Visvarenā Eiropas Savienība

07.05.2014

Pāvels Sidorovs
Латвия

Павел Сидоров

Кандидат в Европарламент от партии Suverenitāte

Vairs nebūt Eiropas Savienībā vergiem

Pirms desmit gadiem mēs tikām apkrāpti

Vairs nebūt Eiropas Savienībā vergiem
  • Diskusijas dalībnieki:

    35
    156
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Mums bija valsts. Mūsu valsts. Tā nebija ne pati spēcīgākā, ne attīstītākā, ne arī progresīvākā. Tai bija savas iekšējās problēmas, un pavisam noteikti — tā nebija ideāla valsts.

Taču tā bija mūsu valsts. Mūsu neatkarīgā un suverēnā Latvija. Mēs dzīvojām brīvā valstī. Mūsu valsts ir nozagta. Mēs esam pārvērsti par piedēkli, kas piegādā saviem saimniekiem darbaspēku par Eiropas Savienību dēvētajā metropolē.

Mēs vairs neko nelemjam savā valstī. Mēs pildām svešas direktīvas un lēmumus. Tagad mēs dzīvojam tikai Eiropas Savienības, nevis paši savā labā. Mēs esam atdevuši varu Eiropas Savienībai. Mēs pildām mums uzspiestās funkcijas: lēta darbaspēka piegāde, tranzīta nodrošināšana uz Austrumiem, ES produkcijas patēriņš un koksnes izciršana.

Eiropas Savienības varas sekas varam salīdzināt ar mēra epidēmiju.

Kad gan vēl Latvijas vēsturē ir notikusi „labprātīga” gandrīz 20% iedzīvotāju deportācija? Katrs trešais darbspējīgais Latvijas iedzīvotājs ir pametis dzimteni uz visiem laikiem vai devies kalpa gaitās uz Eiropas Savienību. Mēs esam pazaudējuši veselu paaudzi. Pašlaik Latvijā paliek tikai katrs desmitais jaunietis.

Savai valdošajai elitei, savām „Tautas partijām” mēs esam ļāvuši pārvērst mūsu valsti par normālai dzīvei nepiemērotu teritoriju. Šīs partijas faktiski realizē Latvijas iedzīvotāju ekonomisko genocīdu, piesedzoties ar skaistiem lozungiem un programmām.

Mēs pastāvīgi dzirdam melus un normālas dzīves solījumus.

Mums stāsta, ka esam dzīvi, tikai pateicoties Eiropas Savienībai. Mums stāsta, ka finanšu plūsma no ES fondiem ir devusi iespēju modernizēt infrastruktūru, būvēt ceļus, savest kārtībā mežus un laukus, attīstīt rūpniecību un zinātni.

Kur tad ir tā infrastruktūra, rūpniecība un zinātne? Kam tagad pieder meži un lauki? Kas tagad braukā pa ceļiem? Nabadzīgie pensionāri?

Mums stāsta, ka tagad mūsu valsts atbilst Māstrihtas kritērijiem un valstī ir izveidojusies fiskālā disciplīna.

Vārdu sakot, ir izveidota efektīva sistēma, kas dod iespēju izspiest no iedzīvotājiem pēdējos viņu rīcībā palikušos eksistences līdzekļus. Partijas mūsu valstī dara visu, ko no Latvijas prasa Eiropas Savienības vadība, taču šīs darbības tikai nes postu Latvijas tautai.

Varam jau minēt ciparus, datus un statistiku. Taču varam arī izdarīt vienkāršāk. Vai vēlaties izprast, cik skumja ir situācija? Vienkārši pajautājiet paši sev: “Vai maniem bērniem ir kādas nākotnes iespējas Latvijā?”

 
Ir vajadzīgas pārmaiņas

Kādas ir iespējas?

Pirmkārt, varam samierināties un piekrist tam, ka tikai Eiropas Savienībai varam pateikties par to, ka esam dzīvi. Atzīt, ka Latvijas tauta nav spējīga uz valstisko neatkarību.

Tādā gadījumā varam nedarīt neko, tikai gaidīt, līdz viss kaut kā nokārtosies pats no sevis. Nevis valstī, bet mūsu pašu dzīvēs. Izdzīvot, cenšoties ar jebkādiem iespējamiem paņēmieniem nopelnīt kaut drusciņ vairāk naudas, un cerēt, ka valsts šo naudu neatņems.

