Baidos atvērt avīzes, ieskatīties internetā, ieslēgt televizoru vai radio!
Fašisti, Tēvzemes aizstāvji, nacisti, tautas varoņi, slepkavas, patrioti (ne manis izdomāti, mēdijos nolūkoti apzīmējumi) iešot gājienā... Komunistu līdzskrējēji, antifašisti, dzimtenes patrioti, sarkanie okupanti, kara varoņi un atbrīvotāji (sk. iekavās iepriekš) mēģināšot pasākumu izjaukt...
Rīgas dome pasākumus jau nez kuro reizi aizliedz, bet tiesa jau nez kuro reizi aizliegumus atceļ !...
Tāpat baidīšos atvērt avīzes 9. maijā, kad, līdzīgi kā 16. martā, slavinājumi ar nievām savīsies nebaudāmā cilpā, kurā, šķiet, ik gadu pakaras cilvēcība!
Kad mani pirms gandrīz 30 gadiem iesauca Padomju Armijā, neuztvēru to nedz kā pagodinājumu, nedz arī par tādu pazemojumu, lai būtu jāslapstās psihiatriskās slimnīcas palātā. Tā bija TO LAIKU vīriešu dzīves neatņemama (gandrīz) sastāvdaļa - pāris gadi kirzas zābakos. Kamēr sargāju(?) Ķīnas robežu, mani vienaudži Afganistānā krita no dušmaņu lodēm vai atgriezās mājās sakropļoti ( gan fiziski, gan, vēl biežāk, garīgi). 11. novembrī vienmēr noliecu galvu, viņu likteņus pieminot.
Patiesībā, es nesaprastu, ja 23. februārī man liegtu (neesmu gan to darījis) nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un ar armijas biedriem mājās iedzert šņabi, uzkožot cepumus un konfektes - Padomju Armijas karavīru svētku galda pieticīgos gardumus. Daudzi piemin 25. martu un 14. jūniju kā nežēlīgu deportāciju piemiņas dienas. Es SAVU divu gadu izsūtījumu uz Tālajiem Austrumiem, ja gribu, varu atzīmēt 23. februārī! Un tad pieminēt arī tos vienaudžus, kuri no šī izsūtījuma neatgriezās...
Šodien Latvijas zēni Afganistānā karo zem cita - astoņdesmito gadu latviešu karavīriem tajā pat zemē naidīga karoga! Un, tāpat kā 80-tajos gados, tiek apglabāti ar godu - kā varoņi! Un pareizi! KATRS karavīrs pelnījis cieņu, jo no kara nav guvis neko citu, kā vienīgi sāpes.
Un kāpēc gan tagad apšaubīt to, ka cieņu pelnījuši arī tie citas svešās valsts (Vācijas) armijā iesauktie Latvijas karavīri, kurus 2. Pasaules kara ierakumos apglabāja mīnmetēja granātas vai aviobumbas, kuru kapavietas nekad nav bijušas zināmas, vai gadu desmitos bija apaugušas ar nezālēm un krūmiem?
Un tiem karavīriem, kuri atgriezās mājās - caur filtrācijas nometnēm, lēģeriem, vai pusgadsimta trimdu, ir jābūt tiesībām pieminēt savus kritušos biedrus un pazaudēto jaunību tā, kā viņi vēlas un kur viņi vēlas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 50 garus gadus viņiem nebija nekādu iespēju savus kritušos biedrus pieminēt godam.
No sava tēva, 15. divīzijas leģionāra, vienmēr kā ar stangām nācies vilkt pa strupam vārdiņam par kara gaitām. 50 padomju varas gados iestrādātais pašaizsardzības instinkts nomācis atmiņas un emocijas.
Šķiet, tīri cilvēcīgi būtu taču katram jāsaprot, KĀPĒC 16. marts daudzu cilvēku kalendārā tagad ir pavisam īpašs datums. Gandrīz 50 gadus neskaitāmiem cilvēkiem nebija lemts godāt savu bojā gājušo delu, tēvu, brāļu, draugu un cīņu biedru piemiņu!
Atceros, kā skolas gados kopām padomju karavīru Brāļu kapus un 9. maijā skandējām patriotiskus dzejolīšus. Tēvs skumji klusēja... Patiesībā jau arī viņam tie bija svētki, jo beidzās karš un varēja sākt sapņot par atgriešanos mājās...
Atceros, kā skolā viesojās Tēvijas kara veterāni un, uzvaras gadadienu medaļām šķindot, stāstīja par kara gaitām un varonīgajiem sarkanarmiešiem. Par kara veterānu privilēģijām viņi, protams, nestāstīja, par tām tik un tā visi zināja...Tēvs mājās skumji klusēja...Ko citu viņam bija darīt, ja ne reizi vien jau būts uz pārrunām ar VDK vītiem, kad nejauši pasprucis kāds nepareizs vārds?
