Savām acīm

15.11.2013

Valdis Šteins
Латвия

Валдис Штейнс

Председатель правления НФЛ

LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības

Latvijas Tautas Fronte organizatora un dibinātāja pārdomas un secinājumi

LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības
  • Diskusijas dalībnieki:

    63
    398
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ
Надежда Котикова, Sergejs Vasiļjevs, Борис Марцинкевич, Vadims Gilis, Лилия Орлова, Aleksandrs Giļmans, George Bailey, Эрик Снарский, Kirils Daņiļins, доктор хаус, Heinrich Smirnow, Виталий Кассис, Jevgeņijs Ivanovs, Андрей (хуторянин), Владимир Бычковский, Konstantīns Čekušins, Николай Арефьев, Александр Кузьмин, Ed Dantes, Борис Бахов, Виталий Комаров, Timber ***, Vadim Kim, Илья Кельман, Janis Veldre, Марк Козыренко, Дмитрий Моргунов, Борис Шолин, Viktors Matjušenoks, Vladimir Timofejev, Марина Феттер, Ludmila Gulbe, bred sivokobilskij, Олег Синяев, Инна  Дукальская, Jelena Lendova, Антон Бутницкий, Валерий Суси, arvid miezis, Товарищ Петерс, Marija Iltiņa, Александр Соколов, Леонид Радченко, Илья Нелов (из Тель-Авива), Александр Харьковский, Tatjana Gerasimova, Ирина Кузнецова, Oļegs  Ozernovs , Vitya Hruszenko, Aleksandrs Ržavins, Григорий Силин, Андрей Жингель, Робин Шервудский, Александр  Сергеевич, Larisa Oļega meita Artemjeva, Kārlis Zariņš, Лев Комин, Valdis Šteins

Pagājuši 25 gadi kopš LTF organizēšanas un dibināšanas. Lai arī tā ir nesena vēsture, bet jau apaugusi ar mītiem, dekorācijām un, protams, noklusējumiem, izdomājumiem. Parādījušies dažādi LTF dibinātāji, kuru uzvārdus pirmo reizi dzirdu vai kuri tupēja tuvākos un tālākos krūmos un caur zariem lūrēja, kad būs pietiekami droši, lai piebiedrotos, vai arī varturi gaidīja brīdi, kad viņiem savi cilvēki jāiesūta tajā frontē, lai kontrolētu situāciju un pārņemtu tās vadību.

Kā vienmēr tie, kuri ir pie varas — tie raksta vēsturi. Esmu pārliecināts, ka, sakarā ar 25 gadu jubileju, viens pēc otra uzstāsies dažādi pseido-dibinātāji un faktiskie Atmodas iznīcinātāji.

Par LTF dibināšanu jau arī ir izveidojusies oficiālā vēsture, memuāru grāmatas sarakstījuši tādi cilvēki, kuri nemaz nebija pat tās tuvumā, vai arī ieradās baltā ķēvē, kad to vajadzēja pārņemt.

Bet eksistē taču Patiesā vēsture. LTF dibināšanu apvij vairāki mīti, apvērsumi un lielākas un mazākas nodevības. Varētu domāt — kas tur liels — kādas politiskas organizācijas iekšējas nesaskaņas vai cīņa par šīs organizācijas varas stūri. Lieta tāda, ka LTF nebija vienkārši kaut kāda politiska organizācija, bet visas latviešu tautas Atmodas vadības organizācija ar 240 000 oficiālajiem biedriem, un šie apvērsumi un nodevības noveda pie komunistu uzvaras, pie latviešu pasauluzskata un kultūras pagrimuma, valsts nozagšanas, tautas kopmantas privatizācijas, un beigu beigās pie Latvijas valsts neatkarības zaudēšanas.

Komunistisko partiju aizliedza, 14.jūnijā mums ir pat Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, bet paši komunisti, genocīda izpildītāju politiskie mantinieki, šīs noziedzīgās organizācijas biedri, varu saglabāja. Tā vietā, lai varu atdotu tautai, viņi hameleoniski pārkrāsojās par liberāļiem, par zaļiem – visās varavīksnes krāsās, un dažs labs pat uzvilka varavīksnes karogu. Bet komunistu organizācija bija, un to pat Eiropas Savienība atzina par slepkavniecisku noziedznieku organizāciju — tad ar kādām tiesībām komunisti jaunajos uzvalkos varēja turpināt vadīt valsti un tautas kopīpašumu pasludināt par savējo — privāto un neizskaramo! Kā redzat, prātam neaptverami, bet dzīvē realizējami.

