Turpinājums. Sākums šeit.

“Daugavas rakšana” – tā tagad ir nosaukuši populāro akciju (sākās 1986.g. rudenī) pret Daugavpils HES celtniecību uz Daugavas. Iecere par šo HES-u bija tāda pati vardarbība pret latviešu nacionālajiem dārgumiem kā Pļaviņu HES celtniecība, kad latviešu tauta zaudēja Daugavas senielejas skaistāko un teiksmaināko posmu, zaudēja Staburagu, Oliņkalnu, Pērses ieleju. Tādu vardarbību jau izdarīja Ulmaņlaikā, kad zaudējām skaisto Daugavas ieleju pie Ķeguma. Protesta akciju pret Daugavpils HES celtniecību uzsāka divi žurnālisti: Dainis Īvāns un Artūrs Snips.

Mēs Ģeogrāfijas fakultātē, kā jau ģeogrāfi, visi parakstījāmies, lai gan mani vecākie kolēģi reiz jau arī bija līdzīgu petīciju parakstījuši pret Pļaviņu HES celtniecību, par ko, protams, arī bija sodīti, bet pret pašiem organizatoriem izvērstas diezgan lielas represijas, tā ka parakstu vākšana arī tajā laikā tik vienkārša nebija. Kad mani grasījās izslēgt no universitātes par “buržuāzisko nacionālismu un nacionālistu grupas vadīšanu”, toreiz Valda Tetere un Guntis Berklāvs arī savāca parakstus no studentiem, lai mani neizslēdz no LVU, un čeka viņus pamatīgi apstrādāja, pratināja.

Šodien liekas, kas tur — parakstus savāca. Bet toreiz tā nebija vienkārša lieta, tas tika uztverts jau kā dumpis pret padomju iekārtu, un jebkura parakstu vākšana bija liela uzdrīkstēšanās pret padomju varu. Akcija pret HESa celtniecību radīja lielu pacēlumu tautā. Kādu laiku vēlāk, kad LTF jau bija nodibināta, Latvijas TV un Radio komitejas priekšsēdētājs Jānis Leja pasauca mani uz kafiju un pastāstīja aizkulises: VDK esot nolēmusi necelt Daugavpils HESu jau labu laiku pirms protesta akcijas, jo PSRS VDK vienkārši vairs nebija naudas tā celtniecībai (un tās nebija virtuālo Zvaigžņu karu dēļ).

PSRS laikā visu HESu, dambju, kanālu, aizsprostu celtniecība bija VDK pārziņā, jo viņi arestēja tik daudz cilvēku, cik viņiem vajadzēja darbiem. Rossijā pat vēl 90.gados parasta lieta bija denuncēt kādu ģimeni, ja iepatikās viņu dzīvoklis.

Vai arī Latvijā paši ziniet daudzus gadījumus, kad kādam “uzsēžas uz kakla” vai apmelo, ja grib atņemt zemi, firmu, godu, it sevišķi, ja tu neesi pareizā politbrigādē vai esi nokritizējis kādu varturi vai varnesi.  Tā ir veca čekas metode, kā mēs sakām “ar bārdu”. Vai šie žurnālisti zināja to, ka “Daugavu neraks”, vai arī viņus izmantoja vienā vai otrā veidā — tas jāprasa viņiem pašiem, bet pozitīva nozīme šai akcijai toreiz bija. Katrā ziņā toreiz VDK jau bija citi plāni – pie apvāršņa bija visas impērijas Perestroika, kas tur viens HESiņš.

Igaunijas tautas fronte

Tā dibinājās reizē ar mums, faktiski es biju par to, ka mēs palaižam igauņus pa priekšu, tas ir,  “atļaujam” viņiem dibināties vienu nedēļu ātrāk par mums, jo citādi dibināšanas kongresi mums sanāktu vienā dienā. Ar igauņiem mums bija fantastiski labi sakari. Es saņēmu visus nozīmīgākos materiālus no Tartu, kur bija jaunās kustības centrs, vēlāk — no Tallinas. Visus materiālus vienmēr saņēmu savlaicīgi un ar pilnīgāko tulkojumu un atreferējumiem.

Tā bija vienkārši liktenīga veiksme — mums bija ļoti paveicies, ka VAK virsaiša Arvīda Ulmes brālis Juris Putriņš bija ieprecējies Igaunijā. Viņš pats ņēma aktīvu līdzdalību Igaunijas politiskjā dzīvē, bet galvenais — viņš bija dziļi nacionāli noskaņots. Kā tik Igaunijā notika kāds ievērojams pasākums vai sēde, tā Juris Putriņš nākošajā dienā bija klāt ar visiem materiāliem, vilcienā jau cenzdamies tos iztulkot latviski.  Un tā visus Atmodas gadus. Es biju ļoti labi informēts par to, kas notiek Igaunijā, un daudzas lietas, it sevišķi sākumā, mēs veicām saskaņoti ar viņiem.

