1. [Iskolata] Dekrēts par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs

04.01.1918.

Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu.

Ziņotājs, Nr. 4, 06.01.1918.

 

2. Izraksts no Tautas Padomes sēdes protokola par Latvijas valsts pasludināšanu

18.11.1918.

[..]

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vārdā Dr. Pauls Kalniņš nolasa sekošu deklarāciju: "[..] 8) Vienādas tiesības visām valodām skolā un dzīvē. Nacionālām minoritātēm naсionāli personālu autonomiju. [..]"

[..]

Latvijas nacionāldemokrātu vārdā runā rakstnieks A. Ķeniņš:

“.. Pašu dzimtenē, kur mēs, latvieši, tagad noteicam mazākuma tautību stāvokli, arī te mūsu politikai jādibinās uz taisnības un tautu pašnoteikšanās principiem. Latvijas Nacionāldemokrātu partijas programma šinī jautājumā pilnīgi saskan ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas nupat dzirdēto deklarāciju par nacionālu personālautonomiju Latvijas mazākuma tautībām. [..]"

Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2003., Nr.3, 142.-151.lpp.

 

3. Par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību

06.12.1918.

10. Darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda — latviešu valoda.

Tiesām pēc apstākļiem un vajadzības ir jāpielaiž arī krievu vai vācu valodu lietošana.

Latvijas Pagaidu valdības likumu un rīkojumu krājums. Nr. 1, 15.07.1919

 

4. Mācības valoda Latvijas skolās un skolotāju ievēlēšana

10.12.1918.

1) Visās Latvijas skolās mācības jāsniedz skolnieku un skolnieču ģimenes valodā. Skolas tāpēc jāšķiro pēc tautībām.

[..]

3) Skolās, kurās bez latviešiem mācās arī nacionālu minoritāšu bērni, pēdējiem pagaidām ierīkojamas paralēlklases.

Piezīme: pie gadījumiem, kuros pirmais, otrais un trešais rīkojums nebūtu izpildīts mācībām sākoties nākošajā janvāra mēnesī, jāziņo skolu ministrijai, aprādot kavēkļus un cēloņus.

Pagaidu Valdības Vēstnesis Nr. 1, 14(01).12.1918.

Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un Rīkojumu krājums Nr. 2 25.07.1919.

 

5. Latvijas Padomju Valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām

08.03.1919.

Pamatojoties uz Latvijas Soc. Padomju Republikas Konstitūciju un vēlreiz uzsverot visu vietējo valodu līdztiesību Latvijā, Latvijas Padomju Valdība nolemj:

1) Iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvotāju vairākuma, šimbrīžam latviski, latgaliski vai krieviski.

2) Sarakstīšanās ar Latgales apriņķu (ieslēdzot arī Augškurzemi) iestādēm norisinās latgaļu un krievu valodā vai vienīgi pēdējā.

3) Sarakstīšanās centrālo iestāžu starpā un ar pārējām apriņķu vietējām iestādēm notiek latviski vai krieviski, vai abās valodās.

4) Kā centrālajām, tā vietējām iestādēm jāpieņem rakstiski iesniegumi visās vietējās valodās (latviski, latgaliski, krieviski, vāciski, ebrejiski, leitiski un igauniski).

Piezīme l: Ja iestādē nav šīs valodas pratēja tad raksts jānodod tuvākai tulkotāju iestādei vai tulku nodaļai pie Padomju Valdības, Rīgā, tulkošanai vai saīsināta izvilkuma sastādīšanai.

Piezīme 2: Ja ienāk raksts vēl kādā citā valodā, tad arī tas nav vienkārši atraidāms, bet jānodod tulku nodaļai pie Padomju Valdības pārtulkošanai vai īsam ziņojumam par rakstu saturu.

5) Atbilde tiek dota pieminētajās va1odās, bet jāizsniedz uz iesniedzēja vēlēšanos tieši tanī valodā, vai ar pieliktu tulkojumu tanī valodā, kurā rakstīts pats iesniegums.

Piezīme: Tanī gadījumā, kad iestādē nav zināmas va1odas pratēja, jārīkojas pēc piezīmēm pie panta 4.

Šī dekrēta neizpildītāji tiks saukti pie likumīgas atbildības uz Konstitūcijas noteikumu pamata.

http://www.vvk.lv/index.php?sadala=135&id=169

 

6. Rīkojums par latviešu valodas un vēstures mācīšanu

11.03.1919.