Un vēl atceros to neaptveramo padomju kara filmu klāstu, kas piepildīja televīzijas programmas vai ik dienu. Un visās filmās vācu šineļos tērptie karavīri bija gatavie idioti un zvērīgi slepkavas, kurus varonīgie padomju kareivji gāza no kājām vāliem vien... Tēvs reizēm skatījās, reizēm nē, skaitļus par zaudējumiem abās frontes pusēs nepieminēja, vienkārši klusēja...
Klusēja arī braucot garām padomju Brāļu kapu pieminekliim. Vācu armijas karavīriem jau pieminekļus nelika. Un, ja kāds kara sākumā kritušajiem arī tika uzcelts, to ar naidu, zaimiem un triumfu uzspridzināja jau 1945. gadā.
Nē, es nenoliedzu karavīru piemiņas pasākumus 9. maijā! Ja tie nepārvēršas par viena politiskā spēka varas un ietekmes demonstrāciju vai politiskās aģitācijas kampaņu!
Es noliedzu CILVĒCĪBAS trūkumu karavīru piemiņas pasākumos!
Jau mēnešiem tiek detalizēti spriedelēts par to, kas ir un kas nav leģionāri, ir, vai nav Latvijas leģions bijis SS struktūrvienība, cik kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā karā devies un šāvis.
Kaut tāpat skaidrs, ka VAIRUMS puišu ierindā stājās ne aiz laba prāta un ļoti daudziem nebija pat 18 gadu!
Tāpat skaidrs, ka visi savus grēkus (ja tādi bijuši) jau sen izpirkuši - krītot kaujā, ēdot žurkas un zāli filtrācijas nometnēs, zāģējot mežu lāģeros Sibīrijā, vai kā "mīnu gaļa" iesaukti vēl arī Padomju Armijā, lai atmīnētu mīnu laukus. Pie tam, visu dzīvi šie ellē izdzīvojušievīri nevarēja noberzt asiņaino traipu biogrāfijā un vienmēr palika neuzticami un uzmanāmi.
Bet šodien kāds joprojām brēc par fašistiem, nacistiem un slepkavām! Un mēģina norādīt, kā un kur pieminēt kritušos! Tiem, kas izdzīvoja, gadu gaitā ir uzkrājusies tāda spīts, ka nesaklausīs nekādas pamācības un drīzāk jutīsies lepni, saņemot krieviski izkliegtus zaimus... Viņi vēlas beidzot pārnākt mājās no svešā kara ar godu - sarkanbaltsarkaniem karogiem plīvojot! Un, galu galā, karu zaudēja Vācija, nevis Latvija...
Un nevajag lauzīt galvas, vai 16. martā piemin arī tos latviešus, kuri šāva ebrejus. Jā, bija latvieši, kas šāva! Kas savus tautiešus, sarkanos partizānus un komjauniešus ķēra un kāra! Un bija arī tādi, kas vāciešiesm savus kaimiņus nosūdzēja un priecājās par viņu nāvi!
Bet vai tam VAIRĀKUMAM karavīru, kas Volhovas purvos, pie Veļikajas upes, Kurzemē un Pomerānijā ierakumos izmisīgi CĪNĪJĀS PAR SAVU DZĪVĪBU tagad atkal būtu jāiziet pēcnāves filtrācija, lai iegūtu tiesības tikt pieminētiem ar godu - kā karavīriem pieklājas?
Arī 9. maijā taču nešķiro, kurš padomju formas un apbalvojumu nēsātājs godam par dzimteni frontē cīnījies, bet kurš iekarotajā Eiropā laupījis un izvarojis, ar pistoli rokās neapmācītus zēnus drošā nāvē dzinis, dārza malā pie vecas atspergultas piesietu karagūstekni uz ugunskura cepinājis, partizānus šāvis , vai lēģerus un deportējamo vagonus pēc kara sargājis. VAIRĀKUMS cīnījās par Dzimtenes atbrīvošanu no okupantiem un padomjlaiku Brāļu kapi ir neaizskarami un svēti! Kā jebkuri citi kapi!
Kurzemes pusē, pie Kalvenes, kur Kurzemes katla fronte bija iestrēgusi sīvās kaujās, mežā joprojām var atrast neskaitāmas 2. Pasaules kara laiku bruņcepures. Gan padomju, gan vācu armiju kareivju. Daudzas, pat bez polsterējuma, ir krietni par mazu manai galvai... Tur puikas, kas vēl mūžā ne reizi nebija bārdu skuvuši, ar mīnmetējiem un granātām viens otram šķaidīja galvas un sirdis. Šo vārdu vistiešākajā nozīmē!
Un mēs tagad - pēc 67 gadiem, patiesībā nekā par to nezinot, nespējam saprast, ka vienīgā problēma mūsu sabiedrībā šodien ir tas, ka aukstā aprēķinā un pašlabumu meklējot, pārāk bieži aizmirstam par vienkaršu cilvēcību.

