Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka: Piedāvāju lasītāju uzmanībai Eiroparlamenta viceprezidenta Migela Anhela Martinesa Martinesa uzstāšanos manis nupat rīkotajā konferencē Eiropas Parlamentā, kas veltīta ES Austrumu partnerībai. Šī runa, kuru sniedza viens no Eiropas sociāldemokrātu izcilākajiem pārstāvjiem, piesaistīja uzmanību ar savu viedumu un skaidrību. Tā kalpo kā draudzīgas un progresīvas attieksmes piemērs Eiropas sadarbības kontekstā. Mēs nolēmām šo Latvijas Triju Zvaigžņu Ordeņa kavaliera Martinesa kunga uzstāšanos pārtulkot un publicēt Latvijā. Viceprezidents runā par Eiropu, Baltiju un Krieviju, par mūsu pagātni un nākotni...

Eiropas Parlamenta viceprezidents Migels Anhels Martiness Martiness:

Cienījamie konferences dalībnieki!

Es vēršos pie jums ne tikai kā Eiropas Paramenta viceprezidents, bet arī kā Eiropas vēstures nama izveides projekta viceprezidents. Šis nams tiks atklāts nākošgad, Pirmā pasaules kara sākuma 100. gadadienā. Muzeja ēka atrodas parkā blakus Eiropas Parlamenta ēkai. Tas ir aizraujošs, tomēr arī ļoti pretrunīgs projekts. Visbeidzot vēršos pie jums kā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta universitātes Goda doktors.

Daži no mums – tie, kuri sevi uzskata par marksistiem, — spēj labāk cits citu saprast. Mēs zinām, ka katra vēstures nodaļa sevī nes iepriekšējās nodaļas nospiedumu, kā arī satur norādes par to, kas gaidāms nākošajā nodaļā. Šobrīd mēs atrodamies tajā vēstures lappusē, kura ietver aukstā kara laika nospiedumu. Tomēr tā satur arī dažus nākošās nodaļas elementus – nodaļas, kas tiks veltīta globalizācijai, kuras gaitā 8-12 globālie spēlētāji uzņemsies atbildību par miera nodrošināšanu un sociālā progresa virzīšanu visā pasaulē.

Pārejot pie nākošās nodaļas, daudziem no mums savā apziņā ir jāiznīcina aukstā kara laika paliekas. Manuprāt, Aukstā kara paliekas mazāk traucē ASV iedzīvotājiem nekā cilvēkiem Eiropā.

Sakot vārdu „Eiropa”, es ar to domāju Eiropas Savienību un Krieviju, kā arī valstis, kuras atrodas starp tām.

Daži no globālajiem spēlētājiem, kuri nākošajā nodaļā uzies uz pasaules vēstures skatuves, jau šobrīd aktīvi piedalās globālajā scenārijā. Tie ir ASV, Ķīna, Krievija un Japāna. Daži dalībnieki iet šajā virzienā. Citi vēl nav sasnieguši tādu attīstības līmeni, kas tiem dotu iespēju dalīt atbildību par pasaules likteņiem. Tas, droši vien, attiecas uz Indiju, Brazīliju, Dienvidāfriku.

Eiropas Savienība nākotnē varētu kļūt par vēl vienu globālo spēlētāju. Tomēr pagaidām mēs vēl neatrodamies uz pasaules skatuves. Eiropas Savienība – un jo īpaši mēs, Eiropas Parlaments, – šobrīd esam izaicinājuma priekšā: kā virzīt attīstības procesu tā, lai patiešām kļūtu par globālu spēlētāju ar visām pilnvarām iejaukties pasaules scenārijā tādā pašā atbildības līmenī, kuru ASV, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis varētu sasniegt jau tuvākajā nākotnē.

Tieši šādi es saprotu jautājumu, kuru jūs apspriežat šajā sanāksmē. Tajā ir interesants gan  dalībnieku sastāvs un līmenis, gan piedāvātā problēma: vai Austrumu partnerība ir solis uz Eiropas apvienošanos vai tās sadalīšanos?

Mana atbilde ir: tas ir atkarīgs no ES, no Krievijas, no tām valstīm, kuras ir Austrumu partnerības dalībnieces. Un vēl vairāk tas ir atkarīgs no mūsu spējas iznīdēt aukstā kara paliekas.

