Pirms ceturtdaļgadsimta, kad vēl nebija atcelts Konstitūcijas sestais pants par PSKP vadošo lomu, es aktīvi strādāju Demokrātiskās iniciatīvas centra ietvaros. Tā bija pirmā krievu nemarksistiskā politiskā organizācija Latvijā, kam bija raksturīgs zināms šovinisms. Arī tolaik, tāpat kā pašlaik, mēs centāmies Maskavai paskaidrot, ka Latvijas Tautas Fronte nemaz nav tik „balta un pūkaina”, kā izskatās tūkstoš kilometru attālumā.

Tāpēc mēs ļoti nopriecājāmies, kad mūsu ofisā ieradās ciemiņi no galvaspilsētas — viņu mērķis bija Latvijā dzīvojošo krievu problēmu apzināšana. Mani šokēja šo cilvēku darba vieta — Mikluho-Maklaja vārdā nosauktais Etnogrāfijas institūts. Es sapratu, ka mums draud iespēja no pilnvērtīgiem PSRS pilsoņiem pārvērsties par papuasiem, ko reiz centīgi pētīja krievu etnogrāfijas pamatlicējs.

Kad šī pārvērtība bija palikusi aiz muguras, es centos darbā ievērot principu: papuasu pētniecība ir pašu papuasu rokās. Mana pirmā monogrāfija par šo tēmu tika publicēta tieši pirms 10 gadiem, savukārt pēdējā dienas gaismu ieraudzīja pavisam nesen — 15. oktobrī, nepilsoņa dienā.

Jaunākajā monogrāfijā ir 488 norādes. Tas liecina, ka „čukča ne tikai raksta vien, čukča lasa arī”. Patiešām, cenšos nepalaist garām arī to, ko par mums raksta cilvēki, kas par papuasiem uzskatīti netiek.

Septembra beigās parādījas vēl viena publikācija — Latvijas nepilsoņu integrācijas process, ko sagatavojušas trīs pētnieces no Baltijas sociālo zinātņu institūta. Apjomīgais (80 lappuses) darbs ir sagatavots pēc valdības pasūtījuma. Tā izpildei tika piesaistīts finansējums no Īslandes, Lihtenšteina un Norvēģijas, un pētījuma rezultāti tika tulkoti arī angļu valodā. Līdz ar to varu secināt, ka tā ir zināma alternatīva manam pētījumam, kura finansējuma avots meklējams krietni tālāk uz austrumu pusi.

Manu vēlmi organizēt diskusiju šādā atmosfērā ar dāmām, kas apriori ne pie kā nav vainīgas, lielā mērā iespaidoja arī paziņojums par manas grāmatas prezentāciju portālā „Latvijas sabiedriskais medijs”. Šis sabiedriskās (lasi: valsts) Latvijas televīzijas un radio apvienotais portāls parādījās 2013. gadā. Pats par sevi saprotams, tas izstrādāts ar mērķi sniegt „objektīvu un izglītojošu informāciju ...visām sabiedriskajām grupām”. Šajā portālā man veltīts milzīgi glaimojošs video — aina, kurā redzams, kā vientuļš deputāts pratina trīs ministrus, un sekundanta loma piešķirta Saeimas sekretāram.

Video ierakstu pavada vārdi: „Prezentācija pieskaņota Augstākās Padomes lēmuma „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” 23. gadadienai.” Starp citu, saskaņā ar SAB atskaiti, LCK darbības mērķis ir radīt dezinformējošu pamatu apgalvojumiem par to, ka Latvijā netiek ievērotas mazākumtautību tiesības.

Tāpēc pašlaik es gribētu paanalizēt — ko tad īsti drīkst un ko nedrīkst teikt zinātnieks, kas veic pētījumu uz valsts rēķina. Analīzes pamatā esmu izmantojis savu jaunāko publikāciju, kuras versija krievu valodā kopš 2013. gada pieejama gan bibliotēkās, gan internetā. Pie viena parādīsies arī iegansts vēlreiz publicēt savus secinājumus — tie valdībai ir tik neizdevīgi, ka valstsvīri ir gatavi strīdā iesaistīt pat tiesībsargājošos orgānus — vidutāju lomā.

Kas tad īsti tika pētīts?