1. Ar tekošā mācības gada pēdējo ceturksni, sākot visās Latvijas pirmmācības un vidus skolās kā obligatoriski mācību priekšmeti ievedami latviešu valoda (valodas mācība, literatūras vēsture un rakstniecības teorija) un Latvijas vēsture [..]

2. Pirmmācības un vidusskolās, kurās mācības netiek pasniegtas valsts valodā, latviešu valoda ievedama no otrā mācības gada sākot, pie kam vidusskolās līdz 4. klasei (pēc krievu ģimnāzijas kursa) un pirmmācības skolās tā pasniedzama 5 stundas, vidusskolu 5. un. 6. klasēs 4 stundas un pārējās vidusskolu augstākās klasēs 3 stundas nedēļā katrā klasē. [..]

„Latvijas sargs” Nr. 47. 16.03.1919.

Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un rīkojumu krājums Nr. 5, 09.08.1919.

 

7. Latvijas Tautas Padomes kārtības rullis

23.08.1919.

38. [..] Pārlabojumi un jautājumi, kuri iekustināti pa sēdes laiku un liekami uz balsošanu, uz Tautas Padomes locekļa valsts valodas nepratēja lūgumu pārtulkojami krievu valodā. Tulkošanu prezidents var uzticēt sevišķam tulkam.

Valdības Vēstnesis, Nr. 52, 02.10.1919

 

8. Likums par Latvijas izglītības iestādēm

08.12.1919.

41. Valsts un komunālas iestādes uztur ikkatrai tautībai tik daudz obligatorisku skolu, cik vajadzīgas viņu bērnu izglītošanai, skatoties pēc šā likuma noteikumiem.

Piezīme: Mazākuma tautībām, Latvijas pilsoņiem, ir tiesības prasīt sevišķas klases atvēršanu, ja tanī caurmērā salasās vismaz trīsdesmit skolēnu, kuri mācās viena skolotāja vadībā. Bērni, kuriem aiz viņu mazā skaita nav ierīkota ne skola, ne klase viņu ģimenes valodā, var mācīties vai nu privātā kārtā, vai izņēmuma veidā skolās ar citu mācības valodu.

Likumu un valdības rīkojumu krājums Nr. 13, 31.12.1919.

 

9. Likums par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā

08.12.1919.

1. Mazākuma tautību skolu iekārta Latvijā ir savā organizācijā autonoma sekojošo noteikumu robežās.

2. No valsts un komunālu iestāžu visādu tipu vidus skolu vajadzībām atvēlētiem līdzekļiem piekrīt mazākuma tautības skolām viņas iedzīvotāju skaitam piemērīga daļa. Mazākuma tautību obligatoriskas skolas uzturama pēc likuma „Par Latvijas izglītības iestādēm” 41. p.

3. Juridiskām, kā arī fiziskām personām, ir tiesība, saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par privātskolām, dibināt un uzturēt skolas ar attiecīgas tautības mācības valodu.

4. Programmas prasības mazākuma tautību skolās nedrīkst būt mazākas par šīm prasībām attiecīgās latviešu skolās.

Piezīme. Obligatorisko prasību apmērus mazākuma tautību skolām latviešu valodā noteic Izglītības ministrija.

5. Mazākuma tautību skolu pārraudzība piekrīt Izglītības ministrijai uz vispārēju noteikumu pamata.

6. Mazākuma tautību skolu pārvaldes apvienotas sevišķā izglītības ministrijas mazākuma tautību departamentā. Katras atsevišķas tautības skolu pārvalde koncentrējas īpašā departamenta nodaļā, kuras priekšnieki padoti tieši ministram.

7. Mazākuma tautības skolu nodaļas priekšnieks reprezentē savu tautību visos kultūras jautājumos, ar tiesību stāties sakaros ar visiem izglītības ministrijas departamentiem, kā arī piedalīties ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja balsi visos jautājumos, kuri aizskar viņa reprezentējamās tautības kulturālo dzīvi.

8. 6. pantā paredzētos nodaļu priekšniekus attiecīga mazākuma tautība liek priekšā caur ministru Ministru kabinetam dēļ apstiprināšanai. 6. pantā paredzētos skolu nodaļu priekšniekus pagaidām stāda priekšā apstiprināšanai Tautas Padomes minoritāšu partiju pārstāvji, kamēr radīsies likumīga pārstāvniecība no nacionālām minoritātēm.

