Jevgenijs Gombergs: „Ar savām pašu rokām!”


Pa pēdām „Dziesmai par garumzīmi” Jurijs Aleksejevs palūdza mani formulēt savu pozīciju par naturalizāciju. Viņš pats gan tai jau iepriekš nepiekrīt. Jautro un atjautīgo klubā tādas attiecības iesauca par „tubrālību dueli”.

Kalšu valstij pilsoni

Ļoti latviskā Latvijas Avīze publicēja citātu no manas „Dziesmas”. No visa teksta tā izvēlējās, lūk, šo: „Vai nepatīk likumi? Nokārtojiet eksāmenu, saņemiet pilsonību un rakstiet paši savējos. Taču jums ir slinkums”. Nevarēju saprast, par ko viņi priecājas? Tāds scenārijs taču viņiem ir bīstams. Latvieši paskaidroja: „Priecājamies par to, ka jums ir slinkums!”

Pilsonība bez jebkādiem noteikumiem vismaz tiem, kuri šeit ir dzimuši, — es to uzskatu par vienīgo godīgo risinājumu. Taču likums par pilsonību ir tāds, kāds ir. Var spēlēt tikai pēc noteikumiem vai nespēlēt vispār. Lielākā daļa nepilsoņu ir dzimuši Latvijā. Par pilsoņiem viņi var kļūt tikai naturalizācijas kārtībā. Šajā situācijā mainīt likumu nav iespējams.

Taču var mainīt situāciju.

Man vienmēr gribas „krievu” aktīvistiem, politiķiem uzdot farizeju cienīgu jautājumu. Sakiet skaidri: jūs esat par naturalizāciju vai pret? Atbalstīt vai, gluži pretēji, — boikotēt? Izgrozās: vispār jau „par”, esam teikuši tad un tad, tur un tur. Taču vai kāds to ir dzirdējis?

2004. gadā es izdarīju eksperimentu. Manā firmā strādāja septiņpadsmit nepilsoņi. Visus aptaujāju, piedāvāju palīdzību: kursus, apmaksāt nodevu, ja nepieciešams. Nekādas spiediena.

Četri atteicās valodas dēļ, viena sieviete gatavojās braukt uz dzīvi pie meitas uz Krieviju. Pārējie izveidoja grupu. PID atsūtīja uz ofisu latviešu valodas pasniedzēju sākotnējā vērtējuma sagatavošanai. Grupā eksāmenu jau ar pirmo mēģinājumu nokārtoja visi. Nodevu apmaksāja paši. Šampanieti atkorķēja: paldies, Jevgēņij Jakovļevič, Dievs vien zina, kad mēs vienatnē būtu sadūšojušies. Tātad es pats personīgi esmu izkalis valstij divpadsmit pilsoņus.

Elektorāts ar vasarraibumiem

Kāpēc gan uzņēmējiem neizdarīt to pašu, nedot cilvēkiem impulsu, ko viņi pieņems ar pateicību? Vai tad konstruktīvu politiķu uzdevums nav pamudināt cilvēkus? Ķerties pie reāla darba, realizēt kampaņu – visi pie mācībām, nost ar nepilsonību? Palielināt elektorātu.

Pirmais jautājums – kam un kāpēc ir vajadzīga šī pilsonība? Mēdz teikt: ja jums kaut kā nav, tad tas jums nemaz nav īpaši vajadzīgs. Tie, kam tas ir vajadzīgs, jau sen ir saņēmuši (gribētos piebilst: un aizbraukuši). Kopš 1995. gada jau 138 tūkstoši. Gada sākumā bija palikuši aptuveni 312 tūkstoši nepilsoņu.

Atlikušo nepilsoņu struktūru iespējams viegli noskaidrot, pasūtot sociālu aptauju. To esmu daudzkārt darījis. Par simt latiem aģentūra sniedz itin precīzu statistiku par jebkuru tēmu ar sadalījumu pēc vecuma un dzimuma, ja vēlaties – arī pēc vasarraibumu skaita. Vajag tikai pareizi uzdot jautājumu. Piemēram:

Es gribu saņemt Latvijas pilsonību, ja (izvēlēties tikai vienu atbildi):

1. Atradīšu laiku.
2. Man palīdzēs ar kursiem eksāmena nokārtošanai.
3. Eksāmeni tiks vienkāršoti.
4. Eksāmeni tiks atcelti, paliks tikai nodeva 30 Ls apmērā.
5. Eksāmeni tiks atcelti, nodeva sastādīs 1 Ls.
6. Negribu:
6.1 Būtu jau labi, taču es nekad neiemācīšos latviešu valodu.
6.2 Negribu kļūt par karaklausībai pakļauto.
6.3 Nenodošu principus!
6.4 Cits iemesls _______.

