Šogad aprit 23 gadi kopš tā laika, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu par to, ka Latvijas pilsonība nebūt nepienākas visiem pavisam nesen neatkarību atguvušās valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, pirms 23 gadiem LR Augstākā Padome nolēma likvidēt vispārējās vēlēšanu tiesības — jebkuras demokrātiskas valsts pamatus.

Esmu apkopojis materiālus, kas tika publicēti pirmajos neatkarības mēnešos, kad tika apspriests šis jautājums — no 1991. gada augusta beigām līdz oktobrim. Pamēģināsim nu atsaukt atmiņā! Tas būs noderīgi mums visiem — it īpaši laikā pirms parlamenta vēlēšanām, kas 4. oktobrī atkal noritēs „demokrātijas ilgtermiņa deficīta” apstākļos.

***

„Republikas Augstākajai Padomei tuvākajā laikā ir jāatrisina viens no svarīgākajiem jautājumiem — pilsonības jautājums, jo pēc neatkarības atjaunošanas tam ir gan praktiska, gan politiska nozīme.” Ar šādiem vārdiem sākas 1991. gada 7. septembrī avīzē „Diena” publicētais īsais raksts „Kas saņems Latvijas pilsonību”. Tās autore Iveta Bojāre min divu labi pazīstamu politiķu — LR AP priekšsēdētāja vietnieka, LNNK un Pilsoņu kongresa valdes locekļa Andreja Krastiņa un LNNK locekļa Jura Dobeļa viedokli pilsonības jautājumā.
 

A.Krastiņš atzīmēja, ka šī lēmuma pieņemšanu šajā jautājumā diktē nepieciešamība izstrādāt LR pasu sistēmu, kā arī iecelt amatpersonas — LR diplomātiskos pārstāvjus ar plašām pilnvarām darbam aiz republikas robežām. AP deputāti ir saskārušies ar grūtībām, izstrādājot vairākus likumprojektus, piemēram, likumu par obligāto valsts dienestu. Turklāt, pēc A.Krastiņa domām, politiskie opozicionāri jau ilgu laiku pilsonības jautājumu saista ar cilvēka tiesību ievērošanas jautājumu Latvijā.

Latvijas Tautas frontē vienprātības pilsonības jautājumā nebija. Jau 1991. gada 2. maijā bijušais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns teica: „Lai cik satraucoša un skumja būtu patreizējā demogrāfiskā situācija mūsu, latviešu, acīs, tik un tā ir neētiski un bezperspektīvi izturēties tā, it kā pēdējo piecdesmit gadu mūsu vēsturē nebūtu bijis. Esmu pārliecināts: jo lielāks valsts lojālo iedzīvotāju skaits kļūs par pilsoņiem, jo mierīgāka būs sabiedrība un valsts — stabilāka.”



Taču Romualds Ražuks, LTF domes jaunais priekšsēdētājs, kurš ieņēma šo posteni LTF 3. Kongresā 1990. gada oktobrī, intervijā avīzei „Балтийское время” 1991. gada 12. septembrī vēlreiz apstiprināja, ka LTF pozīcija pilsonības jautājumā, kas tika formulēta LTF 3. kongresā, 1990. gada 6.-7. oktobrī, saglabājas nemainīga. Nevienam netiks piešķirta pilsonība līdz Saeimas vēlēšanām. R.Ražuks atzīmēja, ka šī iemesla dēļ ir pēc iespējas ātrāk jāuzsāk darbs pie Latvijas iedzīvotāju reģistra, lai būtu zināms, kas dosies uz Saeimas vēlēšanām.

Jānis Dinēvičs, LTF frakcijas vadītājs Augstākajā Padomē pēc 11. septembrī notikušās frakcijas sēdes paziņoja „Dienai”, ka sēdē tika pieņemts lēmums atzīt patreizējās Augstākās Padomes tiesības risināt visus no 4. maijā pieņemtās Deklarācijas un 21. augustā pieņemtā konstitucionālā Likuma par valsts neatkarību izrietošos jautājumus. Līdz ar to deputāti atzina, ka viņi ir pilnvaroti lemt arī jautājumu par pilsonības piešķiršanu.

