Skats no malas

23.12.2013

Jurijs Komka
Великобритания

Юрий Комка

Маленький британский бизнесмен

Ukraina: punkts, no kura atgriezties nav iespējams

Varbūt tomēr vēl ir kāda cerība?

Ukraina: punkts, no kura atgriezties nav iespējams
  • Diskusijas dalībnieki:

    60
    518
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Londonā dzīvojošs krievu tautības cilvēks ar lietuviešu pasi kabatā: viedoklis par notikumiem Kijevā. Viņš uzskata, ka ukraiņu sāpes ir arī viņa sāpes...

Sveicieni visiem!
 
Esam jau pazīstami – pirms pāris gadiem es ar lielāko prieku atbildēju uz jautājumiem kā sīks Londonas bodnieks. Kopš tā laika nekas īpaši nav mainījies. Nu, cenas ir paaugušās, pieaudzis pircēju skaits – gan no Latvijas, gan citām valstīm. Droši nezinu, kas tur pie jums notiek, taču pircēju skaits manā veikalā nesamazinās. Gluži otrādi.

Publicēt rakstu mani pamudināja kāda sieviete, pareizāk sakot, asaras viņas acīs. Viņa klusiņām, paslepus, kā spēj tikai sievietes, raudāja par zaudēto dzimteni.

Viņas dzimtene ir māja upītes krastā, dārzs un iemīļotais darbs skolā. Un četri bērni.

To visu viņa ir zaudējusi, jo viņas ciems ir Ukrainā, naudas nekam nepietiek, skola ir slēgta. Visi ir paklīduši kur kurais. Vispārējs bezdarbs...

Tā nu viņa ar vīru ir nokļuvuši šeit, Londonā. Skaidrs, ka viņi nav nekādi ģēniji, abi smagi strādā, naudu sūta uz Ukrainu – palīdz bērniem iegūt izglītību. Drīz jau arī bērni viens pēc otra dosies šurp. Jau vasarā atbrauks vecākie dēli, jo augstākā izglītība būs iegūta. Pienāks laiks, un atbrauks arī jaunākās meitas.

Droši vien lasītājs grib pajautāt – kas tad viņiem neļauj atgriezties dzimtenē?

Iemesli ir tādi paši, kā tiem tūkstošiem citu ukraiņu, kas izkaisīti pa visu pasauli, tāpat kā tiem simtiem tūkstošu lietuviešu, latviešu un visiem pārējiem, kuri zaudējuši savu dzimeni pēc tam, kad to „iegādājās” Eiropa.

„Mūsu ciemā darba nav... Vispār nav... Ja arī kas atrodas, tad algu nemaksā...”
 
Lietuva jau sen ir brīva...
 
Mans brālēns dzīvo Lietuvā. Kad 1991. gadā Viļņā risinājās visiem labi zināmie notikumi, viņš bija gadus divdesmit jaunāks un aizrautīgs. Tolaik viņam tik dziļi prātā iesēdās doma par brīvo Lietuvu, ka viņš pat braukāja uz barikādēm, līderus kaismīgi aizsargāja un atbalstīja, karogus vicināja...

Taču mans tēvs labi atcerējās, kā vienkārši cilvēki dzīvoja pirms padomju varas iestāšanās, un centās viņu atrunāt. Viņi strīdējās līdz pat lamām un skandāliem: sak, „tu esi jauns un nesaproti, pajautā veciem cilvēkiem, — viņi tev pastāstīs, kādi ir vietēji pani un kāda bija dzīve brīvās Lietuvas laikā...”

Nu jau pagājuši daudzi gadi. Lietuva jau sen ir brīva, tautai ir tas, kas ir, valdība valda...  Ko nu par to runāt...

Atbraucu ciemos. Tā pati māja, tās pašas mēbeles, tā pati astoņdesmito gadu vidū pirktā mašīna (starp citu, „Volga”!)...

- Jonas,  iedzersim par padomju varu! Grozi, kā gribi, toreiz mēs dzīvojām labāk.

- Iedzersim! – man atbild brālis. Tas pats, kurš kādreiz bija „sajūdists” vai kā nu viņus tur sauca, piedalījās mītiņos un politiski bija karsts kā panna...
Apskaujamies un iedzeram.

- Nu, bet tagad, zinot, kā viss ir pavērsies gan tev, gan citiem cilvēkiem… vai tagad tu brauktu stāties uz barikādēm?

- Ak, aizveries taču, — bez mazākā ļaunuma attrauc brālis, — ielej. 

Vai tagad pienākusi Ukrainas kārta?

Pēdējā laikā visas ziņas jebkurā televīzijas kanālā jebkādā saprotamā valodā vēsta par notikumiem Kijevā. Runas ir tikai par vienu. Visi apspriež – kam taisnība, kurš vainīgs. Vieni – par tiem, citi – par šitiem... Kur taisnība? Katram ir savs viedoklis, un uzskaitīt visus – tā būtu tikai lieka laika tērēšana.

Taču barikādes jau ir izaugušas līdz otrajam stāvam, lozungos jau jūtams ultimāta tonis. Ar katru dienu paziņojumi kļūst arvien niknāki. Eiropa arī nestāv malā – māj ar galvu un ķērc līdzi...

Kādā reportāžā (šķiet, „Euronews”) onkulis fufaikā uz ES emisāru fona paziņoja: „Es vairs neko negribu. Nost ar valdību!”
...Kijevā man ir tuvi draugi. Tuvinieki – tas ir pirmais loks. Arī stāv Eiromaidanā un negrib neko dzirdēt. Nu, kā lai ar viņiem runā, ja viņi dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt.