Cerēt, ka pēkšņi viss mainīsies. Ja nu pēkšņi izdodas loterijā laimēt veselu miljonu? Varbūt pat valsti sāks mocīt sirdsapziņa (mjā, iespējas vinnēt loterijā ir lielākas). Bet pagaidām audzināt bērnus un gatavot ceļam uz „Angliju-Īriju-Vāciju”. Sagaidīt, līdz viņi tur laidīs saknes, un beidzot aizbraukt arī pašiem. Apgūt pārsimt vārdus svešā valodā. Pāris gadus pastrādāt „Anglijas-Īrijas-Vācijas” labā, dabūt „sociālos” un aiziet pensijā.

Tad nu beidzot tā būs — „Nauda. Stabilitāte. Drošība.” Labklājība un laime vienā flakonā.

Retumis, apciemojot dzimtenē palikušos, just līdzi viņu eksistencei un atsaukt atmiņā jaunību. Steigšus atgriezties pie bērniem un, grozot pirkstu pie deniņiem, stāstīt par kārtējiem idiotiskajiem gājieniem dzimtenē.

Bet Latvija? Jaunieši aizbrauks un savus bērnus uz Latviju jau nu vairs nevedīs. Vecīši aizies viņsaulē. Iedzīvotāju skaits pakāpeniski saruks līdz 600 — 800 tūkstošiem (tranzīta koridora apkalpošanai un mežu ciršanai vairāk nemaz nevajag). Tad budžeta pietiks visiem, līdz kārtējā ekonomiskā vai politiskā krīze atņems jebkādu jēgu tranzītam un meža izciršanai. Zeme kļūs vēl tukšāka, un šeit ieradīsies citi cilvēki (daba tukšumu nemīl). Tad šeit būs cita valsts, tikai ar mūsu Latviju tai nebūs nekāda sakara. Mūsu Latvija saglabāsies dziesmās un pasakās, ko mūsu mazbērni stāstīs saviem bērniem. Kā vikingu sāgas: sāgas ir, bet vikingu nav...


Ir arī cits ceļš, visvienkāršākais — koloniālais

Nē, es nerunāju par iespēju atgūt „Trinidadi un Tobago” un „Gambiju”, bet gan par iespēju pašiem kļūt par koloniju.

Labi, lai neskanētu tik pazemojoši, — „iekļauties citas valsts sastāvā”. Teiksim, Zviedrijas sastāvā. Lai to panāktu, nekas nav jādara, viss tiks izdarīts mūsu vietā. Galvenais — lai tik būtu vēlme, pamats gan jau radīsies.

Galvenais — skaisti noformēt, sagatavot vēsturisko, ekonomisko un kultūras bāzi savas valsts pārdošanai. Atcerieties, cik skaisti premjerministrs Indulis Emsis runāja par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā — „Mēs esam jauna ceļa sākumā. Droši vien nedaudz gribas nožēlot savu neatkarību, taču tāda ir dzīve — tagad mēs iesim uz priekšu kopā ar 25 citām valstīm...”.

Nu, bet tagad iedomājieties, kā cits premjerministrs (ar sirmiem deniņiem un gudru, saprotošu skatienu) stāsta:

„Mēs esam jauna ceļa sākumā. Droši vien nedaudz gribas nožēlot savu neatkarību, taču tāda ir dzīve, un tagad mēs iesim uz priekšu kopā ar mūsu uzticamo draugu — vareno Zviedrijas valsti. Mēs iniciējam tautas referendumu par Latvijas iekļaušanos Zviedrijas sastāvā. Mēs esam pārliecināti par to, ka vismaz 66,97% Latvijas pilsoņu atbalstīs mūsu iniciatīvu. Mēs esam pārliecināti arī par to, ka šo lēmumu savās sirdīs atbalstīs arī Zviedrijas pilsoņi.

Tā pamatā ir senās kultūras un vēstures saknes, kas saista Zviedriju un Latviju. Kopš 1559. gada zviedru un latviešu tautas mierā un saskaņā ir dzīvojušas šajā zemē. No 1635. līdz 1721. gadam Zviedrijas karalis atvairīja mūsu ienaidnieku centienus iekarot mūsu zemi. Zviedrijas tauta atceras, ka šī zeme viņiem nav sveša, — viņi atceras, cik asiņu ir liets par šo zemi. Tolaik Rīga bija otrā lielākā pilsēta Zviedrijā, un mēs ceram, ka tagad tā kļūs par otro nozīmīgāko pilsētu Zviedrijā.

