Tiešā runa
27.12.2013
Kādēļ komunisms nav pielīdzināms nacismam
Skaidro Eiropas Parlamenta viceprezidents

-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Sergejs Vasiļjevs,
Дарья Юрьевна,
Борис Марцинкевич,
Михаил Герчик,
Vadims Gilis,
Лилия Орлова,
Aleksandrs Giļmans,
Монтер Мечников,
Viesturs Āboliņš,
доктор хаус,
Ilja Kozirevs,
Heinrich Smirnow,
Геннадий Прoтaсевич,
Aleks Kosh,
Striganov Mikhail,
Сергей Прищепов,
Mirsky Greg,
Vadim Sushin,
Александр Кузьмин,
Евгений Лурье,
Ed Dantes,
Борис Бахов,
Игорь Буш,
Aleksandrs Ļitevskis,
Марк Козыренко,
Johans Ko,
Дмитрий Моргунов,
Viktors Matjušenoks,
Vladimir Timofejev,
Марина Феттер,
Ludmila Gulbe,
Лаокоонт .,
Сергей Кузьмин,
Ольга Шапаровская,
Антон Бутницкий,
arvid miezis,
Alexander Rudenko,
Товарищ Петерс,
Marija Iltiņa,
Dieu Donna,
Леонид Радченко,
Александр Харьковский,
Tatjana Gerasimova,
Oļegs Ozernovs ,
Vitya Hruszenko,
Sergejs Ļisejenko,
Ольга Каткова,
Сергей Леонидов,
Андрей Жингель,
Владимир Иванов,
Mister Twister,
Константин Соловьёв,
Александр Сергеевич,
Сергей Радченко,
Барамунда Русалович Водорослянский
Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka: Piedāvāju lasītāju uzmanībai Eiroparlamenta viceprezidenta Migela Anhela Martinesa Martinesa uzstāšanos manis nupat rīkotajā konferencē Eiropas Parlamentā, kas veltīta ES Austrumu partnerībai. Šī runa, kuru sniedza viens no Eiropas sociāldemokrātu izcilākajiem pārstāvjiem, piesaistīja uzmanību ar savu viedumu un skaidrību. Tā kalpo kā draudzīgas un progresīvas attieksmes piemērs Eiropas sadarbības kontekstā. Mēs nolēmām šo Latvijas Triju Zvaigžņu Ordeņa kavaliera Martinesa kunga uzstāšanos pārtulkot un publicēt Latvijā. Viceprezidents runā par Eiropu, Baltiju un Krieviju, par mūsu pagātni un nākotni...
Eiropas Parlamenta viceprezidents Migels Anhels Martiness Martiness:
Cienījamie konferences dalībnieki!
Es vēršos pie jums ne tikai kā Eiropas Paramenta viceprezidents, bet arī kā Eiropas vēstures nama izveides projekta viceprezidents. Šis nams tiks atklāts nākošgad, Pirmā pasaules kara sākuma 100. gadadienā. Muzeja ēka atrodas parkā blakus Eiropas Parlamenta ēkai. Tas ir aizraujošs, tomēr arī ļoti pretrunīgs projekts. Visbeidzot vēršos pie jums kā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta universitātes Goda doktors.
Daži no mums – tie, kuri sevi uzskata par marksistiem, — spēj labāk cits citu saprast. Mēs zinām, ka katra vēstures nodaļa sevī nes iepriekšējās nodaļas nospiedumu, kā arī satur norādes par to, kas gaidāms nākošajā nodaļā. Šobrīd mēs atrodamies tajā vēstures lappusē, kura ietver aukstā kara laika nospiedumu. Tomēr tā satur arī dažus nākošās nodaļas elementus – nodaļas, kas tiks veltīta globalizācijai, kuras gaitā 8-12 globālie spēlētāji uzņemsies atbildību par miera nodrošināšanu un sociālā progresa virzīšanu visā pasaulē.
Pārejot pie nākošās nodaļas, daudziem no mums savā apziņā ir jāiznīcina aukstā kara laika paliekas. Manuprāt, Aukstā kara paliekas mazāk traucē ASV iedzīvotājiem nekā cilvēkiem Eiropā.
Sakot vārdu „Eiropa”, es ar to domāju Eiropas Savienību un Krieviju, kā arī valstis, kuras atrodas starp tām.
Daži no globālajiem spēlētājiem, kuri nākošajā nodaļā uzies uz pasaules vēstures skatuves, jau šobrīd aktīvi piedalās globālajā scenārijā. Tie ir ASV, Ķīna, Krievija un Japāna. Daži dalībnieki iet šajā virzienā. Citi vēl nav sasnieguši tādu attīstības līmeni, kas tiem dotu iespēju dalīt atbildību par pasaules likteņiem. Tas, droši vien, attiecas uz Indiju, Brazīliju, Dienvidāfriku.
Eiropas Savienība nākotnē varētu kļūt par vēl vienu globālo spēlētāju. Tomēr pagaidām mēs vēl neatrodamies uz pasaules skatuves. Eiropas Savienība – un jo īpaši mēs, Eiropas Parlaments, – šobrīd esam izaicinājuma priekšā: kā virzīt attīstības procesu tā, lai patiešām kļūtu par globālu spēlētāju ar visām pilnvarām iejaukties pasaules scenārijā tādā pašā atbildības līmenī, kuru ASV, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis varētu sasniegt jau tuvākajā nākotnē.
Tieši šādi es saprotu jautājumu, kuru jūs apspriežat šajā sanāksmē. Tajā ir interesants gan dalībnieku sastāvs un līmenis, gan piedāvātā problēma: vai Austrumu partnerība ir solis uz Eiropas apvienošanos vai tās sadalīšanos?
Mana atbilde ir: tas ir atkarīgs no ES, no Krievijas, no tām valstīm, kuras ir Austrumu partnerības dalībnieces. Un vēl vairāk tas ir atkarīgs no mūsu spējas iznīdēt aukstā kara paliekas.
