēkiem balsstiesības,” — paskaidroja J.Dinēvičs. Ja Augstākā Padome nevēlas pašlaik risināt jautājumu par pilsonību, tai nāksies noteikt vismaz atbilstošo Saeimas vēlētāju loku un atbildēt uz jautājumu par to, vai vēlēšanās var piedalīties tikai pilsoņi, vai arī citi valsts iedzīvotāji. „Nebūtu pareizi patreizējā situācijā izšķirties par pirmo variantu... Ja mēs nevaram paplašināt Saeimas vēlētāju loku, ir jāpaplašina pilsoņu loks,” — pasvītroja J. Dinēvičs. Pēc viņa domām, nebūtu pareizi atņemt balsstiesības 48% cilvēku.

Premjerministrs I.Godmanis piekrita J.Dinēvičam un piedāvāja attiecināt 1919. gada likumu par pavalstniecību uz iedzīvotājiem, kas apmetušies Latvijā pēc 1940. gada 17. jūnija. Šajā likumā iekļauti noteikumi par 5 gadus ilgo uzturēšanās periodu un atteikšanos no citas valsts pilsonības. Deputāti I.Kalniņš un V.Mucenieks arī piekrita 5 gadus ilgam dzīves laikam, tikai piedāvāja sākt atskaiti no 1991. gada 21. augusta. Deputāts J.Bojārs izteica savu viedokli par to, ka 5 gadi ir pārāk niecīgs laika periods un tas ir radikāli jāpagarina.

Deputāts Lagzdiņš piebilda, ka latviešu tautu apdraud nevis visi PSRS pilsoņi, kuru skaits tolaik sasniedza miljonu, bet gan cilvēki, kas negatīvi noskaņoti pret neatkarības ideju. Un viņus vajag nevis apspiest, bet gan „demokrātiski radīt tādus ekonomiskos un sociālos apstākļus, lai vismaz daļa šo cilvēku atgrieztos savu senču dzimtenē.”

Pret šo pozīciju asi iebilda A.Gorbunovs. Viņš paziņoja: „Diskriminācija nevar kļūt par pašaizsardzības līdzekli.”

Tolaik LTF parlamenta frakcijas darba grupai izdevās izstrādāt koncepciju, kas piedāvāja kompromisu pilsonības jautājumā. Šīs koncepcijas pamatā, tāpat kā pārējos tālaika LTF dokumentos, bija Latvijas 1940. gada okupācijas fakta atzīšana.

Viens no šīs koncepcijas autoriem, LR AP deputāts, Rīgas Tehniskās universitātes profesors Rolands Rikards 1991. gada 1. oktobrī sniedza avīzes „СМ-сегодня” lasītājiem īstu informāciju par to. Viņš rakstīja: „Pašlaik Latvijā dzīvo 1,7 miljoni LR pilsoņu un 1 miljons PSRS pilsoņu. 80% LR pilsoņu ir latvieši, bet 20% — krievi, baltkrievi, poļi, ukraiņi un citu nāciju pārstāvji. Tātad 63% pastāvīgo iedzīvotāju ir LR pilsoņi, bet 37% — PSRS pilsoņu. 30 tūkstoši PSRS pilsoņu ir latvieši. 51 gadu LR pilsonība nav piešķirta naturalizācijas ceļā, jo okupācijas režīms ir likvidējis Latvijas valsts suverēno varu...

Tika izstrādāti divi kardināli atšķirīgi pilsonības problēmas risinājuma varianti. Vienu no tiem pēc būtības veido dažādas nulles varianta „modifikācijas”. Otrs piedāvā 1918. gada Latvijas Republikas kontinuitātes ceļu: Saeimas vēlēšanās piedalās tikai LR pilsoņi, un tikai Saeima ir tiesīga lemt, kādos apstākļos PSRS pavalstnieki var naturalizēties un saņemt LR pilsonību. Mūsu koncepcija paredz Saeimas vēlētāju sastāva paplašināšanos, nevis pilsoņu skaita pieaugumu. Tātad pirmajās vēlēšanās, kurās tiks atjaunota Saeima, ar zināmiem noteikumiem piedalīsies arī daļa PSRS pavalstnieku vai bezvalstnieku... Tieši šis variants mums šķiet politiski pieņemamākais, jo tas var rast lielāko skaitu piekritēju. Tāpēc mēs to nosaucām par kompromisa ceļu...”

