Politika
26.03.2015
Дайнис Лемешонок
Бомж от журналистики
Cik daudz tautas vajadzīgs valstij?
Mums nav tautvaldība, bet ir "valdībtauta"
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Tomēr līdzība ir iluzora — eirointegrācija īpaši skaidri atklāj to, ka Latvijas valsts vara, salīdzinot ar respektablajiem aizjūras kaimiņiem, darbojas ačgārni. Tieši tāda pati politiskā sistēma nevis efektīvi kalpo nācijas labklājībai, bet — gandarīti izmantojot pilsoniskās sabiedrības tizlumu — liek nācijai apkalpot savas kaprīzes.
Mums nav tautvaldība, bet ir "valdībtauta". Skaidrāk izsakoties, valdāmtauta.
Britu domātājs Tomass Hobss (1588 — 1679), viens no politikas zinātnes pamatlicējiem, savā hrestomātiskajā opusā salīdzina valsti ar Levitānu, bībelisko jūras briesmoni. Savā visvarenībā valsts aprij katra atsevišķā cilvēka tiesības — tomēr pavalstniekiem ir jāsaprot, ka neizbēgamā personiskās brīvības ierobežošana ir pašu interesēs: briesmoņa vēderā dzīvot ir siltāk un drošāk nekā būt pilnīgi brīvam vienpatnim bargajā pasaulē.
Savukārt šodienas latviskais Leviatāns savās alegoriskajās attiecībās ar tā "kuņga saturu" atbrīvojas no jebkādiem sabiedriskā līguma žņaugiem — tas pilnībā sagremo visas pilsoniskās prasības, cerības un ilūzijas.
Pati Latvijas tauta šķiet dziļi sirdī samierinājusies, ka tai nekad nebūs efektīvas un reizē cilvēciskas sociālās aizsardzības un veselības aprūpes sistēmas, ekonomisko izaugsmi veicinošas jeb "konkurētspējīgākas" izglītības, "izdzīvošanas korupcijas" nesaēstu valsts iestāžu. Vai vismaz tāds nieks kā ES dalībvalstu vairākumam tipiskās samazinātās PVN likmes pārtikai.
Samierinājusies ar to, ka paliksim hroniski visas ES un Baltijas atpalicēji bez skaidras ekonomiskās izaugsmes stratēģijas. Ar to, ka darbaspēka emigrācija paliks labējās valdības galvenais instruments iekšpolitiskās un sociālās stabilitātes nodrošināšanai. Ar to, ka "pastalas" šķiet neizbēgama samaksa par latvisku valsti.
Ikviens nodokļu maksātājs patlaban šķiet morāli nobriedis arī pēc gadiem pieciem vai desmit rātni klausīties, kā Latvijas politiķi tikpat dedzīgi sola, ka par labklājību, attīstību/izrāvienu un reemigrāciju noteikti kaut kad tiks padomāts. (Vai tikpat labi — par diviem IKP procentiem valsts aizsardzībai.) Vienlaikus vērojot valdības birokrātiskas ekstravagances — iespējams, tai atkal nevērīgi cenšoties iztērēt kārtējos miljonos kārtējā IT projektā vai EXPO paviljonā.
Tomēr diez vai pēc pieciem vai desmit gadiem sabiedrības vairākums tiešām turpinās paciest pašapmierinātā latvju Leviatāna klaji izrādīto rīcībspējas un rīcībgribas impotenci — uzskatot to par "mazāko ļaunumu" un turpinot akli ticēt, ka vienīgā alternatīva tam ir latviskas valsts zaudēšana. Pilsoniskais aklums kaut kad pāriet.
Nācijas sarukums un tās vājums valdošo partiju triumvirātā izsauc vāji maskētu gandarījumu: mazāk iespēju, ka varētu atkārtoties kāda Doma laukuma "revolūcija", vēršoties pret tagadējiem varas sviru raustītājiem. Citviet pilsoniskā sabiedrība diskutē par to, cik daudz vai maz valsts (pārvaldes) tai ir vajadzīgs.
Latvijā patlaban tiek pārbaudīts apvērsts uzstādījums: cik tautas ir vajadzīgs, lai valdība vēl turpinātu dzīvot komfortā?
Tomēr sabiedrības panīkums ir daudz briesmīgāks nekā ielu protesti: valsts vara jebkurā brīdī var atjēgties krītam bedrē, ieraugot sev zem kājām pilsoniskas vienaldzības tukšumu. Gluži tāpat kā Kalvītis, Šlesers vai Repše vienā brīdī pārsteigti atklāja, ka viņu sajūsmināto fanu masas ir pazudušas uz neatgriešanos.
