No vienas puses ir saprotams, ka, ņemot vērā vēsturi, draudi pastāv. Bet palestīniešu teritorijās notiekošais pēc būtības situāciju nerisina- dažāda veida vēršanas pret palestīniešim no Izraēlas puses drīzāk uzkurina pretreakciju. Jo 

Piemēram, Hebronas pilsētas H2 zona. Tā ir Izraēlas kontrolē, un tur atrodamas atsevišķas tā dēvētās "sterilās ielas", kur pēc otrās intifadas palestīniešiem vispār nav ļauts atrasties. No H1 zonas, kas ir palesīniešu pārvaldē, te var nokļūt caur kontorlposteņiem, kur ir karavīri, kas līniju šķērsojošos pārbauda. Drošības iemesli. BET te ir arī pāris lielas, kur abas zonas nodala vien "šlakbaums" , un nekādas apsardzes nav. Tādēļ, ja kāds tiešām vēlas sarīko uzbrukumu, var izmantot šos "caurumus." 

Šeit var uzdot jautājumu- vai tas ir tikai drošības iemeslu dēļ, vai tā ir vienkārši spēka izrādīšana. 

Bet runājto par divu valstu risinājumu un sarunu procesu, palestīniešiem ir šāda līdzība: ir divi cilvēkim, kam jāsadala pica, bet kamēr viņi spriež, kā to izdrīt, viena no personām picu ēd (vai kūku, vai torti, vai tml.) Un spriežot pēc, tostarp, eberju koloniju paplašināšanas, liekas, ka Izraēlas valdību šī situācija apmierina. Un tā tas var tuprināties vēl ilgu laiku.