Es neesmu vienkāršs aculiecinieks, es esmu viens no autoriem šim milzu tautas pacēlumam un pasākumam, kuru mēs saucam par Atmodu. Es biju visā šajā procesā no pirmā brīža un varu pateikt par katru vadošo tautfrontieti, kur un kad viņš parādījās Tautas frontē. Vai to var saukt par Atmodu, un īstā Atmoda tikai tagad sākas, tas ir cits jautājums, bet milzīgs pagrieziens latviešu tautas vēsturē gan tas toreiz bija un ir ar milzu sekām. Lai arī tas noveda pie šodienas Modernās verdzības un eurodzimtbūšanas, mums ir, kā tagad moderni saka, jauns valstiskais formāts, izejot no kura mēs varam cīnīties par Latvijas neatkarību, tautas suverenitāti, par eurodzimtbūšanas atcelšanu – par modernās verdzības atcelšanu. Toreiz virs mums lidoja PSRS iznīcinātāji, tagad NATO iznīcinātāji.

Protams, toreiz formāli mēs varējām izstāties no PSRS, arī tagad formāli varam izstāties no Euroimpērijas, toreiz mēs bijām padomju dzimtcilvēki, tagad esam eurodzimtcilvēki. To, ka šodienas Brīvības ceļš būs šķembām klāts, jau pierādīja Grieķija, kura neatkarības vietā dabūja parādu verdzību. Mēs visi bijām aculiecinieki, ar ko beidzās tās brīvības centieni – vienā naktī ES vadība nomainīja premjerministru un grieķu demokrātija nogrima kā Titāniks. Un kur vēl labāks piemērs par Kipru, kur Eiropas Savienotās Valstis kā ar vēja pūtienu iznīcināja tās neatkarību. Arī Portugāles parlaments var pieņemt kādus vien grib lēmumus, bet tam tik un tā ir jāpakļaujas Eiropas Savienības centra pavēlēm.

Bet mums ir pieredze, es esmu optimists un esmu pārliecināts, ka mēs izcīnīsim neatkarīgu un suverēnu Latviju.

Kādi tad bija bēdīgi slavenie pagājušā gadsimta 80-tie gadi, kāda bija situācija un vide, kura radīja PSRS sabrukumu?

PSRS bija tipiska impērija, kuru sadzīvē mēs saucām par Kremļa impēriju, un cara vietā to pārvaldīja komunistu virsierēdņu Birojs ar sekretāriem. Šo biroju sauca par komunistiskās partijas Politbiroju. Impēriju pārvaldošais Birojs bija vecu, varaskāru, domātnespējīgu, fiziski un garīgi slimu (kā to vēlāk parādīju ārstu ekspertīzes) komunistu kliķe (komunisms vispār ir asiņainas šķiru cīņas varas mācība). Biroju, kā jau visas tādas iestādes, pārvalda Sekretāri, bet reizēm kāds no sekretāriem sevi ar varas struktūru atbalstu (iekšējā sazvērnieku grupa) izstūma Kliķes virsvadībā, nosaucot sevi par Ģenerālisimusu vai Ģenerālsekretāru, tas nozīmē — Galveno sekretāru. Visu impērijas pavalstnieku dzīve bija atkarīga no šī Galvenā sekretāra un Biroja lēmumiem, kurus tālāk pa lejupvedošām kāpnēm novadīja zemāka līmeņa Sekretāru izpildīšanai.

Visa sistēma sastāvēja no hierarhiskas Sekretāru piramīdas, kuras pamatā atradās padomju dzimtcilvēki — vergi. Vienus asiņainus, cilvēknīstošus laikus nomainīja nākošie: diktatoru Ļeņina-Staļina laikus ar nelielu pārtraukumu bija nomainījuši “Hruščova laiki”, kurš pat savu mātes valodu bija aizmirsis un visiem citiem liedza tajā runāt. Pēc aprobežotā Ņikitas vadībā pabija dažādi briesmoņi, līdz 1968.gadā notika apvērsums Kremļa impērijā, kad triumvirātu (Podgornijs, Kosigins, Brežņevs) nomainīja viens pats Ļeonids Iljičs ar savu Veiksmes stāstu “Mazā zeme”. PSRS iesākās drūmais “Brežņeva laiks”, kad PSRS pārvērtās par pilnīgu purvu. 80- jos gados gaiss bija sasmacis kā sapuvušu dārzeņu pagrabā, kurā vēdlodziņa vietā bija restots logs. Pie varas esošie cilvēki nebija spējīgi un arī negribēja kaut ko mainīt. Valstī pastāvēja totālā VDK kontrole.

Starp citu, tā saglabājās pat pēc neatkarības atjaunošanas 1990.gada 4.maijā.

