Par vienlīdzīgām tiesībām

12.06.2014

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

XXI gadsimta verdzības paveids

Nepilsoņa statuss

XXI gadsimta verdzības paveids
  • Diskusijas dalībnieki:

    32
    224
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Krievu valodā domājošo Latvijas iedzīvotāju kopienas stāvokļa monitorings ir būtiskākais nosacījums tā uzlabošanai, vai vismaz saprātīgai pretestībai, saskaroties ar daudzajiem mēģinājumiem šo stāvokli pasliktināt. Latvijas Cilvēktiesību komiteja (LCK) jau vairāk nekā 20 gadus organizē šo monitoringu. Grāmata „Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии” (Latvijas krievvalodīgo mazākumtautības tiesiskais stāvoklis) ir šī monitoringa elements. Tā pieejama jebkurā bibliotēkā, kā arī internetā.

Ar lielāko prieku vēlos pavēstīt, ka ievērojami papildinātais grāmatas variants angļu valodā jau ir nonācis tipogrāfijā, savukārt tulkojums franču valodā ir gandrīz pabeigts. Jāpiebilst, ka pēc Latvijas Krievu savienībai pozitīvā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāta abu tulkoto grāmatas variantu noiets būs nodrošināts.

Arī bez Eiropas Parlamenta pēdējā pavasara dienā paspējām prezentēt grāmatas variantu angļu valodā — sarunā ar mazākumtautību tiesību ekspertiem no Kanādas un Lietuvas. Ļoti patīkami, ka uz visiem mūsu viesu jautājumiem bija iespējams atbildēt bez mazākās aizķeršanās.

Šajā rakstā sniegta informācija par grāmatas ceturto nodaļu „Masveida nepilsonība”. Protams, pastāv tūkstošiem iespēju viena raksta ietvaros atstāstīt oriģinālo materiālu, kas aizņem 34 lappuses un satur 13 tabulas un 9 grafikus. Nu, es izraudzīšos pats savu paņēmienu — sākšu ar anekdoti no relativitātes teorijas sfēras. Protams, grāmatā to minējis neesmu.

 
Trīs spēkavīri no slāvu ciltīm...

Būtiskākā atšķirība starp radikāļiem un viņu mērenajiem domubiedriem ir neliekuļotība. 22. februārī Janukovičs bēga no Kijevas, un tajā pašā dienā Augstākā Rada acumirklī mainīja savu nokrāsu, atceļot valodu likumu, ar ko tika garantēta brīva krievu valodas izmantošana Ukrainā. Tiesa, Rietumvalstu sponsori paskaidroja, ka šis lēmums ir pāragrs, un jautājums „uzkārās” līdz prezidenta vēlēšanām.

22. februārī partijas „Svoboda” līderis Oļegs Tjagņiboks Maidanā piedāvāja vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem piešķirt statusu „Ukrainas nepilsonis”. Par to Banderas sekotājiem, ņemot vērā viņu pašu grēciņus Baltijas valstīs, nav ko iebilst.

Atmiņā atausa kāda piecus gadus veca epizode no manas deputāta darbības. Pieredzes apmaiņas nolūkā mūsu Juridisko komisiju apmeklēja Juščenko administrācijā strādājošie juristi. Latviešu-ukraiņu tulku atrast neizdevās, un pusēm nācās viebjoties sarunāties „okupantu” mēlē.

Kad pienāca mana kārta, uzslavēju viesus par to, ka viņi ir ieviesuši bezvīzu režīmu ES valstu pilsoņiem un atgādināju, ka vairāk nekā puse ukraiņu tautības iedzīvotāju Latvijā ir nepilsoņi un nevar bez vīzas apmeklēt dzimteni. Sak, inteliģentā Eiropa pret jums izturēsies tāpat, kā jūs — pret saviem tautiešiem.

Vārdu pa vārdam nonācām pie mūžīgā konflikta, kas valda starp Ukrainas austrumu un rietumu rajoniem. Es piedāvāju itin eiropeisku jautājuma risinājumu: atņemiet pilsonību vienā vai otrā Dņepras pusē dzīvojošajiem, un viss būs kārtībā.