Manā eksperimentā 1. un 2. p. atbilda 70% respondentu. Domāju, valstī kopumā šis rādītājs sastādīs 25-30% — aptuveni simt tūkstoši. Vai tas ir daudz vai maz, pieskaitot pie minētajiem 138 tūkstošiem?
Pēdējās vēlēšanās rezultāti bija sekojoši:

Saskaņas Centrs – 260 tūkstoši
Zatlera partija – 190 tūkstoši
Vienotība – 172 tūkstoši
Visu Latvijai! – 127 tūkstoši
Zaļie Zemnieki – 112 tūkstoši


Jums tas ir vajadzīgs!

Teiks: „Mūs grib pazemot ar naturalizāciju”. Atbildēšu: mūs pazemoja, kad nodeva – vārda tiešā nozīmē izmeta aiz borta. Var spārdīties, burbuļus laižot. Bet var arī iekāpt pa trapu atpakaļ, pagrūžot aborigēnus: pavirzieties un neceriet, ka es peldēšu projām vai noslīkšu.

No 2004. līdz 2006. gadam „atpakaļ iekāpa” 16 – 19 tūkstoši cilvēku gadā. Politiķi un uzņēmēji varētu atjaunot plūsmu un piecu gadu laikā nopietni mainīt politisko situāciju.

Saņemt absolūtu pārsvaru Saeimā neizdosies. Taču iespējams palielināt mūsu klātbūtni līdz kritiskajam punktam un pabīdīt etniskos radikāļus malā. Iegūt balsstiesības nepilsoņiem municipālajās vēlēšanās (tiesa, viņu vairs nebūs daudz). Nostiprināties Rīgā un citās pašvaldībās.

2004. gadā es stāstīju politiķiem un uzņēmējiem par eksperimentu, rakstīju avīzē. Ja viņi būtu ieklausījušies manis teiktajā, mēs jau tagad dzīvotu citā valstī.

Vai tas ir slikts uzdevums politiķiem? Ilgi? Ātri – tas nozīmē lēnām, taču pastāvīgi. Vadīt plānveida virzību pretī konkrētam mērķim, panākt konkrētus, taustāmus rezultātus. Paskaidrot nākamajiem vēlētajiem to, ka pilsonība ir reāla vērtība – pat „pastāvīga dzīve” izmaksā dārgi, bet jūs saņemsiet pilsonību, turklāt gandrīz bez maksas. Jums tas ir vajadzīgs. Neceriet, ka to atnesīs uz paplātes. Neviens jūs neatbrīvos: ne Dievs, ne cars, ne varonis. Tikai ar savām pašu rokām.

Tiesa, politiķiem nevar uzticēt nopietnu lietu. Izsludināsim Latvijas IMHO-čempionātu sitizingā. Vai pilsoningā. Konkurss par labāko tag-line: „Pavirzies, biedri!”, „Nav slinkums!” „Par spīti augstprātīgajam kaimiņam”... Nominācijas: Lielā grupa, Labākais procents, Mis Pilsone, Barona vecmāmiņas... Pajokosim?






Jurijs Aleksejevs: Latvijas pilsonība – vilciens ir aizgājis


Stāstu par to, kā Jevgēņijs Gombergs organizēja korporatīvu ceļojumu uz pilsonību savā kompānijā, es uzzināju „reālajā laikā” – pirms astoņiem gadiem un pat publicēju savā žurnālā. Tolaik šis stāsts skanēja pozitīvi: valsts iestājās Eiropas Savienībā, sākās „treknie gadi”, visapkārt viss dziedāja, dejoja un dzīroja.
Latvijas pilsonība tolaik pavēra iespējas bezvīzu režīmā ceļot pa visu Eiropu, iespēju legāli aizbraukt projām uz kādu pieklājīgāku valsti. Tolaik ik gadus Latvijas pilsonību pieņēma desmitiem tūkstošu nepilsoņu. Patiešām, ierindā soļoja!

