Aleksandrs Gurins, vēstures zinātņu kandidāts;

Аleksandrs Kuzmins, tieslietu maģistrs;

Vladimirs Buzajevs, tehnisko zinātņu kandidāts

Krievijas Impērija

Pēc Vidzemes un Igaunijas inkorporācijas Krievijas sastāvā, Krievijas Impērija vairāk kā 150 gadus īstenoja liberālo politiku valodas jomā šo guberņu teritorijā, neuzspiežot krievu valodu kā lietvedības un apmācības valodu. Rezultātā, Krievijas Impērijas Vidzemes un Igaunijas, bet pēc tam arī Kurzemes guberņas pilsētās par lietvedības valodu joprojām palika vācu valoda.

Situācija sāka mainīties tikai 19. gadsimta 80.-90. gados, kad sākumā lietvedībā, bet pēc tam arī izglītībā pārgāja uz darbu un apmācībām krievu valodā.

Lūk, kā apraksta šo pāriešanu mūsdienu Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Bohanovs:

''1882. gada 11. janvārī Aleksandrs III apstiprināja Valsts padomes viedokli, kas uzlika par pienākumu visām Baltijas novada valsts iestādēm pieņemt izskatīšanai lūgumrakstus un iesniegumus, kas rakstīti krievu, igauņu, vācu un latviešu valodās. Pēc tam, 1882. gada 12. aprīlī tika izdots dekrēts, kas ieviesa krievu valodu kā obligātu vietējās karaklausību lietu iestādēs. Visbeidzot, 1885. gada 14. septembrī cars apstiprināja likumu, kas uzlika par pienākumu visām valsts iestādēm un ierēdņiem īstenot lietvedību krievu valodā. Pēc tam tika izdoti vēl daži likumdošanas akti, kas noteica obligātu krievu valodas lietošanu tiesvedībā, mācību iestādēs, pilsētu pārvalžu lietvedībā, sastādot metriskās grāmatas." ¹.

Tomēr mūsdienu Latvijas vēstures mācību grāmatā “Latvijas vēsture. 20. gadsimts” (tajā pašā, kuras izdevumu krievu valodā Latvijas prezidente V. Vīķe-Freiberga uzdāvinājusi Krievijas prezidentam V. Putinam 2005. gadā ) ir rakstīts, ka pat Rīgā 20. gadsimta sākumā "... nekrievu iedzīvotājiem tieša pārkrievošanās nedraudēja [...].''  ²

Mūsdienu latviešu pētniece I. Saleniece šādi raksta par to laiku latviešu inteliģences reakciju uz Krievijas Impērijas jauno nacionālo politiku:

"... masu protestu nebija. Tieši pretēji. Nozīmīga daļa tajos laikos topošās latviešu inteliģences, ja ne atbalstīja, tad ar izpratni izturējās pret varas īstenoto politiku. Neapšaubāmi, prokrieviskā pozīcija šajā gadījumā bija antivācisko noskaņojumu otrā puse. Tā bija sava veida “pretinde” pret “pārvāciskošanu [...].'' ³

Vēl vairāk. Tieši ģermanizācija drīzāk bija apdraudējums latviešiem. Grāmatā “Latvijas vēsture. 20. gadsimts” tiek konstatēts:

"Vācu valoda paralēli krievu valodai tika oficiāli lietota un atzīta Rīgā. Tās ietekme bija ļoti liela. Arī citi Rīgas nacionālo grupu pārstāvji, galvenokārt, latvieši un ebreji, bija guvuši vācisku izglītību, ģimenē runāja vāciski un tika audzināti vācu kultūras tradīcijās." ⁴
 

20. gadsimta sākumā Rīgā trijās valodā obligātā kārtā tika izvietota informācija tramvajā. Konduktoram arī bija jāpārvalda trīs valodas. 20. gadsimta sākumā lielākajā Vidzemes pilsētā iznāca 28 izdevumi vācu valodā, 20 — latviešu, 13 — krievu valodā, tika izdotas arī avīzes un žurnāli lietuviešu, igauņu, ebreju valodās. Teātros izrādes tika iestudētas vācu, latviešu, krievu valodā; šie teātri saņēma dotācijas, turklāt krievu teātris — vismazāko. ⁵

Latvijas Republikas tapšana

Kad revolūcijas rezultātā tika iznīcināta Krievijas Impērija, Latvijā aktuāls kļuva jautājums par latviešu valodas lietošanu lietvedībā.