Iespējams, starp toreizējiem viesiem bija arī Tjagņiboks? Lai nu kā, šie Galicijas esesiešu pēcteči ir nokārtojuši ES iestāšanās eksāmenu. Viņiem vēl nebūtu bijis par ļaunu 16. martā atsūtīt goda delegāciju, taču sagadījās tā, ka tieši šajā dienā iekrita Krimas pašnoteikšanās referendums…

Vai atceraties anekdoti, kurā armijas praporščiks pamanījās apvienot telpu un laiku, dodot pavēli rakt grāvi no sētas līdz pusdienām? Esmu pārliecināts, ka manis ieteiktais telpas kritērijs ir tikpat pamatots, kā mūsējais laika kritērijs — pirms 1940. gada un pēc tam. Turklāt tas nesatur etnisko elementu — tieši tāpat kā mūsējais. Rezultāts gan ir skaidri redzams — gada sākumā latvieši sastādīja 0,3 procentus no kopējā Latvijas nepilsoņu skaita, bet trīs brālīgo slāvu tautu pārstāvji — 89%. Neko nemaina fakts, ka statusu „Latvijas nepilsonis” ir saņēmuši, piemēram, 8 arābi un 3 sīrieši, kā arī 1304 tatāri (viens no viņiem ir Krimas tatārs).

Latvijā dzimušo, bieži vien pat trešajā un ceturtajā paaudzē Latvijā dzīvojošo nepilsoņu daļa 2012. gadā pārsniedza 40%. Starp viņiem visvecākais cilvēks, kurš nav ieguvis augsto pilsoņa titulu, ir dzimis nākamajā Latvijas teritorijā 1892. gadā!

Ārpus Latvijas dzimušo nepilsoņu vidējais dzīves laiks Latvijā sastāda 47 gadus. Šis laiks divkārt pārsniedz Otrās Latvijas Republikas pastāvēšanas laiku, un cītība, ar kādu valsts turpina šos cilvēkus uzskatīt par imigrantiem, gan būtu labāk piemērojama kādā citā sfērā.
1942. gadā Latvijā ieradās 1003 cilvēki, 1943. gadā — 1576 cilvēki, kuri 1993. gadā tika reģistrēti kā nepilsoņi. Tas bija laiks, kad Latvijai līdzās esošajās republikās (it īpaši Baltkrievijā) plosījās soda ekspedīcijas, un šo rajonu iedzīvotāji tika dzīti uz Latvijas teritoriju. Atņemot viņiem politiskās tiesības, Latvija šajā gadījumā demonstrē patiesu solidaritāti ar nacistiem.
 

Nepilsoņi un ES

Presē un pat Eurostat datos tiek izplatītas visnegaidītākās ziņas par ES teritorijā dzīvojošo nepilsoņu skaitu. Sak, nepilsoņu skaita ziņā Latvija ieņem tikai 3. vietu — pēc Luksemburgas un Kipras.

Iemesls ir vienkāršs: pie nepilsoņiem, kam nav NEVIENAS valsts pilsonības, tiek pieskaitīti trešo valstu pilsoņi, kuri nav saņēmuši ES dalībvalstu pilsonību. Veicot jurdisku korekciju, noskaidrojas, ka starp Eiropā (tās kopējais iedzīvotāju skaits sasniedz 500 miljonus) dzīvojošajām personām bez pilsonības 70% veido Latvijas nepilsoņi, bet kopā ar Igaunijas nepilsoņiem — 92%!

Tiesa, 2013. gada publikācijā Eurostat „labojās” un tagad vairs nebaidās saukt lietas īstajos vārdos. Eiroierēdņi ne tikai ir sapratuši, kas tie „non-citizens” tādi ir, bet pat skaidro, ka Latvijā un Igaunijā šie cilvēki veido 96% un 88% no visiem 2011. gadā pilsonību saņēmušajiem cilvēkiem. Nu jau vairāk nekā 20 gadus viņiem tiek individuāli un par maksu atdotas tiesības, kas tika atņemtas kolektīvi un bez jebkādas kompensācijas.