Man šķiet acīmredzams tas, ka ES, jo sevišķi Eiropas Parlamentā, krietna daļa politiķu ir tie, kurus mēs saucam par „labējiem spēkiem”. Daudz mazāk mani satrauc tie, kurus sauc par „galēji labējiem”. Vairāk mani uztrauc tie, kurus sauc par „demokrātiski labējiem” vai „civilizēti labējiem”. Jo galēji labējie jau sākotnēji ir neadekvāti politiskās atbildības ziņā. Savukārt labēji centriskie vai mēreni labējie ir nozīmīgs politiskais spēks. Iespējams, visietekmīgākais Eiropas Parlamentā. Un šis spēks praktiski pārstāv tās pašas intereses, kurās darbojas arī gandrīz visi lielie masu mediju nozares monopolisti. Tieši viņi ir tie, kas bieži nosaka attieksmi pret problēmām un to risināšanas veidiem. Tām problēmām, par kurām mēs šeit runājam. Un tieši šie spēki atrodas nepārejošas apsēstības stāvoklī, nepārtraukti uzspiežot mums nodaļu par auksto karu. Viņi joprojām uztver Krieviju kā ienaidnieku, kas, manuprāt, ir kaut kas neracionāls un pat paradoksāls.
Mēs uzskatām, ka būt eiropiešiem nozīmē būt racionāliem. Nav nekā neracionālāka par šo neuzticēšanos Krievijai. Kāds drauds var būt Krievija? Drauds kam? Taču vēl neracionālāk un paradoksālāk ir tas, ka šie konservatīvie spēki, kas pastāvīgi attīsta naidīgumu pret Krieviju, identificē Krieviju ar komunismu. Tai pat laikā, iespējams, nepastāv superkapitālistiskākas sistēmas par to, kas ir uzbūvēta mūsdienu Krievijā. Ir grūti saprast, kā var salīdzināt mūsdienu Krievijas Federāciju ar agrāko padomju sistēmu. Eiropas Parlamentā ir grupa, kuru pamatā veido mūsu kolēģi no Baltijas, kā arī tās sastāvā ietilpst daži ungāri un poļi. Tomēr visagresīvākie no šīs grupas ir Baltijas valstu pārstāvji. Mums ir grūti oponēt viņu pastāvīgajai pretošanās nostājai.
Rezultātā mēs nekustamies. Mēs atrodamies nepārtrauktā savstarpējas cīņas stāvoklī. Viņi pastāvīgi uzspiež vēstures interpretāciju caur komunisma pielīdzināšanu nacismam un apgalvo, ka tie ir paralēli un vienādi. Tā ir dramatiska realitātes falsifikācija. Viņi visu novienkāršo, apgalvojot, ka komunisms – tā ir cēla ideja, kas bieži vien tika īstenota nepienācīgā veidā ar sagrozītiem rezultātiem, savukārt nacisms – tā ir nepareiza ideja, kas vienmēr tika konsekventi realizēta ar nepareiziem rezultātiem.
Patiesība ir tāda, ka daudzos gadījumos gan staļinisms, gan nacisms varēja novest pie nepareiza iznākuma. Tomēr mēs nevaram likt vienādības zīmi. Es vienmēr uzsveru: saskatiet atšķirību! Ir tūkstošiem komunistu, kas nekad nav paveikuši neko nosodāmu. Es pazinu komunistus, kas atdeva savas dzīvības par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu. Un es nekad neesmu dzirdējis ne par vienu nacistu, kas atdotu savu dzīvību par sociālo progresu, par solidaritāti vai par jebkuru citu cēlu ideju. Tas ir tas, kas mums nepārtraukti jaatklāj savos iebildumos.
Tāpat arī ir jāsaprot, ka tie, kas ir mūsu pretinieki šajā strīdā, pārsvarā ir cilvēki, kas ir bijuši komunistisko partiju līderi savās valstīs. Un es neesmu pārliecināts par to, vai tas ir viņu psiholoģiskais paņēmiens, lai panāktu piedošanu, vai arī vienkārši tīrs oportūnisms. Mums – tiem, kas nevienam neko nav parādā, – šis strīds ir nepatīkams, tomēr mēs esam spiesti viņus izaicināt un teikt: par ko jūs runājat? Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsurē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?
Iedomājieties, cik grūti ir dzīvot ar tādu iekšēju spriedzi un pastāvīgā pretcīņā. Tādēļ mēs arī nesperam nevienu soli uz priekšu.
Es atkārtoju: problēma ir Aukstajā karā, kurš turpinās Eiropā, turklāt, abās Eiropas daļās. Ir acīmredzams, ka mēs slikti izprotam pašreizējo Krievijas vadību. Kāda ir tās attieksme pret ES? Tā arī uztver ES kā ienaidnieku, kā draudu! Tas noved pie tā, ka vienas bailes rada citas bailes, un sarežģī uzdevumu tiem, kas vēlas tādā vai citādā veidā panākt progresu.
Ko es varu šajā kontekstā teikt par tām valstīm, kuras ir iesaistītas ES Austrumu partnerībā? Pirmais, kas mums būtu jādara no ES puses, ir jāizrāda vairāk cieņas saviem partneriem. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai pašām izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas būt ES dalībvalstis. Vēsturiski, ģeogrāfiski, politiski tām ir izvēles tiesības. Tāda valsts kā Moldova – tai ir tiesības. Ukrainai ir tiesības. Tām ir tiesības būt ES, ja tās pašas to vēlas. Arī Norvēģijai un Šveicei ir tādas tiesības. Un tās ir brīvi izdarījušas savu izvēli – nepievienoties ES.
Vienīgie, kas var pieņemt lēmumu par to, vai Ukraina, Moldova un Armēnija iesniegs dalības pieteikumu, ir šo valstu iedzīvotāji. Es uzskatu, ka nav pieļaujams tas, ka kāds cits pieņem šo lēmumu viņu vietā. Man ir nepieņemami tas, ja kāds no Krievijas teiks: „Mēs nepieļausim, ka Ukraina vai Armēnija iesniedz dalības pieteikumu.” Jo tā nav Krievijas kompetences joma.