Starp citu, Pilsoņu Kongresa (PK) ideju mēs pilnībā pārkopējām no igauņiem. Latvijā daži pseido-nacionālisti un reformkomunisti tagad raksta, ka PK esot čekistu dibināts. Kāds, piedodiet, murgs! Viens pret vienu pārņēmām no igauņiem un  it seviški no Tunne Kelama un Trivimi Velliste darbiem. Tas, ka organizācijas komitejā un pēc tam PK virsvadībā bija pa čekistam, tas ir pilnīgi cits jautājums. Jāprasa, kur tad viņu nebija?

Jurim Putriņam, kurš iznesa visu diplomātijas smagumu ar Igauniju, pat nepiedāvāja pēc tam kļūt par Latvijas vēstnieku Igaunijā, viņam pat nedeva atļauju ieiet Augstākās Padomes namā. Tikai pēc manas iejaukšanās un pieprasījuma viņam iedeva atļauju ienākt AP galvenajā ēkā. Paradoksāli, bet fakts, ka Latvijas  reformkomunisti un čekisti baidījās no J.Putriņa.

Radio un TV Atmodas periodā

Protams, pirms Atmodas un pašas Atmodas periodā ārkārtīgi svarīga nozīme līdzās literatūrai bija Radio un TV. Pirms — tās bija, protams, tikai ārzemju pretpadomju raidstacijas. Latvijā pastāvēja ārkārtīgi spēcīgas radioviļņu uztveršanas traucēšanas  iekārtas. Visas raidstacijas fantastiski tika bloķētas. Latviešu valodā uztvert Amerikas Balsi bija ļoti grūti, russkiju valodā bija daudz vieglāk, bet vislabāk bija uztvert Vācu vilni russkiju valodā, kurā lasīja dažādus disidentu gara darbus, t.sk. Pasternaka, Solžiņicina, Bukovska, un BBC arī varēja diezgan labi uztvert.

Faktiski, tas man bija galvenais ziņu avots un, kā jau iepriekš minēju, viņi ar turpinājumiem lasīja dažādus politiski literārus darbus un politisko dzeju. Daudzi droši vien atceras, kā mēs klausījāmies Luksemburgas radio, kad gribējām dzirdēt jaunāko un skaistāko mūziku, jo arī tā bija padomju cilvēkam liegta.  Ārzemju radio kārā klausīšanās, tā bija jau kā neatņemama dzīves sastāvdaļa un ikvakara nodarbe.

Padomju režīmu graujošo  (kā rakstīja komunistu prese) ārzemju raidstaciju nozīme bija milzīga. Es saprotu, ka specdienestiem tās dārgi izmaksāja, bet mums, dzīvojošiem sociālistiskajā dzimtcilvēku nometnē, tās bija kā skaidra avota ūdens. Līdzīgi tāpat, kā tagad, ja jūs gribat uzzināt, kā Eiropas Savienība izrēķinās ar Kipru, vai to nesen kā izdarīja ar Lībiju, kā katalāņi un baski cīnās par izstāšanos no Spānijas un Eiropas Savienības, kādas tautas Francijā, Liebritānijā cīnās par savu neatkarību, kā īri cīnās pret angļu okupāciju, vai kā tuaregi Āfrikā cīnās par savu valsti Mali ziemeļos, vai kā varturi un varneši Latvijā izraisīja ekonomisko krīzi, kā ar saviem likumiem cilvēkus dzen ārā no Latvijas, un daudz ko citu, to var uzzināt tikai no ārzemju raidstacijām un TV, jo mūsējās to neraida.

Bet, atgriežoties pie Atmodas laika, kad VDK pacēla aizkaru un ārzemju raidstacijas bija pat mums pieejamas, tad atceros, ka es pats kļuvu par tādu kā radiožurnālistu — latviešu Brīvā Eiropa vienu dienu zvanīja man, otru – Eduardam Berklāvam. Mūsu uzdevums bija sniegt ziņas par to, kas notiek Latvijā. Es blakus istabā dzirdēju radio to, ko es pats runāju, tā kā tur nebija nekādas cenzūras, sagrozījumu vai salīmētu “gabalu”. Es no sava dzīvokļa katru otro dienu tiešraidē uzstājos Brīvā Eiropā.