2011. gadā Latvija un Igaunija piešķīra pilsonību 12 cilvēkiem uz 10 000 iedzīvotāju (vidējais rādītājs Eiropā ir 16). Vērtējot rezidentu skaitu, kuri nav saņēmuši uzturēšanās valsts pilsonību, noskaidrojas, ka Latvijā tie ir 6 cilvēki uz 1000 — Latvija ieņem trešo vietu no beigām pēc Čehijas un Slovākijas — četrreiz mazāk, nekā vidēji ES. Piemēram, Zviedrijā naturalizācijas rādītājs attiecībā uz īstiem, nevis pašmāju ārzemniekiem ir desmit (!) reizes augstāks, nekā Latvijā.

Protams, ārvalstu institūcijas sniedz Latvijai rekomendācijas par to, kā samazināt nepilsoņu skaitu. Aleksandra Kuzmina savāktajā Latvijas Cilvēktiesību komitejas kolekcijā jau apkopotas 37 rekomendācijas. Neskatoties uz visiem aicinājumiem minimizēt pilsoņu un nepilsoņu tiesību atšķirības un aprobežoties tikai ar Saeimas vēlēšanām, mēs esam atraduši 80 tiesību atšķirību punktus visdažādākajās dzīves sfērās.

Piemēram, atšķirības pensiju apjoma ziņā — lieta, kurā autors izcīnīja uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Spriedums šajā lietā netiek izpildīts jau 5 gadus.

Starp minētajām 80 atšķirībām ir arī tās 17, kas neattiecas uz Latvijā īslaicīgi dzīvojošajiem ES pilsoņiem, piemēram, tiesības tikt ievēlētam pašvaldībās. Tā jau ir īsta eiropeiskā rasisma pazīme.
 

Nepilsoņu bērni

Izglītotā Eiropa ir klusuciešot norijusi pašu masveida nepilsonības parādīšanās faktu un kaunīgi piedāvā atrisināt problēmu vismaz vienas paaudzes dzīves laikā un realizēt pilsonības nulles variantu personām, kas dzimušas Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Šīs rekomendācijas tika iesniegtas Saeimā arī pagājušajā gadā, kad parlaments pēc 15 gadus ilga pārtraukuma izlēma izdarīt grozījumus likumā „Par pilsonību”. Varu tikai atzīmēt, ka starp simt Saeimas deputātiem nebija neviena, kurš būtu iesniedzis vismaz vienu piedāvājumu, kura mērķis būtu radikāli mainīt masveida nepilsonības radīto situāciju. Taisnības labad esmu gatavs atzīmēt, ka Saskaņās centra frakcija gan iesniedza starptautiskajām rekomendācijām atbilstošu ieteikumu — piešķirt Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem pilsonību, taču vairākuma atbalstu šis ieteikums tomēr neguva.

Situācija ar nepilsoņu bērniem ir atainota sekojošajā tabulā, kas sastādīta saskaņā ar CSP sniegtajiem un Iedzīvotāju reģistrā iekļautajiem datiem.
 
Nepilsoņu bērni XXI gadsimtā
 
Bērna
dzimšanas gads
Jaundzimušo skaits Bērni, kuri uz norādīto laiku
nav saņēmuši pilsonību
Abi vecāki
– nepilsoņi
+ viens no vecākiem
ir ārvalstnieks
01.01.2007 01.01.2010 01.01.2013
2001 1121 1743 1076 799 656
2002 1069 1643 923 751 632
2003 957 1563 909 747 609
2004 946 1471 879 724 600
2005 853 1275 861 698 558
2006 684 1069 844 755 599
2007 596 903 909 680 549
2008 512 847   650 518
2009 436 735   588 469
2010 321 605     401
2011 313 525     359
2012 292 472     260
Kopā 8100 12851 6401 6392 6210
 
 
Tabulas otrajā un trešajā ailē norādīts minimālais un maksimālais bērnu skaits, kuri pēc dzimšanas saņēmuši nepilsoņa statusu. Ar laiku daļa šo bērnu mirst, emigrē kopā ar vecākiem vai saņem Latvijas pilsonību. Šī dinamika ir atainota tabulas nākamajās ailēs.