Problēma ir arī tā, ka Eiropas Parlamenta pieeja ir nepareiza. Mēs izturamies pret šīm valstīm kā pasniedzēji-mentori. Eiropiešiem piemīt tendence mācīt, kas un kā jums jādara. Mēs šobrīd runājam par Ukrainu un Armēniju. Es saviem šejienes draugiem skaidroju: Armēnijas pilsoņi var brīvi doties uz Krieviju bez vīzas. Taču, lai aizbrauktu uz jebkuru ES valsti, ir nepieciešami divi mēneši, lai saņemtu vīzu. Ja mēs salīdzinām stipendiju skaitu, ko saņem armēņu jaunieši studijām Krievijā, un to stipendiju skaitu, kuras nodrošina ES, tad pirmais skaitlis ir 10 reizes lielāks par otro. Es saprotu, ka armēņiem jau ir apnikuši eiropieši, kas brauc pie viņiem un tēlo tiesnešus. Tā ir pieeja, kas būtu jāaizvieto ar cieņu.
Esmu pārliecināts, ka debatēs ar Krieviju mums skaidri jānorāda, ka mēs sagaidām no tās neiejaukšanos šo valstu brīvas gribas paušanā. Tas, ko mums nevajadzētu darīt, ir pasludināt, ka, ja tās turpinās sarunas par iestāšanos, tad tās ir labas, savukārt, ja neturpinās, tad tās ir nejaukas un krievi izdara uz tām spiedienu. Šādā pieejā, manuprāt, izpaužas cieņas trūkums.
Un nobeigumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Krievija kā globāls spēlētājs un ES kā otrs nozīmīgs spēlētājs attīstītu ciešu sadarbību. Mums ir jāpasaka Krievijai un mums ir jāpasaka Austrumu partnerības valstīm, ka jebkurā gadījumā šo valstu loma var būt ļoti svarīga tiltu radīšanā starp Krieviju un ES.Jo šie ļaudis zina vislabāk, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Jo mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pazīst Krieviju kā paši savas identitātes daļu.
Tas ir izaicinājums. Un tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: kā jūs vērtējat savu nozīmi Eiropas Savienībā? Vai jūs uzskatāt, ka esat vērtīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par kaut ko līdzīgu cietoksnim, būt par pastāvīgu provokatoru attiecībā uz šo ļoti lielo, ļoti svarīgo un ļoti nepieciešamo kaimiņu? Vai arī jūs būtu vērtīgāki tad, ja pielietotu savas zināšanas un savu specifiku tam, lai padarītu šos kontaktus efektīvākus, vieglākus un noderīgākus cilvēkiem Krievijā un ES?
Kas, jūsuprāt, padarītu jūs vērtīgākus un nozīmīgākus? Pastāvīga provokāciju un konfrontācijas avota statuss? Vai jūs uzskatāt, ka jūsu vērtība ir tajā, ka esat pastāvīgi ES un tās dalībnieku kairinātāji? Labāk padomājiet par to, kāda varētu būt jūsu loma. Es saprotu, ka jūsu pašreizējā loma ir daudz vienkāršāka.
Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei: „Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli ieguldīt tilta radīšanā. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi vai nevēlaties.”
Kad Spānija pievienojās Eiropas kopienai, mēs sev līdzi atvedām Latīņameriku, kuras līdz šim vispār nebija ES dienas kārtībā. Mēs pateicām: lūk, ir Latīņamerika, un mēs esam tie, kas spēj radīt tiltu uz šo lielo kontinentu visos līmeņos – ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā. Tas padarīja mūs ļoti vērtīgus Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā mēs būtu nepamanāmi piecpadsmit dalībvalstu vidū. Es esmu pilnīgi pārliecināts par šo loģiku. Es vienmēr esmu to uzsvēris sarunās ar Tatjanu Ždanoku. Tas ir sarežģīti – atbilst 21. gadsimta mērauklai. Tomēr gadsimta izaicinājumi uzliek mums pienākumus.
Eiropas Parlamenta viceprezidents Migels Anhels Martiness Martiness:
Cienījamie konferences dalībnieki!
Es vēršos pie jums ne tikai kā Eiropas Paramenta viceprezidents, bet arī kā Eiropas vēstures nama izveides projekta viceprezidents. Šis nams tiks atklāts nākošgad, Pirmā pasaules kara sākuma 100. gadadienā. Muzeja ēka atrodas parkā blakus Eiropas Parlamenta ēkai. Tas ir aizraujošs, tomēr arī ļoti pretrunīgs projekts. Visbeidzot vēršos pie jums kā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta universitātes Goda doktors.
Daži no mums – tie, kuri sevi uzskata par marksistiem, — spēj labāk cits citu saprast. Mēs zinām, ka katra vēstures nodaļa sevī nes iepriekšējās nodaļas nospiedumu, kā arī satur norādes par to, kas gaidāms nākošajā nodaļā. Šobrīd mēs atrodamies tajā vēstures lappusē, kura ietver aukstā kara laika nospiedumu. Tomēr tā satur arī dažus nākošās nodaļas elementus – nodaļas, kas tiks veltīta globalizācijai, kuras gaitā 8-12 globālie spēlētāji uzņemsies atbildību par miera nodrošināšanu un sociālā progresa virzīšanu visā pasaulē.
Pārejot pie nākošās nodaļas, daudziem no mums savā apziņā ir jāiznīcina aukstā kara laika paliekas. Manuprāt, Aukstā kara paliekas mazāk traucē ASV iedzīvotājiem nekā cilvēkiem Eiropā.
Sakot vārdu „Eiropa”, es ar to domāju Eiropas Savienību un Krieviju, kā arī valstis, kuras atrodas starp tām.
Daži no globālajiem spēlētājiem, kuri nākošajā nodaļā uzies uz pasaules vēstures skatuves, jau šobrīd aktīvi piedalās globālajā scenārijā. Tie ir ASV, Ķīna, Krievija un Japāna. Daži dalībnieki iet šajā virzienā. Citi vēl nav sasnieguši tādu attīstības līmeni, kas tiem dotu iespēju dalīt atbildību par pasaules likteņiem. Tas, droši vien, attiecas uz Indiju, Brazīliju, Dienvidāfriku.
Eiropas Savienība nākotnē varētu kļūt par vēl vienu globālo spēlētāju. Tomēr pagaidām mēs vēl neatrodamies uz pasaules skatuves. Eiropas Savienība – un jo īpaši mēs, Eiropas Parlaments, – šobrīd esam izaicinājuma priekšā: kā virzīt attīstības procesu tā, lai patiešām kļūtu par globālu spēlētāju ar visām pilnvarām iejaukties pasaules scenārijā tādā pašā atbildības līmenī, kuru ASV, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis varētu sasniegt jau tuvākajā nākotnē.