Pirmie par to, lai latviešu valodai tiktu piešķirts oficiālais statuss, bija parūpējušies lielinieki. 1917. gada beigās — 1918. gada sākumā Latvijas teritorijas neokupētajā daļā latviešu lielinieki kontrolēja padomes. 4. janvārī Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja (Iskolats) apstiprināja dekrētu, kurā ir rakstīts:

"Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo, ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu.'' ⁶ (skat. arī 1. pielik. 1. sadaļa)

Kaut gan vēlāk, 1919. gada 8. marta dekrētā, ko parakstījis Padomju Latvijas valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka, bija rakstīts, ka lietvedībā var lietot latviešu, latgaliešu un krievu valodu. ⁷ (skat. arī 1. pielik. 5. sadaļa). Pievērsīsim uzmanību tam faktam, ka, pēc lielinieku līdera viedokļa, latgaliešu valoda ir atsevišķa valoda (mūsdienās varas pārstāvji to ir pasludinājuši par latviešu valodas dialektu); oficiālajām valodām tika pieskaitīta arī krievu, bet vācu netika par tādu atzīta.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Jau Tautas Padomes sēdē par Latvijas valsts proklamēšanu (1. pielik. 2. sadaļa) tika izteikta doma par latviešu valodas un Latvijas mazākumtautību valodu vienlīdzību. Tomēr 1919. gadā pieņemtais Tautas Padomes Kārtības rullis noteica, ka sēžu pamatvaloda ir latviešu. Dokumenti, ko izskata Padome, jātulko krievu valodā tikai pēc Padomes locekļa, kas nepārvalda latviešu valodu, lūguma (1. pielik. 7.sadaļa).
 

Kas attiecas uz izglītību, tad Pagaidu valdība pieturējās pie šādiem principiem: bērna apmācība mātes valodā un attiecīgo nacionālo skolu tīkla izveide (1. pielik. 4. sadaļa). Latviešu valoda tika ieviesta kā obligāts mācību priekšmets visās skolās, sākot ar otro mācību klasi (1. pielik. 6. sadaļa). Latviešu valodā tika pasniegta arī Latvijas vēsture.

Latvijas Satversmes Sapulces deputāti centās atainot nacionālo minoritāšu tiesības (tai skaitā arī valodu lietošanas jomā) LR konstitūcijā. Satversmes otrās daļas (tautas pārstāvji to pieņēma otrajā lasījumā) 115. pantā tika ierakstīts, ka nacionālajām minoritātēm ir garantēta "..viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos" ⁸, bet 116. pantā mazākumtautībām tika garantēta nacionālās kultūras autonomija (1. pielik. 12. sadaļa).

Tomēr Satversmes Sapulce tā arī nebija pieņēmusi Satversmes otro daļu galīgajā lasījumā. Tas notika nevis tāpēc, ka deputātiem nebija vēlmes garantēt mazākumtautībām tiesības, bet gan strīdu dēļ pavisam citos jautājumos: vai piešķirt autonomiju Latgalei, vai atļaut politiskos streikus?