Mūsdienās Latviju un Zviedriju saista ciešas kultūras un ekonomikas saiknes, kā arī latviešu un zviedru tautu savstarpējā cieņa.

Liela daļa zemes un nekustamo īpašumu Latvijā pieder zviedru kompānijām un privātpersonām. Zviedru bankas droši glabā un vairo Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju naudas līdzekļus. Zviedru uzņēmēji ir pastiepuši mum palīdzīgu roku, un tagad daudzi uzņēmumi Latvijā pieder viņiem vai tos kontrolē zviedru kapitāls. Pienācis laiks atmest apstākļus, kas traucē mūsu brālīgo tautu uzplauksmei.

Ar Latvijas Trīszvaigžņu ordeni pelnīti apbalvotā gudrā un skaistā Zviedrijas karaliene Silvija, mīlošā trīs bērnu māte, uzņemas rūpes par divu tautu apvienošanos. Mēs ticam, ka viņa — Starptautiskā Bērnu fonda vadītāja kļūs par cienīgu mūsu jaunās valsts simbolu... Dievs, svētī Latviju!”


Nevajag smieties. Ja Zviedrija garantēs sociālo aizsardzību (tā viņiem ir labākā Eiropā) pilnā apmērā un savu minimālo algu 1750 eiro (pēc nodokļu nomaksas) apmērā, nebūs nekādi 66,97%, būs visi 86,97%.

Un nekas nav jādara. Strādā tik Zviedrijas labā, un būs „Nauda. Stabilitāte. Pārliecība par rītdienu”. Tiesa, zviedru valodu gan nāksies mācīties. Valsts valoda taču ir jāzina.

Un tad būs spēcīga rūpniecība, spēcīga lauksaimniecība, atgriezīsies uz citām valstīm aizbraukušie, atbrauks arī jauni cilvēki no Zviedrijas — ne īpaši daudz, kāds miljons vien būs (kāpēc gan deviņiem miljoniem būtu jāsaspiežas ciešāk vecajā teritorijā). Nebūs nekādas vajadzības pēc stārasta, nebūs korupcijas.

Nebūs arī Latvijas valsts, nebūs neatkarības, nebūs latviešu tautas suverenitātes. Būs Zviedrijas tautas suverenitāte. Mainīsies Latvijas kultūras statuss jaunajā Zviedrijā (apmēram tāpat, kā līvu kultūras statuss mūsdienu Latvijā). Ne pārak strauji, taču tā notiks.

Un pat tad, ja mēs vai mūsu bērni gribēsim kaut ko mainīt, nekas vairs neizdosies.
 

Trešais ceļš ir visgrūtākais — suverenitātes ceļš

Atgriezties pie tā, ko vēlējāmies sasniegt 1990. gadā. Veidot sociāli atbildīgu neatkarīgu valsti, kurā valstiskā suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

To neesmu izdomājis es, tas rakstīts likumā: “1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kuras suverēnā vara pieder Latvijas tautai, un kuras valstisko statusu nosaka 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme.”

Izmest visu to, ar ko apaugusi mūsu Satversme, un dzīvot saskaņā ar to. Tieši to taču mēs gribējām pirms 24 gadiem? Atbrīvoties no mums uzspiestās „specializācijas” — darba spēka atražošana un ES produkcijas patērēšana. Diezin vai mums izdosies radīt lielu rūpniecību, taču mēs varam specializēties medicīnas un izglītības sfērās.

Jāpanāk, lai mūsu valsts būtu neatkarīga un pašpietiekama.

Neatkarīga ne tikai politiski, bet arī ekonomiski, cik nu tas iespējams, vismaz pārtikas produktu ražošanas un enerģētikas sfērās (zemes un vēja ir pietiekami daudz).  Valsts, kas strādā savas tautas, nevis pati savā un Eiropas Savienības labā.

Bet kā panākt to, lai suverēnā vara mūsu valstī piederētu tautai (tā, kā teikts likumā)? Pašlaik vara un valsts mašīna pieder partijām, kam nav ne mazākā sakara ar tautu.  Izvēlēties „pareizo” partiju? Tās visas taču ir vienādas, visu partiju programmās rakstīts „Latvijas un tautas labklājībai”.

Neviens nav savā programmā ierakstījis: „Plānojam sazāģēt budžetu un nospert tik, cik ļaus biedri koalīcijā.”

Ko izvēlēties? Tādu nav.