Tieši šādi es saprotu jautājumu, kuru jūs apspriežat šajā sanāksmē. Tajā ir interesants gan dalībnieku sastāvs un līmenis, gan piedāvātā problēma: vai Austrumu partnerība ir solis uz Eiropas apvienošanos vai tās sadalīšanos?
Mana atbilde ir: tas ir atkarīgs no ES, no Krievijas, no tām valstīm, kuras ir Austrumu partnerības dalībnieces. Un vēl vairāk tas ir atkarīgs no mūsu spējas iznīdēt aukstā kara paliekas.
Man šķiet acīmredzams tas, ka ES, jo sevišķi Eiropas Parlamentā, krietna daļa politiķu ir tie, kurus mēs saucam par „labējiem spēkiem”. Daudz mazāk mani satrauc tie, kurus sauc par „galēji labējiem”. Vairāk mani uztrauc tie, kurus sauc par „demokrātiski labējiem” vai „civilizēti labējiem”. Jo galēji labējie jau sākotnēji ir neadekvāti politiskās atbildības ziņā. Savukārt labēji centriskie vai mēreni labējie ir nozīmīgs politiskais spēks. Iespējams, visietekmīgākais Eiropas Parlamentā. Un šis spēks praktiski pārstāv tās pašas intereses, kurās darbojas arī gandrīz visi lielie masu mediju nozares monopolisti. Tieši viņi ir tie, kas bieži nosaka attieksmi pret problēmām un to risināšanas veidiem. Tām problēmām, par kurām mēs šeit runājam. Un tieši šie spēki atrodas nepārejošas apsēstības stāvoklī, nepārtraukti uzspiežot mums nodaļu par auksto karu. Viņi joprojām uztver Krieviju kā ienaidnieku, kas, manuprāt, ir kaut kas neracionāls un pat paradoksāls.
Mēs uzskatām, ka būt eiropiešiem nozīmē būt racionāliem. Nav nekā neracionālāka par šo neuzticēšanos Krievijai. Kāds drauds var būt Krievija? Drauds kam? Taču vēl neracionālāk un paradoksālāk ir tas, ka šie konservatīvie spēki, kas pastāvīgi attīsta naidīgumu pret Krieviju, identificē Krieviju ar komunismu. Tai pat laikā, iespējams, nepastāv superkapitālistiskākas sistēmas par to, kas ir uzbūvēta mūsdienu Krievijā. Ir grūti saprast, kā var salīdzināt mūsdienu Krievijas Federāciju ar agrāko padomju sistēmu. Eiropas Parlamentā ir grupa, kuru pamatā veido mūsu kolēģi no Baltijas, kā arī tās sastāvā ietilpst daži ungāri un poļi. Tomēr visagresīvākie no šīs grupas ir Baltijas valstu pārstāvji. Mums ir grūti oponēt viņu pastāvīgajai pretošanās nostājai.
Rezultātā mēs nekustamies. Mēs atrodamies nepārtrauktā savstarpējas cīņas stāvoklī. Viņi pastāvīgi uzspiež vēstures interpretāciju caur komunisma pielīdzināšanu nacismam un apgalvo, ka tie ir paralēli un vienādi. Tā ir dramatiska realitātes falsifikācija. Viņi visu novienkāršo, apgalvojot, ka komunisms – tā ir cēla ideja, kas bieži vien tika īstenota nepienācīgā veidā ar sagrozītiem rezultātiem, savukārt nacisms – tā ir nepareiza ideja, kas vienmēr tika konsekventi realizēta ar nepareiziem rezultātiem.
Patiesība ir tāda, ka daudzos gadījumos gan staļinisms, gan nacisms varēja novest pie nepareiza iznākuma. Tomēr mēs nevaram likt vienādības zīmi. Es vienmēr uzsveru: saskatiet atšķirību! Ir tūkstošiem komunistu, kas nekad nav paveikuši neko nosodāmu. Es pazinu komunistus, kas atdeva savas dzīvības par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu. Un es nekad neesmu dzirdējis ne par vienu nacistu, kas atdotu savu dzīvību par sociālo progresu, par solidaritāti vai par jebkuru citu cēlu ideju. Tas ir tas, kas mums nepārtraukti jaatklāj savos iebildumos.
Tāpat arī ir jāsaprot, ka tie, kas ir mūsu pretinieki šajā strīdā, pārsvarā ir cilvēki, kas ir bijuši komunistisko partiju līderi savās valstīs. Un es neesmu pārliecināts par to, vai tas ir viņu psiholoģiskais paņēmiens, lai panāktu piedošanu, vai arī vienkārši tīrs oportūnisms. Mums – tiem, kas nevienam neko nav parādā, – šis strīds ir nepatīkams, tomēr mēs esam spiesti viņus izaicināt un teikt: par ko jūs runājat? Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsurē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?
Iedomājieties, cik grūti ir dzīvot ar tādu iekšēju spriedzi un pastāvīgā pretcīņā. Tādēļ mēs arī nesperam nevienu soli uz priekšu.
Es atkārtoju: problēma ir Aukstajā karā, kurš turpinās Eiropā, turklāt, abās Eiropas daļās. Ir acīmredzams, ka mēs slikti izprotam pašreizējo Krievijas vadību. Kāda ir tās attieksme pret ES? Tā arī uztver ES kā ienaidnieku, kā draudu! Tas noved pie tā, ka vienas bailes rada citas bailes, un sarežģī uzdevumu tiem, kas vēlas tādā vai citādā veidā panākt progresu.
Ko es varu šajā kontekstā teikt par tām valstīm, kuras ir iesaistītas ES Austrumu partnerībā? Pirmais, kas mums būtu jādara no ES puses, ir jāizrāda vairāk cieņas saviem partneriem. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai pašām izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas būt ES dalībvalstis. Vēsturiski, ģeogrāfiski, politiski tām ir izvēles tiesības. Tāda valsts kā Moldova – tai ir tiesības. Ukrainai ir tiesības. Tām ir tiesības būt ES, ja tās pašas to vēlas. Arī Norvēģijai un Šveicei ir tādas tiesības. Un tās ir brīvi izdarījušas savu izvēli – nepievienoties ES.