Galvenokārt pētījumā iekļauts pašu nepilsoņu viedoklis par to, kāpēc viņi vēl arvien ir saglabājuši šo statusu un neizmanto “plaši pieejamās” iespējas iegūt Latvijas pilsonību. Pētījumā iekļauti ne vien citu pētnieku veikto (1997. — 2013.) aptauju rezultāti, bet arī apkopotas intervijas ar 40 nepilsoņiem — Jelgavas, Liepājas, Daugavpils un Rīgas iedzīvotājiem un publiskās diskusijas, ko pētījuma autori organizēja šajās pilsētās.

Es pats ne īpaši interesējos par nepilsoņu viedokli, jo dodu priekšroku iespējām objektīvi pētīt grūtības, ar ko nākas saskarties pilsonības iegūšanas ceļā. Piemēram, arī mēs esam izmantojuši lielāko daļu pētījumā minēto un dažas neminētas aptaujas. No aptaujām ņemtas ne tikai nepilsoņu atbildes uz abstraktiem jautājumiem par Latviju, patriotismu, vēsturiskajiem notikumiem utt., bet gan objektīviem faktoriem, piemēram, par to, kāds ir pilsonības pretendenta latviešu valodas zināšanu līmenis.

Viena no neapšaubāmām darba priekšrocībām ir tajā iekļautie statistikas dati, kas dod iespēju izstrādāt nepilsoņa „portretu”. Netiek slēpti ne faktiskie dati par naturalizācijas tempiem, kas ļauj secināt, ka pašlaik procesu varam uzskatīt par pārtrauktu — šo secinājumu autori tā arī neizdarīja. Ļoti vērtīgs autoru atzinums ir valdības rūpīgi slēptais fakts, ka nepilsonības mazināšanās galvenais faktors ir nevis naturalizācija, bet gan mirstība un emigrācija. Autori pat drosmīgi, taču ne īpaši sekmīgi mēģināja prognozēt nepilsoņu skaitu 20 gadu periodā.

Darbam ir arī vairāki trūkumi: pārāk optimistiski secinājumi par nepilsoņu augsto statusu un progresējošo naturalizācijas procesa vienkāršošanos. Nav arī gandrīz nekādu starptautisko salīdzinājumu, izņemot minētos kaimiņvalsts — Igaunijas statistikas datus.

Par nepilsoņa statusu

Lūk, kā autori bez jebkādām norādēm uz avotiem vērtē nepilsoņa statusu: „Kopumā Latvijas nepilsoņu statuss un tiesības ir ievērojami plašākas nekā trešo valstu valstspiederīgajiem Latvijā, kas uzturas ar pastāvīgajām vai termiņa uzturēšanās atļaujām.

Galvenie ierobežojumi, ko nosaka nepilsoņa statuss, attiecas uz iespēju strādāt noteiktās profesijās, kas saistītas ar valsts drošību un pārvaldi, kā arī piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Vienlaikus sociālo tiesību jomā atšķirības pilsoņu un nepilsoņu vidū ir minimālas un nepilsoņiem ir dota iespēja iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā.”

Autori pilnībā ignorē publiski pieejamo un valsts institūciju vairākkārt pārbaudīto pilsoņu un nepilsoņu atšķirību sarakstu, ko mēs periodiski atjaunojam.

Nav iespējams neievērot, ka starp tiesību ierobežojumiem, kas lielākoties saistīti ar vēlēšanu tiesībām, autori netaisnīgi ignorē liegumu piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, balsot referendumos, un pat iesniegt kolektīvās petīcijas Saeimā, kā arī dibināt politiskās partijas. Atšķirībā no ārvalstniekiem, nepilsoņiem ir tiesības iestāties partijā, taču gadījumā, ja nepilsoņi šajā partijā ir skaitliskā vairākumā, šāds aizdomīgs politiskais veidojums ir jālikvidē.

Nav saprotams, kas, pēc autoru domām, ir „trešās valstis”. Ja tās ir jebkuras ārvalstis, ieskaitot arī ES valstis, tad viņu secinājums par nepilsoņu statusa pārākumu pār ārvalstnieka statusu ir kļūdains. Starp 80 ierobežojumiem, kas attiecas uz nepilsoņiem, septiņpadsmit punkti neattiecas uz Latvijā dzīvojošajiem ES pilsoņiem — atšķirībā no nepilsoņiem, viņiem, piemēram, ir tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pat izvirzīt savu kandidatūru EP un pašvaldību vēlēšanās, strādāt par advokātiem, patentu pilnvarniekiem un privāto apsardzes dienestu vadītājiem, tirgot, kolekcionēt un nesāt ieročus. Šo parādību, ko es dēvēju par „eirorasismu”, ievēroja pat iepriekšējais ombudsmens, kurš nepilsoņu problēmu jautājumā bija adekvātāks, nekā Juris Jansons.