„Būtu patiešām divdomīgi, ja būtu ierobežotas AP tiesības, neskatoties uz to, ka tā deklarējusi republikas valstisko neatkarību un panākusi tās starptautisko atzīšanu. Pēc savas būtības Pilsonības likums un pilsonības institūts ir starpposms, kam seko Saeimas vēlēšanas. Tas ir mehānisms, ar kura starpniecību mēs dodam vai nedodam cilvēkiem balsstiesības,” — paskaidroja J.Dinēvičs. Gadījumā, ja AP nevēlas pašlaik risināt jautājumu par pilsonību, tai nāksies vismaz noteikt atbilstošo Saeimas vēlētāju loku un jāatbild uz jautājumu: vēlēšanās var piedalīties tikai pilsoņi, vai piedalīties var arī citi. Nebūtu pareizi patreizējā situācijā izšķirties par pirmo variantu... Ja mēs nevaram paplašināt Saeimas vēlētāju loku, ir jāpaplašina pilsoņu loks,” — pasvītroja J. Dinēvičs. Pēc viņa domām, nebūtu pareizi atņemt balsstiesības 48% cilvēku.
 

Premjerministrs I.Godmanis piekrita J.Dinēvičam un piedāvāja attiecināt 1919. gada likumu par pavalstniecību uz iedzīvotājiem, kas apmetušies Latvijā paēc 1940. gada 17. jūnija. Šajā likumā iekļauti noteikumi par 5 gadus ilgo uzturēšanās periodu un atteikšanos no citas valsts pilsonības.



Deputāti I.Kalniņš un V.Mucenieks arī piekrita 5 gadus ilgam dzīves laikam, tikai piedāvāja sākt atskaiti no 1991. gada 21. augusta. Deputāts J.Bojārs izteica savu viedokli par to, ka 5 gadi ir pārāk niecīgs laika periods un tas ir radikāli jāpagarina. Deputāts Lagzdiņš piebilda, ka latviešu tautu apdraud nevis visi PSRS pilsoņi, kuru skaits sasniedza miljonu, bet gan pret neatkarības ideju negatīvi noskaņotie cilvēki. Un viņus vajag nevis apspiest, bet gan „demokrātiski radīt tādus ekonomiskos un sociālos apstākļus, lai vismaz daļa šo cilvēku atgrieztos savu senču dzimtenē.” Pret šādu pozīciju asi iebilda A.Gorbunovs. Viņš paziņoja: „Diskriminācija nevar kļūt par pašaizsardzības līdzekli.”

Tātad LTF frakcija gan pilnībā atbalstīja Pilsoņu kongresu jautājumā par to, ka parlamenta vēlēšanās var piedalīties tikai LR pilsoņi, kuri par tādiem kļuvuši pirms 1940. gada 17. jūnija, un viņu pēcteči, tomēr meklēja arī kompromisus, kas ļautu paplašināt pilsoņu loku — bija skaidrs, ka gadījumā, ja gandrīz miljonam pastāvīgo iedzīvotāju tiks atņemtas balsstiesības, jaunā parlamenta leģitimitāte vispasaules sabiedrības acīs var būt apšaubāma.

Tolaik LTF parlamenta frakcijas darba grupai izdevās izstrādāt koncepciju, kas piedāvāja kompromisu pilsonības jautājumā. Tāpat kā pārējos tālaika LTF dokumentos, šīs koncepcijas pamatā bija Latvijas 1940. gada okupācijas fakta atzīšana.

1991. gada 1. oktobrī viens no šīs koncepcijas autoriem, LR AP deputāts, Rīgas Tehniskās universitātes profesors Rolands Rikards iepazīstināja avīzes „СМ-сегодня” lasītājus ar tās īstu atstāstu. Viņš rakstīja: „Pašlaik Latvijā dzīvo 1,7 miljoni LR pilsoņu un 1 miljons PSRS pilsoņu. 80% LR pilsoņu ir latvieši, bet 20% — krievi, baltkrievi, poļi, ukraiņi un citu nāciju pārstāvji. Tātad 63% pastāvīgo iedzīvotāju ir LR pilsoņi, bet 37% — PSRS pilsoņu. 30 tūkstoši PSRS pilsoņu ir latvieši.

51 gadu LR pilsonība nav tikusi piešķirta naturalizācijas ceļā, jo okupācijas režīms ir likvidējis Latvijas valsts suverēno varu...

Savā koncepcijā mēs ņēmām vērā divus noteikumus. Pirmkārt, lielākā daļa latviešu tautības iedzīvotāju piedāvāto risinājumu novērtē pozitīvi... Otrkārt, nepieciešams pozitīvs vērtējums arī no visu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju puses...