Kopējais XXI gadsimtā dzimušo nepilsoņu skaits, kuri joprojām nav saņēmuši pilsonību, pēdējo 6 gadu laikā ir mazinājies tikai par 191 cilvēku, jeb 3%. Šis fakts daiļrunīgi ilustrē Latvijas „pūles” mazināt masveidīgo nepilsonību.

2013. gada 1. jūlijā Iedzīvotāju reģistrā bija iekļauti 112 nepilsoņi, kuri dzimuši 2013. gadā, un 12 610 nepilsoņi, kuri dzimuši pēc 1992. gada 1. janvāra.
 

Bet kā klājas Igaunijā?

Pēdējo četru gadu laikā citas valsts (galvenokārt — Krievijas) pilsonības saņemšana nepilsoņu vidū ir kļuvusi populārāka, nekā naturalizācijas eksāmeni. Acīmredzot tas saistīts ar Latvijā un Igaunijā noteiktā pensijas vecuma atšķirībām.

Šo ceļu daudz agrāk izvēlējās Igaunijas krievvalodīgo kopiena. 1992. — 2008. gg. Igaunijā ir naturalizējušies 149 351 cilv., bet Krievijas pilsonību laikā no 1992. gada līdz 2007. gada beigām ir saņēmuši 147 659 cilv. 2009. gada sākumā Igaunijā dzīvoja 110 284 „personas bez noteiktas pilsonības” un 96 616 Krievijas pilsoņi ar derīgām uzturēšanās atļaujām.

Tabulā ir apkopota dažādu pie Latvijas un Igaunijas pamatiedzīvotājiem nepiederošu iedzīvotāju kategoriju proporcija uz 2011 — 2012. gg.
 
Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju grupu salīdzinošie dati atbilstoši to statusam (2011. — 2012.gg.)
 
  Igaunija Latvija
  Abs. Prop. Relatīvā attiecība Abs. Prop. Relatīvā attiecība
Visi iedzīvotāji 1339662 100   2070371 100  
Pamatiedzīvotāji 924966 69,0   1285136 62,1  
Mazākumtautības 414696 31,0 100 785235 37,9 100
Valsts pilsoņi 1146610 85,6   1728213 83,5  
Pilsoņi mazākumtautību pārstāvju vidū 221644 16,5 53,4 443077 21,4 56,4
Naturalizējušies 154874 11,6 37,3 139786 6,8 17,8
Nepilsoņi 92351 6,9 22,3 295122 14,3 37,6
KF pilsoņi 94638 7,1 22,8 34091 1,6 4,3
 

Redzams, ka mūsu nelaimes biedri Igaunijā lēmumu par savu tiesisko statusu (Igaunijas vai Krievijas pilsonis) ir pieņēmuši daudz enerģiskāk. It īpaši labi tas redzams diagrammā, kurā atainots ik gadus naturalizējušos personu skaits.




Igaunijā viss izšķīrās 90. gadu sākumā, kad atšķirībā no Latvijas nepilsoņiem Igaunijā „lēmumu nepieņēmušajiem” tika uzspiesta termiņuzturēšanās atļauja.

Savukārt Latvijā ir vērojami divi naturalizācijas uzplūdi. Pirmais no tiem ir saistīts ar naturalizācijas „logu” atcelšanu, kuri nepieļāva gados vecāko un ārpus Latvijas dzimušo personu naturalizāciju. Otrie uzplūdi parasti tiek izskaidroti ar Latvijas iestāšanos ES.

Acīmredzot autors ir vienīgais, kurš šo paaugstināto interesi par pilsonības saņemšanu nesaista ar dziļo cieņu pret ES, bet gan ar Latvijā dzīvojošo krievu tautības iedzīvotāju pašapziņas celšanos, kas bija saistīta ar cīņu par krievu skolu saglabāšanu. Lai nu kā, Igaunijā, kas iestājās ES vienlaikus ar Latviju, atbilstoši naturalizācijas uzplūdi praktiski nav novērojami. Turklāt vēlākais krasais intereses kritums par iespējām saņemt pilsonību Latvijā laika ziņā sakrīt ar protestu mazināšanos. Mēs taču neizstājāmies no ES 2007. gadā.
Pēc 2008. gada naturalizācijas process masveida nepilsonību neiespaido gandrīz nemaz. Taču jāpiezīmē, ka, neskatoties uz gandrīz vienādo jauno pilsoņu skaitu šajā periodā, Igaunijā potenciālais naturalizējamo personu kontingents ir trīskārt mazāks, nekā Latvijā.