Saskaņā ar pārbaudes lietas rezultātiem, kas tika ierosināta jautājumā par viņam iesniegto atšķirību sarakstu, viņš ieteica pārskatīt atbilstošos nepilsoņu tiesību ierobežojumus ik reizi, kad ārvalstnieku tiesības paplašinās līdz pat pilsoņu tiesību līmenim. Pats par sevi saprotams, tas nav darīts NE REIZI.

„Ar valsts drošību un pārvaldi saistīto” ierobežojumu skaits patiešām ir ļoti liels — 23 no 80. Daži no tiem rada dziļu neizpratni starptautisko tiesībsargājošo struktūru darbinieku vidū, piemēram, aizliegums strādāt par ugunsdzēsēju, dzimstsarakstu nodaļas darbinieku vai pašvaldības policistu. Savukārt man nav saprotams, kāpēc autori šos ierobežojumus uzskata par „galvenajiem”.

Pastāv arī 8 ierobežojumi privātajā sfērā, ieskaitot jau iepriekšminētos aizliegumus strādāt par advokātu vai patentu pilnvaroto. Pastāv 18 ierobežojumi sabiedriskajā sfērā: sākot ar liegumu ieņemt Tiesībsarga posteni, līdz pat liegumam ieņemt bīskapa posteni katoļu baznīcā vai Rīgas domes — vienīgās, taču ļoti svarīgās pašvaldības — revīzijas komisijas locekļa vietu. Saglabājušies arī atsevišķi ierobežojumi, kas skar privāto uzņēmējdarbību (8) un īpašumtiesības uz zemi (4).

Daži nepilsoņi par „būtiskāko” var uzskatīt nevis darbu valsts struktūrās, bet gan tikai pilsoņiem paredzētās tiesības pievienoties ārzemēs dzīvojošajiem pieaugušajiem bērniem, savukārt citi — tiesības saņemt nacistiskā režīma represētā statusu, izņemot mazgadīgos koncentrācijas nometņu gūstekņus un ebrejus, — arī šīs tiesības ir paredzētas tikai pilsoņiem.

Ļoti gribētos uzzināt, kāpēc tādu ierobežojumu, kā nepilsoņu ierobežotos bezdarbnieka pabalstus un jebkāda veida pensijas gadījumā, ja darba stāžs padomju laikā ir uzkrāts ārpus Latvijas PSR robežām, autori uzskata par „minimālu”. Mēs vērtējam, ka šo ierobežojumu rezultātā ir cietuši aptuveni 60 tūkstoši cilvēku (20% nepilsoņu) un 2010. gadā viņiem nodarītie zaudējumi pārsniedza 140 miljonus latu.

Un, visbeidzot, visai dīvains ir atšķirību saraksta vērtējums, ņemot vērā to, ka „nepilsoņiem ir sniegta iespēja iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā”. Tikpat labi varam apgalvot, ka nav jēgas cīnīties par darba cilvēku tiesībām, jo ikviens mūsu brīvajā valstī var kļūt par miljonāru. Arī pats slavenākais gejs Latvijā — Rinkēviča kungs — nevis pieprasa seksuālajām minoritātēm labvēlīgu likumdošanu, bet gan var ar personisko piemēru mudināt savus brāļus atgriezties pie kāda tradicionālāka dzimumattiecību modeļa.

Nepilsoņa portrets

Kad statistikas dati par nepilsoņiem bija apkopoti, autori izdarīja trīs vienkāršus secinājumus:

1) nepilsoņi dzīvo lielpilsētās (74%), lielākoties — Rīgā (52%);

2) vecuma ziņā nepilsoņi būtiski atšķiras no pilsoņiem — viņu vidū biežāk sastopami vecāka gadagājuma cilvēki, un šī starpība ar laiku tikai pieaug;

3) no nacionālā sastāva viedokļa nepilsoņi lielākoties pārstāv kādreizējās brālīgās slāvu tautas (89,5%).

Pats par sevi saprotams, šos secinājumus esmu iekļāvis arī savā monogrāfijā — nodaļā ar pārsteidzoši līdzīgu nosaukumu.