Piemēram, mani un manu ģimeni, nerēķinoties ar to, ka biju AP deputāts, VDK izsekoja visu šo 4.maija Republikas laiku (1990.-93.), bet apmēram 3 mēnešus visa ģimene bija zem “kalpaka”, kā man vēlāk teica pats VDK Kadru daļas vadītājs. Tas nozīmēja, ka viņi izsekoja visus ģimenes locekļus, bērnus ieskaitot, visas dienas garumā. Es redzēju, kā katru rītu pie mūsu mājas ārdurvīm jau stāvēja automašīna ar vairākiem vīriem iekšpusē. Viņi tur bija dežūrējuši visu laiku, kā tādā detektīvfilmā. Mēs redzējām, kā mūs izseko, un es toreiz rakstīju pieprasījuma vēstules gan AP Priekšsēdētājam A.Gorbunovam, gan Ministru prezidentam I.Godmanim, gan Iekšlietu ministrijai, ar vienu jautājumu — kurš izseko mani un manu ģimeni. Visi atbildēja, ka viņi tie neesot. Lai gan es biju AP komisijas priekšsēdētājs, vēl divu pastāvīgo komisiju loceklis – tas viņus netraucēja mūs nekaunīgi, pretlikumīgi izsekot un novērot.

Četras reizes bija izdota pavēle mani atšaut kā tādu meža zvēru: “na otstrel” saucās mutiskā pavēle (rakstiski tādas pavēles nekad neizdeva). Pirmo reizi, kad noorganizēju sociāldemokrātus, pārējās trīs jau tad, kad biju AP deputāts, tik ļoti es viņiem traucēju.

Pirmā pavēle palika “gaisā”, jo VDK transformēja par 4.maija Republikas VDK, tā pārstrukturalizējās — un jaunais aģentūras tīkls bija izveidots. Nākošās divas pavēles tika atsauktas, bet pēdējā palika “gaisā”, jo naktī, kad beidzās mana deputāta imunitāte, es aizbraucu pie Jura Putriņa uz Tallinu, bet no turienes uz savas politiskās trimdas zemi –Dāniju. Tā es kļuvu par klasisku politisko bēgli no paša dibinātās Latvijas. Vēlāk man labvēlīgi noskaņotie čekisti pat sarīkoja man tikšanos ar manu “killeru”, viņs nebūt nebija personīgi pret mani noskaņots un tāpēc droši vien arī tagad vēl te varu rakstīt. Čekisti, meklēdami pie manis dokumentus, divas reizes sarīkoja totālu mājas aplaupīšanu. Viņi to darīja kopā ar zaglēniem, lai izskatītos pēc parastas apzagšanas. Viņi noorganizēja vairākkārtējas publiskās apmelošanas kampaņas un pat turpina vēl tagad to darīt. Tā tāda “liriska” atkāpe no galvenā temata.

Komunisti-boļševiki, kuri bija nākuši pie varas varmācīgi, ieviesdami vienu no nežēlīgajiem un asiņainākajiem “demokrātiskā centrālisma” režīmiem, kāds jebkad Pasaulē ir pastāvējis. Nokļūdami pie varas, komunisti, protams, sāka pieņemt savus likumus un visas viņu neģēlības un varmācības kļuva it kā “likumīgas”. Tas ir tas, ko es saucu par “likumīgo bandītismu” un “kriminālo likumību” (starp bandītiem taču arī pastāv likumi, nekādos foliantos tie nav apkopoti, bet tos ievēro ļoti stingri). Savus neleģitīmos likumus viņi varēja uzturēt tikai ar brutālu varu, iznīcinot jebkuru opozīciju, jebkurus brīvības centienus un brīvdomāšanu. Viņi bija neleģitīmi un tādejādi lemti neveiksmei — viņi bija neveiksminieki un, kā jau neveiksminieki, viņi centās izbaudīt savu varu un dzīvi, apkarojot visu un visus, kas viņiem traucēja. Impērijas bojāejas pazīmes parādījās tā saucamā “brežņeva laika” pēdējos, 70-jos gados, kad tā bija nonākusi staignājā, no kura izķepuroties bija grūti, pat neiespējami.

Mēs ļoti labi apzinājāmies, ka neveiksminieki valsti ir ieveduši purvā, un to varētu vērtēt arī kā pozitīvu faktu, jo impērijai ir jāsabrūk. Bet tajā laikā tas tā nemaz neizskatījās, jo konkrētā situācija bija baismīga. Impērijas ģenerāļi jau publiski draudēja ar Pasaules karu, kuru viņi aiz sava bojāejas neprāta un vecuma marasma varēja arī uzsākt. Šajā laikā likumsakarīgi arī iesākās iekšējā cīņa par varu starp komunistiskās partokrātijas vadītājiem, tur valdošajiem grupējumiem un varas struktūrām. Gan domājošai inteliģencei, gan kompartijas varas “smadzeņu trestam”, gan pašai VDK bija skaidrs, ka, ja nekas kardināls netiks darīts, ja nepārveidos — nepārstrukturalizēs impēriju un tās militāri sociāli ekonomisko iekārtu, tad tā sabruks. Jautājums tikai bija — kādā veidā. Situācija bija eksplozīva un, kā šodien atceros, ļoti draudīga.