Man šķiet acīmredzams tas, ka ES, jo sevišķi Eiropas Parlamentā, krietna daļa politiķu ir tie, kurus mēs saucam par „labējiem spēkiem”. Daudz mazāk mani satrauc tie, kurus sauc par „galēji labējiem”. Vairāk mani uztrauc tie, kurus sauc par „demokrātiski labējiem” vai „civilizēti labējiem”. Jo galēji labējie jau sākotnēji ir neadekvāti politiskās atbildības ziņā. Savukārt labēji centriskie vai mēreni labējie ir nozīmīgs politiskais spēks. Iespējams, visietekmīgākais Eiropas Parlamentā. Un šis spēks praktiski pārstāv tās pašas intereses, kurās darbojas arī gandrīz visi lielie masu mediju nozares monopolisti. Tieši viņi ir tie, kas bieži nosaka attieksmi pret problēmām un to risināšanas veidiem. Tām problēmām, par kurām mēs šeit runājam. Un tieši šie spēki atrodas nepārejošas apsēstības stāvoklī, nepārtraukti uzspiežot mums nodaļu par auksto karu. Viņi joprojām uztver Krieviju kā ienaidnieku, kas, manuprāt, ir kaut kas neracionāls un pat paradoksāls.

Mēs uzskatām, ka būt eiropiešiem nozīmē būt racionāliem. Nav nekā neracionālāka par šo neuzticēšanos Krievijai. Kāds drauds var būt Krievija? Drauds kam? Taču vēl neracionālāk un paradoksālāk ir tas, ka šie konservatīvie spēki, kas pastāvīgi attīsta naidīgumu pret Krieviju, identificē Krieviju ar komunismu. Tai pat laikā, iespējams, nepastāv superkapitālistiskākas sistēmas par to, kas ir uzbūvēta mūsdienu Krievijā. Ir grūti saprast, kā var salīdzināt mūsdienu Krievijas Federāciju ar agrāko padomju sistēmu. Eiropas Parlamentā ir grupa, kuru pamatā veido mūsu kolēģi no Baltijas, kā arī tās sastāvā ietilpst daži ungāri un poļi. Tomēr visagresīvākie no šīs grupas ir Baltijas valstu pārstāvji. Mums ir grūti oponēt viņu pastāvīgajai pretošanās nostājai.

Rezultātā mēs nekustamies. Mēs atrodamies nepārtrauktā savstarpējas cīņas stāvoklī. Viņi pastāvīgi uzspiež vēstures interpretāciju caur komunisma pielīdzināšanu nacismam un apgalvo, ka tie ir paralēli un vienādi. Tā ir dramatiska realitātes falsifikācija. Viņi visu novienkāršo, apgalvojot, ka komunisms – tā ir cēla ideja, kas bieži vien tika īstenota nepienācīgā veidā ar sagrozītiem rezultātiem, savukārt nacisms – tā ir nepareiza ideja, kas vienmēr tika konsekventi realizēta ar nepareiziem rezultātiem.

Patiesība ir tāda, ka daudzos gadījumos gan staļinisms, gan nacisms varēja novest pie nepareiza iznākuma. Tomēr mēs nevaram likt vienādības zīmi. Es vienmēr uzsveru: saskatiet atšķirību! Ir tūkstošiem komunistu, kas nekad nav paveikuši neko nosodāmu. Es pazinu komunistus, kas atdeva savas dzīvības par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu. Un es nekad neesmu dzirdējis ne par vienu nacistu, kas atdotu savu dzīvību par sociālo progresu, par solidaritāti vai par jebkuru citu cēlu ideju. Tas ir tas, kas mums nepārtraukti jaatklāj savos iebildumos.

Tāpat arī ir jāsaprot, ka tie, kas ir mūsu pretinieki šajā strīdā, pārsvarā ir cilvēki, kas ir bijuši komunistisko partiju līderi savās valstīs. Un es neesmu pārliecināts par to, vai tas ir viņu psiholoģiskais paņēmiens, lai panāktu piedošanu, vai arī vienkārši tīrs oportūnisms. Mums – tiem, kas nevienam neko nav parādā, – šis strīds ir nepatīkams, tomēr mēs esam spiesti viņus izaicināt un teikt: par ko jūs runājat? Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsurē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?

Iedomājieties, cik grūti ir dzīvot ar tādu iekšēju spriedzi un pastāvīgā pretcīņā. Tādēļ mēs arī nesperam nevienu soli uz priekšu.

Es atkārtoju: problēma ir Aukstajā karā, kurš turpinās Eiropā, turklāt, abās Eiropas daļās. Ir acīmredzams, ka mēs slikti izprotam pašreizējo Krievijas vadību. Kāda ir tās attieksme pret ES? Tā arī uztver ES kā ienaidnieku, kā draudu! Tas noved pie tā, ka vienas bailes rada citas bailes, un sarežģī uzdevumu tiem, kas vēlas tādā vai citādā veidā panākt progresu.

Ko es varu šajā kontekstā teikt par tām valstīm, kuras ir iesaistītas ES Austrumu partnerībā? Pirmais, kas mums būtu jādara no ES puses, ir jāizrāda vairāk cieņas saviem partneriem. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai pašām izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas būt ES dalībvalstis. Vēsturiski, ģeogrāfiski, politiski tām ir izvēles tiesības. Tāda valsts kā Moldova – tai ir tiesības. Ukrainai ir tiesības. Tām ir tiesības būt ES, ja tās pašas to vēlas. Arī Norvēģijai un Šveicei ir tādas tiesības. Un tās ir brīvi izdarījušas savu izvēli – nepievienoties ES.