Jautājumā par teritoriālo sadalījumu esam atzīmējuši svarīgu, recenzējamajā darbā iztrūkstošu faktu par to, ka Liepājā un Ventspilī nepilsoņi līdz ar ārzemniekiem sastāda lielāko daļu pilsētā dzīvojošo nelatviešu — 55 un 53%. Rīgā, Jūrmalā, Olaines un Salaspils novados šī daļa sastāda 47 — 49%. Šajos reģionos īpaši jūtams vēlēšanu tiesību trūkums gan vietējās vēlēšanās, gan referendumos (Saeimā izskatāmais likumprojekts par vietējiem referendumiem neparedz iespēju piedalīties tajās nepilsoņiem).

Autoru apziņai garām paslīdējis ir arī fakts par to, ka masveida nepilsonība nav vienlīdz smagi skārusi dažādu tautību pārstāvjus: krievu vidū ir „tikai” 33% nepilsoņu, savukārt baltkrievu un ukraiņu vidū nepilsoņu skaits pārsniedz pusi (54% un 55%). Taču ne Baltkrievija, ne Ukraina īpašu aktivitāti neizrāda un nepievērš lielu uzmanību savu tautiešu stāvoklim Latvijā, ko radījusi mazveida nepilsonība — atšķirībā no Krievijas, šīs valstis prasa vīzu gadījumā, ja nepilsoņi vēlas apmeklēt šīs valstis.

Īpaši vērīgi darbā tiek vērtēta nepilsoņu saikne ar Latviju. Pie tam vienīgais vērtējuma instruments ir aptaujas, neskatoties uz to, ka šajā jautājumā daudz nozīmīgāki būtu statistikas dati. Piemēram, 2012.gadā starp nepilsoņiem 41% sastādīja šeit dzimušie cilvēki, turklāt 74% no viņiem bija jaunāki par 50 gadiem. Pārējiem — nepilsoņiem, kas nav dzimuši Latvijā — vidējais uzturēšanās cenzs Latvijā ir sastādījis 45 gadus. Šis laika periods ir ilgāks nekā kopējais neatkarības laiks, tas ir divkārt ilgāks nekā Otrās Latvijas Republikas pastāvēšanais laiks, taču Latvija ar spītību, kam gan varētu atrast kādu labāku pielietojumu, turpina uzskatīt viņus par imigrantiem.

1993. gada Iedzīvotaju reģistrā bija fiksēti 1137 Latvijā līdz 1945. gadam dzimuši cilvēki, kas netika atzīti par pilsoņiem. Vecākais no viņiem ir dzimis nākamās Latvijas teritorijā 1892. gadā, taču augsto pilsoņa statusu tomēr nav izpelnījies.

Taču pat pirmajam cilvēkam, kas dzimis Latvijā 1945. gadā un saņēmis nepilsoņa statusu, vēlāko 70 gadu laikā itin labi varēja parādīties bērni, mazbērni un mazmazbērni. Un gadījumā, ja šī cilvēka mazmazdēls ir reģistrēts kā nepilsonis, kas patiešām ir iespējams saskaņā ar Latvijas likumiem, tad tā jau ir ceturtā šeit dzimušo „imigrantu” paaudze.

1942. gadā Latvijā ir iebraukuši 1003 cilvēki, 1943. gadā — 1576 cilvēki, kas 1993. gadā tika reģistrēti kā topošie nepilsoņi. Tas bija laiks, kad Latvijai kaimiņos esošajās republikās (lielākoties Baltkrievijā) plosījās soda ekspedīcijas, kas dzina iedzīvotājus uz Latviju. Otrā Latvijas Republika, kas vēlāk atņēma viņiem politiskās tiesības, šajā gadījumā pauda solidaritāti ar nacistisko represiju organizatoriem un izpildītājiem (no vietējo kolaboracionistu vidus).