Toreiz pamazām izkristalizējās četri iespējamie attīstības varianti:

Pirmais — viņi varēja arī sākt paplašināt ļeņiniski- staļinisko politkoncentrācijas nometņu GULAGA tīklu. Atceros, ka sabiedrībā klīda stipras baumas par jaunām koncentrācijas nometnēm otrpus Urāliem. Viņi varēja uzsākt dažādas represijas iekšienē un karu starptautiski. Impērijas politiskais un saimnieciskais status quo bija — nemainīt ideoloģiju, pievilkt skrūves, vēl pēdējo rubli ielikt militārajā ekonomikā. Šo “attīstības” variantu varam nosaukt par drūmo Stagnātu variantu. Tas bija ļoti reāls variants, kura gala rezultāts būtu jau totāls “kazarmu sociālisms” vai “ kara komunisms”. Cik ilgi tas būtu varējis pastāvēt, ja nebūtu iesācies virtuālais “Zvaigžņu karš”, tas ir cits jautājums. Marasma pārņemtais Politbirojs, komunistu fanātiķi un nomenklatūras krējums (kurš bija smagi ieskābis) bija tik dziļi tajā purvā iestiguši, ka nespēja pat apjēgt pārkārtošanās nepieciešamību, ka nespēja apjēgt, ka reformas ir viņiem pašiem nepieciešamas, lai saglabātu varu, lai baudītu priekšrocības, kā Orvels teiktu — lai varētu “dzert pienu un gulēt gultās”. Vēl 1988.g. Andrejeva raksta, ka nevarot atkāpties no principiem, vēl šajā laikā ortodoksālie komunisti nav aptvēruši savu pašu glābšanas nepieciešamību. Dotais Stagnātu variants ir dzīvs vēl šodien un daudzi vēl Rossijā kaļ plānus vecās iekārtas un impērijas atdzīvināšanai.

Otrais – Perestroikas (Pārbūves) variants ar Glasnostj (atklātības) palīdzību. Perestroika bija Kremļa impērijas pārbūves, nevis iznīcināšanas projekts. PSKP un VDK stratēgiskajā centrā radās ideja par lielo Pārbūves jeb Perestroikas projektu. VDK šefs V.Andropovs, izmantojot VDK priekšsēdētāja pirmā vietnieka Semjona Cviguna (bija tieši personīgi atbildīgais Brežņevam par varmācīgajām varas insitūcijām) pašnāvību, ideologa Suslova “pēkšņo” nāvi, L.Brežņeva “kluso aiziešanu” un savas iepriekšējās iestādes VDK (KGB) virspozīciju, kļuva par PSKP ģenerālsekretāru un sāka īstenot valsts un sabiedrības Pārbūves ideju. V.Andropovs (Ungārijas 1956.gada sacelšanās apspiedējs) pārbūvi iesāka ar cilvēku tvarstīšanu uz ielas, kinoteātros, frizētavās, veikalos un citur, bet, lai pielīstu tautai, sāka ražot lētāku degvīnu, ko tautā draudzīgi sauca par “andropovku”. Bet tajā pat laikā sāka izspraukties pirmā informācija, kas jau sāka skrubināt režīma eksistenci un pamatojamību.

“Brežņeva ģimene”, novācot Andropovu (bija attentāts), uz neilgu laiku atguva varu un centās procesu apturēt, bet valsts bija izkurkstējusi tāpat kā tās vadonis Čerņenko. Līdz ar pēdējā nāvi tikai varēja uzsākties Perestroikas reformas. Birojs un citi Orgāni, pat varbūt pret Biroja gribu, izvirzīja jaunāku censoni no sava vidus — M.Gorbačovu. Viņš enerģiski un strauji gribēja realizēt Perestroikas projektu. Kaut gan starts arī bija vienkārši stulbs – visu vainu bezmaz saskatot tikai alkoholā (tagad Ždanova variants). Viņš iesāka ar vīnogulāju izciršanu un alkohola iznīcināšanu. Lai gan veikalos parādījās dažādas sulas, faktiski tas pavēra ceļu narkobiznesam un toksikomānijai. Viss milzīgais PSKP aparāts, Latvijas komunistus ieskaitot, faktiski jau bija pret Perestroiku, bet tad radās komunisti — Prestroikas atbalstītāji un popularizētāji, kurus sāka dēvēt par “ reformkomunistiem” vai “gaišajiem komunistiem”.