Mazākumtautību izglītība parlamentārās demokrātijas laikposmā

Jau 1919. gada 8. decembrī Tautas Padome (kas izpildīja likumdevējas funkcijas) pieņēma likumu “Par Latvijas izglītības iestādēm” (1. pielik. 8. sadaļa). Šā likuma 39. pantā tika konstatēts, ka "Visās obligatoriskās skolās mācības jāsniedz skolēnu ģimenes valodā." ⁹ Likuma "Par Latvijas izglītības iestādēm" 40. pants definē jēdzienu "ģimenes valoda":

"Par skolēnu ģimenes valodu atzīstama tā valoda, kuru uzdod bērnu vecāki, bērnu skolā pieteicot, un kurā viņš var brīvi savas domas izteikt." ¹⁰

41. likuma pants uzlika par pienākumu valsts un komunālajām iestādēm uzturēt "...ikkatrai tautībai tik daudz obligatorisku skolu, cik vajadzīgas viņu bērnu izglītošanai, skatoties pēc šā likuma noteikumiem." ¹¹ Vienlaicīgi tika pieņemts arī likums "Par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā" (1. pielik. 9. sadaļa), kas garantēja autonomiju nacionālo minoritāšu skolām.
 

Mazākumtautību skolās lietvedība obligātā kārtā tika vesta latviešu valodā (1. pielik. 13. sadaļa). Bet, atšķirībā no mūsu dienām, tika pieļauta arī paralēla lietvedības īstenošana apmācības valodā.
 

1923. gada 15. decembrī krievu laikraksts "Rižskij kurjer" publicējis atskaiti par Saeimas komisijas sēdi, kurā minējis šādus datus: valstī darbojas 60 latviešu vidusskolas un 44 — nelatviešu.¹² Piezīmēsim, ka nacionālās minoritātes tolaik sastādīja tikai vienu ceturto daļu no iedzīvotāju skaita.
 

Izglītība dzimtajā valodā tika garantēta ne tikai vispārizglītojošās skolās, bet arī arodskolās, piemēram, lauksaimniecības (1. pielik. 19. sadaļa).
 

Latvijas Universitātē (LU) mācību process noritējis latviešu valodā. Taču pastāvēja arī krievu privātā augstskola — Krievu Universitātes zinātņu kursi (KUZK). Pie tam Latvijas Universitātē studijas tika īstenotas par maksu, bet Krievu Universitātes zinātņu kursi kādu laiku saņēma subsīdiju no Saeimas, kas ietekmēja studentu maksas apmēru. ¹³ Tādējādi, LU un KUZK studenti tika nostādīti aptuveni vienādos apstākļos.
 

Ziņas par četru lielāko mazākumtautību grupu iesaisti izglītības procesā tiek piedāvātas turpmāk — tabulā:

Četru lielāko nacionālo grupu daļa starp dažāda tipa izglītības iestāžu audzēkņiem (%)¹⁴
 

Dati pārsvarā par 1936./37. māc. gadu. Pēc daļas iedzīvotāju sastāvā — 1935. gada tautas skaitīšanas dati.
Pēc Universitātes absolventu skaita — visu izlaidumu — no 1919./20. līdz 1936./37. māc.g. dati.

Atšķirība starp skolēnu daļu tautas skolās un daļu iedzīvotāju sastāvā ir saistīta ar atšķirīgu dzimstības līmenī starp attiecīgās nacionālās grupas pārstāvjiem. Pārējos gadījumos šī atšķirība raksturo grupas izglītības līmeni.

Regulēšana valodu jomā Latvijas Republikas uzplaukuma laikos

Pēc tam, kad latviešu valoda bija kļuvusi par lietvedības valodu, aktualizējās jautājums par tās prasmi no valsts ierēdņu puses. 1921. gada 22. novembrī valdība pieņēma lēmumu par latviešu valodas prasmes valsts ierēdņiem pārbaužu noteikumiem. Tika noteikti pārbaužu rīkošanas termiņi.¹⁵ (skat. arī 1. pielik. 11. sadaļa).