Atbilstoši šim variantam LR AP pieņēma lēmumu „Par gatavošanos Saeimas vēlēšanām”, saskaņā ar kuru tika paplašināts vēlētāju loks.

Taču 11. septembrī — jau minētajā LTF parlamenta frakcijas sēdē šis pilsonības jautājuma risinājuma variants nesaņēma nepieciešamo balsu skaitu. „Par” nobalsoja 47 deputāti, „pret” — 18. Frakcijā nebija vienprātības tolaik vissvarīgākajā jautājumā.

Vladlens Dozorcevs vēlāk rakstīja: „Faktiski frakcija sašķēlās pamatjautājumā. Vienprātības nav, taču uz politiskās drošības principa pamata iespējams kompromiss — ar tā palīdzību tiks skartas tikai nelielas cilvēku daļas intereses.

Šķiet, iespējams ņemt vērā tikai tādu rādītāju, kā integrācijas periods Latvijas sabiedrībā. Lojalitāte vispār nav nekāds kritērijs. Stratēģiskā grupa nav nonākusi pie vienprātīga viedokļa. Vieni piedāvā par pilsoņiem apriori uzskatīt visus šeit dzimušus. Nu, bet ar ko tad sliktāki ir cilvēki, kas Latvijā iebraukuši bērnībā? Cilvēki, kuriem nav citas dzimtenes, kuri visu mūžu ir atdevuši Latvijai? Par demokrātiskāko es uzskatu „nulles variantu”, taču šķiet, ka tas nav iespējams. Toties iespējams ir kompromiss. Piemēram, Godmaņa piedāvātais valdības variants — pielāgot patreizējai situācijai likumu par pavalstniecību. To Saeima pieņēma 1919. gadā, kad Latvijā izveidojās līdzīga situācija — valstī dzīvoja arī kādreizējās cariskās Krievijas pilsoņi. Tālaika politiķi bija reālisti un uzskatīja, ka drošāk, taisnīgāk un mērķtiecīgāk būs atzīt par pilsoņiem visus, kas likuma pieņemšanas brīdī nodzīvojuši valstī 5 gadus...

Risinot pilsonības problēmu, mums jāsniedz atbilde uz galveno jautājumu: kāds ir visu šo risinājumu mērķis? (…) Mēs vēlamies iziet Eiropā kā civilizēta valsts, un Lielbritānijas ārlietu ministra vietnieks jau ir izteicis brīdinājumu: ja Latvija pieņems no demokrātijas viedokļa nepieļaujamus lēmumus, iespējama diplomātisko attiecību pārtraukšana mūsu valstu starpā.

...Būtu labi, ja parlamentā būtu īsts priesteris, kurš pajautātu: kāpēc mēs bijām tik iejūtīgi savā starpā tad, kad bija briesmīgi, grūti un bīstami? Kāpēc esam kļuvuši tik ļauni un riebīgi tagad, kad briesmas ir garām? Parlamentā ir ļoti vajadzīgs cilvēks, kurš varētu skart morāles aspektus...”

12. septembrī — nākamajā dienā pēc LTF frakcijas sēdes, kurā tika apspriests pilsonības jautājums, notika frakcijas šķelšanās. Izveidojās frakcija „Satversme”, kas uzstājās par Latvijas valsts atjaunošanu uz 1922. gada Satversmes bāzes. Tas nozīmēja, ka jautājumu par pilsonību jārisina nevis Augstākajai Padomei, bet gan Saeimai, taču tās ievēlēšanai ir nepieciešams leģitīms pilsoņu kopums.

Oktobra sākumā avīzē „Atmoda” tika publicēti dažādu cilvēku viedokļi pilsonības jautājumā.

Piemēram, žurnālists Juris Paiders pauda viedokli par to, ka diskusija pilsonības jautājumā organizēta nekorekti. Tie, kas atbalsta 1940. gada variantu, pārējos, nulles varianta piekritējus, saukā par latviešu tautas nodevējiem. Vai jūs vēlaties, lai jūs sauktu par nodevēju? — vaicāja Paiders.

