„Eiropa uzskata mūs par nedemokrātiskiem. Lieliski!” Tā savulaik izdevumā «Час» publicētajā rakstā paziņoja Dzintra Hirša — Valsts valodas centra pirmā direktore (1992. — 2002.).

Centra uzdevumos ietilpst normatīvi tiesisko aktu ievērošanas pārbaude valsts valodas sfērā un administratīvo sodu uzlikšana — galvenokārt par valsts valodas neizmantošanu konkrētajai profesijai atbilstošajā līmenī. Piemēram, 2011. gadā tika sodīti 1062 cilvēki. 2002. gadā Dz. Hirša pameta amatu un starp savas aiziešanas iemesliem minēja „Eiropas politiķu spiedienu uz latviešu valodu”.


Eiropas Savienība iesaka...

2007. gada septembrī Latviju apmeklēja veseli trīs starptautiska līmeņa ierēdņi: Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs Renē van der Lindens, ANO ziņotājs rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un cita veida diskriminācijas izskaušanas jautājumos Dudū Djenē un Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs Tomass Hammarbergs. Visi trīs latviešu elitei neierasti skarbā formā pieprasīja, lai nepilsoņiem tiktu piešķirtas tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Dudū Djenē pat paziņoja, ka krievu valodai ir jāpiešķir valsts valodas statuss.
 
Jau kopš 1998. gada starptautiskās struktūras (ANO, EPPA un EDSO) ne vienu reizi vien ir pieņēmušas ziņojumus, kuru galvenā būtība ir tā, ka nepieciešama krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminācijas novēršana Latvijā. Kā pirmais solis tiek minēta nepieciešamība piešķirt nepilsoņiem tiesības balsot vietējās vēlēšanās. Šī rekomendācija iekļauta sekojošos dokumentos:

— Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 1998. gada 26.-28. maija rekomendācija Nr. 47 (1998) „Par vietējo un reģionālo demokrātiju Latvijā”;

— Eiropas  Komisijas  pret rasismu un neiecietību otrais ziņojums no 2001.gada 14.decembra (CRI (2002) 21);

— EDSO/DICB (Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs) 2002.gada 20. novembra gala ziņojums par Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām;

— Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas rekomendācija 1625.(2003.) “Imigrantu integrācijas politika Eiropas Padomes dalībvalstīs”, (8.iv c apakšpunkts);

— ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas noslēguma ziņojums, CERD/C/63/CO/7 no 2003. gada 21. augusta;

— ANO Cilvēktiesību komitejas noslēguma ziņojums, CCPR/CO/79/LVA no 2003. gada 5. novembra;

— Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra ziņojums par vizīti Latvijā, CommDH (2004.)3 no 2004. gada 12. februāra;

— Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Komisijas visaptverošo monitoringa ziņojumu par Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas gatavību dalībai ES. P5_TA(2004)0180 no 2004. gada 11. marta;

— EDSO Parlamentārā Asambleja, 2004. gada Edinburgas Deklarācija, Rezolūcija par situāciju ar nacionālajām minoritātēm Latvijā un Igaunijā; 2004. gada 5 — 9. jūlijs;

— Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) 1459. rezolūcija „Par ierobežojumu uz balsstiesībām novēršanu” no 2005. gada 24. jūnija, kas satur aicinājumu dalībvalstīm izpildīt Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra rekomendāciju par tiesību balsot un piedalīties vietējās vēlēšanās  rezidentiem, kuriem ir īpašs „nepilsoņu” statuss.


Tātad varam secināt, ka, pēc starptautiskās sabiedrības domām, politisko tiesību piešķiršana nepilsoņiem vietējā un reģionālā līmenī ir svarīgs solis, kas jāsper, lai novērstu pēc 1991. gada Latvijas politiskajā dzīvē izveidojušos demokrātijas deficītu. Pozitīvs šī jautājuma risinājums ne tikai atbilstu Eiropas Savienības un ANO rekomendācijām, bet arī novērstu neloģisko situāciju: ES valstu pilsoņi, kuri nodzīvojuši Latvijā 6 mēnešus, var piedalīties vēlēšanās, bet nepilsoņiem, kuri bieži vien ir dzimuši un visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, tas ir liegts.


Kas EDSO prātā, tas Studmanam uz mēles?