Vienīgie, kas var pieņemt lēmumu par to, vai Ukraina, Moldova un Armēnija iesniegs dalības pieteikumu, ir šo valstu iedzīvotāji. Es uzskatu, ka nav pieļaujams tas, ka kāds cits pieņem šo lēmumu viņu vietā. Man ir nepieņemami tas, ja kāds no Krievijas teiks: „Mēs nepieļausim, ka Ukraina vai Armēnija iesniedz dalības pieteikumu.” Jo tā nav Krievijas kompetences joma.

Problēma ir arī tā, ka Eiropas Parlamenta pieeja ir nepareiza. Mēs izturamies pret šīm valstīm kā pasniedzēji-mentori. Eiropiešiem piemīt tendence mācīt, kas un kā jums jādara. Mēs šobrīd runājam par Ukrainu un Armēniju. Es saviem šejienes draugiem skaidroju: Armēnijas pilsoņi var brīvi doties uz Krieviju bez vīzas. Taču, lai aizbrauktu uz jebkuru ES valsti, ir nepieciešami divi mēneši, lai saņemtu vīzu. Ja mēs salīdzinām stipendiju skaitu, ko saņem armēņu jaunieši studijām Krievijā, un to stipendiju skaitu, kuras nodrošina ES, tad pirmais skaitlis ir 10 reizes lielāks par otro. Es saprotu, ka armēņiem jau ir apnikuši eiropieši, kas brauc pie viņiem un tēlo tiesnešus. Tā ir pieeja, kas būtu jāaizvieto ar cieņu.

Esmu pārliecināts, ka debatēs ar Krieviju mums skaidri jānorāda, ka mēs sagaidām no tās neiejaukšanos šo valstu brīvas gribas paušanā. Tas, ko mums nevajadzētu darīt, ir pasludināt, ka, ja tās turpinās sarunas par iestāšanos, tad tās ir labas, savukārt, ja neturpinās, tad tās ir nejaukas un krievi izdara uz tām spiedienu. Šādā pieejā, manuprāt, izpaužas cieņas trūkums.

Un nobeigumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Krievija kā globāls spēlētājs un ES kā otrs nozīmīgs spēlētājs attīstītu ciešu sadarbību. Mums ir jāpasaka Krievijai un mums ir jāpasaka Austrumu partnerības valstīm, ka jebkurā gadījumā šo valstu loma var būt ļoti svarīga tiltu radīšanā starp Krieviju un ES.Jo šie ļaudis zina vislabāk, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Jo mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pazīst Krieviju kā paši savas identitātes daļu.

Tas ir izaicinājums. Un tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: kā jūs vērtējat savu nozīmi Eiropas Savienībā? Vai jūs uzskatāt, ka esat vērtīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par kaut ko līdzīgu cietoksnim, būt par pastāvīgu provokatoru attiecībā uz šo ļoti lielo, ļoti svarīgo un ļoti nepieciešamo kaimiņu? Vai arī jūs būtu vērtīgāki tad, ja pielietotu savas zināšanas un savu specifiku tam, lai padarītu šos kontaktus efektīvākus, vieglākus un noderīgākus cilvēkiem Krievijā un ES?

Kas, jūsuprāt, padarītu jūs vērtīgākus un nozīmīgākus? Pastāvīga provokāciju un konfrontācijas avota statuss? Vai jūs uzskatāt, ka jūsu vērtība ir tajā, ka esat pastāvīgi ES un tās dalībnieku kairinātāji? Labāk padomājiet par to, kāda varētu būt jūsu loma. Es saprotu, ka jūsu pašreizējā loma ir daudz vienkāršāka.

Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei: „Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli ieguldīt tilta radīšanā. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi vai nevēlaties.” 

Kad Spānija pievienojās Eiropas kopienai, mēs sev līdzi atvedām Latīņameriku, kuras līdz šim vispār nebija ES dienas kārtībā. Mēs pateicām: lūk, ir Latīņamerika, un mēs esam tie, kas spēj radīt tiltu uz šo lielo kontinentu visos līmeņos – ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā. Tas padarīja mūs ļoti vērtīgus Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā mēs būtu nepamanāmi piecpadsmit dalībvalstu vidū. Es esmu pilnīgi pārliecināts par šo loģiku. Es vienmēr esmu to uzsvēris sarunās ar Tatjanu Ždanoku. Tas ir sarežģīti – atbilst 21. gadsimta mērauklai. Tomēr gadsimta izaicinājumi uzliek mums pienākumus.