„Deputātiem jāpanāk, lai pilsonība netiktu piešķirta automātiski. Jānosaka maksimālais uzturēšanās cenzs. Pēc manām domām, tam vajadzētu sastādīt 18 gadus. Jāizvirza arī tādas prasības, kā obligātas latviešu valodas un Latvijas vēstures zināšanas, lojāla attieksme pret valsti... Mēs tiecamies izveidot Latvijā stabilu sabiedrību. Tas iespējams tikai tad, ja ir stabils parlaments. Savukārt parlamenta stabilitāte ir garantēta tikai tad, ja tajā vairākums piederēs latviešu nācijai. Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē,” — tādu viedokli pauda LR AP deputāts Dzintars Ābiķis.

„Ko iesākt ar miljonu nepilsoņu?” — šo jautājumu avīzes lasītājiem uzdeva žurnālists Ainārs Vladimirovs un pats sniedza atbildi uz to: nezinu. „Trešā daļa iedzīvotāju bez pilsonības — tas ir pārāk daudz. Var jau spriest par vēsturisko taisnīgumu un visu pārējo, tomēr pastāv ne vien taisnīgums, bet arī konkrēta politiskā situācija... Jāpatur prātā tas, ka šiem cilvēkiem bija tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem. Gadījumā, ja viņiem tiks atņemtas balsstiesības, radīsies psiholoģisks diskomforts, zudīs politiskās stabilitātes izjūta un radīsies iespaids par tiesību ierobežošanu.”

Pilsoņu kongress un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) vienmēr asi kritizēja jebkuru mazāko atkāpšanos no radikālās pozīcijas pilsonības jautājumā. Jebkuru kompromisu šīs organizācijas uzskatīja par latviešu tautas interešu nodevību. Arī pēc 24. augusta viņu pozīcija nemainījās.

10.septembrī Pilsoņu kongresa avīze „Pilsonis” publicēja Pilsoņu kongresa Latvijas komitejas priekšsēdētāja Māra Grīnblata rakstu, kurā bija apkopoti Pilsoņu komiteju darba rezultāti par 1991. gada jūliju un augustu.

„21. augustā pieņemtā deklarācija un tai sekojošā (neatkarīgās Latvijas Republikas — V.G.) atzīšana pasaulē situāciju ir mainījusi, — rakstīja M.Grīnblats. — ...Šodien ir jāmaina taktika, un galvenā uzmanība jāpievērš nevis Latvijas starptautiskajai atzīšanai, bet gan tam, ka vēl joprojām nav atrisināts Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas jautājums. Gadījumā, ja Saeimas vēlēšanas organizēs Augstākā Padome, tajās piedalīsies arī Latvijā dzīvojošie PSRS pilsoņi. Rezultātā Latvija būs tāda, par kādu jau ir brīdinājusi Latvijas komiteja. Tā būs „jauna” Latvija ar oficiālu divvalodību, netiešu Maskavas kontroli pār lielāko daļu Latvijas ekonomikas, ar bijušo latviešu un krievu komunistu līdzdalību politiskajā dzīvē...”

Tajā pašā dienā Pilsoņu kongresa vadītāji: Māris Grīnblats, Jānis Straume un Elmārs Vēbers piedalījās preses konferencē, kurā pauda savus ieskatus par pilsonības jautājuma risināšanu. „Pilsoņu kongresa mērķi — deokupācija, dekolonizācija un denacionalizācija — vēl joprojām ir aktuāli,” — pasvītroja M. Grīnblats. Viņš pauda uzskatu, ka Saeimas vēlēšanas ir jāatliek uz maksimāli ilgu laiku, lai latviešu un krievu komunistiem neizdotos tajās izcīnīt uzvaru. J.Straume izteicās, ka vēlēšanās var piedalīties tikai LR pilsoņi, savukārt E.Vēbers minēja divus jaunās Saeimas vēlēšanu organizācijas priekšnoteikumus — deokupāciju un dekolonizāciju. Pēc viņa domām, no LR likumdošanas viedokļa, lielākā daļa cilvēku, kas ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, Latvijā atrodas nelikumīgi, tāpēc ir jāizstrādā repatriācijas programma, bet „repatriācijas procesam, protams, ir jānotiek civilizēti”.