Starptautiskie salīdzinājumi

Starptautiskajos salīdzinājumos autori nav tālu gājuši — viņi ielūkojas tikai kaimiņvalstī Igaunijā: „Skatoties Eiropas kontekstā, nepilsoņu jautājuma risināšanā vienīgā valsts, kuras situācija salīdzināma ar Latviju, ir Igaunija. Lai gan arī citās Eiropas valstīs mīt iedzīvotāji, kuriem nav šīs valsts pilsonības, tikai Latvijā un Igaunijā 1990-to gadu sākumā bija liela tādu iedzīvotāju daļa, kuriem nav nevienas citas valsts pilsonības, bet tika noteikts statuss — Latvijas vai Igaunijas nepilsonis (Igaunijā 1992. gadā — 32%, Latvijā 1994. gadā — 29%). Saskaņā ar Igaunijas statistikas datiem, šobrīd Igaunijā ir 84% pilsoņu, 7% nepilsoņu (87 833 personas) un 9% — citu valstu pilsoņu (7% — Krievijas pilsoņi; 93 267 personas). Latvijā Krievijas pilsoņu skaits šobrīd ir 48 873 personas, kas veido 1,8% no iedzīvotāju skaita, bet ar katru gadu Krievijas pilsoņu skaits Latvijā pieaug.”

Piezīmēsim, ka šajā citātā autori min no juridiskā viedokļa ievērojami atšķirīgas grupas — cilvēkus, kam nav tās valsts pilsonības, kurā viņi dzīvo, un cilvēkus, kam nav nevienas valsts pilsonības.

Pats par sevi saprotams, pie pirmās grupas pieder arī visi otrajā grupā iekļautie cilvēki. Ja to apkopot, iznāk, ka Eiropas Savienībā, kurā mīt 500 miljoni cilvēku, Latvijas nepilsoņi veido 70%, bet Igaunijas pilsoņi — vēl 22% no kopējā pilsonību nesaņēmušo cilvēku skaita, tātad mūsu iekšējās problēmas rada galvas sāpes visai ES.

Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijas un Igaunijas nepilsoņi, kas 1991. gadā zaudēja politiskās tiesības, 2011. gadā (20 gadu laikā kopš kolektīvās ņirgāšanās, kam tika pakļauti šie cilvēki) sastādīja 96% un 88% no visiem šajās valstīs pilsonībā uzņemtajiem.

Savukārt, atgriežoties pie personu pirmās kategorijas, varam salīdzinat naturalizācijas tempus dažādās ES valstīs. 2011. gadā Latvija un Igaunija pilsonībā uzņēma pa 12 cilvēkiem uz 10 000 iedzīvotāju (vidējais rādītājs ES — 16 cilvēki). Ja aprēķinā ņemam vērā iedzīvotāju skaitu, kam nav konkrētās valsts pilsonības, Latvijā šis skaits sastāda 6 cilvēkus uz 1000 iedzīvotājiem — mūsu valsts ieņem trešo vietu no beigām pēc Čehijas un Slovākijas. Vidējais rādītājs ES ir četrkārt lielāks. Piemēram, Zviedrijā naturalizācijas rādītājs attiecībā uz īstiem ārvalstniekiem, nevis pašmāju iedzīvotājiem ir desmit reizes (!) lielāks, nekā Latvijā.

Manā grāmatā Latvijas un Igaunijas nepilsonības salīdzinājums ir daudz sīkāks. Īpaši IMHOclub vajadzībām ir izstrādāts pat grafiks, kurā salīdzināti naturalizācijas tempi abās valstīs. Tas bez jebkādām aptaujām liek mainīt valdošo viedokli par nepilsoņu vēlmi naturalizēties.

Masveida nepilsonības mazināšanās temps

Latvijas ĀM, operējot ar masveida nepilsonības mazināšanās skaitļiem, izmanto tikai triumfālās relācijas, savukārt autori godīgi un drosmīgi atzīmē, ka nepilsoņu skaits kopš 1996. gada ir samazinājies par 450 tūkstošiem cilvēku, taču tikai 141 618 no viņiem ir naturalizējušies. Nepilsoņu skaita mazināšanos lielā mērā iespaido dzimstības un mirstības faktori.

Autori pat publicē salīdzinošo tabulu (4. tabula 64. lpp.), kurā apkopota nepilsoņu skaita mazināšanās gadu gaitā. Tā ir aizdomīgi līdzīga tabulai no manas gadu iepriekš publicētās grāmatas. Atšķirība ir tikai tā, ka es norādu ne tikai naturalizācijas procesa rezultātus, bet arī datus par reģistrāciju pilsonībā, kuros iekļauti arī dati par nepilsoņu bērniem un latviešu skolas absolvējušajiem jauniešiem.

