Ulmaņa korporatīvā valsts

1934. gadā Latvijā notika valsts apvērsums. Saeimas darbība tika pārtraukta, politiskās partijas izformētas.

Nebija pagājis pat mēnesis, kad daudz striktāki tika padarīti valdības Noteikumi valsts valodas jomā (1. pielik. 24. sadaļu salīdzini ar 21.sadaļu). No noteikumiem ne tikai bija izsvītrota jebkāda pieminēšana par Saeimas un pašvaldību vēlēšanām, bet tajos tika ieviests ierobežojums valodas izvēles brīvībai sapulcēs: brīvi lietot jebkuru citu valodu varēja tikai slēgtajos pasākumos, bet atklātās sapulcēs vai publiskās izrādēs, lai varētu lietot svešas valodas, bija nepieciešama iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotu amatpersonu atļauja. Par valodas likumdošanas pārkāpšanu tika ieviests naudas sods līdz 1000 latu apmērā (kas pilnībā atbilst mūsdienu situācijai), vai arī arests līdz 6 mēnešiem, vai arī abi šie sodi kopā.
 

1935. gada sākumā valdība apstiprināja jaunu likumu "Par valsts valodu" (1. pielik. 26. sadaļa), kura pantos tika apstiprināti ierobežojumi valodas izvēles brīvībai atklātajās sapulcēs.

Tajā pat laikā privātajos uzņēmumos, kā tas ir bijis iepriekš, joprojām nebija aizliegts lietot arī citas valodas lietvedībā; par obligātu prasību tika izvirzīta vienīgi valsts valodas lietošana grāmatvedībā, ieskaitot visus uz grāmatvedību attiecošos dokumentus. Bez tam tika pielaista paralēla dokumentu sagatavošana arī citā valodā, bet šiem ierakstiem nebija pārliecinoša spēka tiesā un nodokļu iestādēs.

Likums ieviesa arī mūsdienu ierobežojumiem līdzīgus ierobežojumus pašvaldību tiesībām saskarsmē ar saviem iedzīvotājiem lietot to valodu, kas ir viņu dzimtā valoda. Tomēr saglabājās mūsdienās šķietošas par neiedomājamām tiesības saskarsmē ar iedzīvotājiem lietot vācu vai krievu valodu tajās pašvaldībās, kurās, pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem, ne mazāk par 50% iedzīvotāju pieder pie noteiktās tautības.

Interesanti, ka demokrātijas laikiem raksturīgais termins "cita valoda" to laiku dokumentos ir aizvietots ar terminu "svešvaloda", kas tiek lietots arī pašreiz. Bez tam dokumentu tekstos vācu un krievu valodas, neskatoties uz latviešu alfabēta burtu secību, ir mainījušās vietām.
 

Par plašsaziņas līdzekļa redaktoru varēja strādāt tikai persona, kas prata latviešu valodu. Bet periodiskajos izdevumos, kas iznāca latviešu valodā, par redaktoru varēja būt tikai etniskais latvietis.

Tāpat, kā tas ir šodien, reālā daudzvalodība tika slēpta aiz ārišķīgas vienvalodības. Piemēram, grāmatveikalu vitrīnās bija aizliegts izlikt lielāku daudzumu grāmatu "svešvalodās", nekā izdevumu latviešu valodā (1. pielik. 28. sadaļa).

Kaut gan "nepareizo" izdevumu skaits arī tika samazināts, pielietojot iespaidīgas metodes. 1930. gadā tika izdotas 1112 grāmatas latviešu valodā un 269 — krievu valodā; 1936. gadā — attiecīgi, 1384 un 68 ²¹. Interesanti, ka 2013. gadā, pēc CSB datiem, tika izdotas 1910 grāmatas latviešu valodā un tikai 140 — krievu valodā. Tātad patlaban pēc šā rādītāja mēs esam daudz tuvāki Ulmaņa diktatūrai, nekā "atjaunotajai" Pirmajai Republikai.