Nākamajā dienā pēc preses konferences avīze „Diena” publicēja Aigara Jirgena, Pilsoņu kongresa Latvijas komitejas priekšsēdētāja vietnieka, rakstu. Jirgens apgalvoja: „Jāizstrādā PSRS pilsoņu repatriācijas mehānisms. Valdības līmenī ir japanāk vienošanās ar PSRS un tās republiku valdības iestādēm šī mehānisma realizācijai, kā arī jāpiesaista līdzekļi no Rietumu finansiālās palīdzības un kredītiem. Šis problēmas risinājums ir vienīgais politiskais un sociālais Latvijas nākotnes garants... Tas nav nopietni — apgalvot, ka liela daļa kolonistu ir neatkarības piekritēji...”

Nelatviešus neaprakstāmi šokēja intervija ar LNNK prieksšēdētāju Visvaldi Lāci, kas tika publicēta avīzes «СМ-сегодня» 11. septembra numurā. V.Lācis, 1. Maskavas svešvalodu institūta absolvents, kara gados — Latviešu brīvprātīgā SS leģiona 19. divīzijas virsnieka palīgs, paziņoja, ka LR pastāvīgie iedzīvotāji, kuri Latvijā apmetušies pēc 1940. gada 17. jūnija, un viņu pēcteči, pēc sava tiesiskā stāvokļa neesot pat ne „otrās šķiras pilsoņi”. „Jūs neesat nekas!” — viņš paziņoja avīzes korespondentei Janai Rubinčikai. Latviešu nacionālo pastāvēšanu apdraudot pat tie 250 tūkstoši nelatviešu, kuri balsoja par Latvijas neatkarību.

Vienīgais ar Latvijas Komunistisko partiju nesaistītais latviešu kopienas pārstāvis, kas šīs latviešu presē izvērstās neklātienes diskusijas gaitā piekrita „nulles variantam”, bija Latvijas Demokrātiskās darba partijas politiskās komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds.

„Manuprāt, jautājumā par pilsonību cilvēcisku un civilizētu pieeju apliecinātu tikai viens lēmums — pilsonība ir jāpiešķir visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri rakstiski apliecina lojalitāti Latvijas Republikai un ir gatavi atteikties no citas valsts pilsonības,” — viņš teica rakstā „Kungi bez kundzības”, kas 7. septembrī tika publicēts avīzē „Diena”.

J.Rozenvalds pirmais paziņoja, ka no tā, kāds lēmums tiks pieņemts pilsonības jautājumā, ir atkarīga Latvijas valsts nākotne: tā būs demokrātiska un sociāli taisnīga vai nacionāli totalitāra valsts. Vienlaikus viņš kritizēja latviskās Latvijas tēzi — rietumu latviešu emigrācijas radikālā spārna, Pilsoņu kongresa un LNNK ideoloģijas svētumu.

„Latvijas valsts ideja nav identiska latviešu nacionālajai idejai. Demokrātiska valsts attiecībā uz lojālu pilsoni neņem vērā nacionālos kritērijus. Rodas bažas par to, ka „latviskās Latvijas” ideja ir saistīta ar noteiktām psiholoģiskām, nacionālpatriotiskām un cita veida spekulācijām. Te varētu dažus vārdus piemetināt par neoboļševistisko denacionalizācijas sindromu. Kaut ko līdzīgu esam jutuši uz savas ādas. Es runāju par rusifikāciju, kas ilga visus piecdesmit padomju sabiedrībā nodzīvotos gadus. Šis sindroms vēl daudzviet ir jūtams. Piemēram, tas pārvērties pārliecībā, ka citas nacionalitātes pārstāvis latvieti apdraud ar to vien, ka viņš nav latvietis, un otrādi: latvietis ir labs tāpēc vien, ka ir latvietis,” — rakstīja J.Rozenvalds.

Un tālāk: „Tā ir utopija — domāt, ka latviešu stratēģiskajām interesēm atbilst tikai pie latviešu tautības nepiederošo iedzīvotāju pakāpeniska repatriācija vai asimilācija, un cerēt, ka tādā veidā izdosies atgriezties pie pirmskara Latvijas demogrāfiskās proporcijas. Tas ir bīstami pašiem latviešiem, jo orientē viņus tikai uz konfrontāciju ar citām tautībām.”