9. Mazākuma tautību skolu departamenta ierēdņi apstiprināmi vispār pieņemtā kārtībā, no mazākuma tautību uzstādītiem kandidātiem.

10. Pie ikkatras mazākuma tautības skolu nodaļas darbojas attiecīga skolu nodaļas padome, kura sastāv no nodaļas priekšnieka, apakšnodaļu vadītājiem, 3 delegātiem no attiecīgās minoritātes un 3 šīs minoritātes skolotāju savienības locekļiem.

11. Skolu nodaļas padomi sasauc nodaļas priekšnieks pēc vajadzības, ne mazāk kā 4 reizes gadā un bez tam katrā laikā uz 4 viņu locekļu pieprasījumu.

12. Skolu nodaļas priekšnieks iesniedz padomei priekšlikumus par skolu atvēršanu un slēgšanu, skolas pārveidošanu, ierēdņu un skolotāju atlaišanu un citiem jautājumiem.

13. Skolu nodaļas padome var arī no savas puses nākt ar priekšlikumiem un prasīt viņu apspriešanu.

14. Pedagoģiska un zinātniska izglītība skolotājiem, kas māca mazākuma tautību skolās, nevar būt zemāka par to izglītību, kādu Latvijas valsts prasa no skolotājiem attiecīgās latviešu skolās.

15. Mazākuma tautību skolu iekārta, ciktāl viņa šinī likumā nav noteikta, padota vispārējiem likumiem „Par Latvijas izglītības iestādēm”.

Likumu un valdības rīkojumu krājums Nr. 13, 31.12.1919.

 

10. Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu

Ministru kabineta noteikumi

11.08.1921.

1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē.

2. Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesība lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinājumos un uz izkārtnēm.

Valdības Vēstnesis, Nr. 183, 17.08.1921.

 

11. Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā
 

22.11.1921.
 

1. Valsts iestāžu ierēdņiem, kuri pietiekoši nepārvalda valsts valodu, bet vēlas palikt valsts iestādes dienestā, jāiztur pārbaudījums valsts valodas prašanā.

2. Laiku, kurā dienestā esošam ierēdnim jāiemācas valsts valoda, nosaka attiecīga iestāde saziņā ar savu centrālo iestādi, bet termiņš noliekams ne vēlāk par 1922. g. 1. aprīli, izņemot Latgali, kur pēdējais termiņš ir 1922. g. 31. decembris.

3. Turpmāk par ierēdņiem var pieņemt tikai tādas personas, kuras pietiekoši pārvalda valsts valodu.

4. Ierēdņu pārbaudīšana koncentrēta sevišķās izglītības ministrijas pārbaudīšanas komisijās, kurās ieiet arī attiecīga resora priekšstāvis.

5. Resoru vadītāji var pielaist valsts dienestā izņēmuma veidā, ar kabineta piekrišanu, speciālistus, ja viņi arī pietiekoši nepārvaldītu valsts valodu.

6. Sīkākus noteikumus pārbaudīšanas komisijām izdod izglītības ministrs.

Valdības vēstnesis Nr. 269

Likumu un valdības rīkojumu krājums Nr. 22, 31.12.1921.

 

12. Latvijas Republikas Satversmes II daļas projekts

 

07.02.1922.

115. Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.

116. Mazākuma tautības ir savās nacionāli-kulturālās lietās autonomas publiski-tiesiskās organizācijas. Kādas mazākuma tautības par tādām uzskatāmas, kādi tām orgāni, kā arī šo orgānu kompetenci un ievēlēšanas kārtību noteic sevišķs likums.

Latvijas Republikas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra 2006 (CD izdevums). ISBN 9984-671-98-4

P.S. Projekts bija pieņemts otrajā lasījumā 07.02.1922. Trešajā lasījumā 05.04.1922, kad vairāku citu pantu formulējumi tika mainīti, projekts tika noraidīts. Respektīvi, Satversmes tekstā valodu lietojums netika regulēts līdz pat 1998. g.

 

13. Mazākuma tautību skolu pārraudzība

05.02.1923.