Tā bija fantastiska iespēja pateikt to, ko Latvijā dara reformkomunisti un okupanti.  Mums, protams, bija nolikts laiks, kad jābūt pie telefona. Visus raidījumus vadīja Ērika Vētra, kuras īstais vārds ir Ingrīda Cāzere, bet visus ziņu materiālus, kuri skāra Latviju, man pārsūtīja Dzintra Bungs no Brīvās Eiropas analītiskās daļas. Tie nāca milzu pakām.

Tas notika tik ilgi, kamēr es sadzirdēju Brīvā Eiropā divu lielkomunistu balsis – Mavrika Vulfsona un Induļa Bērziņa.

Tad mums ar Berklāvu pārstāja zvanīt.  Minhenē, kur atradās raidstacija, bija notikušas strukturālas pārmaiņas.

Latvijas Radio  vienmēr ir bijis daudz progresīvāks par TV, un tas ir saprotams, jo TV man teica, ka visi darbinieki bija saistīti ar VDK, bet apmēram 40% vispār nēsāja kaut kāda ranga uzplečus. Arī tagad, paskatieties, cik brīvi uzvedas radio žurnālisti, bet kādas “galma” ziņas nāk no valsts TV.

Tieši tāpēc šodien tik ļoti steidzas apvienot Radio ar TV.  Kādas tik vien pasaciņas neizdomā par dzīvi zem viena “deķa”, nerēķinoties arī ar to, cik miljonus tas izmaksās tautai.

“Glasnostj” ietvaros VDK un gorbačovisti palaida PSRS Centrālajā un republiku TV savas perestroikas pārraides – Maskavā “Vzgļad”, Latvijā – “Labvakar”. Sākotnēji “Labvakar” bija izcili progresīva pārraide, bet tad, kad viņi bija uzticību iekarojuši, skatos — fantastika, kas tur notiek! Raidījums pārvērtās par reformkomunistiem vajadzīgo cilvēku popularizatoru un traucējošo noņēmēju no politiskā laukuma – pasūtījuma politiskais arbitrs.

Cita lieta bija Radio, tur bija daudz drosmīgu un pašaizliedzīgu žurnālistu, piemēram, Baiba Šāberte un Anta Buša kā matrosovietes metās aizstāvēt nacionālistus un nebaidījās uzbrukt komunistiem. Lielāka daļa radio žurnālistu, protams, izņemot partijas sekretāru P.Tabūnu, bija mūsu pusē. Ja nebūtu viņu ar tiešajiem pieslēgumiem un intervijām no karstākajām vietām, nezinu, vai Atmoda būtu sanākusi.  Arī tagad, paklausieties, kā viņi atmasko, piemēram, kungu “Mister Divdesmit procenti”, vai totalitārismu, kurš dveš no vienotajiem sorosiešu eurokrātiem, vai Maskavas elpu no saskanīgajiem rusokrātiem. Jā, interesanti, ka radiožurnālisti un fotožurnālisti vienmēr ir bijuši priekšējās cīņas rindās.

Divi svarīgi Mīti par LTF rašanos un organizēšanos

Pirmais mīts. Latvijas Tautas fronti dibināja Latvijas Komunistiskā partija un VDK.  Interesanti, ka šo mītu uztur daudzi “pseido-nacionālisti”, kuri toreiz no krūmiem glūnēja un tagad skaļi bļaustās: LTF dibināja Ceka (LKP CK), LTF  dibināja čeka (VDK) utt. !!!  LKP CK slepenajā plēnumā vasaras vidū A.Gorbunovs vēl noraidīja jebkuru frontes dibināšanas ideju. LKP CK Galvenais sekretārs Mežparka estrādē, visas tautas Manifestācijā  1988.gada 7.oktobrī saka, ka neko sliktu latviešu tautai neesot darījis, bet vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir atradis dokumentu, kas liecina pavisam ko citu – viņš raksta:  “Mūsu pašu Jānis Vagris ir uzrakstījis ļoti precīzu, izsmeļošu dokumentu uz Maksavu, kompartijas vadībai, kurā viņš ziņo, ka Tautas Fronte ir bīstama organizācija, ka viņa kā alternatīva partija sāk pretendēt, izvirzīt savus kandidātus un nākotnē var pacelt jautājumu par izstāšanos no Padomju Savienības.”  Latvijas reformkomunisti vēl ilgi nevarēja izrunāt vārdu Neatkarība, bet komunistu šefs jau bija uztraucies.