Ingmārs Līdaka

http://www.youtube.com/watch?v=yANNyPU0nq0&feature=youtu.be#t=35m00s

Ja jau video, tad video:
http://youtu.be/yANNyPU0nq0#t=35m00s

Jums ir bērni?
Ja ir, vai Jūs viņiem ļaujat šķirstīt Chas, Vesti u.c. līdzīgas avīzes?
Tur iekšā ir tāda anti-latviska ideoloģija, ka šis leģionāru stāstījums nobāl.
Ideoloģiju var atrast visur, arī Rīgas Motormuzejā, un starp citu, auto ir nogalinājis vairāk cilvēku nekā Hitlers un Staļins kopā.

Bet, ja nopietni, tad ideoloģija būtu tad, ja šāda lekcija būtu ar īpaši izstrādātu, IZM apstiprinātu saturu, un turklāt obligāta.

Viss pārējais ir Jūsu iedomas.

Neuztraucieties,
pasaulē (tajā, kurā nav Krievijas) par 16. martu Latvijā neviens neko nezina.
Esmu bijis gan ASV, gan lielā daļā Eiropas, nu rupji sakot - pofi* viņiem par to visu.

Nezinu par procentiem.

Atbilde uz pirmo jautājumu - kad mācījos skolā, tad runājām, gan par Sarkanajiem strelniekiem, gan par Ulmaņa apvērsmu (skolu vēstures grāmatās to sauc tieši par apvērsumu, lai gan daudziem Ulmanis simpatizē), arī par to, ka bija daudz latviešu, kuri iesaistījās padomju lēmējvaras un izpildvaras orgānos. Arī par Holokaustu un KONKRĒTU (uzsvars uz vārda "konkrētu") latviešu lomu tajā. Kā arī par sarkano teroru. Un arī par leģionu.
To visu mācīja, un domāju māca arī šobrīd.
Vienīgais, kas pietrūka, raugoties no šodienas prāta - saskatīt šajos faktos kaut kādu saistību, analizēt. To mums nemācīja, bet pieļauju, ka tas atkarīgs no skolotāja. Īsu brīdi, gan bija mums skolotājs, kurš pat padalījās ar Mein Kampf analīzes grāmatu. Un ticiet, vai ne, bet tie kuri viņu pašķirstīja, saprata, ka Ādolfam nebija pilns rublis.