Komunisti-reformisti strauji sazēla pa visu impēriju. Bet ar to, protams, bija par maz, vajadzēja iesaistīt plašas darbaļaužu masas. Bet pūlis ir pūlis, tam vajag barvedi, tāpēc, lai varētu ko izmainīt, partokrātiem radās ideja saukt palīgā reālā sociālisma inteliģenci. Tā bija tā inteliģence, kura gleznoja marksisma-ļeņinisma vadoņu ikonas, atlēja vadoņu bistes un slavināja viņu sadistiskos varoņdarbus. Lai pūli dabūtu savā pusē, komunisti izlaida no pudeles džinu, kuru nosauca par Glasnostj –Atklātību. Tieši šīs Glasnostj sekas viņi nebija novērtējuši vai bija pārvērtējuši – tā izveidojās par grūti kontrolējamu lavīnu. Komunisti pārrēķinājās, jo zaudēja savu monopolu uz informāciju un zināšanām. Zem šī Glasnostj jumta varēja sākt kritizēt esošo varu – tas ir , Stagnātu varu, bet bailes jau bija dzimtcilvēkos iedzītas tik dziļas, ka retais to uzdrošinājās, un, ja kāds ar uzdrošinājās, tad vēlāk izrādījās, ka viņam bija uzdots to darīt vai arī bija čekas “caurlaide” kabatā.

Grandiozākais slepenais pasākums bija Komunistiskās partijas reformas variants – uzlabotā sociālisma variants – kompartijas pārvēršana par sociāldemokrātisku partiju. Gaišo reformkomunistu variants, kurā kā galvenais ir un paliek sociālisma un komunisma celtniecība. Reformkomunisti bija gatavi reformām, bet galvenais tomēr bija un palika padomju varas un komunistu nomenklatūras izpildvaras saglabāšana, lai arī kā viņi to Varu pārdēvētu. Pindzeles pārkrāsošanai bija sagatavotas un komunistu iekšējais kariņš iesākās: Stagnāti pret Reformkomunistiem.

Trešo variantu es saucu par Galveno variantu. Grūti pateikt , kad iesākās šis Galvenais variants, būtu jāredz dokumenti. Skatoties no 25- 30 gadu attāluma, izskatās, ka Glasnostj palaida kā lielu skaļruni tirgus laukumā, tai pat laikā klusi izvēršot visas valsts Prihvatizācijas projektu. Šis ir tas variants, kurš tad arī realizējās, un šodien ir dzīvāks par dzīvu.

Tātad – valsts privatizācijas variants. KGB (VDK) un GRU (militārā spiegošana) variants. Vai tas bija jau sākotnēji izplānots vai arī to izstrādāja laika gaitā, bet 1989.gada sākumā, paceļot oficiāli “Dzelzs aizskaru”, privatizācija gāja vaļā pilnās burās. Skatoties no šodienas skatu punkta (2013.gada), izskatās, ka privatizācijas projekts bija izstrādāts jau labu laiku iepriekš, neba jau vienā naktī piedzima, jo tā saucamie “cehoviki” un “kooperatīvi” jau strādāja “vaiga sviedros”. Komunisma saulainās tāles ideoloģija bija jānomaina ar neoliberālisma – ultraliberālisma ideoloģiju. Tās pamatā ir plēsoņu morāle — zog tas, kuram ir Vara. Tas bija “Nomenklatūras kapitālisma” variants ar jaunu ekspropriāciju un valsts nozagšanu, tikai vairs nevis abstraktas komunistu partijas vārdā un labā, bet savā – čekistu un grušņiku labā, pa kādam kumosam atmetot arī partijniekiem. Viņu programma bija tikpat vienkārša kā boļševikiem, tikai vērsta pretējā virzienā.

Viņi nolēma, ka tam, kas bija valsts īpašums, jābūt viņu privātīpašumam. Totālā valsts nozagšana un prihvatizācija! Ieviesa pat Bībeles noteikto 10% nodevu, un kā nodevas inkasatorus radīja speciālas Brigādes, kuru virsvadībā bija čekas virsnieki. Protams, vajadzēja arī atbilstošu ideoloģiju, un komunisma murgu vietā ielika jaunās modernās verdzības ideoloģiju — neoliberālismu/ultraliberālismu, kas dažkārt tiek saukts arī par falšo konservatīvismu jeb tečerismu un reiganismu. Kā jau augstāk minēju, tauta jauno sabiedrisko iekārtu nosauca par “nomenklatūras kapitālismu” vai mīļvārdiņā — “mežonīgo kapitālismu” un pieņēma kā kaut ko neizbēgamu un likteņa noteiktu, caur kuru obligāti jāiziet valsts attīstībai. Tas ir tāpat kā tagad termins Dižķibele, tautai skaidrojot – saprotiet, tā tāda ķibele mums visiem gadījās, tūlīt jau salabosim, kaut gan paši virsvadītāji speciāli, mērķtiecīgi tādu radīja.