Kā redzam no dzīves, tad tikai jau uz vasaras beigām Latvijas komunisti acīmredzot saņēma signālus no Kremļa, ka taču ģenerālsekretārs M.Gorbačovs jāatbalsta, un tikai tad viņi sarosījās. Nevajadzētu aizmirst, ka Latvijas komunistiskā partija jau nebija Lietuvas komunistu partija, bet tieši izcēlās ar stagnātiskumu. Jā, tikai uz rudens pusi, tad gan jau LKP CK un VDK gribēja gan uzsākt savas atbalsta kustības organizēšanu Latvijā.  Atceros, ka komjaunietim Baideskalnam bija pat dots uzdevums to saorganizēt,  bet viņiem komunistu-komjauniešu fronte nesanāca. LKP CK un VDK pieņēma sevi glābjošu lēmumu — nav ko ar mums cīnīties, lai tik dibinās, mēs – komunisti pēc tam to vienkārši pārņemsim, gan to kontrolējot, gan ieliekot savus cilvēkus, gan programmu novirzot pareizajā gultnē. 

Turklāt, ja dibinātāji būs konkrēti cilvēki nevis kompartija, tad tauta noticēs LTF. Piesegties ar nacionālistiem viņiem bija pat ļoti izdevīgi un vajadzīgi. Sākot jau ar programmas grupas izveidošanu, LTF dibināšanu, pirmo LTF valdi, pēc tam Otro LTF kongresu, par nožēlu latviešu tautai, komunisti arīdzan pamazām paveica LTF pilnīgu pārņemšanu.  Kas notika LKP CK es zināju no Jāņa Rukšāna, jo viņam bija savs “stukačs” LKP CK sekretāra J.Oherina personā. Oherins atreferēja Jānim un Jānis man, tā mēs zinājām, kas tur notiek, nebija jau tā, ka mēs pilnīgā tumsā dzīvojām.  Viņi vēl tagad nezin, ka mēs to zinājām, tikai ar šo rakstu es šo faktu publiskoju. Komunisti sāka steigšus organizēt atbalstu Gorbačovam, es savukārt steidzināju Rukšānu un Avotiņu, ka mums “jāiet ārā” ar dibināšanu, ka vairāk atlikt nav iespējams, citādi komjaunieši mūs apsteigs. Mūsu iznākšana kavējās, un tas man ļoti, ļoti nepatika.

Otrais mīts — par personām, kuras organizēja un dibināja LTF. Google vikipēdijas vietnē “Latvijas Tautas fronte”  (nezinu, kurš to rakstījis)  ir pareizi rakstīts: “LTF tika izveidota pēc privātpersonu grupas — Valdis Šteins, Viktors Avotiņš un Jānis Rukšāns, iniciatīvas un dibināta 1988. gada 8. oktobrī jau kā masveida organizācija "pārbūves" (t.s. "perestroikas") nevalstiskam atbalstam”.  Nodomāju — kāds beidzot ir patiesību uzrakstījis.  Kā jau sākumā minēju, es esmu aculiecinieks un pats LTF organizators, tāpēc par jebkuru augstākās vadības tautfrontieti varu pateikt, kad un kādos apstākļos viņš parādījās LTF rindās.  Parādīšanās laiku var cieši sasaistīt ar politiskās drošības jeb es nosauktu  “izteikties atļaušanas laiku”.  Par LTF tēvu dažkārt tiek saukts Jānis Peters, lai gan pie LTF rašanās viņam nav nekāda sakara, tāpat kā Dainim Īvānam, es viņu nepazinu un viņi šajā sākotnējā periodā nebija starp mums.

Viņi abi parādījās tikai rudenī — Peters, kad piešķīra mums A.Upīša kabinetu Rakstnieku Savienībā un sasauca dažādo kustību organizatorisko sēdi, bet D. Īvāns — kad Peters viņu, ar mums pilnīgi nesaskaņoti, izsauca par LTF priekšsēdētāju Pirmajā kongresā. Jānis Škapars tajā laikā atpūtās savā Gaujas mājiņā, meditēdams par saviem nedarbiem Latvijas galvenā cenzora amatā.  Sandra Kalniete vārīja kafiju Džemmai Skulmei un veica valsts gleznu pasūtījums saviem izredzētajiem māksliniekiem.  Ivars Godmanis šiverēja pa Austriju un tikai pēc gada ieradās Latvijā, par Jāni Stradiņu zināju tikai to, ka tāds kaut kur ZA strādā.

Neviens no šiem cilvēkiem pat tuvumā nebija pie LTF rašanās un tās sākotnējā etapā – visi viņi ir Otrā ešelona cilvēki.  Kas attiecas uz J.Stradiņu, A.Varslavānu un vēl dažiem zinātniekiem, universitātes pasniedzējiem, māksliniekiem, rakstniekiem, tad viņu nopelns ir tas, ka viņi popularizēja mūsu LTF, lai arī paši tās darbībā nepiedalījās.