Tiesības reģistrēties pilsonībā jauniešiem, kas absolvējuši latviešu skolas, tika likvidētas ar jaunākajiem Pilsonības likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2013. gada 1. oktobrī. Savukārt autori naturalizācijas sfērā pieņemtos grozījumus likumos uzskata par nepārtrauktu procesu un apgalvo, ka pilsonībā uzņemti 90% personu, kas iesniegušas pieteikumus.

Iespējams, šie dati ir patiesi attiecībā uz visu naturalizācijas periodu, tomēr nenāktu par ļaunu minēt, ka 1999. gadā tikai 1% pretendentu nespēja jau pirmajā reizē nokārtot pārbaudes, savukārt 2012. gadā šis rādītājs sasniedza 70% atzīmi! Pie tam jau 2006. gadā tika ievērojami mazināta iespēja atkārtoti iziet pārbaudes — tāda bija atbilde uz naturalizācijas „bumu”.

Autori pārāk nopietni pēta pretendentu subjektīvo vērtējumu jautājumā par iespējām nokārtot nesekmīgi kārtoto eksāmenu un pilnībā ignorē faktu, ka pastāv objektīvs valodas eksāmena sarežgītības līmeņa kritērijs — līmenis B1, trešais sarežģītākais no 6 iespējamajiem. Jāpiebilst, ka, saskaņā ar dažādiem vērtējumiem, šim valodas zināšanu kritērijam neatbilst 40 — 46% Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvju.

No visiem pētījumā minētajiem aptauju datiem tikai viens patiešām ir interesants: kā jūs vērtējat padomju laikus un neatkarības periodu? Kā labu un ļoti labu neatkarības laiku ir novērtējuši 19% nepilsoņu un 39% pilsoņu. Savukārt padomju laikus atzinīgi novērtējuši 79% nepilsoņu un 51% pilsoņu!

Autori uzdrošinās prognozēt nepilsoņu skaita samazināšanos, pieņemot, ka visi masveida nepilsonības mazināšanās faktori (naturalizācija, mirstība, pāriešana citu valstu pilsonībā un autoru neminētā emigrācija) saglabājas patreizējā līmenī. Pie tam viņi uzskata, ka nepilsoņu skaita mazināšanos iespējams aprakstīt ar lineārās atkarības palīdzību — nepilsoņu skaits samazinās par 15 129 cilvēkiem gadā. Tātad, ja 2015. gada 1. janvārī nepilsoņu skaits sastāda 267 369 cilvēkus, tad līdz 2019. gada 1. janvārim viņu skaits saruks līdz 206 853 cilvēkiem, un 2030. gada 1. janvārī atliks tikai 40 434 nepilsoņu.

Patiesībā pie nemainīgiem mazināšanās faktoriem populācijas skaits tiek aprakstīts ar dilstošās eksponentes palīdzību ar koeficientu 15129/267369 = 0,05658. Tātad 2019. gadā, domājams, saglabāsies 213 tūkstoši nepilsoņu, bet 2030. gadā nepilsoņa statusu saglabās 114 tūkstoši cilvēku.

Secinājumi

Pētījuma autoru secinājumi ir pārsteidzoši veģetāri: padarīt pilsonību pievilcīgu, organizēt valodu kursus un stimulēt saziņu latviešu valodā, uzsākt dialogu un veikt skaidrojošos pasākumus un, protams, finansiāli atbalstīt NVO, kas izdara tikpat pareizus secinājums.

Pēc tam, kad 2006. gadā naturalizācijas tempi kritās vairāk nekā desmitkārt, šādi ieteikumi ir tikpat vērtīgi kā padoms nopulēt kurtuves durtiņu rokturi, ja ieplaisājusi katla siena.

Grāmatas atbilstošās nodaļas noslēgumā es esmu izdarījis sekojošus secinājumus:

Dati par 1993. gada oktobri Iedzīvotāju reģistrā liecina, ka šajā laika periodā 1 171 743 Latvijas iedzīvotāji bija pirmskara republikas pilsoņi vai abi viņu vecāki ir bijuši pilsoņi. 821 665 cilvēkiem abi vecāki bija nepilsoņi. Nu, un visbeidzot 395 928 cilvēkiem tikai viens no vecākiem ir saņēmis pilsoņa statusu. Šie cilvēki automātiski tika atzīti par pilsoņiem, un nekas ļauns ar Latvijas Republiku nav noticis. Saskaņā ar 2011. gadā veiktajiem tautas skaitīšanas datiem šajā laikā Latvijā dzīvoja tikai 295 122 nepilsoņi.