Izstrādāti divi galēji pilsonības problēmas risinājuma varianti. Vienu no tiem pēc būtības veido dažādas nulles varianta „modifikācijas”. Otrs piedāvā 1918. gada Latvijas Republikas kontinuitātes ceļu: Saeimas vēlēšanās piedalās tikai LR pilsoņi, un tikai Saeima lemj, kādos apstākļos PSRS pavalstnieki var naturalizēties un saņemt LR pilsonību. Mūsu koncepcija paredz Saeimas vēlētāju sastāva paplašināšanos, nevis pilsoņu skaita pieaugumu. Tas ir, pirmajās vēlēšanās, kurās tiek atjaunota Saeima, ar zināmiem noteikumiem piedalās arī daļa PSRS pavalstnieku vai bezvalstnieku... Tieši šis variants mums šķiet politiski pieņemamākais, jo tas var rast lielāko skaitu piekritēju. Tāpēc mēs to nosaucām par kompromisa ceļu...” Saskaņā ar šo variantu LR AP pieņem lēmumu „Par gatavošanos Saeimas vēlēšanām”, ar kuru tiek noteikts paplašināts vēlētāju loks.

Tomēr 11. septembrī — jau minētajā LTF parlamenta frakcijas sēdē pilsonības problēmas risinājuma variants nesaņēma nepieciešamo balsu skaitu. Par to nobalsoja 47 deputāti, pret — 18. Pēc būtības, frakcijā nebija vienprātības tolaik vissvarīgākajā jautājumā.

Vēlāk Vladlens Dozorcevs rakstīja: „Faktiski frakcija sašķēlās pamata jautājumā. Vienprātība nav iespējama, taču uz politiskās drošības principa pamata iespējams kompromiss, kas palīdzēs skart minimālas cilvēku daļas intereses.

Es uzskatu, ka vienīgais rādītājs, ko iespējams ņemt vērā, var būt integrācijas periods Latvijas sabiedrībā. Lojalitāte vispār nav nekāds kritērijs. Stratēģiskā grupa nav nonākusi pie vienprātīga viedokļa. Vieni piedāvā par pilsoņiem apriori uzskatīt visus, kas šeit dzimuši. Bet kāpēc sliktāki būtu tie, kuri Latvijā iebraukuši bērnībā? Cilvēki, kuriem citas dzimtenes nav, kuri visu savu mūžu ir atdevuši republikai. Par demokrātiskāko es uzskatītu „nulles variantu”, taču tas ir gandrīz neiespējams. Toties kompromiss gan ir iespējams. Piemēram, Godmaņa piedāvātais valdības variants — pielāgot patreizējai situācijai likumu par pavalstniecību. Tas tika pieņemts 1919. gadā, kad Latvijā bija izveidojusies līdzīga situācija — valstī dzīvoja arī bijušās cariskās Krievijas pilsoņi. Tālaika politiķi bija reālisti un uzskatīja, ka drošāk, taisnīgāk un mērķtiecīgāk būs atzīt par pilsoņiem visus, kuri likuma pieņemšanas brīdī bija nodzīvojuši valstī 5 gadus...

Risinot pilsonības problēmu, mums ir jāatbild uz galveno jautājumu: kāds ir visu šo risinājumu mērķis?

Mēs vēlamies stiprināt neatkarību, nevis vājināt to uz pagrīdes viedokļu un alternatīvu grupu rēķina, ko gatavas izveidot alternatīvas varas formas. Mēs vēlamies iziet Eiropā kā civilizēta valsts, un Lielbritānijas ārlietu ministra vietnieks jau ir izteicis brīdinājumu: ja Latvija pieņems no demokrātijas viedokļa nepieņemamus lēmumus, iespējama diplomātisko attiecību pārtraukšana mūsu valstu starpā.

...Nenāktu par ļaunu, ja parlamentā būtu īsts priesteris, kurš mums pajautātu: kāpēc mēs bijām tik iejūtīgi savā starpā tad, kad bija briesmīgi, grūti un bīstami? Kāpēc mēs esam kļuvuši tik riebīgi un ļauni tagad, kad briesmas ir garām? Vairāk nekā jebkad parlamentā ir vajadzīgs cilvēks, kurš varētu skart morāles aspektus...”