Bet, kas attiecas uz Otrā ešelona tautfrontiešiem, tad mēs, nacionālisti, visu laiku cīnījāmies ar viņiem par patiesu latviešu atmodu, vai faktiski – kā parādīja vēsture, viņi cīnījās pret mums, viņi cīnījās par padomju varu ar jaunu seju, viņi nespēja nokāpt no Perestroikas sliedēm uz nacionālas valsts ceļa.

Viņu cīņa tajā laikā bija par de-facto padomju varas saglabāšanu. Viņi radīja, dažs gribot, cits varbūt negribot, visus apstākļus antihumānā un pret tautu vērstā neoliberālisma un kriminālā nomenklatūras kapitālisma uzvarai Latvijā.  Ar viņu vistiešāko līdzdalību nomainījās valsts īpašuma (tautas kopīpašuma) īpašnieks. Daži pat kapeiku paši nedabūja no plēsoņu laupījuma, kad tas kļuva par viņu pārstāvētās un aizstāvētās nomenklatūras īpašumu.

Visi šie pieminētie cilvēki parādījās LTF un uz politiskās skatuves tikai pēc tiem slepenajiem LKP CK lēmumiem, ka vajag iesaistīties tautas kustībās Gorbačova atbalstam.

Man jāsaka, ka vieni vai otri reformkomunisti- gorbačovieši bija baltā ķēvē visu šo laiku, un tagad jau viņu mantinieki jāj ar baltās ķēves kumeļiem, kuriem ir plēsoņu zaļās acis. Komunistu laikos bija atsevišķa šķira vai, teiksim, kārta – nomenklatūra, pat laukos bija tā saucamais ”lauku krējums”, kur centrālo vietu ieņēma sarkanais barons ar savu kliķīti,  tagad atkal ir izveidojusies sava, iepriekšējā režīma mantinieku — neoliberālistu kārta (neleģitīmi bagātie), kuru barošanās avots un labklājības izcelsmes pamatā  ir šis kriminālais nomenklatūras kapitāls.

Par LTF dibināšanu – Kur, Kā un Kad tā iesākās

Ja īsumā, tad jāsaka, ka iesākās pie mana vecvectēva rakstāmgalda, pie kura, šīs rindas rakstot, es sēžu arī tagad. Tas bija 1988.gada 5.maijā. Un beidzās arī pie šī galda 1993.gada maijā, kad es uzrakstīju kārtējo pieprasījumu par Godmaņa valdības demisiju, jo es uzskatīju, ka tas, ko dara LTF ieliktā Godmaņa valdība pret latviešu tautu, ir jāpārtrauc, jāpārtrauc tās valdīšana. Līdz ar to LTF dzīves aplis noslēdzās. Varēju neiziet no istabas.  2012.gadā uzrakstīju jaunu  stratēģisko uzdevumu pārskatu — latviešu tautas garīgās Atmodas programmu, kura publicēta žurnālā “Zintnieks”, sākot no šī gada Pirmā numura.

Termins “FRONTE’” nav mans, to es paņēmu no russkiju publicista Nuikina.

Punktu manai  klusēšanai Nuikins toreiz pielika ar savu rakstu “Literaturnaja gazeta” 1988.gada maija sākumā.  Ar to viss sākās, es tajā pat dienā, 5.maijā uzrakstīju Paziņojumu un nelielu programmu ar nepieciešamajiem darbiem, kas būtu jādara valsts mērogā.  Atļāvos tādu visatļautību.

Mums Ģeogrāfijas fakultātē bija paredzēta katedras sēde, kurā es nolasīju šo Paziņojumu. Veicām dažus papildinājumus un oficiāli ar katedras sēdi to apstiprinājām. Es gribēju, lai šo Paziņojumu pieņem arī otra katedra — Ekonomiskās ģeogrāfijas, bet tā attiecās. Gribēju fakultātes mērogā — arī tas neizdevās. Vienu diennakti Paziņojums nostāvēja pie ziņojumu dēļa fakultātes gaitenī un man teica, ka partijas sekretārs esot to norāvis. Es zināju, ka gatavojas Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988.gada 1.jūnijā, un tad es naivi ar katedras paziņojumu devos pie Jāņa Petera, kurš neko negribēja i dzirdēt par kaut kādu fronti. Viņš “nobīdīja” mani pie krimiromānista Kolberģa, kurš vācot visādas darbaļaužu vēstules.