Kā radīt varu, kas strādātu Latvijas tautas labā? Var jau dibināt jaunu partiju, taču tas ir ilgs un dārgs ceļš. Tautai naudas nav. Nav arī laika, lai dibinātu partiju. Visi strādā, lai izdzīvotu. Bez naudas mūsu valstī ir neiespējami nokļūt pie varas. Neviens arī nelaidīs šo partiju pie varas.

Tomēr ir kāds paņēmiens, ar kuru tauta varētu nokļūt pie varas. Finansiālus ieguldījumus tas neprasa, daudz laika arī neaizņems.


Izmantot jau pastāvošo sistēmu

Iestājieties masveidā partijās, kuru rokās pašlaik ir vara mūsu valstī.  Ja jūs visi iestāsieties šajās partijās, tās kļūs par jūsu partijām — Latvijas tautas partijām.

Pieprasiet no partiju vadības reālas darbības tautas labā. Ja partiju vadība neko nedara, atceliet to un dzeniet pie velna. Ieceliet par vadītājiem cilvēkus, kas strādās tautas labā. Ja arī viņi neattaisnos jūsu uzticību, dzeniet ratā.

Lūk, tā jūs spēsiet ātri pārņemt varu savā valstī.

Pie varas esošās partijas baidās no jauniem biedriem. Tās var nedot iespēju iestāties partijā vienam cilvēkam vai desmit, taču tūkstošiem tās neatteiks. Masveida atteikuma gadījumā partijas sevi diskreditēs un zaudēs savu varu.

Latvijas tautai ne tikai jāatgūst suverēnā vara savā valstī. Nāksies atrisināt vēl vienu problēmu, kas saistīta ar Eiropas Savienības diktātu un mūsu saistībām ES priekšā.


Mums ir jāmaina attiecības ar Eiropas Savienību

To es uzskatu par mūsu Eiropas Parlamenta deputātu uzdevumu.

Sākotnēji Eiropas Savienība tika izveidota deviņu valstu ekonomiskā spēka un aizsardzības iespēju palielināšanai, sociālajai un kultūras attīstībai.

Eiropas spēcīgais Devītnieks. Beļģija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Francija, Lielbritānija, Dānija un Īrija. Pazīstams saraksts, vai ne? Tieši šajās valstīs taču vaiga sviedros strādā mūsu darbspējīgie iedzīvotāji.

Visas pārējās 19 ES valstis (kopumā ES iestājušās 28 valstis) tā vai citādi strādā šo deviņu valstu labā. Visi ES likumi, direktīvas, noteikumi un standarti ir izstrādāti par labu šīm deviņām valstīm. Kas pieņem un ratificē šos likumus? ES Parlaments.

ES Parlamentam ir trīs uzdevumi: Eiropas komisijas kontrole (ES izpildvara), ES likumdošana un budžets.

Turklāt ES parlaments apstiprina Eiropas komisijas sastāvu un kontrolē Eiropas Savienības Padomes darbību. Kā veidojas ES parlaments? To veido 754 deputāti, no tiem 395 deputāti ir minēto 9 valstu pārstāvji.

Kādu valstu labā strādā šie 395 deputāti? Pareizi, jūs uzminējāt.

Nē, šie 395 deputāti nav ļaundari, kas vēlas iznīcināt mūsu valstis (tā ir viņu pamatdarbības blakus parādība). Tie ir normāli egoisti, kas strādā savu valstu labā. Viņi pieņem likumus, kuru mērķis ir nodrošināt viņu valstu ekonomisko attīstību, laimīgu bērnību saviem bērniem un laimīgas vecumdienas pensionāriem.

Tāpēc jau viņiem ir vajadzīgs lēts darbaspēks no Latvijas: lielāka peļņa — lielāki nodokļi — lielāks budžets un iespējas izdot naudu savu bērnu un pensionāru labā.

Ja jau mēs darbojamies šajā mums uzspiestajā sistēmā, tad vajag mainīt spēles noteikumus. Latviešu deputātu pienākums ir nodrošināt Latvijai iespēju patstāvīgi pieņemt lēmumus savā iekšpolitikā un ārpolitikā, kuras orientieris ir Latvijas tautas labklājība.

Šim nolūkam ar komiteju starpniecību būtu nepieciešams iniciēt un pieņemt likumu:

„To ES dalībvalstu, kuru iedzīvotāju skaits nepārsniedz 15 miljonus vai kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks nekā vidējais rādītājs Eiropā, parlamentiem IR TIESĪBAS APTURĒT, IEROBEŽOT VAI ATCELT savas valsts teritorijā atsevišķas ES normas, direktīvas vai likumus.”