12. septembrī, tas ir, nākamajā dienā pēc NFL frakcijas sēdes, kurā tika apspriests pilsonības jautājums, tika oficiāli izskatīta frakcijas šķelšanās. Izveidojās frakcija „Satversme”, kas uzstājās par Latvijas valsts atjaunošanu uz 1922. gada Satversmes bāzes. Tas nozīmēja, ka jautājumu par pilsonību jārisina nevis Augstākajai Padomei, bet gan Saeimai, taču tās ievēlēšanai ir nepieciešams leģitīms pilsoņu kopums.

Oktobra sākumā avīze „Atmoda” publicēja īpašu viedokļu izlasi pilsonības jautājumā.

Piemēram, žurnālists Juris Paiders pauda viedokli par to, ka diskusija pilsonības jautājumā tiek vadīta nekorekti. Tie, kuri atbalsta 1940. gada variantu, pārējos, nulles varianta piekritējus saukā par latviešu tautas nodevējiem. Vai jūs vēlaties, lai jūs sauktu par nodevēju? — vaicāja Paiders.

„Deputātiem ir jāpanāk, lai pilsonība tiktu piešķirta automātiski. Jānosaka maksimālais iespējamais uzturēšanās cenzs. Pēc manām domām, tam vajadzētu sastādīt 18 gadus. Jāizvirza arī citas prasības — obligātas valodas un Latvijas vēstures zināšanas, lojāla attieksme pret Republiku... Mēs tiecamies izveidot Latvijā stabilu sabiedrību. Tas iespējams tikai tad, ja ir stabils parlaments. Savukārt parlamenta stabilitāte ir garantēta tikai tad, ja tajā vairākums piederēs latviešu nācijai. Latviešiem tomēr ir jābūt saimniekiem savā zemē,” — tādu viedokli pauda LR AP deputāts Dzintars Ābiķis.

Arī cits LR AP deputāts, Indulis Bērziņš ieteica jau tuvākā mēneša laikā pieņemt konstitucionālo likumu par pilsoņu tiesībām, kurā būtu strikti norobežoti tādi jēdzieni, kā „pavalstnieks” un „pastāvīgais iedzīvotājs”. Turklāt, pēc viņa domām, vajadzētu sākt Latvijas iedzīvotāju reģistra izveidi un atjaunot Latvijas Republikas pilsonību tās pilsoņiem un viņu pēctečiem, nepaplašinot pilsoņu loku.

„Ko darīt ar miljonu nepilsoņu?” — šādu jautājumu avīzes lasītājiem uzdeva žurnālists Ainārs Vladimirovs un pats arī sniedz atbildi uz to: nezinu. Trešā daļa iedzīvotāju bez pilsonības — tas ir pārāk daudz. Var jau, protams, spriest par vēsturisko taisnīgumu un visu pārējo, tomēr pastāv ne vien taisnīgums, bet arī konkrēta politiskā situācija... Jāpatur prātā arī tas, ka šiem cilvēkiem bija tiesības vēlēt un tikt ievēlētam, un gadījumā, ja viņiem tiks atņemtas balsstiesības, radīsies psiholoģisks diskomforts, zudīs politiskās stabilitātes izjūta un radīsies iespaids par tiesību ierobežošanu.”

Diskusijā, kas izvērsās „Atmodas” lappusēs, iesaistījās arī Elita Veidemane, „Atmodas” izdevuma latviešu valodā galvenā redaktore, žurnālists Ilmārs Latkovskis un politiķis Valdis Šteins. Viņi atbalstīja pilsonības jautājuma risinājuma stingrāko variantu. Piemēram, I.Latkovskis ieteica noteikt uzturēšanās cenzu 25 gadu apmērā, bet V.Šteins pat ieteica atrisināt pilsonības jautājumu LR pilsoņu referendumā, ko vajadzētu organizēt pēc deokupācijas noslēguma.

Pilsoņu kongress un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) vienmēr asi kritizēja jebkuru mazāko atkāpšanos no radikālās pozīcijas pilsonības jautājumā. Šīs organizācijas jebkuru kompromisu uzskatīja par latviešu tautas interešu nodevību. Viņu pozīcija nemainījās arī pēc 24. augusta.
 