Vienīgie, kas var pieņemt lēmumu par to, vai Ukraina, Moldova un Armēnija iesniegs dalības pieteikumu, ir šo valstu iedzīvotāji. Es uzskatu, ka nav pieļaujams tas, ka kāds cits pieņem šo lēmumu viņu vietā. Man ir nepieņemami tas, ja kāds no Krievijas teiks: „Mēs nepieļausim, ka Ukraina vai Armēnija iesniedz dalības pieteikumu.” Jo tā nav Krievijas kompetences joma.
Problēma ir arī tā, ka Eiropas Parlamenta pieeja ir nepareiza. Mēs izturamies pret šīm valstīm kā pasniedzēji-mentori. Eiropiešiem piemīt tendence mācīt, kas un kā jums jādara. Mēs šobrīd runājam par Ukrainu un Armēniju. Es saviem šejienes draugiem skaidroju: Armēnijas pilsoņi var brīvi doties uz Krieviju bez vīzas. Taču, lai aizbrauktu uz jebkuru ES valsti, ir nepieciešami divi mēneši, lai saņemtu vīzu. Ja mēs salīdzinām stipendiju skaitu, ko saņem armēņu jaunieši studijām Krievijā, un to stipendiju skaitu, kuras nodrošina ES, tad pirmais skaitlis ir 10 reizes lielāks par otro. Es saprotu, ka armēņiem jau ir apnikuši eiropieši, kas brauc pie viņiem un tēlo tiesnešus. Tā ir pieeja, kas būtu jāaizvieto ar cieņu.
Esmu pārliecināts, ka debatēs ar Krieviju mums skaidri jānorāda, ka mēs sagaidām no tās neiejaukšanos šo valstu brīvas gribas paušanā. Tas, ko mums nevajadzētu darīt, ir pasludināt, ka, ja tās turpinās sarunas par iestāšanos, tad tās ir labas, savukārt, ja neturpinās, tad tās ir nejaukas un krievi izdara uz tām spiedienu. Šādā pieejā, manuprāt, izpaužas cieņas trūkums.
Un nobeigumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Krievija kā globāls spēlētājs un ES kā otrs nozīmīgs spēlētājs attīstītu ciešu sadarbību. Mums ir jāpasaka Krievijai un mums ir jāpasaka Austrumu partnerības valstīm, ka jebkurā gadījumā šo valstu loma var būt ļoti svarīga tiltu radīšanā starp Krieviju un ES.Jo šie ļaudis zina vislabāk, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Jo mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pazīst Krieviju kā paši savas identitātes daļu.
Tas ir izaicinājums. Un tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: kā jūs vērtējat savu nozīmi Eiropas Savienībā? Vai jūs uzskatāt, ka esat vērtīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par kaut ko līdzīgu cietoksnim, būt par pastāvīgu provokatoru attiecībā uz šo ļoti lielo, ļoti svarīgo un ļoti nepieciešamo kaimiņu? Vai arī jūs būtu vērtīgāki tad, ja pielietotu savas zināšanas un savu specifiku tam, lai padarītu šos kontaktus efektīvākus, vieglākus un noderīgākus cilvēkiem Krievijā un ES?
Kas, jūsuprāt, padarītu jūs vērtīgākus un nozīmīgākus? Pastāvīga provokāciju un konfrontācijas avota statuss? Vai jūs uzskatāt, ka jūsu vērtība ir tajā, ka esat pastāvīgi ES un tās dalībnieku kairinātāji? Labāk padomājiet par to, kāda varētu būt jūsu loma. Es saprotu, ka jūsu pašreizējā loma ir daudz vienkāršāka.
Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei: „Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli ieguldīt tilta radīšanā. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi vai nevēlaties.”
Kad Spānija pievienojās Eiropas kopienai, mēs sev līdzi atvedām Latīņameriku, kuras līdz šim vispār nebija ES dienas kārtībā. Mēs pateicām: lūk, ir Latīņamerika, un mēs esam tie, kas spēj radīt tiltu uz šo lielo kontinentu visos līmeņos – ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā. Tas padarīja mūs ļoti vērtīgus Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā mēs būtu nepamanāmi piecpadsmit dalībvalstu vidū. Es esmu pilnīgi pārliecināts par šo loģiku. Es vienmēr esmu to uzsvēris sarunās ar Tatjanu Ždanoku. Tas ir sarežģīti – atbilst 21. gadsimta mērauklai. Tomēr gadsimta izaicinājumi uzliek mums pienākumus.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai


Татьяна Жданок
Депутат Европарламента
Ko dala rusofobi un rusofili Briselē
Un pie kā tas novedīs


Aleksejs Grigorjevs
Филолог, журналист, командир ордена Трех звезд III степени
Putinu sankcijas neapstādinās
Un arī ar Ukrainas aprīšanu viņa apetīte nerimsies
Neizpildāmie priekšvēlēšanu solījumi
Varat ar tiem iepazīties


Павел Сидоров
Кандидат в Европарламент от партии Suverenitāte
Vairs nebūt Eiropas Savienībā vergiem
Pirms desmit gadiem mēs tikām apkrāpti
Komentāri
№1 Борис Бахов
27.12.2013
06:23
№5 Alexander Rudenko
→ Борис Бахов,
27.12.2013
07:05
№14 Вячеслав Капуста
→ Alexander Rudenko,
27.12.2013
07:58
№78 Дмитрий Моргунов
→ Вячеслав Капуста,
27.12.2013
14:22
№164 Вячеслав Капуста
→ Дмитрий Моргунов,
27.12.2013
20:47
№165 Барамунда Русалович Водорослянский
→ Вячеслав Капуста,
27.12.2013
20:53
№172 Дмитрий Моргунов
→ Вячеслав Капуста,
27.12.2013
21:13
№196 Вячеслав Капуста
→ Дмитрий Моргунов,
27.12.2013
22:11
№55 Борис Бахов
→ Alexander Rudenko,
27.12.2013
12:33
№6 Товарищ Петерс
→ Борис Бахов,
27.12.2013
07:25
№103 доктор хаус
→ Борис Бахов,
27.12.2013
15:47
№433 Viktors Matjušenoks
→ Борис Бахов,
29.12.2013
11:33
№2 Александр Харьковский
27.12.2013
06:35
№7 Товарищ Петерс
→ Александр Харьковский,
27.12.2013
07:31
№8 Alexander Rudenko
→ Товарищ Петерс,
27.12.2013
07:36
№56 Борис Бахов
→ Alexander Rudenko,
27.12.2013
12:43
№453 Vitya Hruszenko
→ Александр Харьковский,
29.12.2013
14:58
№3 uke uke
27.12.2013
06:58
Это вызов.