Tā es galvu nokāris un satriekts devos projām no Rakstnieku savienības, bet uz kāpnēm nejauši satiku jauno talantīgo dzejnieku Guntaru Godiņu. Pasūdzējos par savu neveiksmi, ka šajā cietoksnī neviens neko negrib dzirdēt par frontēm. Godiņš saka — bet nāc pie Rukšāna un Avotiņa, viņi ceturtdienās nāk kopā. Nākošajā ceturtdienā biju klāt pie abiem vīriem. Rukšānu Jānis pagrāba grieznes un mans paziņojums – īsā programma – iegūlās viens pret vienu lielākā programmā — Atklātā vēstulē varas struktūrām. Sākotnēji vienojāmies, ka fronti vajadzētu saukt par Tautas Demokrātisko fronti. Tā arī iesākās mūsu sadarbība, kura noveda pie milzīgās Latvijas Tautas frontes ar 240 000 biedriem. Nākošais etaps bija Atklātās vētules – pirmās LTF programmas parakstīšana.  To  parakstīja 17 inteliģences pārstāvji, kuri nenobijās — galvenokārt Avotiņam un Rukšānam pazīstami cilvēki.  Astoņpadsimtais bija Valdis Turins, bet viņš negribēja “bojāt” sarakstu.

Tā arī radās 17 inteliģences pārstāvju izgājiens. 26.maijā, manā dzimšanas dienā, es uz to parakstījos ar pilnu apziņu, ka jebkuru nakti tagad mūs var paņemt ciet un uz austrumiem vai rietumiem kā helsinkiešus  nosūtīt.

Es, toreiz parakstoties, biju gatavs arestam, un faktiski gaidīju to, arī ģimene bija gatava, ka tas var notikt jebkurā brīdi. Man jau paziņoja, ka 11 no šiem 17 esam ģenerālprokurora J. Dzenīša “melnajā maisā”. Tāds maiss bija, un es biju to 11 sarakstā. Es nezinu, kuri 6 no 17 nebija, bet viņi paši gan to noteikti zina.

Viktora Avotiņa uzdevums bija šo mūsu Atklāto vēstuli – programmu nolasīt Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988.gada 1.jūnijā, jo nevienam citam tas nebija iespējams. Viktors nolasīja gan, bet nekas nenotika. Tas bija kā tukšs šāviens gaisā, nebija nekādas atskaņas. Plēnums varbūt radīja pacēlumu tautā, bet tautas frontes dibināšanu un organizēšanu tas neietekmēja. Mēs bijām gaidījuši atbalstu šajā plēnumā, bet tādu nesaņēmām. Plēnumam  nebija nekādas nozīmības Tautas frontes veidošanā un es katrā ziņā biju ļoti neapmierināts.

Nākošais vasaras etaps pagāja “augsnes sagatavošanai” un parakstu vākšanā, un jaunu paziņojumu gatavošanā. Tā mēs visu vasaru meklējām drosminiekus un “nodevējus” komunistu rindās, tā es toreis saucu komunistus, kuri bijagatavi nodot komunistu lietu. Tā kā Jānis Rukšāns bija žurnāla “Dārzs un Drava” galvenais redactors, tad necilais dārzkopju žurnāls kļuva par mūsu galveno publisko ruporu. Daudzi cilvēki sāka sūtīt atbalsta vēstules uz tā redakciju. Atceros akadēmiķa Jāņa Freimaņa vēstulītes par fronti, un nolēmām arī viņu iesaistīt frontes dibināšanā. Vasaras beigās jau bijām sasnieguši zināmu publicitāti un varējām pāriet pie nākošā uzdevuma –frontes programmas un dibināšanas dokumentu izstrādāšanas.

Iesākās trešais etaps –programmas grupas izveidošana un pašas programmas izstrādāšana. Viktors Avotiņš beidzot sasauca kopā pirmo programmas grupu un lielākā daļa cilvēku šajā grupā bija viņa ataicinātie. Viena no pirmajām māksliniecēm, kurai nebija bailes, un kura piekrita parakstīties zem viena no uzsaukumiem, bija Džemma Skulme. Viņa bija tik drosmīga, ka iedeva arī telpas, kur mums visiem tikties – Mākslinieku savienībā, kura atradās Kr.Barona ielā.Tur viņai bija sekretāre Sandra Kalniete, kura tādejādi pilnīgi nejauši nonāca mūsu pulciņā un vēlāk kļuva par lielo izkomandieri.

Ja mēs būtu atraduši citu satikšanās vietu, tad arī S. Kalnietes frontes vadībā nebūtu.