3. Skolas darbvedība saimnieciskās un administratīvās lietās jāved valsts valodā ari mazākuma tautību skolas.

Valdības Vēstnesis, Nr. 29, 06.02.1923

P.S. Šis izglītības ministra lēmums pēc gada tika grozīts, izsakot 3. pantu šādā redakcijā:

“3. Mazākuma tautību skolās jāved valsts valodā skolas darbvedība saimnieciskās un administratīvās lietās:

1) ienākumi un izdevumi un lēmumi par tiem;

2) skolnieku vispārējie saraksti ar ceturkšņu un gada atzīmēm;

3) skolnieku nokavēto stundu saraksti;

4) izraksti no lēmumiem par skolnieku uzņemšanu, pārcelšanu, izslēgšanu, sodīšanu;

5) stundu saraksti;

6) klašu un istabu nosaukumi;

7) skolas nosaukums uz ārdurvīm.

Piezīme: Visi šīs punktos minētie raksti un uzraksti var būt paralēli ari attiecīgas skolas mācības valodā.”

Sk. Valdības Vēstnesis, Nr. 30, 06.02.1924.

 

14. Saeimas kārtības rullis

 

23.03.1923.

45. Katrs Saeimai priekšā ceļams iesniegums rakstiski formulējams latviešu valodā un no iesniedzēja parakstāms.

145. Vācu un krievu valodā turētās runas pievienojamas stenogrammu oriģināliem tādā valodā (vācu vai krievu), kādā tās runātāji birojam iesnieguši.

146. Stenogrammas iespiežamas rakstos un par brīvu izsniedzamas deputātiem.

Piezīme. Vācu vai krievu valodā iesniegtās runas iespiežamas latviešu tulkojumā, atzīmējot, ka tās (nav salasāms — apkopotāja piezīme) stenogrammas.

Valdības Vēstnesis, Nr. 65, 27.03.1923

 

15. Preses likums

12.02.1924.

4. Katram, kas vēlas izdot periodisku izdevumu, jāiesniedz Iekšlietu ministrijai pieteikums, kurā jāatzīmē:

[..]

e) izdevuma valoda.

[..]

7. Periodiskam izdevumam iznākot, 4. pantā prasīto izdošanas apstākļu pārgrozījums pielaižams tikai pēc tam, kad saņemts Iekšlietu ministrijas papildu paziņojums, kurš izsniedzams redaktora vai izdevēja maiņas gadījumā — 2 nedēļu laikā ; bet izdevuma nosaukuma vai rakstura, drukātavas, valodas maiņas, vai iznākšanas kārtības grozīšanas gadījumā — 3 dienu laikā.

Valdības Vēstnesis, Nr. 35, 12.02.1924

 

16. Noteikumi par atklātiem izziņojumiem

(izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā)

19.01.1929.

I. Attiecībā uz atklātiem izziņojumiem jāievēro sekošie noteikumi:

1. Atklātu izziņojumu-izkārtņu, afišu, plakātu, gaismas reklāmu, iekšzemē pilnīgi vai pa daļai ražoto un iekšzemes tirgū apgrozībā laisto preču etiķešu u. tml. — uzrakstiem jābūt valsts valodā.

2. Ja uzrakstos lietotu, bez valsts valodas, vēl kādu citu valodu, tad latviešu tekstam ierādāma galvenā vieta un tam jābūt formas un satura ziņā ne mazākam kā tekstam citā valodā.

3. Šo noteikumu 1. un 2. pants neattiecas uz baznīcu un lūgšanas namu, kapu, kā arī uz vēsturiskiem uzrakstiem.

Valdības Vēstnesis, Nr. 16, 19.01.1929

 

17. Saeimas kārtības rullis

 

10.04.1929.

147. Vācu un krievu valodā turētās runas pievienojamas stenogrammu oriģināliem tādā valodā (vācu vai krievu), kādā tās runātāji birojam iesnieguši.

148. Stenogrammas iespiežamas rakstos un par brīvu izsniedzamas deputātiem.

Piezīme. Vācu vai krievu valodā iesniegto runu saturs iespiežams latviešu tulkojumā.

Valdības Vēstnesis, Nr. 79, 10.04.1929

 

18. Izglītības ministrijas iekārta

 

17.12.1929.

IV. Mazākuma tautību izglītības pārvaldes.

22. Pie Izglītības ministrijas pastāv krievu, žīdu, vācu, poļu un baltkrievu mazākuma tautību izglītības pārvaldes, kuras pārzina visus savas tautības kultūras un izglītības jautājumus un gādā par savas tautības izglītību un skolām.

23. Katru mazākuma tautību izglītības pārvaldi vada viņas priekšnieks, kas savā darbībā padots tieši izglītības ministrim.