№4 uke uke
→ uke uke,
27.12.2013
07:03
№73 Viesturs Āboliņš
→ uke uke,
27.12.2013
13:55
№79 uke uke
→ Viesturs Āboliņš,
27.12.2013
14:25
№104 Viesturs Āboliņš
→ uke uke,
27.12.2013
15:48
№140 uke uke
→ Viesturs Āboliņš,
27.12.2013
19:31
№157 Viesturs Āboliņš
→ uke uke,
27.12.2013
20:20
№9 Сергей Радченко
27.12.2013
07:37
№10 Alexander Rudenko
→ Сергей Радченко,
27.12.2013
07:42
№12 Сергей Радченко
→ Alexander Rudenko,
27.12.2013
07:53
№239 Александр Сергеевич
→ Сергей Радченко,
27.12.2013
23:45
№11 Aleksandrs Giļmans
27.12.2013
07:42
№16 Антон Бутницкий
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
08:50
№21 Aleksandrs Giļmans
→ Антон Бутницкий,
27.12.2013
09:18
№22 доктор хаус
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
09:21
№23 Aleksandrs Giļmans
→ доктор хаус,
27.12.2013
09:25
№24 доктор хаус
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
09:32
№42 arvid miezis
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
11:42
№81 Евгений Лурье
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
14:32
№33 Vadims Gilis
→ доктор хаус,
27.12.2013
10:05
№45 Борис Марцинкевич
→ Vadims Gilis,
27.12.2013
11:59
№58 Johans Ko
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
13:19
№80 Aleksandrs Giļmans
→ Johans Ko,
27.12.2013
14:30
№83 доктор хаус
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
14:34
№118 Johans Ko
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
16:49
№132 Барамунда Русалович Водорослянский
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
19:01
№168 Сергей Кузьмин
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
21:00
№128 Heinrich Smirnow
→ Johans Ko,
27.12.2013
18:00
№230 Johans Ko
→ Heinrich Smirnow,
27.12.2013
23:13
№234 Johans Ko
→ Heinrich Smirnow,
27.12.2013
23:36
№344 Vladimir Timofejev
→ Heinrich Smirnow,
28.12.2013
22:19
№131 Александр Кузьмин
→ Johans Ko,
27.12.2013
19:00
№91 Антон Бутницкий
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
15:05
№266 Aleksandrs Giļmans
→ Антон Бутницкий,
28.12.2013
08:39
№304 Антон Бутницкий
→ Aleksandrs Giļmans,
28.12.2013
15:26
№108 Tatjana Gerasimova
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
16:16
№18 доктор хаус
→ Aleksandrs Giļmans,
27.12.2013
08:58
№25 Вячеслав Капуста
→ доктор хаус,
27.12.2013
09:33
№26 доктор хаус
→ Вячеслав Капуста,
27.12.2013
09:37
№36 Геннадий Прoтaсевич
→ доктор хаус,
27.12.2013
10:56
№41 unknown
→ Геннадий Прoтaсевич,
27.12.2013
11:36
№64 доктор хаус
→ Геннадий Прoтaсевич,
27.12.2013
13:33
№38 arvid miezis
→ доктор хаус,
27.12.2013
11:24
№62 доктор хаус
→ arvid miezis,
27.12.2013
13:31
№40 arvid miezis
→ доктор хаус,
27.12.2013
11:35
№46 unknown
→ доктор хаус,
27.12.2013
12:03
№63 доктор хаус
→ unknown ,
27.12.2013
13:32
№71 unknown
→ доктор хаус,
27.12.2013
13:45
№85 доктор хаус
→ unknown ,
27.12.2013
14:35
№96 Антон Бутницкий
→ unknown ,
27.12.2013
15:12
№97 доктор хаус
→ Антон Бутницкий,
27.12.2013
15:15
№102 Борис Марцинкевич
→ Антон Бутницкий,
27.12.2013
15:45
№110 Антон Бутницкий
→ Борис Марцинкевич,
27.12.2013
16:27
№179 доктор хаус
→ Борис Марцинкевич,
27.12.2013
21:19
№121 unknown
→ Антон Бутницкий,
27.12.2013
16:57
№123 unknown
→ Антон Бутницкий,
27.12.2013
16:59
№124 unknown
→ Антон Бутницкий,
27.12.2013
17:02
№127 Антон Бутницкий
→ unknown ,
27.12.2013
17:15
№13 Владимир Иванов
27.12.2013
07:57
— Какая безобразная мысль! — воскликнул генерал. — Какая русская мысль! — воскликнул француз; Я смеялся, мне ужасно хотелось их раззадорить. — А я лучше захочу всю жизнь прокочевать в киргизской палатке, — вскричал я, — чем поклоняться немецкому идолу. — Какому идолу? — вскричал генерал, уже начиная серьезно сердиться. — Немецкому способу накопления богатств. Я здесь недолго, но, однако ж, все-таки, что я здесь успел подметить и проверить, возмущает мою татарскую породу. Ей-богу, не хочу таких добродетелей! Я здесь успел уже вчера обойти верст на десять кругом. Ну, точь-в-точь то же самое, как в нравоучительных немецких книжечках с картинками: есть здесь везде у них в каждом доме свой фатер, ужасно добродетельный и необыкновенно честный. Уж такой честный, что подойти к нему страшно. Терпеть не могу честных люден, к которым подходить страшно. У каждого эдакого фатера есть семья, и по вечерам все они вслух поучительные книги читают. Над домиком шумят вязы и каштаны. Закат солнца, на крыше аист, и всё необыкновенно поэтическое и трогательное... Уж вы не сердитесь, генерал, позвольте мне рассказать потрогательнее. Я сам помню, как мой отец, покойник, тоже под липками, в палисаднике, по вечерам вслух читал мне и матери подобные книжки... Я ведь сам могу судить об этом как следует. Ну, так всякая эдакая здешняя семья в полнейшем рабстве и повиновении у фатера. Все работают, как волы, и все копят деньги, как жиды. Положим, фатер скопил уже столько-то гульденов и рассчитывает на старшего сына, чтобы ему ремесло аль землишку передать; для этого дочери приданого не дают, и она остается в девках. Для этого же младшего сына продают в кабалу аль в солдаты и деньги приобщают к домашнему капиталу. Право, это здесь делается; я расспрашивал. Всё это делается не иначе, как от честности, от усиленной честности, до того, что и младший