Es domāju, ka šāds mīts vienkārši atrod auglīgu augsni, ne pārāk inteliģentos prātos. Gan latviešu pusē, gan krievu pusē (piemēram mīts, ka visi latvieši ir nacisti/fašisti un lauķi, bet krievi ir varena, gudra un spējīga nācija, kurai lemts pārvaldīt arī šo zemes pleķīti).
Es savukārt zinu, ka manu vecvecmammu pēc atgriešanās no izsūtījuma vietējie latviešu komunisti apvainoja ebreju šaušanā, kaut gan jau 41. jūnijā viņa vagonā devās uz plašo Sibīriju.

Es jau šeit reiz minēju, ka sen bija laiks atklāti runāt par visu krāsu roklaižām no latviešu vidus. Kāpēc par to neviens nerunā, es nezinu. Kāpēc cilvēki balso par politiķiem, kuri kādreiz veiksmīgi darbojās komunistiskajā partijā es arī nezinu.

Jā bija mums leģions.
Jūs iesakat nemācīt tautai tās vēsturi?

Mēs varam strīdēties par terminiem, bet lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, Sarkanā armija un komunistu funkcionāri bija okupanti. Un bija cilvēku, kuri šos cilvēkus šāva.
Arī mūsu tautas vēstures daļa.
Arī to iesakat nemācīt?
Jeb apgalvosiet, ka visi partizāni bija prasti burlaki un rīkļuravēji, bez ideoloģijas, bet ar mērķi laupīt un galēt?

Pēc bildēm spriežot, cilvēks skolniekiem stāsta par Latviešu leģionu.
Ja Jums būtu pieejams precīzs atstāsts no pasākuma, un tajā būtu redzams, ka slavina nacistus, tad es sašustu kopā ar Jums.
Bet tas, ka bērni zinās, ka bija latvieši, kuri karoja Vācijas pusē (tāpat, kā bija latvieši, kuri karoja PSRS pusē, un bija partizāni, kuri karoja ar abiem) viņiem nekaitēs.

"И простой русский народ помогал этим сосланным латышам на их новой родине, в Сибири. Хотя и сам жил впроголодь."

Oi, tikai nevajag.
Tā palīdzēja, ka mana vecvecmamma atgriezās Latvijā ar skrotīm ķermenī.
Izsūtītie tur visi kā viens tika saukti par fašistiem.
Un naids tika izrādīts atklāti.

Rakstu nelasīju. Pietika ar virsrakstu.
Es vispār nesaprotu, kādēļ ir nepieciešamas pensijas.
Es esmu par valsts apmaksātu medicīnu (Tā vienkārši sanāk lētāk visiem, dalot uz galviņām. Pie noteikuma, ka medicīnas nozari pārvalda profesionāli.) un izglītību līdz augstskolai.
Bet par visu pārējo gan būtu jāparūpējās katram pašam.
Es redzu trīs variantus vecumdienu iztikšanas problēmai.
1. Pelnam naudu, krājam, ieguldām, vecumdienās tērējam.
2. Pelnam naudu un ieguldām to savos bērnos, vecumdienās paļaujamies uz saviem bērniem. (Te darbs smagāks un grūtāks, lai būtu uz ko paļauties).
3. Pelnam naudu, tērējam uzreiz, vecumdienās strādājam.

Kas traucēja?

Tas, ka bija zināms, ka aiz Latvijas robežas atrodas pārsimt tūkstoši Sarkanās Armijas kareivju.
Latvijas regulārajā armijā bija pārdesmit tūkstoši.
Bija vasara, armija un Aizsargi noturētos nedēļu, varbūt divas, tāpēc salīdzinājums ar Somiju ir nevietā.
Turklāt Somijas pieredze rādija, ka Rietumvalstis nepalīdzēs.