24. Pie mazākuma tautību izglītības pārvaldēm var pastāvēt atsevišķas skolu nodaļas, bet ne vairāk par divām pie katras.

Valdības Vēstnesis, Nr. 294, 30.12.1929

 

19. Likums par lauksaimniecības mācības iestādēm

17.12.1929.

18. Mazākuma tautībām ierīkotās lauksaimniecības skolās mācību var pasniegt attiecīgas tautības valodā.

Valdības Vēstnesis, Nr. 294, 30.12.1929

 

20. Konvencija skolu lietās starp Latviju un Lietuvu

25.01.1931.

1. pants

Latvijai jāatver un jāuztur pamatskolas vai sevišķas klases lietuvju tautības bērniem, bez ticības atšķirības, un Lietuvai jāatver un jāuztur pamatskolas vai sevišķas klases latvju tautības bērniem, bez ticības atšķirības, ja 7 līdz 14 gadu vecu bērnu skaits, kuriem jāapmeklē šādas skolas, nav mazāks par 20 vienas vietējās (pilsētu vai lauku) pašvaldības robežās un pierobežas joslā, kas nepārsniedz tās robežu 3,5 km.

3. pants

Ja lietuvju tautības bērnu skaits kādā Latvijas skolā vai latvju tautības bērnu skaits kādā Lietuvas skolā ir mazāks par 20, bet lielāks par 9, tad šiem bērniem viņu tēvu valoda uz viņu vecāku vēlēšanos jāmāca kā speciāls priekšmets.

Bērniem, kuru vecāki pieder pie dažādām tautībām, jāapmeklē skola pēc viņu vecāku izvēles.

Valdības Vēstnesis Nr. 77, 09.04.1931

P.S. Starpresoru instrukcija par šīs konvencijas ieviešanu publiskota “Valdības Vēstnesī” Nr. 260, 19.11.1931.

 

21. Noteikumi par valsts valodu

(izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā)

 

18.02.1932.

1. Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda.

2. Valsts valodas lietošana obligatoriska armijā, flotē un visās pārējās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī atsevišķu pilsoņu un juridisko personu satiksmē ar tām.

1. piezīme. Valsts valodas lietošanu Saeimā noteic tās kārtības rullis.

2. piezīme. Pašvaldību orgānu sēdēs līdz 1935. gada pārvēlēšanām, ar priekšsēdētāja atļauju, vai vismaz ar attiecīgā orgāna 1/3 locekļu pieprasījumu, var lietot arī vācu un krievu valodu, bet uz viena sēdes dalībnieka pieprasījumu šinīs valodās turētās runas tulkojamas latviski.

3.Pilsētu un pagastu pašvaldībām, kurās pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākuma tautības piederīgo nav mazāk par 50 procentiem, pašvaldības attiecībās ar šīs tautības piederīgiem pielaižama arī vācu vai krievu valodas lietošana. Minēto pašvaldību iestāžu sēdēs vācu vai krievu valodā turētās runas un iesniegumi uz viena sēdes dalībnieka pieprasījumu jātulko latviski.

4. Sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā, mācības un audzināšanas iestādēs, pastāvošo likumu robežās, var brīvi lietot jebkuru citu valodu.

5. Sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām, firmām, privātām un juridiskām personām uz valsts vai pašvaldības iestāžu vai amatpersonu pieprasījumu iesniedzamiem un uz viņu iekšējo darbību attiecināmiem pārskatiem, ziņojumiem, sarakstīšanos un dokumentiem, ja to oriģināli sastādīti kādā svešvalodā, jāpievieno tulkojums valsts valodā, neattiecinot to uz grāmatām.

6. Sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām, firmām un juridiskām personām un viņu orgāniem savā darbībā, sēdēs un sapulcēs jāpieņem un jāapspriež visi uz viņu darbību attiecināmie valsts valodā izdarītie iesniegumi.

7. Tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, firmu, aģentūru, biedrību, savienību, organizāciju, izņemot firmu nosaukumus, kā arī brīvo profesiju izkārtnēm, spiedogiem un zīmogiem jābūt sastādītiem valsts valodā. Blakus valsts valodai var lietot arī citas valodas, bet tādā gadījumā valsts valodai jābūt pirmajā vietā.

8. Oficiālajā satiksmē Latvijas vietu vārdi apzīmējami vienīgi valsts valodā.

9. Noteikumu dzīvē izvešanai Ministru kabinets izdod instrukciju.

Valdības vēstnesis Nr. 39, 19.02.1932.

Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums Nr. 4, 29.02.1932.