проданный сын верует, что его не иначе, как от честности, продали, — а уж это идеал, когда сама жертва радуется, что ее на заклание ведут. Что же дальше? Дальше то, что и старшему тоже не легче: есть там у него такая Амальхен, с которою он сердцем соединился, — но жениться нельзя, потому что гульденов еще столько не накоплено. Тоже ждут благонравно и искренно и с улыбкой на заклание идут. У Амальхен уж щеки ввалились, сохнет. Наконец, лет через двадцать, благосостояние умножилось; гульдены честно и добродетельно скоплены. Фатер благословляет сорокалетнего старшего и тридцатипятилетнюю Амальхен, с иссохшей грудью и красным носом... При этом плачет, мораль читает и умирает. Старший превращается сам в добродетельного фатера, и начинается опять та же история. Лет эдак чрез пятьдесят или чрез семьдесят внук первого фатера действительно уже осуществляет значительный капитал и передает своему сыну, тот своему, тот своему, и поколений через пять или шесть выходит сам барон Ротшильд или Гоппе и Комп., или там черт знает кто. Ну-с, как же не величественное зрелище: столетний или двухсотлетний преемственный труд, терпение, ум, честность, характер, твердость, расчет, аист на крыше! Чего же вам еще, ведь уж выше этого нет ничего, и с этой точки они сами начинают весь мир судить и виновных, то есть чуть-чуть на них не похожих, тотчас же казнить. Ну-с, так вот в чем дело: я уж лучше хочу дебоширить по-русски или разживаться на рулетке. Не хочу я быть Гоппе и Комп. чрез пять поколений. Мне деньги нужны для меня самого, а я не считаю всего себя чем-то необходимым и придаточным к капиталу. Я знаю, что я ужасно наврал, но пусть так оно и будет. Таковы мои убеждения.
Федор Михайлович Достоевский Игрок
Игрок
№15 Андрей Жингель
27.12.2013
08:18
Я больше озабочен теми, кого называют «демократическими правыми» или «цивилизованными правыми». Потому что крайне правые являются изначально неадекватными в смысле политической ответственности, а вот правоцентристы или умеренные правые являются важной политической силой.
Вот это да! Как будто в Латвии живёт... Кстати, ещё одно разъяснение, уже постороннего человека, тем истерикам, которые в последнее время завопили о якобы сотрудничестве ЦС в РД и нациков, после принятия нескольких предложений по бюджету выдвинутых последними. Если в стране есть националистически настроенный электорат, то с силами его представляющими надо работать... а вот "друзья" косящие под демократов и есть главная проблема для всех нас.
№17 доктор хаус
→ Андрей Жингель,
27.12.2013
08:56
№27 Сергей Леонидов
→ доктор хаус,
27.12.2013
09:37
№28 доктор хаус
→ Сергей Леонидов,
27.12.2013
09:39
№34 Vadims Gilis
→ доктор хаус,
27.12.2013
10:15
№68 доктор хаус
→ Vadims Gilis,
27.12.2013
13:39
№37 Ilja Kozirevs
→ доктор хаус,
27.12.2013
11:18
№69 доктор хаус
→ Ilja Kozirevs,
27.12.2013
13:40
№44 Oļegs Ozernovs
→ доктор хаус,
27.12.2013
11:58
№66 Александр Кузьмин
→ Oļegs Ozernovs ,
27.12.2013
13:35
№70 доктор хаус
→ Oļegs Ozernovs ,
27.12.2013
13:41
№72 Vadim Sushin
→ доктор хаус,
27.12.2013
13:45
№86 доктор хаус
→ Vadim Sushin,
27.12.2013
14:39
№20 Сергей Прищепов
→ Андрей Жингель,
27.12.2013
09:16
№35 Андрей Жингель
→ Сергей Прищепов,
27.12.2013
10:37
№47 Сергей Прищепов
→ Андрей Жингель,
27.12.2013
12:05
№57 Андрей Жингель
→ Сергей Прищепов,
27.12.2013
13:02
№59 unknown
→ Андрей Жингель,
27.12.2013
13:22
№75 Сергей Прищепов
→ Андрей Жингель,
27.12.2013
13:59
№169 Marija Iltiņa
→ Андрей Жингель,
27.12.2013
21:04
№19 just reader
27.12.2013
09:02
поисковик показал, что про Южную Африку написали, но, оказалось, нас упомянули "до кучи"
но тема интересна, затрагивает различные страны и народы, как они, в большинстве своем, относятся к событиям недавнего прошлого
для многих из нас, выходцев из восточной Европы, признанным авторитетом в этом вопросе является Вацлав Гавел (Václav Havel), если уж не упомянуть (и не до кучи) активистов польской "Солидарности"
Именно Гавел способствовал тому, что в начале нынешнего века:
Европейский день памяти жертв сталинизма и нацизма отмечается 23 августа, в день подписания договора о ненападении между Германией и Советским Союзом, «который разделил Европу на сферы влияния». Провозглашён Европейским парламентом 2 апреля 2009 года путем голосования (533-44 при 33 воздержавшихся)
так что господин Miguel Angel Martínez Martínez (профессиональный fully paid Marxist) представляет взгляды подавляющего меньшинства
The 2008 Prague Declaration on European Conscience and Communism, initiated by the Czech government and signed by figures such as Václav Havel, called for "a common approach regarding crimes of totalitarian regimes, inter alia Communist regimes" and for "reaching an all-European understanding that both the Nazi and Communist totalitarian regimes each to be judged by their own terrible merits to be destructive in their policies of systematically applying extreme forms of terror, suppressing all civic and human liberties, starting aggressive wars and, as an inseparable part of their ideologies, exterminating and deporting whole nations and groups of population; and that as such they should be considered to be the main disasters, which blighted the 20th century."