Tur visi tver ikvienu opozīcijas līderu teikto vārdu – kā tad, ies viņi tev klausīties, ko saka sīks angļu bodnieks...
Taču ar savu sīka bodnieka intuīciju es saprotu, ka visi gudrie vārdi masu medijos pauž tikai vienu — „galvenā ir tikai demokrātija”. Un neviens ne ar vārdu  neieminas par dubultajiem standartiem un atšķirīgu pieeju „savējiem” un „visiem pārējiem”. 
 
Pērciet no Eiropas!

Jā, es zinu, ka Eiropai ir viens vienīgs mērķis – paplašināt savu Eiropas tirgu, palielināt nodarbinātību. Un pie tam ar jebkādiem saprātīgiem (lasi: jebkādiem) līdzekļiem ierobežot (lasi: slēgt) ražošanu Ukrainā.

Ir atomenerģētika? Klapēt ciet! Pirksiet no mums. Ir aviobūve? Gan jau jums, ukraiņiem, arī ar mūsu aerobusiem pietiks. Lauksaimniecība? Kā jūs varat ēst tos dabiskos produktus bez mūsu ķīmijas? Un vēl pārdot? Kam tad? Mums?!

Ir mašīnbūve? Pie mums Eiropā tā vienmēr ir bijusi labāka! Pērciet pie mums, Eiropā. Nav naudas? Aizdosim ar lieliem procentiem. Gribat atbraukt uz Eiropu pastrādāt? Pigu! Līdz tam jums vēl jāpaaugas! Un tā tālāk, un tā joprojām...

Tas, ka ukraiņu tauta paliks bez darba – vai tad tas kādreiz kādu ir interesējis? Re, labsirdīgajai, apmierinātajai un paēdušajai Eiropai nav kur likt pašai savus bezdarbniekus. Lielbritānijā no sešdesmit miljoniem iedzīvotāju 13 miljoni dzīvo aiz nabadzības robežas! Nezinu, kāda ir statistika citās Eiropas lielākajās valstīs, taču man ir aizdomas, ka arī tur tā ir šausminoša...

Bieži vien sarunās ar ukraiņiem atskan viena un tā pati frāze: kad Eiromaidana revolucionāri nomainīs caru, tad tikai sāksies īstā dzīve...

Es iebilstu: kādi tikai jums cari nav bijuši pēdējo 20 gadu laikā... gan tādi, gan šitādi... visādu krāsu. Un kas tad ir mainījies? Situācija kļūst tikai sliktāka. Tad jau varbūt viņi nemaz nav pie visa vainīgi?

Galu galā, ir taču zināms: kamēr jaunais cars savu maku nepiepildīs, kalpiem neviens neko neatmetīs. Par to liecina vēsture. Un pieredze māca: ja valdība un tās tuvākais loks ir sabāzuši savās kabatās visu, kas palicis no reiz spēcīgās un plaukstošās saimniecības, vai tad tagad viņi nedrīkst „pazāģēt” ES naudiņas? Vai tad nu tam piemēru maz? Bet kas tās atdos? Un vēl ar procentiem?

Man ir tāds kluss nodoms – izvilkt savus draugus no barikādēm. Tur taču ir auksti, cilvēki var saaukstēties... pēc tam varbūt vēl kāds cits no laukuma atgriezīsies...

Tāpēc es vēršos pie jums, godātie IMHOkluba biedri. Izsakiet savu viedokli. IMHOklubā taču ir sastopami plašākā spektra speciālisti no visiem zemeslodes nostūriem, kuri kopā ar savām valstīm jau ir nogājuši savu ceļu uz ES.

Godātais Priekšsēdētāja kungs! Lūdzu, organizējiet balsošanu, lai ikviens varētu mierīgi izvēlēties atbildi, ņemot vērā savu pieredzi.

- Jā, Ukrainai ir pa ceļam uz Eiropas Savienību. Miljardi, ko sola ES, tiks likti lietā, un visi būs laimīgi!
- Ukraina! Ja iestāsieties ES, pēc tam nespēsiet vien notīrīties. Neticiet! Neviens jūs tur negaida!
-  Tam visam nav nekādas nozīmes... Naudu izzags gan tie, gan šitie... Gan Eiropai būsiet mūžam parādā, gan Krievijas verdzībā. Pēc gadiem divdesmit visi gaidīs pensiju līdz 70 gadiem..

Ja nu vēl kāds kaut ko uzrakstīs un pakomentēs, būs pavisam labi.

P.S. Ļoti gribēju ielikt cara Filipa, Maķedonijas Aleksandra tēva, slaveno frāzi: „Ar zeltu apkrauts ēzelis ieņems jebkuru cietoksni.” Nekādi nevaru izdomāt, kur to lai ieraksta. Kungi, iespraudiet to paši jebkurā vietā. 

Šajā kontekstā tā būs piemērota jebkurā rindkopā.


Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Informācijas karš un sankcijas pret Krieviju

Kā instruments ASV hegemonijas paglābšanai

Esmu latvietis un biju tur!

Karš un miers Ukrainā daugavpilieša acīm

Aleksejs Grigorjevs
Латвия

Aleksejs Grigorjevs

Филолог, журналист, командир ордена Трех звезд III степени

Putinu sankcijas neapstādinās

Un arī ar Ukrainas aprīšanu viņa apetīte nerimsies

Tatjana Ždanoka
Латвия

Татьяна Жданок

Депутат Европарламента

Kolektīvās tiesības pret individuālajām

Kā atrisināt šo dilemmu?

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.