Pēc šampanieša skumji smaržo tualetes pods

Kopš tā laika ir pagājuši astoņi gadi. Eiropas Savienība ir atvērusi robežas visiem Latvijas rezidentiem neatkarīgi no pases krāsas. Latvijas nepilsoņiem robežas pavēra plašā Krievija. Vīzu jautājums vairs nepastāv. Dziesmas un dejas ir noklusušas, „treknie gadi” aizgājuši pagātnē. Iestājušās smagas paģiras. Kā dziesmā teikts: „Pēc šampanieša skumji smaržo tualetes pods”.

1999. – 2007. gg. vētrainā naturalizācija ir beigusies. Pašlaik Dzimtenei – Latvijai uzticību zvēr vairs tikai pāris tūkstoši „okupantu” gadā. Sk. grafiku.



Vēl nedaudz statistikas. Saskaņā ar 2011. gadā Latvijā noritējušās tautas skaitīšanas rezultātiem, Latvijā pašlaik dzīvo 312 tūkst. nepilsoņu. Tipisks Latvijas nepilsonis – padzīvojis cilvēks (66% — vecāki par 50 gadiem, 40% — pensijas vecuma cilvēki). Izglītības līmenis – galvenokārt vidusskola, materiālie ienākumi – zemāki par vidējiem, trešā daļa ir bezdarbnieki.

Pilsonība – prombraukšanai

Vispirms atmetīsim patētiku – „tiesības izvēlēt un kļūt izvēlētam”, kā arī „augsto godu kļūt par pilntiesīgu savas valsts pilsoni”. Izskatīsim Latvijas pilsonību no praktiskā viedokļa.

Ko tā dod? Visvērtīgākā ir iespēja oficiāli strādāt lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu. Nepilsoņiem šādu tiesību nav. Taču paskatīsimies uz statistiku: divas trešdaļas nepilsoņu ir cilvēki vecumā no 50 gadiem. Diezin vai viņi sapņo sākt jaunu laimīgu dzīvi svešumā – viņi vairs nav tik jauni, lai sāktu visu no nulles. Arī „svešumam” padzīvojis darbaspēks nav vajadzīgs. Pašiem savu „darba veterānu” ir pietiekami daudz.

40% mūsu nepilsoņu ir pensionāri. Viņiem oficiālas tiesības strādāt Īrijas laukos nav vajadzīgas. Toties nepilsoņa statuss viņiem nodrošina vērtīgo iespēju braukt pāri Krievijas robežai bez vīzas. Krievijā lielākajai daļai pensijas vecuma krievu mitinās radinieki, tur ir viņu senču kapi, ko viņi brauc apmeklēt. Viņiem Latvijas pilsoņa pase nemaz nav vajadzīga, tā sagādātu tikai liekas problēmas.

Perspektīvā darbspējīgā vecuma (no 20 līdz 40 gadi) nepilsoņu pie mums ir mazāk nekā 60 tūkstoši. Iespējams, viņiem pilsoņa pase patiešām noderētu. Kāpēc viņi nesteidzas naturalizēties? Man šķiet, iespējami 2 varianti: viņi šeit ir labi iekārtojusies (savs bizness) vai domā par dzīves vietas maiņu – pārcelšanos un Krieviju.

Pilsonība – vēlēšanām

Manam godātajam oponentam Jevgēņijam Gombergam pieder mundrā frāze: „Vai nepatīk likumi? Nokārtojiet eksāmenu, saņemiet pilsonību un rakstiet paši savējos. Taču jums ir slinkums!”. Atbildēšu nepilsoņu vārdā (domāju – vairākuma vārdā): “Mums, Žeņa, nav slinkums. Vienkārši mēs esam racionāli cilvēki”.

Mēs protam skaitīt. Mūsu, nelatviešu skaits šajā zemē sastāda aptuveni 35% (skaitot VISAS nacionalitātes). Pat, ja rīt visi 300 tūkstoši mūsu nepilsoņu izies naturalizāciju, mēs panāksim tikai to, ka Seimā būs nevis 28, bet 35 deputāti no Saskaņas Centra. Nu, iespējams, pat 40! Taču viņi būs opozīcijā. Turklāt opozīcija būs daudz dziļāka nekā pašlaik.