10.septembrī Pilsoņu kongresa avīzē „Pilsonis” tika publicēta Pilsoņu kongresa Latvijas komitejas priekšsēdētāja Māra Grīnblata raksts, kurā tika apkopoti Pilsoņu komiteju darba rezultāti par 1991. gada jūliju un augustu. „21. augustā pieņemtā deklarācija un tai sekojošā (neatkarīgās Latvijas Republikas — V.G.) atzīšana no citu valstu puses situāciju ir mainījusi, — rakstīja M.Grīnblats. — ...Šodien ir jāmaina taktika, un galvenā uzmanība jāpievērš nevis Latvijas starptautiskajai atzīšanai, bet gan tam, ka vēl joprojām nav atrisināts Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas jautājums. Gadījumā, ja Saeimas vēlēšanas organizēs Augstākā Padome, tajās piedalīsies arī Latvijā dzīvojošie PSRS pilsoņi. Rezultātā Latvija būs tāda, par kādu jau ir brīdinājusi Latvijas komiteja. Tā būs „jauna” Latvija ar oficiālu divvalodību, netiešu Maskavas kontroli pār lielāko daļu Latvijas ekonomikas, ar bijušo latviešu un krievu komunistu noteiktu līdzdalību politiskajā dzīvē...”

Tajā pašā dienā Pilsoņu kongresa vadītāji: Māris Grīnblats, Jānis Straume un Elmārs Vēbers piedalījās preses konferencē, kurā pauda savu viedokli par pilsonības problēmu risināšanas iespējām. „Pilsoņu kongresa mērķi — deokupācija, dekolonizācija un denacionalizācija — vēl joprojām ir aktuāli,” — pasvītroja M. Grīnblats. Pēc viņa domām, Saeimas vēlēšanas ir jāatceļ pēc iespējas ilgāk, lai latviešu un krievu komunistiem neizdotos tajās izcīnīt uzvaru. J.Straume pauda viedokli par to, ka vēlēšanās var piedalīties tikai LR pilsoņi. Savukārt E.Vēbers minēja divus jaunās Saeimas vēlēšanu organizācijas priekšnoteikumus — deokupāciju un dekolonizāciju. Pēc viņa domām, lielākā daļa cilvēku, kas ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, no LR likumdošanas viedokļa, Latvijā atrodas nelikumīgi. Ir jāpieņem repatriācijas programma, savukārt, pašam „repatriācijas procesam, protams, ir jānotiek civilizēti”.

Nākamajā dienā pēc preses konferences „Dienā” tika publicēts Aigara Jirgena, Pilsoņu kongresa Latvijas komitejas priekšsēdētāja vietnieka, raksts. Jirgens apgalvoja: „Jāizstrādā PSRS pilsoņu repatriācijas mehānisms. Nepieciešams valdības līmenī panākt vienošanos ar PSRS un tās republiku valdības iestādēm šī mehānisma realizācijai, kā arī jāpiesaista līdzekļi no Rietumu finansiālās palīdzības un kredītiem. Šīs problēmas risinājums ir vienīgais politiskais un sociālais Latvijas nākotnes garants... Tas ir absolūti nenopietni — apgalvot, ka liela daļa kolonistu ir neatkarības piekritēji...

Ideoloģiskās manipulācijas par to, ka pilsoņu kopums var atšķirties no Saeimas vēlētāju kopuma, ir jāpārtrauc. Ja kādam (vēl jo vairāk, ja tā ir liela iedzīvotāju grupa) tiek dotas tiesības ievēlēt Saeimu, tas nozīmē, ka šai cilvēku grupai tiek dotas pilsonības saņemšanas garantijas.”

Patiešām šokējošu iespaidu uz nelatviešiem atstāja LNNK prieksšēdētāja Visvalda Lāča intervija, kas tika publicēta avīzes «СМ-сегодня» 11. septembra numurā. Šajā intervijā V.Lācis, 1. Maskavas svešvalodu institūta absolvents, kara gados — Latviešu brīvprātīgā SS leģiona 19. divīzijas virsnieka palīgs, paziņoja, ka LR pastāvīgie iedzīvotāji, kuri Latvijā apmetušies pēc 1940. gada 17. jūnija, kā arī viņu pēcteči, no viņu tiesiskā stāvokļa viedokļa pat neesot ne „otrās šķiras pilsoņi”. „Jūs neesat nekas!” — viņš paziņoja avīzes korespondentei Janai Rubinčikai. Pat tie 250 tūkstoši nelatviešu, kuri balsoja par Latvijas neatkarību, — tie ir cilvēki, kur apdraud latviešu nacionālo eksistenci.