Toreiz šīs telpas mums bija ļoti nepieciešamas kā satikšanās vieta, bet, raugoties no šodienas, tā bija milzu kļūda, ka mēs aizgājām uz tām telpām, bet vēl lielāka kļūda bija, ka mēs pārcēlāmies uz Rakstnieku Savienības telpām. Šīm telpām līdzi kā bezmaksas pielikums  nāca “peteri”, “škapari”, “vulfsoni”, “kalnietes” un visi pārējie reformkomunisti, kurus LKP CK un VDK  tik intensīvi iesaistīja LTF pārnemšanā. Protams, ne jau telpas mūs glābtu no reformkomunistu uzbrauciena, būtu citi “škapari” un citas “kalnietes” jeb “ēlertes”, bet katrā ziņā nacionālais virziens LTF būtu saglabājies un nenotiktu šī, gandrīz totālā, LTF pārņemšana.

Sākotnējā  LTF programmas grupa, lielākā vai mazākā sastāvā, bija arī LTF vadība visu tās pastāvēšanas laiku līdz LTF II Kongresam. Paralēli mūsu darbam pie LTF pamatdokumentiem, visā Latvijā notika LTF organizāciju pašdibināšanās. Es gribētu uzsvērt tieši šo tautas fantastisko pašorganizēšanos. Mēs nedevām nekādus norādījumus un nekādas centra komandas.  Daudzviet tie aktīvākie uz vietām izrādījās tieši komunisti, vietām LTF organizēja  LKP CK, bet ne visur, vietām bija drīzāk izbēdzēji no Sarkanās mājas, nevis tās ieliktie par LTF vietējiem organizatoriem.

Es, protams, nevaru to apgalvot par visām  Latvijas LTF atbalsta grupām, bet vismaz visur tur, kur es braukāju apkārt pa Latviju uzstādamies,  it sevišķi Madonas rajonā, visur komunisti mani sagaidīja ar “sekumiem”, pilnīgi visur, pat apkārtraksti pret mani bija no LKP CK izsūtīti.  Ar aplausiem un ovācijām mani sagaidīja tikai Dānijā un Norvēģijā, kad es tur nokļuvu pēc “dzelzs aizskara” pacelšanas, Kopenhāgenā dāņi pat aizlūgumu noturēja.  Ja tagad tauta varētu šādi pašorganizēties un izveidot savas pašu-valdības, kā toreiz LTF nodaļas vai Pilsoņu komitejas, tad novadu un pilsētu despotiju –vietvaldību un patvaldību vietā Latvija pārvērstos par vienu no pirmajām tautvaldības valstīm Pasaulē.  Tad Latvijas valsti vadītu tautas pašvaldība, nevis kliķe ar nosaukumu “Koalīcijas padome”.

Pirmais LTF kongress

Tā gatavošana bija traks laiks — vēstules, ieteikumi, vēlējumi nāca simtiem, bet izlasījām visus. Iekšējie strīdi par dažādiem programmas jautājumiem bija milzīgi. Atceros, ka es pastāvēju uz kolhozu likvidēšanu, taču daudzi to negribēja, varbūt baidījās. Tā kā programmas grupā bija jau klāt vairāki komunisti, tad jau toreiz notika mūžīgi strīdi un izveidojās iekšējā fronte. Paša Kongresa norises beigu daļas vadību uzurpēja J.Peters, lai gan nebija LTF kongresa organizators.

Es biju ārkārtīgi pārsteigts, kad viņš pats ieņēma vietu pie prezidija galda, jo kongresu vajadzēja vadīt mums – darba grupas dalībniekiem, tas bija mūsu kongress.

Un tautai radās iespaids, ka to LTF organizēšanu ir vadījis LKP CK loceklis J.Peters, bet tā tas nebija. Viss, ko viņš bija izdarījis – iedevis mums telpas un novadījis dažādo tautas organizāciju (topošās LTF iniciatīvas grupas, LNNK, Helsinkiešu, un citu) kopsapulci. Es saprotu, ka, strādājot Rakstnieku savienības telpās, mēs bijām visu Orgānu kontrolē, bet toreiz tas nebūt nenozīmēja, ka viņi mūs vadīja. Varbūt starp mums esošos reformkomunistus kāds arī vadīja, bet, lai mani vadītu kāds komunists – tas vispār bija absurds, neiespējams variants, to labi zina visi no bijušās LTF vadības!

Pēc Pirmā LTF kongresa šī iekšējā fronte starp reformkomunistiem un nacionālistiem vēl vairāk pastiprinājās, un tā pastāv vēl līdz pat šodienai.

Valdes sēdēs mēs pat sēdējām katrs savā galda pusē, kā to labi aprakstīja J. Kaijaka un T.Čaladze Informatīvajā  biļetenā.  Reformkomunisti vienā pusē galdam – Škapars, Īvāns, Kalniete (interesanti, ka viņa nebija komunistu partijas biedrene, bet bija pārliecinātāka komuniste par pašiem komunistiem), nacionālisti — Šteins, Berklāvs, Rukšāns, Rubenis, otrā pusē.  Es labi atceros, ka vienā sēdē apspriedām jautājumu par okupāciju — tad galda reformkomunistu puse vārdu okupācija pat izrunāt nevarēja. Latvijas okupācijas faktu pat Saeima apstiprināja tikai deviņdesmito gadu vidū.