№39 Aleksandrs Ļitevskis
→ just reader,
27.12.2013
11:26
№49 Вячеслав Капуста
→ Aleksandrs Ļitevskis,
27.12.2013
12:28
№53 Вячеслав Капуста
→ Aleksandrs Ļitevskis,
27.12.2013
12:31
№113 Aleksandrs Ļitevskis
→ Вячеслав Капуста,
27.12.2013
16:34
№109 Дарья Юрьевна
→ Aleksandrs Ļitevskis,
27.12.2013
16:21
№111 Aleksandrs Ļitevskis
→ Дарья Юрьевна,
27.12.2013
16:29
№115 Дарья Юрьевна
→ Aleksandrs Ļitevskis,
27.12.2013
16:39
№130 Борис Марцинкевич
→ Aleksandrs Ļitevskis,
27.12.2013
18:58
№145 Aleksandrs Ļitevskis
→ Борис Марцинкевич,
27.12.2013
19:48
№184 Marija Iltiņa
→ Aleksandrs Ļitevskis,
27.12.2013
21:38
№187 Марк Козыренко
→ Marija Iltiņa,
27.12.2013
21:41
№197 Aleksandrs Ļitevskis
→ Marija Iltiņa,
27.12.2013
22:12
№112 Евгений Лурье
→ Дарья Юрьевна,
27.12.2013
16:34
№116 Дарья Юрьевна
→ Евгений Лурье,
27.12.2013
16:43
№148 Барамунда Русалович Водорослянский
→ Дарья Юрьевна,
27.12.2013
19:56
№43 Sergejs Vasiļjevs
27.12.2013
11:58
№52 Александр Харьковский
→ Sergejs Vasiļjevs,
27.12.2013
12:31
№54 Вячеслав Капуста
→ Александр Харьковский,
27.12.2013
12:33
№195 Vadims Gilis
→ Вячеслав Капуста,
27.12.2013
22:07
№229 Вячеслав Капуста
→ Vadims Gilis,
27.12.2013
23:09
№256 Vadims Gilis
→ Вячеслав Капуста,
28.12.2013
00:43
№61 Александр Кузьмин
27.12.2013
13:25
№454 Vitya Hruszenko
→ Александр Кузьмин,
29.12.2013
15:19
№77 Ed Dantes
27.12.2013
14:17
№185 Marija Iltiņa
→ Ed Dantes,
27.12.2013
21:40
№268 Ed Dantes
→ Marija Iltiņa,
28.12.2013
09:32
№375 Marija Iltiņa
→ Ed Dantes,
28.12.2013
23:30
№376 доктор хаус
→ Ed Dantes,
28.12.2013
23:39
№384 Vladimir Timofejev
→ доктор хаус,
28.12.2013
23:55
№474 доктор хаус
→ Vladimir Timofejev,
29.12.2013
22:47
№459 Ed Dantes
→ доктор хаус,
29.12.2013
17:25
№269 Марк Козыренко
→ Marija Iltiņa,
28.12.2013
09:46
№382 Marija Iltiņa
→ Марк Козыренко,
28.12.2013
23:52
№383 Марк Козыренко
→ Marija Iltiņa,
28.12.2013
23:54
№393 Marija Iltiņa
→ Марк Козыренко,
29.12.2013
00:12
№99 Антон Бутницкий
27.12.2013
15:41
И действительно, странно и иррационально российский правящий класс идентифицировать как коммунистов. На это ведутся только хомячки.
А взрослые дяди занимаются политикой. И "борьба с коммунизмом" один из элементов большой политики. Не станет коммунистов, будет придуман другой жупел.
№141 Александр Сергеевич
27.12.2013
19:34
Да-с! Патриарх европейской социал-демократии раздал "всем сестрам по серьгам". В том числе и мерзавцам, приравнивающим социализм СССР к нацизму.
"Есть тысячи коммунистов, которые никогда не совершали ничего предосудительного. Я знал коммунистов, которые отдавали свои жизни за свободу, демократию и социальный прогресс. И я никогда не слышал ни об одном нацисте, который отдал бы свою жизнь за социальный прогресс, за солидарность или за любую другую благородную идею."
Вряд ли кто-либо сможет оспорить такое простое, на первый взгляд, утверждение.
№177 Marija Iltiņa
27.12.2013
21:18
№181 Sergejs Ļisejenko
→ Marija Iltiņa,
27.12.2013
21:29
№183 Марина Феттер
→ Sergejs Ļisejenko,
27.12.2013
21:36
№188 Sergejs Ļisejenko
→ Марина Феттер,
27.12.2013
21:47
№190 Марина Феттер
→ Sergejs Ļisejenko,
27.12.2013
21:53
№191 Sergejs Ļisejenko
→ Марина Феттер,
27.12.2013
21:55
№327 Heinrich Smirnow
→ Марина Феттер,
28.12.2013
20:01
№248 Marija Iltiņa
→ Sergejs Ļisejenko,
28.12.2013
00:00
№261 Sergejs Ļisejenko
→ Marija Iltiņa,
28.12.2013
01:34
№334 Marija Iltiņa
→ Sergejs Ļisejenko,
28.12.2013
21:47
№388 Vladimir Timofejev
→ Sergejs Ļisejenko,
29.12.2013
00:02
№400 Sergejs Ļisejenko
→ Vladimir Timofejev,
29.12.2013
00:26
№203 Ludmila Gulbe
→ Marija Iltiņa,
27.12.2013
22:20
№209 Ludmila Gulbe
→ Ludmila Gulbe,
27.12.2013
22:28
№257 Marija Iltiņa
→ Ludmila Gulbe,
28.12.2013
00:59
№390 Vladimir Timofejev
→ Marija Iltiņa,
29.12.2013
00:05
№398 Marija Iltiņa
→ Vladimir Timofejev,
29.12.2013
00:25
№410 Vladimir Timofejev
→ Marija Iltiņa,
29.12.2013
00:51
№282 Леонид Радченко
28.12.2013
11:07
Бахову гореть в аду не за то, что приравнивает коммунизм к гитлеризму или ещё чему-либо, и не за то, что придерживается каких бы то ни было убеждений, а за то, что, получив по доверию ресурс – образование и работу на идеологическом фронте – обратил свою деятельность против того, кто ему доверился. Обман доверия – грех, которому НЕ МОЖЕТ БЫТЬ ПРОЩЕНИЯ.
№544 Mirsky Greg
30.12.2013
23:59