Pasakiet, kurš VDK kaut cik augsta ranga virsnieks (vai arī viņu mantinieki un radinieki) nav miljardieris vai vismaz nabaga miljonārs. Lielākā daļa! Gan Rossijā, gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Polijā, gan Vācijā, gan visās citās sociālistiskās nometnes valstīs. No komunisma uz neoliberālismu – tā arī bija tā īstā Perestroika!! Kā mēs redzam Latvijā un citās postsociālistiskās nometnes valstīs, tad tā ir notikusi un verdzibas iekārta ir izveidota.

Ceturtais – nacionāli-konservatīvais variants ar nacionālisma ideoloģiju, tas, ko es saucu par latvismu, kuru es esmu visu mūžu aizstāvējis un pārstāvējis. Rossijā tas būs rusicisms jeb krievu nacionālisms, Baltkrievijā –litvinisms, ungārijā –maģārisms, Čehijā –čehisms, Vācijā –ģermānisms, utt. Tas nebija varturu un varnešu dienas kārtībā, bet izauga no tautas dzīlēm. Izauga paralēli komunistu “glastnostj un perestroikai”. Izauga no tiem, kuri nebija “Gorbačova laivā”. Čekisti un komunisti teica:”Nedogļadeļi!”, latviski jāsaka garākā formā – “neievērojām un palaidām garām”.

Tautā iekšā bija šie berklāvi, freimaņi (ar to es domāju disidentus -dzejnieku Gunāru Freimani un Uldi Freimani), doroņinas un astras. Es domāju, ka čekisti bija tik aizņemti ar prihvatizācijas projektu, ka viņiem vairs nebija laika ar tādām lietām nodarboties, un tas arī vairs nebija viņu virsuzdevums. Bet privatizācijas nodrošināšana – tas gan bija viņu uzdevums. Ar karogiem viņi mums atļāva skraidīt, bet maku pa to laiku savāca. Padomājiet tā klusām pie sevis — kāpēc jums nepieder Liepājas (Sarkanais) metalurgs, Latvijas Gāze ar gāzes vadu vai kāda piena caurule, viena vai otra kuģubūvētava, mācību vai gaļas kombināts, banka vai spēkstacija, ezers vai jūrmalas kāpas? Un tagad, pasakiet, lūdzu, kāpēc jūs ļāvāt “plēsoņu rasei” to visu jums atņemt?

Šis nacionālais variants, protams, neuzvarēja — tas zaudēja vienā kaujā pēc otras, un tas bija loģiski. Ja arī nacionālisti kaut kur ieguva pozīciju, tad pēc tam tika izgrūsti vai uzpirkti. Klasisks piemērs bija “partejiskās tīrīšanas” LNNK organizācijā, kurā, kā viņi paši saka, vairāk par pusi no valdes bija čekisti. VDK lietu izmeklēšanas virsprokurors Pēteris Dzalbe man vaicāja: ”Vai es apzinoties, ka man visapkārt ir gandrīz vieni čekisti”. Es atbildēju, ka — jā! Bet es viņam atteicu, ka tajā pat laikā starp viņiem ir tādi, kuri ir viņu šķiras nodevēji un mums, nacionālistiem, palīdz! Kāpēc nacionālisti zaudēja? Zaudēja, jo viņu bija ļoti, ļoti maz. Latvijā nebija nacionālās inteliģences, bet bija Padomju režīma radošā – sociālistisko reālismu radošā inteliģence — gleznoja partokrātus, kala ļeņinekļus, apdziedāja komunistisko partiju un sociālisma “sasniegumus” un staigāja īsākā vai garākā čekas kakla-saitē.

Protams, bija jau arī komunisti, kuri domāja nacionālās kategorijās, kaut vai pats Eduards Berklāvs bija nacionālkomunists, vai Jānis Rukšāns, vai LVU prorektors Edgars Meļķīsis un vēl citi, bet daudz jau viņu nebija. Viņi nenostājās refomkomunistu pozīcijās, bet visādi palīdzēja nacionālistiem vai arī paši par tādiem kļuva.

80-to gadu sākumā mēs visi bijām liecinieki pirmā un otrā varianta cīņai PSRS, pat asiņainai cīņai (Andropova sašaušana, Čerņenko nāve). Sākotnēji jau izskatījās, ka būs Pirmā varianta uzvara, bet tad Kremlis izsvieda salīdzinoši daudz jaunāku locekli – M.Gorbačovu. Daudzi pētnieki vērš uzmanību uz iluminātiem, kuri esot stāvējuši aiz andropoviešiem –gorbačovistiem, bet Bilderbergas slepenais klubs pat paziņoja, ka viņi ir tie, kuri sagrāvuši PSRS. Tajās pozīcijās jau ir arī “300 Komiteja” un “Ārējo attiecību Padome” (nejaukt ar ES Ārlietu Padomi). Lai arī kā tas būtu, gorbačovisti uzņēma ātrumu un Latvijā viņi sev atrada piemērotu augsni dažādiem eksperimentiem.