LTF vēsturi raksturo 5 likteņnozīmīgi apvērsumi. Likteņnozīmīgi tieši visai latviešu tautai. Pirmais apvērsums –  kursa maiņa no nacionālisma uz kosmopolītismu.

LTF vadīja Valdes priekšēdētājs, bet LTF priekšsēdētājam bija tikai reprezentācijas funkcijas. Visu darīja valdes priekšsēdētājs un no viņa bija atkarīgs LTF kuģa kurss — kurp tā virzīsies. Sākumā LTF priekšsēdētāju valde ievēlēja uz vienu mēnesi. Kā pirmais bija Škapars, tad Klotiņš, bet pēc tam nolēmām, ka tā nevar turpināt, jo mēneša laikā neko nevarēja izdarīt, un ievēlēja mani kā pirmo pastāvīgo valdes priekšsēdētāju.  Mans LTF kurss kā nacionālistam bija skaidrs, un tas galīgi nesakrita ar reformkomunistu centieniem. Līdz aprīlim faktiski es vadīju visu LTF un tās darbību, organizēju komitejas utt. Tas bija laiks, kad mēs abi ar Daini Īvānu ļoti labi sastrādājāmies un pelēko kardinālu Škaparu Jāni neklausījām.

No padomju varas puses šādai neatkarībai bija jāpieliek punkts, un tad, kad no Kanādas radiem atgriezās S. Kalniete, tad arī visas politiskās intrigas sākās.

Mans laiks bija skaitīts, un par valdes priekšsēdētāju 1989.g.  aprīlī ielika Latvijas Valsts Universitātes komunistiskās partijas Ideoloģisko sekretāru Pēteri  Laķi (partijas boss LVU bija A.Endziņš), kurš gadu iepriekš pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa bija komentējis kā kādu psihopātu saietu  (TV droši vien šie komentāri  ir saglabājušies), tāpat kā marksisma-eņinisma pasniedzējs Indulis Bērziņš komentēja “Vilkačus” divās sērijās (VDK filmiņa par latviešu spiegiem no Zviedrijas). Pēc tam es nevarēju TV arhīvā tos atrast, tik labi komunisti savus nedarbus ņēma arā no arhīviem.

Gorbunovs, piemēram, personīgi komandēja brīvības cīnītāju izdzenāšanu pie Brīvības pieminekļa 1987.gadā. To man pastāstīja VDK virsnieks, kurš atradās tajā pat istabā Gorbunovam aiz muguras. Čekistu novērošanas un komandštābs atradās virs veikala “Orbīta”, iepretī Brīvības piemineklim.

Tas, ka mani noņēma no valdes priekšsēdētāja amata – tā nav vienkārši personas nomaiņa. Ak, Dievs, kas tur nu liels, Šteinu nomainīja ar Laķi. Nē, tā bija LTF kursa nomaiņa, jo Šteins pārstāvēja latvietību un nacionālistus, bet Laķis — komunistus, kompartijas ideoloģiskos darbiniekus, savējos reformkomunistus. P.Laķa izskatā viņi atrada ļoti paklausīgu personu, un LTF aizgāja pa padomju varas kosmopolītisko taku.

Vēl viena iezīme – es biju pret Gorbačovu, jo bija pilnīgi skaidrs, ka viņš mums nekad nedos neatkarību, bet visi, atkārtoju — VISI reformkomunisti LTF bija par Gorbačovu. Visi viņi bija gorbačovieši. Visiem pa priekšu, protams, soļoja Vulfsons, kurš pēc tikšanās ar Gorbačovu, divas ar pusi stundas mums centās “ieborēt”, ka Latvijai neatkarību nekad nesasniegt tāpat kā Dullam Daukam apvārsni.

Šī iekšējās frontes līnija vijas cauri visai LTF vēsturei.  Īvāns – tas nozīmēja — kosmopolītisms un internacionālisms, un aiz viņa bija Vulfsons, Kosteņecka, Dozorcevs un latviešu internacionālisti  Škapars, Kalniete.

Bet  Šteins – Berklāvs, tas nozīmēja nacionālisms, latviskums un, kā jau rakstīju, šī fronte pastāv līdz šodienai, lai arī kādu komuflāžas ģērbu viņi neuzvilktu.

Nobeigums sekos.