Vēl viens labi pazīstams šīs radikāli noskaņotās nacionālistiskās organizācijas pārstāvis — Juris Dobelis iepriekš minētajā Ivetas Bojāres rakstā „Kas saņems Latvijas pilsonību” komentēja piedāvājumu dot iespēju piedalīties vēlēšanās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri Latvijā ieradušies pēc 1940. gada: „Mums jādara viss iespējamais, lai mūsu pieņemtie likumi neapdraudētu latviešu nacionālās intereses. Vajadzētu atļaut piedalīties vēlēšanās ne vien pilsoņiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem, kā arī personām, kas ar saviem darbiem ir pierādījušas savu lojalitāti pret Latvijas Republiku.” „Taču tas ir mans personiskais viedoklis,” — Dobelis pasvītroja.

Vienīgais ar Latvijas Komunistisko partiju nesaistītais latviešu kopienas pārstāvis, kas šīs latviešu presē izvērstās neklātienes diskusijas gaitā piekrita „nulles variantam”, bija Latvijas Demokrātiskās darba partijas politiskās komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds. „Par pilsonību runājot, manuprāt, par cilvēcisku un civilizētu pieeju liecinātu tikai viens lēmums — pilsonība ir jāpiešķir visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri rakstiski apliecina lojalitāti pret Latvijas Republiku un gatavību atteikties no citas valsts pilsonības,” — viņš izteicās 7. septembrī avīzē „Diena” publicētajā rakstā „Kungi bez kundzības”.

J.Rozenvalds šajā rakstā izvērtēja politisko situāciju, kāda bija izveidojusies valstī, un tās attīstības perspektīvas. Šis vērtējums izcēlās ar patiesi demokrātisku un tiesībsargājošu pieeju, kas tālaika latviešu publicistikā bija ārkārtīgi reti sastopama. J.Rozenvalds pirmais paziņoja, ka no tā, kāds lēmums tiks pieņemts pilsonības jautājumā, ir atkarīgs, kāda būs Latvijas valsts nākotnē — demokrātiska un sociāli taisnīga vai nacionāli totalitāra valsts.

Vienlaikus viņš kritizēja latviskās Latvijas tēzi — rietumu latviešu emigrācijas radikālākā spārna, Pilsoņu kongresa un LNNK ideoloģijas svētumu. „Latvijas valsts ideja nav identiska latviešu nacionālajai idejai. Demokrātiska valsts attiecībā uz lojālu pilsoni neņem vērā nacionālos kritērijus. Rodas bažas par to, ka „latviskās Latvijas” ideja ir saistīta ar noteiktām psiholoģiskām, nacionālpatriotiskām un cita veida spekulācijām. Te varētu dažus vārdus piemetināt par neoboļševistisko denacionalizācijas sindromu. Kaut ko līdzīgu esam jutuši uz savas ādas. Es runāju par rusifikāciju, kas ilga visus piecdesmit padomju sabiedrībā nodzīvotos gadus. Daudziem šis sindroms vēl ir jūtams. Piemēram, tas pārvērties pārliecībā, ka citas nacionalitātes pārstāvis latvieti apdraud ar to vien, ka viņš nav latvietis, un otrādi: latvietis ir labs tāpēc vien, ka ir latvietis,” — rakstīja J.Rozenvalds.

Un tālāk: „Tā ir utopija — uzskatīt, ka latviešu stratēģiskajām interesēm atbilst tikai pie latviešu tautības nepiederošo iedzīvotāju pakāpeniska repatriācija vai asimilācija, un cerēt tādā veidā atgriezties pie pirmskara Latvijas demogrāfiskajām proporcijām. Tas būtu bīstami pašiem latviešiem, jo orientē viņus tikai uz konfrontāciju ar citām tautībām.”

Visbeidzot pats galvenais: „Latvijas Republika kā neatkarīga valsts varēs stabili attīstīties un nodrošināt latviešu nacionālās intereses tikai gadījumā, ja tiks izveidota demokrātiska sabiedrība, kam izdosies integrēt tos citu tautību pārstāvjus, kuri neatkarīgi no viņu piederības Pirmās Latvijas Republikas pilsoņiem, būs lojāli attiecībā pret Latvijas valsti, bet tā savukārt uzņemsies pienākumu nodrošināt viņu nacionālās tiesības un mazākumtautībām radīs reālu iespēju piedalīties sabiedrības pārvaldē.