2002. gada martā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktors Žerārs Studmans aicināja Latvijas valdību apsvērt iespēju piešķirt krievu valodai oficiālas valodas statusu. „Divas valsts valodas atspoguļotu „de facto” esošo realitāti — paskatieties uz avīžu kioskiem un plakātiem ielās, kur jūs varat redzēt tekstus kirilicā, — kāpēc to neapstiprināt „de iure”? Šajā ziņā nevienam nevajadzētu kļūt paranoiskam,” Studmans uzsvēra inervijā aģentūras France Press korespondentam Nikam Kolmanam pārtraukumā starp Rīgā noritējušās konferences „EDSO un Latvija — sadarbībā pagātnē un nākotnē” sēdēm.
 
Ž.Studmana paziņojums, no kura viņš gan tūlīt atteicās, paziņojot, ka esot nepareizi saprasts, sacēla īstu sašutuma vētru latviešu valdošās elites rindās. Aiva Rozenberga, Latvijas prezidenta preses sekretāre, atzīmēja, ka „šie apgalvojumi izskatās mazliet neloģiski. Kad EDSO komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss tikās ar Vairu Vīķi-Freibergu, viņš nepārprotami pauda EDSO oficiālo pozīciju šajā jautājumā: otra valsts valoda Latvijā nav vajadzīga.”

Kārlis Leiškalns, Saeimas deputāts no „Latvijas ceļa”, piebilda: „Iespējami divi varianti: iespējams, Studmana kungs slikti orientējas reālajā situācijā, vai arī viņš ir izvēlējies tīšu provokāciju. Viņam ir jāsaprot, ka doma par krievu valodu kā otru oficiālo valodu latviešu tautības iedzīvotājiem radīs negatīvu reakciju. Šāda rīcība tūlīt noskaņos iedzīvotājus pret EDSO un ES.”
 
Dzintars Rasnačs, Saeimas deputāts no TB/LNNK, paziņoja, ka „šis EDSO pārstāvis (tas ir, Ž.Studmans — V.G.) vienkārši nepārzina Latvijas specifiku, ja atļaujas sniegt šādas rekomendācijas. Savukārt es ieteiktu viņam palasīt materiālus par Latvijas vēsturi, par okupāciju, par rusifikāciju... Jebkurā gadījumā nekādu praktisku seku viņa vārdiem nebūs. Mēs tomēr esam suverēna valsts,” — paziņoja tēvzemietis.


EDSO ierēdņa paziņojumam sekoja asa valdošās elites reakcija. Vēlāk Niks Kolmans taisnojās, teikdams, ka viss Ž.Studmana teiktais tika ierakstīts viņa diktofonā, un nekādu kļūdu intervijas atskaņojumā nav bijis. Šī situācija atsauca atmiņā kādu līdzīgu paziņojumu — arī Eiropas Komisijas vadītājs Romano Prodi intervijā „Radio Brīvība” minēja, ka visās Baltijas valstīs krievu valodai vajadzētu piešķirt oficiālas valodas statusu. Tomēr arī EK vadītājs, tāpat kā Ž.Studmans, ātri atteicās no saviem vārdiem, teikdams, ka viņa teiktais ir nepareizi interpretēts.
 
Neskatoties uz to, ka, sadūrušies  ar Latvijas valdošās elites aso reakciju, abi Eiropas ierēdņi atteicās no teiktā, kļūst skaidrs, ka EDSO, tāpat kā EK darbinieki ir norūpējušies par otrās lielākās Latvijā dzīvojošās kopienas valodas diskrimināciju. Šīs rūpes laiku pa laikam parādās aicinājumos piešķirt krievu valodai oficiālu statusu.


Eiropas Padome: LR valdība ignorē nacionālo minoritāšu tiesības

2002. gada jūlijā dienas gaismu ieraudzīja Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību ziņojums. Tajā pausts satraukums par Latvijā dzīvojošo lielo saitu personu bez pilsonības. Komisija ieteica Latvijai paātrināt naturalizācijas procesu un paplašināt latviešu valodas apmācības iespējas nacionālajām minoritātēm. Taču galvenais ir tas, ka Latvijā, pēc Eiropas ekspertu domām, ir izveidojusies situācija, kuras rezultātā iespējama nelatviešu tautības iedzīvotāju marginalizācija un pilnīga tiesību atņemšana šiem cilvēkiem ietekmēt valstī pieņemtos lēmumus. Citiem vārdiem sakot, Latvijā vēl joprojām pastāv risks, ka nacionāls sadalījums var pārvērsties par sociālu sadalījumu.

Jau 2001. gadā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītājs Nils Muižnieks minēja, ka nacionālās minoritātes Latvijā ir sociāli nelabvēlīgas minoritātes. 2/3 bērnu no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm ir krievvalodīgie bērni. Arī 2/3 ieslodzīto Latvijas cietumos dzimtā valoda ir krievu valoda. Uz 12 latviešiem-bezdarbniekiem pienākas 20 bezdarbnieki-krievvalodīgie.
 
