Jā, es arī zinu pietiekami daudz tādu stāstu. Pēc Baltijas kara apgabala militāristu inspirētās cīņas pret "buržuāzisko nacionālismu" 1959. gadā daudzi latvieši, baidoties no provokācijām, piesardzīgi raudzījās pat uz tiem iebraucējiem, kas tiešām vēlējās iemācīties latviski. Man pazīstami krievi, kas pamanījās "integrēties" vēl 60. un 70. gados, ir stāstījuši, cik grūti viņiem sākumā nācās pārvarēt aborigēnu neuzticību. Bet, ja bija patiesa vēlēšanās, to varēja izdarīt - parasti ārpus darbavietas, kur daudz ko uzraudzīja kompartijas un "orgānu" modrā acs. Vēl bija arī latviešu kinofilmas, teātris, laikraksti, literatūra. Viss jau atkarīgs no attieksmes. Ieguvums - laikiem mainoties, ir pietiekami daudz līdzpilsoņu, kas gatavi apliecināt: šis ir mūsējais, to neaiztieciet ne ar vārdiem, ne darbiem.
Tāpēc mani uzjautrina pašreizējo latviešu viesstrādnieku sašutums par naidīgu attieksmi zemēs, uz kurām viņi aizbraukuši pelnīt naudu. Protams, ir izņēmumi, taču neesmu manījis īpašu vēlmi apgūt mazas un "eksotiskas" valodas, ja var iztikt, piemēram, ar angļu. Cik latviešu Īrijā prot gēlu valodu, pat tad, ja dzīvo apvidos, kur šo valodu vēl lieto? Cik Velsā - velsiešu mēli? Kamēr viņiem pašiem ir pārliecība, ka viņi tur aizbraukuši tikai uz laiku un reiz dosies atpakaļ uz Latviju, var saprast. Bet būs taču arī tādi, kuri paliks.
Tāpēc neko daudz nepārmetu arī Jūsu tēvam (lai vieglas smiltis un gaiša piemiņa!), tikai neuzskatu par pareizu apvainoties, ka kādudien aborigēni pasaka, ko domā par iebraucēju tikumiem un izvirza attiecīgas prasības.

Kaut arī raksta autors turas pie savā vidē ierastās interpretācijas par leģionāriem-esesiešiem un viņu cīņu pret antihitlerisko koalīciju (kas leģionāru gadījumā tomēr bija cīņa pret Sarkano armiju), tomēr atspoguļotie fakti nekādu sajūsmu neraisa. Bērnudārza vecuma bērni nav jāiepazīstina ar kaujas ieročiem un citiem cilvēku nonāvēšanas līdzekļiem, punkts.

Interesants stāsts, paldies. Kaut arī autora tēvs acīmredzot bijis varonīgs cilvēks, visu cieņu, tomēr viņa izturēšanās pret Latviju un tās iedzīvotājiem maz atšķīrusies no daudziem mazāk varonīgiem līdzpilsoņiem, kas šeit nokļuvuši citos apstākļos. Pieņemu, autora apgalvojums, ka tēvs mīdījis ar kājām vietējās vērtības, visdrīzāk domāts figurāli, lai ironizētu par latviešu attieksmi pret pēckara laika iebraucējiem. Tomēr tas, ka tēvs tā arī nav iemācījies runāt latviski, laikam gan atbilst patiesībai. Tātad aroganta attieksme pret citas zemes aborigēniem viņam ir šķitusi tikpat dabiska kā kādam okupācijas armijas pārstāvim. Žēl, protams, bet tad arī nav jābrīnās, ka šie aborigēni var viņu kādreiz nodēvēt par okupantu, kaut arī viņš šim jēdzienam citādi neatbilst.