Par personisku pieredzi, kāpēc es uzskatu, ka notikušais bija okupācija es nerakstīšu.

Jums nav kāds stāsts uzrakstīts arī par cionistu sazvērestībām un New World Order?
Vai Jūs plānojat ielās izvietot posteņus kuros pārbaudīs pases un zīmodziņu esamību tajās?

Nē.

Šobrīd tiesās un pat izmeklēšanas eksperimentos ir iespējams (un arī regulāri izmanto) izmantot tulku.
Problēmu šajā ziņā nav.
Un kā jau teicu - latviešu un krievu valodas Latvijā jāprot visiem.

Spēju apgūt jaunas zināšana svešvalodā (Lai gan, latviešu un krievu valodas Latvijā jau nu vajadzētu prast visiem no bērna kājas) visvairāk ietekmē vārdu krājums. Nevis svešvaloda kā tāda.

Jūs rakstījāt, ka grūti mācīties piemēram jurisprudenci citā valodā.
Tad Jūs iesakat vienus tiesnešus, prokurorus, izmeklētājus, policistus krieviem un vienus latviešiem?
Tā jau būs segregācija, ne pat diskriminācija.
Vai tomēr konkrētās specialitātēs cilvēkam būtu jāspēj bez aizķeršanās, neatkarīgi no tautības, lietot valsts valodu?
Jūs rakstiet, ka Jums ir grūtāk latviski un angliski.
Bet es pieļauju, ka grūtāk Jums ir tāpēc, ka latviešu un angļu valodas ikdienā nelietojāt vismaz līdz 18-20 gadu vecumam.
Vai Jūs gribat, lai Jūsu bērns, kurš izlemtu kļūt par advokātu Latvijā, sāktu ikdienā lietot specifisku latviešu valodu tikai pēc skloas beigšanas?
Vērtīgāk būtu sākt to lietot jau no mazotnes.
Jo pat ja te būs otra valsts valoda - pirmā būs jāzina vienlīdz labi ;)

Ja nav noslēpums, ko pasniedzat?

Ja neuztvērāt joku par latvieti un valodu prasmēm, tad neko.

Nu kāpēc Jums šķiet, ka krievi ir tik švaki?
Man bija klasesbiedri nelatvieši - nekādu problēmu ar saprašanu.
Man bija kursabiedri krievi, gan bakalaura, gan maģistra programmās.
Arī visu saprata un mācijās labāk par mani.
Man ir draugs kurš studē Kembridžā, un brīvi pārvalda latviešu, krievu, angļu, dāņu valodas, spēj komunicēt arī ķīniski. Tagad droši vien prot vēl kādu valodu. Bet viņš ir latvietis, varbūt tāpēc :D

Jūsu argumentiem nav pamata.

Ибо крупной промышленности тоже не было, до включения в состав СССР.

Vai man tiešām jāuzskaita VEF, RVR, RER (PROVODNIK) sasniegumi? Vai man Jums jāatgādina, ka Pārdaugavā bija Carl Zeiss fabrika? Nemaz nerunājot par vieglo mašīnbūvi - ar Latvijas Republikā ražotiem divriteņiem Krievija bija pilna.

Не знаю, поняли вы или еще нет, я его проигнорировал, как и игнорирую последние муниципальные и государственные выборы. Но заметьте, при этом меня никто не спрашивает - выбирал не выбирал, налоги плачу наравне со всеми.

Jums jautā, Jūs izvēlaties neatbildēt.
Bet vilcienam ir jābrauc tālāk, viņš nevar stāvēt uz vietas.
Izdariet beidzot izvēli.
Saprotu, ka grūti, jo vairs nav viens saraksts,
bet izvēle ir būtiska un tieši ietekmē Jūsu un manu labklājību.

Nesaprotu Jūsu satraukumu.
Vai viņi tādēļ masveidā kļūst par latviešiem un aizmirst krievu valodu un kultūru?

http://sedlenieks.wordpress.com/2012/02/19/jautrie-referenduma-skaitli/