Eiropas Padomes komisijas ziņojuma autori secināja, ka LR valdība nav ņēmusi vērā uzstājīgos ieteikumus ratificēt Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai mazākumtautību valodu hartu. Pēc ekspertu viedokļa, Latvijas likumdošanā jāiekļauj normas, kas garantētu pie latviešu tautības nepiederošo iedzīvotāju tiesības. Bez tam LR Krimināllikumā ir jānosaka stingrāks sods par rasisma un neiecietības izpausmēm.
 
Atgādināsim, ka Eiropas Padome ir starptautiska organizācija, kas veicina Eiropas valstu sadarbību tiesību, cilvēktiesību, demokrātiskās attīstības un likumības, kā arī kultūras jomā. 1949. gadā nodibinātā Eiropas Padome ir vecākā starptautiskā organizācija Eiropā. Tajā darbojas 47 valstis, kurās dzīvo vairāk nekā 800 miljoni cilvēku. Eiropas Padome ir patstāvīga organizācija, kas nav iekļauta Eiropas Savienības sistēmā (tā apvieno tikai 27 valstis). Atšķirībā no Eiropas Savienības, Eiropas Padome nevar izsludināt saistošus likumus, taču abām starptautiskajām organizācijām ir daži kopīgi simboliski atribūti, piemēram, himna un karogs.
 
Visplašāk pazīstamie Eiropas Padomes orgāni ir Eiropas cilvēktiesību tiesa, kas strādā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, un Eiropas farmakopejas komisija.

Par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas Padomes sasniegumiem tiek uzskatīta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izstrāde un pieņemšana.
 
Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (nosaukums angļu val. — European Commission against Racism and Intolerance, ECRI) ir Eiropas Padomes koleģiāls orgāns, kas nodarbojas ar rasisma, ksenofobijas, antisemītisma un neiecietības monitoringu no cilvēktiesību aizsardzības viedokļa un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. EKRN nodibināta saskaņā ar 1993. gadā ES valstu vadītāju samitā pieņemto lēmumu. Komisijas sastāvā strādā eksperti — pa vienam no katras ES dalībvalsts.
 
Galvenās darba formas ir periodiski ziņojumi  par ES dalībvalstīm, vispārēju politisku rekomendāciju pieņemšana, informācijas izplatīšana par sekmīgu cīņu pret rasismu un neiecietību.
 
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (tās neoficālais nosaukums ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija) ir viens no galvenajiem Eiropas Padomes dokumentiem. Šis starptautiskais līgums ir parakstīts 1950. gadā, stājies spēkā 1953. gada 3. septembrī. Konvencija nosaka ikviena cilvēka neatņemamās tiesības un brīvības un uzdod valstīm garantēt šīs tiesības ikvienam cilvēkam, kurš atrodas tās jurisdikcijā.
 
No citiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā Konvencija atšķiras ar reāli darbojošos deklarēto tiesību aizsardzības mehānismu — Eiropas cilvēktiesību tiesu, kas izskata individuālas sūdzības par konvencijas pārkāpumiem. Jebkuram Eiropas Padomes valsts pilsonim vai iedzīvotājam, kurš uzskata, ka pārkāptas viņa tiesības un brīvības, kas norādītas kādā Konvencijas pantā, ir dota iespēja vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā, ja viņa valsts ir ratificējusi atbilstošo pantu.

Konvencijas locekļi ir visas Eiropas Padomes valstis. Jauno dalībvalstu pienākums ir to parakstīt, iestājoties Eiropas padomē un ratificēt viena gada laikā. Konvencijas tekstā ir divas daļas: aizsargājamo tiesību saraksts un Eiropas tiesas darbības kārtība.
 
Lūk, tādas autoritatīvas starptautiskās organizācijas ir konstatējušas, ka Latvijā tiek ignorētas nacionālo minoritāšu tiesības. Kas tad ir izdzirdējis viņu viedokli?


Rolfs Ekess: nedaliet nacionālās minoritātes!

2005. gada jūnijā Rīgā ieradās EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss.
 
Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos amats tika nodibināts 1992. gadā EDSO samitā Helsinkos. Kopš tā laika Hāgā atrodas Augstā komisāra pārvalde. Augstā komisāra darba galvenā metode ir "klusā diplomātija", mērķis — agrīnā konfliktu novēršana un steidzama rīcība saspīlējuma pārejas konflikta fāzē novēršanai. Komisārs tiek iecelts uz trim gadiem, atkārtoti iecelt komisāru iespējams tikai uz vēl vienu termiņu. Rolfs Ekeuss Augstā komisāra postenī pavadīja divus termiņus — no 2001. līdz 2007. gadam.
 