Patlaban valdība var ignorēt sabiedrības vilšanos, tīšuprāt ar Krievijas iebrukuma draudiem nācijā uzturot hipnotisku lojalitāti. Krimas aneksija un "hibrīdkarš" izrādījās aklai vistai trāpījies grauds, tagadējā vairākuma glābšanas riņķis. Īpaši savā norieta fāzē iegājušajai "Vienotībai". Citos ārpolitiskajos apstākļos 12. Saeimas politiskās proporcijas noteikti būtu krietni atšķirīgākas. Taču tagadējai varai jau ierastais biedēklis reiz neizbēgami pazaudēs efektivitāti.
Latvijas demokrātijas "skandināviskais" veidols piedzīvo krīzi. Nogurusī nācija ir tajā pilnībā vīlusies. No valdības tā vairs neko necer.
Viss, kas šķiet atlicis, ir bikli sapņi par kaut kādām citām "saprotamākām", patriarhālākām valsts varas formām — un, protams, par to, ka šīs formas varētu nodrošināt arī nācijas kopējam labumam kaut cik efektīvāku saturu. Tāpēc atliek vien gaidīt neizbēgamo brīdi, kad kāds jauns vai vecs politiskais spēks pratīs pārliecinoši piesolīt šos sapņus vērst īstenībā.
Par savas demokrātijas krīzi, pilsoņiem zaudējot uzticēšanos varai, nopietni satraucās Igaunijas sabiedrība. Šim nemieram nesen ļāvās pat kādreizējais valdības vadītājs un "šoka terapeits" Marts Lārs. Viņš apgalvo, ka Igaunijai ir vajadzīgas "straujas pārmaiņas, pilnīgs valsts sistēmas restarts". Zināmā mērā igauņu tēvzemiešu ekspremjers kritizē pats savu roku darbu. Lārs piedāvā samazināt Igaunijas parlamenta deputātu un ministru skaitu (starp citu, reiz pērkoņkrustiešu un vabsu uzturēta ideja), apcirpt izdevumus vēlēšanu kampaņām un partiju finansējumam no budžeta, ļaut pilsoņiem biļetenos balsot pret partiju izvirzītajiem kandidātiem.
Man kā tagadējās Latvijas demokrātijas formas fanam diemžēl ir jāpiekrīt Lāram. Uzticības krīzes pārvarēšanā efektīvs un ātri pielietojams starta līdzeklis ir izmaiņas demokrātijas īstenošanas formā — varas sadales "spēles noteikumos". Ja valsts iegūst tautai tīkamākas formas, ja pilsoņi kaut vai dekoratīvā veidā tiek dziļāk iesaistīti politikas procesā, tas cilvēkus pārliecina, ka valstī tiešām ir iespējamas arī krietni fundamentālākas pozitīvās pārmaiņas. (Cits jautājums — vai tas tiešām tā ir.)
Latvijas sabiedrība — kā liecina gan socioloģiskie pētījumi, gan nupat dedzīgi sāktās diskusijas par iespējamo nākamo prezidentu — gluži klīniski izjūt reālu politisko līderu deficītu valsts varā. (Tāpēc katrs politiķis, kas spēj kaut vai tikai uz brīdi uzdoties par tādu, pie mums ir nolemts panākumiem.) Gluži automātisks risinājums nācijas uzticības nostiprināšanai — un 13. Saeimas vēlēšanu kampaņas "brīnumierocis" ir, mazākais, dot pašiem pilsoņiem tiesības izvēlēties pašvaldību vadītājus un, jā, arī valsts pirmo amatpersonu.
Taču tagadējiem valsts varas īstenotājiem šāds "restarta" risinājums nemaz nav iespējams. Visi trīs labējie politiskie veidojumi ir neglābjami izlutuši viduvējību kolektīvās bezatbildības režīmā. Jebkādas pārmaiņas varas sadales "spēles noteikumos" tiem rada letālus draudus.
Mūžam pussamulsusī Laimdota Straujuma izrādījās līderības maksimums, ko triumvirāts var piedāvāt Latvijai.
Šo partiju potenciālie līderi tika profilaktiski noēsti un atstumti, lai pašapmierinātām pelēcībām būtu ērtāka dzīve. Viss, kas valdībai atliek, ir turpināt ignorēt nācijas vilšanos un cerēt, ka arī nākamreiz vēlētāji metīsies latvju Levitānam tieši zobos, balsojot par "mazāko ļaunumu".
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Māris Gailis
Предприниматель
Dažas pārdomas par filmu '4. maija republika'
Beigās to autoriem veiksme uzsmaidīs
Лато Лапса
Независимый журналист
Krievija jau ir okupējusi Latviju
Tikai tas noticis nemanām
Ieva Brante
Юрист
Cik maksā Latvija
Vai tiešām tikai 80 miljonus eiro?
Айвис Ландманис
Депутат Вентспилсской думы
Kādās interesēs strādā Latvijas valsts vadītāji?
Nacionālajās un ES vai PSKP CK un VDK