Neskatoties uz to, ka tika likvidēta nacionālo minoritāšu skolu pašpārvaldes sistēma, joprojām saglabājās iespēja iegūt vispārējo skolas izglītību dzimtajā valodā. 1934. gada jūlijā pieņemtais likums "Par tautas izglītību" (1. pielik. 25. sadaļa) paredzēja lietot tikai latviešu valodu vienīgi, īstenojot mācību procesu arodskolās. Tomēr izvēle mācīties skolā ar konkrētu apmācības valodu pārstāja būt brīva: bērns varēja apmeklēt tikai savas tautības skolu, pie tam jauktajās ģimenēs bērna tautību noteica tēvs. Bērnam, kuram viens no vecākiem ir latvietis, bija pienākums apmeklēt latviešu skolu.

Latviešu valodas kā mācību valodas ieviešana mazākumtautību skolās, salīdzinājumā ar mūsdienu laikiem, bija ārkārtīgi mērena: latviešu valodā tika pasniegtas Latvijas vēsture un ģeogrāfija, sākot ar piekto klasi.

Grozījumi likumdošanas aktos, bet, iespējams, arī administratīvais spiediens, noveda pie tā, ka krasi samazinājās mazākumtautību vidusskolu skaits — no 49 1933./34. māc.gadā līdz 25 1936./37. māc. gadā. No 12 krievu skolām palika tikai 3. Vairāk kā puse krievu ģimnāzistu bija spiesti mācīties latviešu skolās.

Vācu okupācijas laiki

Laikaposmā no 1941. līdz 1944. gadam vācieši ieviesa reihskomisariāta Ostlandes teritorijā okupācijas pašpārvaldi. Šīs pašpārvaldes institūcijas īstenoja saskarsmi ar okupācijas varas institūcijām tikai vācu valodā (1 pielik. 31., 32. sadaļas), bet savā starpā tām tika atļauts sazināties arī latviešu valodā.

Mazākumtautību skolās, kas bija palikušas uz 1941. gada sākumu, pasniegšana dzimtajā valodā turpinājās ²². 1941. gada beigās Rīgā darbojās 15 krievu pamatskolas, 3 baltkrievu un viena lietuviešu, 1943. gadā darbību atjaunoja poļu pamatskola. 1942./43. mācību gadā Latvijā funkcionēja divas krievu ģimnāzijas. Vācu un ebreju skolu darbība netika atjaunota sakarā ar to, ka šo skolu potenciālais kontingents pirmajā gadījumā bija repatriēts, bet otrajā gadījumā — gandrīz vai pilnībā iznīcināts ²³.

Padomju periods

Padomju perioda likumdošanā valodu lietošanas regulēšanai netika pievērsta īpaša uzmanība. Abās padomju Konstitūcijās (1. pielik. 29., 36. sadaļas) tika garantēta normatīvo aktu publicēšana gan latviešu, gan krievu valodā, bet mācības — dzimtajā valodā. Tiesvedībā (skat. arī 1. pielik. 33. sadaļu) priekšroka tika dota latviešu valodas lietošanai, garantējot arī dotās teritorijas iedzīvotāju vairākuma valodas lietošanu. Civilstāvokļu aktu reģistrācijas (1. pielik. 34. sadaļa) un darba grāmatiņu aizpildīšanas jautājumos (1. pielik. 35. sadaļa) valdīja divvalodība. No pēdējā dokumenta izriet, ka daļā iestāžu lietvedība tika īstenota latviešu valodā, bet citās iestādēs — krievu valodā.

Reālajā dzīvē ar pamatlikumu paredzētas garantijas uz izglītības iegūšanu dzimtajā valodā visām mazākumtautībām, izņemot krievu, netika izpildītas. 1991./ 92. mācību gadā Latvijā darbojās 986 skolas, kurās mācījās 338 210 skolēni. No tām 585 skolas bija latviešu, 219 — krievu, 178 — divplūsmu un tikai 4 — tikko nodibinātās citu mazākumtautību skolas, kurās mācījās 208 skolēni. Latviešu valodā mācījās 54,2 % skolēnu ²⁴. Bērnu skaits vecumā no 7 līdz 16 gadiem, pēc 1989. gada tautas skaitīšanas datiem, bija 360 tūkstoši, tai skaitā, latviešu bērnu — 54,1 %.