Jāatzīmē, ka viņa priekšgājējs bija Makss van der Stūls, pateicoties viņam, EDSO atbalstīja masveida nepilsonības institūta izveidi Latvijā, tas ir, pieļāva tolaik pastāvošo starptautisko tiesību pārkāpumu, kas paredz brīvu pilsonības izvēli pilsoņiem, kuras valsts ir pārstāvējusi eksistēt (optācijas tiesības). Šis apstāklis zināmā mērā ietekmēja dažus R.Ekeusa izteikumus Rīgā.
 
Sarunās ar Latvijas Saeimas Cilvēktiesību komisiju, kuras vadītāja tolaik bija partijas „Jaunais laiks” locekle, ārste-ginekoloģe Ingrīda Circene, Ekeuss paziņoja, ka valsts pienākums ir nodrošināt vienlīdzīgas tiesības gan Latvijā ilgu laiku nodzīvojušajiem nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, gan tiem, kuri ieradušies Latvijā padomju varas gados. Pēc viņa domām, starp pilsoņu un nepilsoņu tiesībām var būt tikai viena atšķirība — tiesības piedalīties vēlēšanās (izcēlums ir mans — V.G.), nekādas citas atšķirības nav pieļaujamas.


EPPA un ANO: demokrātijas deficīts ir jānovērš!

2006. gada  6. oktobrī, 9. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, kurās vēl joprojām nebija tiesību piedalīties vairāk nekā 418 tūkstošiem valsts pastāvīgo iedzīvotāju, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Terijs Deiviss kārtējo reizi aicināja Latviju uzlabot nacionālo minoritāšu tiesību azsardzību un atrisināt jautājumu ar nepilsoņiem. „Slikti, ka tik liels skaits cilvēku ilgus gadus dzīvo Latvijā, taču nav šīs valsts pilsoņi,” — paziņoja Terijs Deiviss.
 
Tā paša gada 17. novembrī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) Juridisko un cilvēktiesību jautājumu komiteja pieņēma lēmumu atbalstīt rumāņu parlamentārieša Adriana Severīna ziņojumu, kurā tika stingri kritizēta Latvijas valsts nacionālā politika.
 
Piemēram, ziņojumā tika atzīmēts, ka gandrīz piektajai daļai Latvijas iedzīvotāju nav nekādas pilsonības. Pilnīgi pamatoti cilvēki jūtas pazemoti un diskriminēti. Latvijas nepilsoņiem nav pat to tiesību, kas piešķirtas ārvalstniekiem — citu ES dalībvalstu pilsoņiem. Pēc A.Severīna domām, LR valdības pienākums ir piešķirt bez pilsonības atstātajiem cilvēkiem tādas pašas tiesības, kādas saņēmuši Latvijā dzīvojošie citu valstu pilsoņi. Ziņojumā iekļauta prasība piešķirt pilsonību automātiski visiem cienījama vecuma cilvēkiem, kā arī atvieglot eksāmenu kārtošanas procesu visiem pretendentiem, kas vēlas saņemt pilsonību.
 
A.Severīns savā ziņojumā aicināja Latvijas valdību pēc iespējas ātrāk ratificēt Eiropas cilvēktiesību konvencijas 12. protokolu, kurā ir runa par vispārējas diskriminācijas aizliegšanu, kā arī parakstīt un ratificēt Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartu un izpildīt Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību pilnā apmērā — atcelt atrunas, ko pieņēma Latvijas parlaments, to parakstot. Faktiski runa ir par to, lai nacionālajām minoritātēm tiktu piešķirtas tiesības rakstiski vērsties valsts varas orgānos savā dzimtajā valodā un saņemt rakstisku atbildi savā dzimtajā valodā.
 
A.Severīna ziņojumā iekļauta rekomendācija nesaistīt naturalizācijas procesu ar Latvijas vēstures „jauno traktējumu” no varas iestāžu puses. „No tiem, kas iesniedz lūgumu piešķirt pilsonību, nevajag prasīt, lai viņi demonstrētu pārliecību, kas ir pretēja viņu uzskatiem par viņu kultūras vai tautas vēsturi,” — teikts ziņojumā. Tātad EPPA komiteja ieteica LR valdībai atteikties no prasības piekrist Latvijas vēstures oficiālajam traktējumam — atzīt padomju varas periodu par okupācijas periodu.
 