Apgalvojums, ka mēs nevaram atļauties demokrātiju latviešu traģiskā demogrāfiskā stāvokļa dēļ, nozīmē bezperspektīvu latviešu pretnostatīšanu visām pārējām valstī dzīvojošajām etniskajām grupām. Pēc būtības, šī viedokļa pamatā ir neticība latviešu spējām ar demokrātisku līdzekļu palīdzību nodrošināt sev vadošo lomu sabiedrībā, lai panāktu tās harmoniju un stabilitāti,” — tā J.Rozenvalds novērtēja nacionālo ideoloģiju, ar ko bija bruņojušās nacionālistiskās organizācijas.

Diemžēl 1991. gada septembrī šāds viedoklis nevarēja rast atbalstu Augstākajā Padomē. AP arvien vairāk sliecās atbalstīt tādu nacionālistisko organizāciju prasības, kā Pilsoņu kongress un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

„Nulles” variantu pilsonības jautājumā atbalstīja arī frakcija „Līdztiesība”. Taču šīs opozīcijā esošās frakcijas loma Augstākajā Padomē bija niecīga, un pēc 19. — 21. augusta notikumiem kļuva vēl vājāka. Frakcijas nozīmi mazināja fakts, ka astoņi frakcijas locekļi — bijušie Latvijas Komunistiskās partijas pilsētu un rajonu komiteju sekretāri aktīvi atbalstīja VĀSK (ГКЧП). Neviens Augstākās Padomes deputāts nebija aizmirsis skrejlapu, kas puča dienās tika no helikoptera izkaisīta Rīgā — līdzās citiem parakstiem tajā bija redzams arī frakcijas „Līdztiesība” paraksts. „Dienas” komentētājs Jānis Mozulis frakcijas stāvokli pēc puča izgāšanās raksturoja kā „politiskā katastrofa”.

Jau augusta beigās frakciju pameta deputāti Eduards Maharevs un Vladimirs Hodakovskis. Viņi saņēma „neatkarīgo” deputātu statusu. Septembra sākumā frakciju pameta vēl 9 deputāti, sākot ar Mihailu Gavrilovu un Staņislavu Buku. Viņi izveidoja parlamenta grupu, kas tika nosaukta par „Demokrātiskās iniciatīvas centru”.

Jāpiebilst, ka 29. augustā LR AP pieņēma lēmumu par tautas deputātu — karavīru statusu. Saskaņā ar to tika likvidēti vēlēšanu apgabali, ko veidoja tikai karavīri, savukārt tajos ievēlēto deputātu pilnvaras tika anulētas.

Tātad oktobra vidū, kad Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, kreisā opozīcija bija krietni vien novājināta.

Situāciju nevarēja mainīt arī to krievu inteliģences pārstāvju atsevišķas runas, kuri atbalstīja Latvijas Tautas frontes darbību kopš tās dibināšanas brīža. 6. oktobrī, deviņas dienas pirms Augstākās Padomes sēdes, kurā tika pieņemts lēmums „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, Latvijas Valsts universitātes aktu zālē notika Latvijas krievu demokrātiskās inteliģences sapulce. Dienas kārtībā bija viens jautājums — pilsonība.



Sapulcē uzstājās Marina Kosteņecka. Viņa atzīmēja, ka „automātiska pilsonības piešķiršana vienai iedzīvotāju daļai un pazemojoša rakstiska lūguma iesniegšana par pilsonības piešķiršanu citiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem var novest pie neparedzamām sekām.”

Bez tam M.Kosteņecka piebilda: „Iespējams, es būšu smieklīga, taču es aicinu latviešus nepārkāpt Komiskā līdzsvara likumu, kura pamatā ir tikumība. Nav iespējams nesodīti pazemot cilvēka cieņu! Nācijai, kas tik ilgi savas vēstures gaidā ir cietusi pazemojumus, ir jāapzinās, kādas var būt pretnostatījuma sekas, kas neapšaubāmi parādīsies gadījumā, ja tiks pazemota pie valsts pamatiedzīvotājiem nepiederošo cilvēku cieņa.” Savu runu M.Kosteņecka noslēdza ar paziņojumu, ka ir gatava „atteikties no LR pilsonības gadījumā, ja tiks aizskartas Latvijā dzīvojošo krievu tautības cilvēku tiesības. Šajā gadījumā es labāk saglabāšu Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja statusu bez jebkādas valsts pilsonības,” — viņa teica.

Taču labējie radikāļi šādus viedokļus neuztvēra nopietni. Lēmums pilsonības jautājumā jau bija pieņemts, un neviens pat negrasījās to mainīt.