 
Nulles variants

PCTVL frakcija, kamēr tā vēl strādāja Saeimā, vairākkārt iesniedza priekšlikumus par grozījumiem likumdošanā un pilsonības nulles variantu – visu (vai lielākās daļas) nepilsoņu automātisku atzīšanu par pilsoņiem, neatkarīgi no tā, vai no attiecīgās personas saņemts iesniegums. Īpaši efektīvi mūsu likumdošanas iniciatīva izskatījās 2005. gada septembrī, kad likumprojekta iesniegšanu pavadīja masveida demonstrācija (līdz 1000 cilvēki) Rīgas centrā. Priekšlikumu iesniedza frakcijas priekšsēdētājs Jakovs Pliners. Rīgas dome aizliedza maršu, taču diennakti pirms pasākuma sākuma mēs tiesas ceļā panācām aizlieguma atcelšanu.

Nokļuvuši aiz Saeimas sienām, savus „sliktos” paradumus neatmetām, un iesniedzām kolēģa Aleksandra Kuzmina sagatavoto līdzīgo likumprojektu kā tautas iniciatīvu – līdz 2012. gada septembrim tā atbalstam tika savākti 12 000 notariāli apstiprinātu parakstu. Ar CVK palīdzību likumprojekts ilgi ceļoja pa dažādām tiesas instancēm, ieskaitot pat Satversmes tiesu. 2014. gada 12. februārī Augstākās tiesas Senāts šiem ceļojumiem pielika punktu – tika atzīts, ka šis likumprojekts ir pretrunā Satversmei. Precīzāk sakot, nevis Satversmei, bet gan pašlaik vēl nepieņemtajai Satversmes preambulai, kas apstiprina Latvijas Republikas pastāvēšanu visu 50 „okupācijas” gadu laikā.

Interesanti, ka pilsonības nulles variantu atsevišķām personu kategorijām 1991. gada 15. oktobrī pieņēma Latvijas Augstākā Padome. Atšķirībā no vergturu pārvaldītajām Atēnām, pilsonība tika sākotnēji piešķirta personām, kurām tikai viens no vecākiem ir bijis pirmskara Latvijas pilsonis.

Kopumā izrādījās, ka Latvijā mīt gandrīz 400 tūkstoši pie šīs kategorijas piederošu personu. Pagaidām ar Latvijas Republiku vēl nekas ļauns nav noticis. Šobrīd valstī dzīvo tikai 280 tūkstoši nepilsoņu.

Varas pārstāvju nevēlēšanās likvidēt nepilsonību mazākumtautību vidū, pat nepilngadīgu bērnu vidū ir tikpat iracionāla, kā pati kontinuitātes teorija. Kaunu nomazgāt neizdosies, bet potenciālo vēlētāju balsu ietekme, pat pieņemot, ka viņi visi ir valdošo partiju aktīvi pretinieki, nebūs nemaz tik liela. Lai nu kā, Igaunijā gan nepilsoņiem, gan Krievijas pilsoņiem ir tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, un Igaunija tāpēc vien vēl nav kļuvusi par vienu no Krievijas Federācijas guberņām.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Vladimirs Sokolovs
Латвия

Владимир Соколов

Президент Русской общины Латвии (РОЛ)

Atklāta protesta vēstule

Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Muižnieks vs. Dolgovs - 0:4

Kā Eiropas tiesību aizsardzības kalns dzemdēja pelēnu

Elza Lambergs
Соединенные Штаты Америки

Elza Lambergs

Студентка Университета Тафтса (международные отношения)

Kāpēc nepilsoņi izvēlas kļūt par Krievijas, nevis Latvijas pilsoņiem

Pilsonības likums: vienu gadu pēc grozījumiem

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Par pilsonības jautājumu

Kā Latvijā tika likvidētas vispārējās vēlēšanu tiesības

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.