Studijas augstskolās arī pārsvarā norisēja divās valodās, izņemot dažas humanitārās specialitātes, kurās augstāko izglītību varēja iegūt tikai latviešu valodā, un dažas tehniskās disciplīnas — tikai krievu valodā.

Latviešu valoda krievu skolās, tāpat kā krievu valoda latviešu skolās, bija obligāts mācību priekšmets. Tas veicināja to, ka iedzīvotāju vidū uzlabojās abu valodu prasme.
 

Skolās ar latviešu pasniegšanas valodu krievu valodas mācīšana tika īstenota augstā līmenī. Šim nolūkam latviešu skolās tika ieviesta 11. klase, bet krievu skolnieki mācījās tikai 10 gadus. Tādā veidā tika piešķirti līdzekļi un veikti organizatoriskie pasākumi, lai nodrošinātu latviešu skolu absolventu konkurētspēju ne tikai Latvijā, bet arī plašajā PSRS telpā, lai dotu viņiem iespējas iegūt turpmāko izglītību valsts labākajās augstskolās un pēc šo augstskolu absolvēšanas ieņemt jebkurus amatus. 
 

Skolās ar krievu apmācības valodu latviešu valoda arī bija obligāts mācību priekšmets. Taču speciālie pasākumi, kas ir salīdzināmi ar latviešu apmācību krievu valodas prasmei, šajā gadījumā netika veikti. Neskatoties uz to, tajā pašā laika posmā nelatviešu skaits, kuri prot latviešu valodu, arī bija pieaudzis gandrīz vai 1,5 reizes, kaut gan ap 1989. gadu tas sastādīja tikai 20,3% mazākumtautību pārstāvju vidū. Iedzīvotāju daļa, kuri pārvalda latviešu valodu, pat nedaudz samazinājās — no 64 līdz 62%.

Piespiedu pasākumi, kas pamudināja iedzīvotājus apgūt latviešu valodu, kas tika īstenoti pēc 1991. gada, izrādījās daudz efektīvāki. Bet diez vai tie veicināja sabiedrības integrāciju.

Atmodas neizpildītie solījumi

Latvijas Tautas frontes (LTF) programmas nostādnes valodu jomā, kura sākumā bija atbalstījusi "sociālistisko pārbūvi tautas interesēs", bet pēc tam izvedusi Latviju no PSRS sastāva (1. pielik. 38., 40., 41. sadaļas), krasi atšķīrās no mūsdienu reālijām.

Līdztekus novēlējumiem nostiprināt Konstitūcijā latviešu valodas kā valsts valodas statusu, tika atzīta arī īpaša krievu valodas loma. Izglītības jomā tika garantēta pirmskara Latvijai raksturīgā iespēja jebkurām nacionālajām minoritātēm iegūt izglītību dzimtajā valodā.

Latvijas padomju vadība LTF programmas izpildes virzienā bieži vien pat "skrēja pa priekšu lokomotīvei". Jebkurā gadījumā valsts valodas statusu latviešu valoda ieguva divas dienas pirms pirmās LTF programmas apstiprināšanas (salīdzini 1. pielik. 37. un 38. sadaļas). LTF pirmās programmas gultnē pēc pusgada tika pieņemts arī Latvijas PSR Valodu likums (1. pielik. 39. sadaļa).

Izglītības likumā (1. pielik. 42. sadaļa), kas tika pieņemts pēc LTF uzvaras vēlēšanās, bet vēl pirms izstāšanās no PSRS, nozīmīgā mērā tika atjaunoti mazākumtautību izglītības principi, kas bija raksturīgi pirmskara parlamentārai republikai. Neskatoties uz to, realitātē nenotika pirmskara nekrievu minoritāšu izglītības sistēmas dzimtajā valodā atjaunošana. 2011./12. mācību gadā 72,6 % no 206 440 skolēniem mācījās latviešu valodā, 26,6% — krievu valodā, 0,53% — poļu valodā, 0,09% — ukraiņu un 0,05% — baltkrievu valodā ²⁵. 1931./32. mācību gadā nekrievu minoritāšu nacionālajās tautas skolās mācījās 15,5% no visu skolnieku skaita.

Nav nekāds brīnums, ka nekrievu nacionālo minoritāšu asimilācijas process Otrajā Republikā noritēja vēl straujākiem tempiem, nekā tas bija padomju laikos (skat. tab.).