Kāpēc tieši 15 miljoni? Šajā gadījumā mēs varam saņemt 18 valstu (Čehija, Igaunija, Portugāle, Beļģija, Grieķija, Lietuva, Īrija, Malta, Somija, Slovākija, Dānija, Slovēnija, Luksemburga, Bulgārija, Austrija, Kipra, Zviedrija un Ungārija) deputātu atbalstu.

Kāpēc IKP rādītājs, kas ir zemāks par vidējo Eiropā uz vienu iedzīvotāju? Mēs varam saņemt atbalstu no Rumānijas un Polijas deputātu puses. Šis likums ir nepieciešams, lai Latvijā būtu iespējams patstāvīgi mainīt demogrāfisko un ekonomisko situāciju, kā arī atcelt traucējošos ES likumus.

Bez tam būtu jāierosina vēl viens alternatīvs likums, kas sākotnēji nebūs izdevīgs „varenajam devītniekam”, — lai iepriekšminētais tiktu uztverts pozitīvi. Alternatīvais likums — „Par dzīves līmeņa izlīdzināšanu ES valstīs, vienotu minimālā darba atalgojuma un sociālo pabalstu ieviešanu ES valstīs.”

Pēc būtības, ar šo likumu visās valstīs tiktu ieviesta vienlīdzīga minimālā darba alga, bezdarbnieka pabalsts, pensijas, pabalsts māmiņai, pabalsts bērniem un citi pabalsti. Ja valsts nespēj pildīt šīs normas vājās ekonomikas rezultātā, trūkstošās summas tiek segtas no ES fondiem.

Uzskatu, ka vienlīdzīgs darba atalgojums deviņās spēcīgākajās valstīs un Latvijā atstātu pozitīvu iespaidu uz cilvēku noskaņojumu mūsu valstī.

Deviņu spēcīgāko valstu deputātiem nāksies izvēlēties: dot mums iespēju pašiem risināt savas problēmas vai faktiski finansēt mūsu valsts (tāpat kā citu ES valstu) iedzīvotāju labklājību.

Man šķiet, skopums gūs virsroku. Eiropas Savienības saimniekiem ļoti negribas zaudēt naudu. Citos darba jautājumos deputātiem vajadzētu ņemt vērā vienkāršu principu — Latvijas tautas intereses ir pārākas par ES vispārējām interesēm.


Kāpēc tas viss ir vajadzīgs?

Citādi taču nav iespējams, mēs nespēsim neko mainīt savā valstī, jo Eiropas Savienība saista mums rokas. Latvijas deputāti vairs nedrīkst zaudēt laiku, risinot uzdevumus, kas nav tieši saistīti ar Latvijas interesēm.

Deputātam ir jāsaprot, ka Latvijas tautai ir viens vienīgs draugs — pati Latvijas tauta. Visi pārējie, labākajā gadījumā, ir tikai sabiedrotie.

Laiks beidzot noņemt „Vienotās Eiropas problēmu” rožainās brilles un ķerties pie pašmāju problēmu risināšanas.

Latvijas deputātam ir jākļūst par normālu, saprātīgu egoistu Latvijas labā.

Es uzskatu, ka mums izdosies mainīt mūsu valsts likteni un atbrīvoties no Eiropas Savienības diktāta un varas.

Ir arī tādi, kas netic un saka: „Nekas no tā visa neiznāks”, „Tas ir bezjēdzīgi”, „Neko vairs nevar izdarīt”...

Tiem es gribētu atgādināt:

„Tie, kas vēlas, meklē iespējas; tie, kas nevēlas, — iemeslus.”
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Tatjana Ždanoka
Латвия

Татьяна Жданок

Депутат Европарламента

Ko dala rusofobi un rusofili Briselē

Un pie kā tas novedīs

Aleksejs Grigorjevs
Латвия

Aleksejs Grigorjevs

Филолог, журналист, командир ордена Трех звезд III степени

Putinu sankcijas neapstādinās

Un arī ar Ukrainas aprīšanu viņa apetīte nerimsies

Neizpildāmie priekšvēlēšanu solījumi

Varat ar tiem iepazīties

Aleksandrs Grišuļonoks
Латвия

Александр Гришуленок

Руководитель Латгальской финансовой компании

Jarošs – Latvijas iespēja

Latvija var uzlidot līdz virsotnēm

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.