Kā sākās Atmoda?

Pirmkārt — Atmoda dzima cilvēku prātos. Lai arī VDK rūpīgi uzmanīja sabiedrību, tomēr atsevišķi indivīdi bija saglabājušies. Es pats biju viens no tiem, nevienam nepiederēju – tādu, protams, PSRS bija ļoti maz, bet mēs tomēr bijām. Jā, es labi atceros, ka Igaunijā bija pat tāda kustība, ka inteliģencei vajadzētu sastāties komunistu partijā un no iekšpuses to pārņemt, bet komunisti ļoti strikti sargāja savu Ordeni – viņiem bija izstrādāta matrice: tik un tik slaucējas, tik un tik virpotāji, tik un tik procenti drīkstēja būt inteliģences pārstāvji.

Un tas tomēr bija kā parakstīt līgumu ar Sātanu.

Es nesastāvēju komunistu partijā. Toreiz, strādāt universitātē un nebūt komunistam — tā bija milzu uzdrīkstēšanās un to bija ļoti grūti realizēt. Man tas izdevās tikai tāpēc, ka es aizstāvēju pirmo disertāciju Ļeņingradā, Hercena institūtā, kurš bija kā tāda brīvdomātāju oāze milzu impērijā.
Mēs visā Latvijas Valsts universitātē bijām 3 docenti nekomunisti. Es nekad neesmu bijis ne čekas, ne GRU, ne CIA, ne MI6 vai Mosada aģents un viņi visi – šie dienesti, to zina!!! Es nesastāvēju nevienā pagrīdes vai virsgrīdas organizācijā. Ne ar vienu no viņiem es nedraudzējos un nezināju par viņu darbošanos vai eksistenci, kā arī par to, kurš viņus organizējis vai saorganizējis. Ar vienu vārdu sakot — Brīvs cilvēks, tieši tāpat kā tagad, un kā visu mūžu. Angļi saka: “Home made”. Es acīmredzot esmu no senajiem Saulkalnes (Ikšķiles novada) ķoniņiem, jo mani senči nebija dzimtcilvēki, bet no muižas rentēja zemi un krogu.

Tās grāmatas, kuras ir ap mani, un tā patiesā Pasaules vēsture ir mans Atmodas avots. Mana Centrālā Komiteja ir te, ap mani, un vienmēr varu viņus sasaukt uz ārkārtas sēdi — Aristotelis, Fihte, Herodots, Hēgelis, Holbahs, Kants, Kjerkegors, Monteskjē, Ruso, Sokrāts, Spinoza, Šellings, Šopenhauers, Špenglers, bet Politbirojs bija pavisam neliels, tas sastāvēja tikai no manām autoritātēm — Nīče, Rainis un Ataturks.

Otrkārt — Atmoda sākās jau arī starptautiski — ar vairāk vai mazāk spontānām protesta demonstrācijām. Starptautiski — ar to es nedomāju plēsoņu demokrātijas valstis Rietumeiropā, bet PSRS. Pirmā sacelšanās pret režīmu bija Jakutskā un to vadīja arī viens Pedagoģiskā institūta ģeogrāfijas pasniedzējs, kurš arī bija aizstāvējies Hercena institūtā Ļeņingradā. Tā tika pasniegta kā nacionālistisks huligānisks izlēciens pret russkijiem, jo jakuti gribēja slidot tajā pašā slidotavā, kur tikai russkijiem bija ļauts. Pēc tam sekoja Alma-ata, tad jau nedaudz vēlāk – Azerbaidžāna un Sakartvelo (Gruzija).

Treškārt — Atmoda sākās ar nelegālo-pretpadomju literatūru. Gunārs Astra izdalīja slepenās grāmatas un dažādas kserokopijas Jānim Vēverim, Jānis tālāk Jurim Goldem, un tad tās nonāca pie manis. Man parasti bija dota viena nakts katrai grāmatai vai rakstam. Viena nakts, un no rīta jau uz Univesitātes kāpnēm man iedotie materiāli bija jāatdod atpakaļ. Dzordža Orvela grāmatu “1984” es izlasīju 1984. gadā, un tā bija fantastiska sajūta, ka to, ko mēs zinām un izjūtam, dzīvojot padomju nometnē, kāds ir uzlicis uz papīra. Ar Andreju Aldanu-Semjonovu es biju jau ticies 1974.gadā, viņš uz mani atstāja lielu iespaidu gan personīgi, gan ar savu darbu “Bareljefs klintī”.