Ja krievu nacionālā minoritāte uztvēra Ministru kabineta lēmumu visai mierīgi, tad vācieši organizēja protesta mītiņus, vācu presē asi kritizēja pašu eksāmenu ideju. Vācu preses izdevumos tika apgalvots, ka šī ideja ir ņemta no rusifikācijas politikas arsenāla, ka 1890. gadā Krievijas varas pārstāvji pieļāva iespēju rīkot valsts valodas eksāmenus, bet tolaik tālāk par sarunām lieta tā arī nebija virzījusies.¹⁶

Tomēr pret tiem, kuri nebija nokārtojuši eksāmenu, izturējās visai liberāli. Tā, 1923. gadā tiem iestāžu vadītājiem, kuri nebija nokārtojuši eksāmenu, deva tiesības uz termiņa pagarinājumu līdz 1924. gadam. 1924. gada novembrī tika pieņemts normatīvais akts par valsts valodas prasmes pārbaudi virsniekiem. Tika noteikts, ka likums stājas spēkā tikai pēc diviem gadiem.¹⁷

Drukātiem preses izdevumiem valodas izvēle bija brīva (1. pielik. 15. sadaļa). Taču atklāto izziņojumu (Latvijā ražoto izkārtņu, afišu, plakātu, kā arī iekšzemes tirgū apgrozībā laisto preču etiķešu) valodu regulēja speciālie Noteikumi, kas tika pieņemti 1929. gadā (1. pielik. 16.sadaļa). Uz izziņojumiem obligāti bija jābūt uzrakstam valsts valodā. Gadījumā, ja izziņojumos tika lietota arī cita valoda, tad latviešu tekstam bija ierādāma galvenā vieta un tam bija jābūt formas un satura ziņā ne mazākam kā tekstam citā valodā. Izņēmums bija uzraksti baznīcās un lūgšanu namos, kapu un vēsturiskie uzraksti. Noteikumi neparedzēja speciālus ierobežojumus citu valodu lietošanai valsts iestāžu un pašvaldību atklātajos izziņojumos.

Īpaša regulēšana tika piemērota latgaliešu valodai (1. pielik. 10. sadaļa) — valsts iestādēm bija obligāti jāpieņem iesniegumi "latgaļu izloksnē" un tas bija jālieto Latgales pašvaldībās.
 

1932. gadā, divus gadus pirms demokrātiskās republikas likvidācijas, likumdošana valodas jomā kļuva daudz striktāka. 18. februārī valdība pieņēma "Noteikumus par valsts valodu" (1. pielik. 21. sadaļa). Noteikumi izpelnījās kritiku nacionālo minoritāšu presē. Tajā pat laikā, salīdzinājumā ar mūsdienu likumdošanas normām, šie Noteikumi bija ārkārtīgi liberāli.

Tā, Noteikumu 4. pantā ir rakstīts:

"Sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā, mācības un audzināšanas iestādēs, pastāvošo likumu robežās, var brīvi lietot jebkuru citu valodu." ¹⁸

Kas attiecas uz privāto uzņēmumu darbu, tad 1932. gada "Noteikumos par valsts valodu" ne tikai nebija izvirzītas prasības par obligātu valsts valodas lietošanu lietvedībā, bet tajos pat tika izdarīts pieņēmums, ka dažas juridiskās personas īstenos lietvedību svešvalodās. Saistībā ar to Noteikumu 5. pants paredzēja: uz valsts vai pašvaldību iestāžu vai amatpersonu pieprasījumu sabiedriskajām un saimnieciskajām organizācijām, firmām, privātajām un juridiskajām personām ir jāpievieno dokumentu oriģināliem tulkojums valsts valodā.¹⁹ Protams, ka Noteikumos netika apstrīdētas Saeimas deputātu tiesības uzstāties parlamenta plenārsēdēs krievu vai vācu valodā.

Kas attiecas uz pašvaldībām, tad, ja kādas pašvaldības teritorijā kāda no mazākumtautībām sastādīja ne mazāk par 50 procentiem no iedzīvotāju skaita, tad ierēdņi varēja lietot saskarsmē ar iedzīvotājiem krievu vai vācu valodu, bet deputāti — uzstāties šajā valodā vēlēto institūciju sēdēs ²⁰.

1932. gada likums "Par atklātiem izziņojumiem" (1. pielik. 22. sadaļa) kopumā atkārtoja 1929. gada noteikumus, taču tajā tika ieviesti izņēmumi ne tikai uzrakstiem baznīcās un lūgšanu namos, bet arī priekšvēlēšanu reklāmai Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.