Nekrievu nacionālo minoritāšu dzimtā valoda (pēc tautas skaitīšanu datiem)

2011. gada tautas skaitīšanas dati, kas demonstrē, ka Latvijas ģimenēs praktiski tiek lietotas tikai divas valodas, apstiprina to, ka divu lingvistisko kopienu veidošanās process valstī ir noslēdzies.

Salīdzinot 1989. gada LTF programmas 8.4. pkt. ar Izglītības likuma 5. pantu (1. pielik. 40., 42. sadaļas), nav grūti saprast, ka ir izpildīts programmā atklāti nepaustais solījums likvidēt augstāko izglītību krievu valodā. Diemžēl drīzumā pienāca arī skolas izglītības kārta.

"Pirmā bezdelīga" — latviešu valodas kā apmācības valodas ieviešana mazākumtautību skolās, kas pavisam nebija raksturīga pirmskara Latvijai, parādījās jau 1995. gadā (skat. piezīmi 1. pielik. 42. sadaļa).

Ar likumdošanu valodu jomā pieaugušajiem tika galā ātrāk — jau 1992. gada martā ieviešot Valodu likumā tādus kardinālus grozījumus, ka to nācās publicēt no jauna (1. pielik. 43. sadaļa). Jau 1992. gada 25. maijā tika pieņemts LR Ministru padomes Lēmums Nr. 189 «Par Valsts valodas prasmes atestācijas nolikumu un atestācijas norises kārtību» ²⁶. Saskaņā ar šo dokumentu, atestācijai tika pakļauti tie valsts iestāžu darbinieki, kuru profesionālajos pienākumos ietilpa saskarsme ar iedzīvotājiem vai lietvedības īstenošana, tas ir, praktiski visi.

Pēc Sarmītes Ēlertes apgalvojuma, kura 10. Saeimas pilnvaru laikā (2010. g. 2. novembris —2011. g. 16. oktobris) bija kultūras ministre (tieši Kultūras ministrija ir atbildīga par sabiedrības integrāciju), pagājušā gadsimta 90. gados valsts valodas prasmes atestāciju bija izgājuši 440 tūkstoši cilvēku ²⁷.

Pēc Latviešu valodas attīstības valsts programmas datiem, ²⁸ valsts valodas prasmes atestācija tika uzsākta 1992. gada maijā, un tās pirmais etaps turpinājās līdz 1992. gada 15. decembrim. Šajā laikaposmā tika atestēti 153 tūkstoši cilvēku. Bet 108 institūcijas (pārsvarā rūpniecības uzņēmumi un bijušie savienības pakļautības uzņēmumi, kā arī augstskolu un vispārizglītojošo skolu valdes) lūdza pagarināt atestācijas termiņu.
 

Derētu piezīmēt, ka pēc 1989. gada tautas skaitīšanas datiem, tautsaimniecībā tika nodarbināti 737 852 nelatvieši, tātad valsts valodas prasmes atestāciju bija izgājuši praktiski visi.

Jau 1992. gada 1. jūlijā tika pieņemti un nekavējoties stājās spēkā papildinājumi Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā ²⁹. Kodekss tika papildināts ar 12 jauniem pantiem (201.26-201.38), kuros bija paredzētas soda naudas par visiem iespējamajiem pārkāpumiem valsts valodas lietošanas jomā.

1993. gada 20. aprīlī pieņemtie grozījumi papildināja Administratīvo pārkāpumu kodeksu vēl arī ar 41.1 pantu, kas noteica darba devēja atbildību par personas bez attiecīgās valsts valodas prasmes apliecības pieņemšanu darbā. 1992. gada 20. augustā tika pieņemts LR Augstākās Padomes Prezidija Lēmums "Par Valodu likuma realizēšanu attiecībā uz nepieciešamību lauzt darba līgumu" — šā lēmuma nosaukums runā pats par sevi ³⁰ .

Tādā veidā, likumdošana valodu jomā ieguva mūsdienu iezīmes, bet sabiedrības integrācijas idejai, kā arī pirmās Latvijas Republikas kontinuitātes teorijai, tika uzlikts krusts.