Centos sadabūt visu informāciju par Zbigņevu Bujaku un Solidarnošt Polijā. Kad jau vēlākos gados sanāca tikties ar Viktoru Bukovski personīgi, mēs sapratāmies no pirmā acumirkļa, un mēs vēl aizvien uzturas kontaktus. Jau vēlākā laikā, tieši tāpat, no pirmā acumirkļa, sapratos ar Zbigņevu Bžežinski un senatoru Ričardu Lugaru, kuri bija lieli antikomunisti un mūsu neatkarības atbalstītāji.

Ceturtkārt – legālā literatūra – Biezie žurnāli. Es biju parakstījies uz visiem, kuros vien virmoja citādi domājošo plūsmas vai ziņas, man viņu ir vairāki kubikmetri: Oktjabr, Znamja, Junostj, Moskva, Novij Mir. Tas nenozīmē, ka katrs žurnāls bija pilns ar disidentiskiem rakstiem, nē taču, bet ik pa brīdim kādā no tiem uzpeldēja kaut kas pretvalstisks. Otrās šķiras žurnāli, kurus arī biju abonējis, bija tādi, kuros reti, bet dažreiz tomēr arī parādījās kaut kas disidentisks: Ņeva, Družba narodov, Naukovedeņije, Filosofija, Filosofskije nauki un laikraksts Literaturnaja gazeta. Bet pats galvenais no visiem-visiem nosauktajiem bija žurnāls Oktjabr. Šie žurnāli arī bija galvenais Atmodas avots un uzdrīkstēšanās avangards PSRS, kuri aizvien vairāk paplašināja atļautības robežu.

Daudzi droši vien pie Atmodas sākumiem minēs VAK un Helsinki 86. Jā, VAK (Vides Aizsardzības klubs) organizēja daudzus Atmodas iesākuma pasākumus, slava un gods viņiem. Domāju, ka tieši VAK ar savām plašajām demonstrācijām pret Metro, Lielupes piesārņošanu un daudzām citām akcijām iesāka plašo Atmodas procesu Latvijā. Bet, runājot par Helsinkiešiem — viņi bija interesants fenomens. Drošsirdīgi uzpeldēja un pazuda. Laiks pēc tam pierādīja un parādīja, ka neviens no viņiem tālāk nepiedalījās Atmodas darbā un neviens man nepalīdzēja cīņā ar komunistiem un čekistiem.

Toreiz es biju neizpratnē, bet vēlāk sapratu, kas par lietu. Helsinkiešiem bija ļoti labi pirmie dokumenti, nezinu, kurš tos bija rakstījis. Tos es ļoti augsti novērtēju un popularizēju, bet, kad vajadzēja sākt kopīgi strādāt, kad vajadzēja reāli kaut ko darīt, kad vajadzēja programmu izstrādāt, dokumentus rakstīt, tad visi bija pazuduši. Man radās pārliecība, ka tos pirmos dokumentus kāds cits ir viņu vārdā izstrādājis, jo starp viņiem es neredzēju nevienu, kurš varētu spēt tādus, tik drosmīgus dokumentus uzrakstīt. Viena daļa no viņiem bija Vācijā, no tiem vispār nebija nekāda atbalsta. Man liekas, ka viņi vēl tagad visi nav atgriezušies atpakaļ no Vācijas un citām zemēm. Vidiņš vispār bija Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts, kurš cīnījās par atjaunošanu Komunistu partijā, jo esot netaisni izslēgts no komunistu rindām.

Rīgas helsinkiešu vadītājs Juris Ziemelis ir ziķerzellis, kuram esot bijis jāmaina kurss — tā viņš nodēvēja piekrišanu sadarboties ar VDK. Helsinkietis Jānis Čakstiņš jau mani brīdināja, ka starp viņiem – helsinkiešiem, esot VDK uzticamības personas, lai es domājot, ko runājot. Vēl viena lieta — čeka tur izraisīja šķelšanos, un helsinkieši sašķēlās, viens par otru liedami samazgas — par prieku VDK un LKP CK. LNNK radās ātrāk par LTF un sākotnēji viņi bija liels virzošs spēks, bet diemžēl tur valdē čekisti bija pārsvarā (to man apstiprināja viens no valdes locekļiem).

Turpinājums sekos
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Māris Gailis
Латвия

Māris Gailis

Предприниматель

Dažas pārdomas par filmu '4. maija republika'

Beigās to autoriem veiksme uzsmaidīs

Valdis Šteins
Латвия

Валдис Штейнс

Председатель правления НФЛ

LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 3

Latvijas Tautas Fronte organizatora un dibinātāja pārdomas

Valdis Šteins
Латвия

Валдис Штейнс

Председатель правления НФЛ

LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 2

Latvijas Tautas Fronte organizatora un dibinātāja pārdomas

Dainis Lemešonoks
Латвия

Дайнис Лемешонок

Бомж от журналистики

Cik daudz tautas vajadzīgs valstij?

Mums nav tautvaldība, bet ir "valdībtauta"

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.