No jauna atgādināsim, ka Parlamentārā asambleja (angļu val. Parliamentary Assembly of the Council of Europe — PACE) ir viens no diviem galvenajiem Eiropas Padomes orgāniem. Tas ir konsultatīvs orgāns, ko veido visu dalībvalstu parlamentu pārstāvji. EPPA ir vecākais parlamentu sadarbības orgāns Eiropā.


EPPA priekšsēdētājs prasa novērst diskrimināciju

A.Severīna rekomendācijas vēlreiz tika apstiprinātas Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētāja Renē van der Lindena vizītes laikā Latvijā 2007. gada 20. — 22. septembrī. Tiekoties ar premjerministru A.Kalvīti, Saeimas priekšsēdētāju I.Emsi, Latvijas ĀM vadītāju A.Pabriku un Īpašu uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās O.Kastēnu, EPPA Latvijas delegācijas locekļiem un Saeimas starptautisko lietu komitejas locekļiem, kā arī nacionālo minoritāšu un tiesībsargājošo sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, Renē van der Lindens paziņoja, ka situācija, kurā lielai daļai valsts — Eiropas Padomes loceļa — iedzīvotāju nav pilsonības, ir nepieņemama. Informatīvā aģentūra Regnum paziņoja, ka viņš ir pieprasījis aktīvākus pasākumus no valdības puses šīs problēmas atrisināšanai.
 
Vispirmām kārtām, pēc Renē van der Lindena domām, ir jāpieņem lēmums, saskaņā ar kuru jaundzimušie automātiski saņem pilsonību, ja vien jaundzimušā vecāki nepieprasa pretējo, lai nepilsoņu skaits nepalielinātos.
 
EPPA priekšsēdētājs pieprasīja, lai visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiktu dotas tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. „Diskriminācijas trūkums ir galvenais Eiropas Padomes princips,” — paziņoja EPPA galva, atkārtoti aicinot Latviju ratificēt Eiropas cilvēktiesību konvencijas 12. protokolu, kas attiecas uz nediskriminācijas principu.
 
Preses konferences laikā 22. septembra vakarā Saeimas plenārsēžu ēkā Renē van der Lindens vēlreiz paziņoja, ka „ņemot vērā cilvēktiesības, mēs nevaram pieņemt, ka Eiropā ir miljons cilvēku bez pilsonības. Mums jāatrod šīs problēmas risinājums. Man ir jāpamudina jūsu valdība veikt pasākumus nepilsoņu statusa maiņai.”
 
Nacionāli radikālā latviešu preses izdevuma „DDD” (Deokupācija Dekolonizācija Deboļševizācija) pārstāve žurnāliste Liene Apine uzdeva Renē van der Lindenam jautājumu par to, kāpēc EPPA neiesaka Latvijai aizsargāt republikas titulētās nācijas pārstāvju — latviešu tiesības, uzsākot dekolonizāciju un to cilvēku repatriāciju, kuri ieradušies valstī padomju varas gados? Saskaņā ar Apines vārdiem, „padomju okupācijas” sekas valstī vēl joprojām nav likvidētas, un nepilsoņi „patiesībā ir civilie okupanti”. Pie tam viņa atsaucās uz „cilvēktiesību un suverenitātes starptautiskajiem standartiem”, kuri, pēc viņas vārdiem, pauž, ka „vispirms valstij ir jārīkojas pamatiedzīvotāju interesēs.”
 
Par atbildi Renē van der Lindens ieteica paskatīties uz Eiropas karti un pārliecināties par to, ka tās teritorijā visur redzama migrantu un pastāvīgo iedzīvotāju sajaukšanās. „Turklāt jūsu gadījumā runa ir par attieksmi pret cilvēkiem, kuri dzimuši Latvijā, nevis Krievijā,” — viņš piebilda. „Eiropas Padomes pozīcija jautājumā par nacionālajām minoritātēm ir viennozīmīga: nepieļaut viņu diskrimināciju. Latvija šajā ziņā nav nekāds izņēmums. (...) Jūsu valdība ir saņēmusi nepārprotamu rekomendāciju: palielināt pilsoņu un samazināt nepilsoņu skaitu, piešķirot viņiem visiem tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Pretējā gadījumā tā ir diskriminācija. Ja es, holandietis, atbraukšu šurp, nodzīvošu gadu, nopirkšu dzīvokli un strādāšu, man būs tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Ja cilvēkam, kurš šeit ir dzimis, tādu tiesību nav, tā ir acīmredzama diskriminācija.”