Un pats galvenais: „Kā neatkarīga valsts Latvijas Republika varēs stabili attīstīties un nodrošināt latviešu nacionālās intereses tikai tajā gadījumā, ja izveidosies demokrātiska sabiedrība, kam izdosies integrēt tos citu tautību pārstāvjus, kuri būs lojāli attiecībā pret Latvijas valsti, neatkarīgi no viņu piederības Pirmās Latvijas Republikas pilsoņiem. Savukārt Latvijas valstij ir jāuzņemas pienākums nodrošināt viņu nacionālās tiesības un radīt reālu iespēju mazākumtautībām piedalīties sabiedrības pārvaldē.

Apgalvojums, ka mēs nevaram atļauties demokrātiju latviešu traģiskā demogrāfiskā stāvokļa dēļ, nozīmē latviešu pretnostatīšanu visām pārējām valstī dzīvojošajām etniskajām grupām — stāvokli, kam nav nekādas perspektīvas. Pēc būtības, šī viedokļa pamatā ir neticība latviešu spējām ar demokrātisku līdzekļu palīdzību nodrošināt sev vadošo lomu sabiedrībā, lai panāktu tās harmoniju un stabilitāti,” — tā J.Rozenvalds novērtēja nacionālo ideoloģiju, ar ko bija bruņojušās nacionālistiskās organizācijas.

Diemžēl 1991. gada septembrī šāds viedoklis nevarēja rast atbalstu Augstākajā Padomē. AP arvien vairāk sliecās atbalstīt nacionālistisko organizāciju — Pilsoņu kongresa un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības prasības.

„Nulles” variantu pilsonības jautājumā atbalstīja arī frakcija „Līdztiesība”. Taču šīs opozicionārās frakcijas loma Augstākajā Padomē bija niecīga, un pēc 19. — 21. augusta notikumiem tā kļuva vēl vājāka. Frakciju ievērojami vājināja tas, ka astoņi frakcijas locekļi — bijušie Latvijas Komunistiskās partijas pilsētu un rajonu komiteju sekretāri aktīvi atbalstīja VĀSK (ГКЧП). Neviens Augstākās Padomes deputāts nebija aizmirsis skrejlapu, ko puča dienās no helikoptera izkaisīja pa Rīgu — to bija parakstījusi arī frakcija „Līdztiesība”. „Dienas” komentētājs Jānis Mozulis frakcijas stāvokli pēc puča izgāšanās nosauca par „politisko katastrofu”.

Tātad oktobra vidū, kad Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, kreisā opozīcija bija krietni vien novājināta.

Situāciju nespēja mainīt arī atsevišķu krievu inteliģences pārstāvju uzstāšanās, kuri atbalstīja Latvijas Tautas frontes darbību kopš tās dibināšanas brīža. 6. oktobrī, deviņas dienas pirms Augstākās Padomes sēdes, kurā tika pieņemts lēmums „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, Latvijas Valsts universitātes aktu zālē notika Latvijas krievu demokrātiskās inteliģences sapulce. Dienas kārtībā bija viens jautājums — pilsonība. Sapulcē uzstājās Marina Kosteņecka. Viņa atzīmēja, ka „automātiska pilsonības piešķiršana vienai iedzīvotāju daļai un pazemojoša rakstiska lūguma iesniegšana citiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem var novest pie neparedzamām sekām.”

M.Kosteņecka piebilda: „Iespējams, kļūšu smieklīga, taču gribētu aicināt latviešus nepārkāpt Kosmiskā līdzsvara likumu, kura pamatā ir tikumība. Nav iespējams nesodīti pazemot cilvēka cieņu! Nācijai, kas tik ilgi savas vēstures gaitā ir cietusi pazemojumus, ir jāapzinās, kādas var būt pretnostatījuma sekas — tas neapšaubāmi izpaudīsies gadījumā, ja tiks pazemota pie valsts pamatiedzīvotājiem nepiederošo cilvēku cieņa.”

Savu runu M.Kosteņecka noslēdza ar paziņojumu, ka ir gatava atteikties no LR pilsonības gadījumā, ja tiks aizskartas Latvijā dzīvojošo krievu tautības cilvēku tiesības. "Šajā gadījumā es labāk saglabāšu Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja statusu bez jebkādas valsts pilsonības,” — viņa teica.
 

Taču labējie radikāļi šādus paziņojumus neuztvēra nopietni. Lēmums pilsonības jautājumā jau bija pieņemts, un neviens pat negrasījās to mainīt.