To, kā latvieši prot mobilizēties zem lozunga „Krievi nāk!”, mēs visi redzējām februārī, kad notika referendums par krievu valodu. Tavuprāt, godātais Jevgēņij, liela nozīme ir lozungiem par demokrātiju, par likumu maiņu ar atklātas, taisnīgas un līdztiesīgas balsošanas palīdzību. Taču valdošajai latviešu elitei un ierēdņiem ir savtīga interese par „vienu valsts valodu”. Par to viņi cīnīsies līdz pēdējam.

Kāpēc es atkal sāku runāt par valodu? Tāpēc, ka citu principiālu domstarpību starp krieviem un latviešiem šajā valstī nav. Mums, krievu pilsoņiem un nepilsoņiem ir nepieciešama tikai VIENA likumu izmaiņa šajā valstī – lai mūsu bērni varētu mācīties krievu valodā un lai varas orgāni sarunātos ar mums krievu valodā, kad MĒS, nodokļu maksātāji, to vēlamies. Pārējos jautājumos mūsu un latviešu problēmas ir kopīgas.

Tas, ka latvieši nepieļaus nekādu kompromisu krievu valodas jautājumā, kļuva acīmredzams nākamajā dienā pēc referenduma. Tā latvieši nebija priecājušies kopš neatkarības iegūšanas 1991. gadā: „Mēs esam uzvarējuši! Urā! Tralallā!” Nekādas refleksijas, ne mazāko šaubu par to, ka viņi ir „uzvarējuši” trešo daļu savas – LATVIJAS tautas. Tādi cilvēki drīzāk uzspridzinās atombumbu galvaspilsētas centrā (lai netiek nevienam!), nevis piešķirs krieviem vismaz kaut kādu statusu.

Tāpēc, Žeņa, varam jau, protams, joka pēc visi pamēģināt kļūt par pilsoņiem un paskatīties, kas notiks. Tā sakot, izdarīt pēdējo eksperimentu, lai pierādītu manas teorijas patiesīgumu. :-) Taču to nu gan darīt patiešām ir slinkums ((с) Jevgēņijs Gombergs).

Pilsonība – taisnīguma labad

Pašlaik norit parakstu vākšana par pilsonības „nulles variantu”. Nekādu racionālu mērķi es šajā procesā nesaskatu. Visi, kam zilā pase bija nepieciešama izbraukšanai no valsts, to jau ir saņēmuši (vai saņems, ja vien ir vēlēšanās). Pilsoniskās „gribas izpausmes” realizācijai vēlēšanās tai vairs nozīmes nav...

Un tomēr es esmu „par” tiesībām saņemt Latvijas pilsonību visiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvoja neatkarības saņemšanas laikā 1991. gadā. Es pats esmu pilsonis pēc izcelsmes. Taču, ja es būtu nepilsonis, es NEPARKO neietu naturalizēties. Zvērēt uzticību un dziedāt tās valsts himnu, kas mani padarīja par „otrās šķiras” cilvēku? To es nedarītu principa pēc. Es nesaskatu Latvijas pilsonībā adekvātu vērtību, kuras dēļ būtu vērts tā pazemoties.

Mans oponents Jevgēņijs Gombergs intervijā žurnālam „Rīgas Laiks” teica: „Man nav tiesību uzskatīt šo valsti par savu Tēvzemi, ja tā mani neuzskata par savu dēlu... Tas ir tēva nams, no kura mani reiz izdzina... esmu šeit dzimis, kāpēc lai es būtu sliktāks par jums? Man ir jāiet kārtot eksāmeni, bet tas nelietis ar trim sodāmībām, kurš piedzēries vāļājas uz ielas, ir pilsonis pēc izcelsmes?” Pievienojos viņa vārdiem!

Tomēr es iešu parakstīties un balsot par pilsonības „nulles variantu”. Taisnīguma apsvērumu dēļ. Kaut vai pēc 21 gada, taču taisnīgumam ir jābūt.

Bet tagad es atklāšu briesmīgu noslēpumu. Mīļie latvieši, ja krievi savāks nepieciešamo parakstu skaitu par savu „nulles variantu”, arī jūs referendumā droši balsojiet „par”. Jūs varēsiet pasmieties, kad neviens neatnāks pēc „automātiskās” Latvijas pilsonības. Jums būs varens trumpis rokās – varēsiet visai pasaulei klāstīt, ka „tie krievi nemaz nav valsts patrioti, viņi atsakās no pilsonības...”.


РУ: Гомберг VS Алексеев. О гражданстве Латвии