Šodien Latvijā kārtējo reizi notiek parlamenta vēlēšanas „ilgtermiņa demokrātijas deficīta” apstākļos. Gandrīz 300 tūkstošiem valsts pastāvīgo iedzīvotāju ir atņemtas balsstiesības. To priekšvakarā atsauksim atmiņā to, kā rietumu plašsaziņas līdzekļi vērtēja 1993. gada 5. — 6. jūnija vēlēšanas — pirmās parlamenta vēlēšanas neatkarīgajā Latvijā.

Tās bija pirmās vēlēšanas, kas Latvijā notika pēc tam, kad LR Augstākā Padome 1991. gada 15. oktobrī bija likvidējusi vispārējās balsstiesības. Faktu, ka par parlamenta deputātiem var balsot tikai pilsoņi, un pārējiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem — gandrīz trešdaļai valsts iedzīvotāju — šīs tiesības ir atņemtas, rietumu prese vēlēšanu priekšvakarā aprakstīja kā īstu sensāciju.

Par to liecināja dažādie virsraksti un apakšvirsraksti:

„Latvijā ierobežotas vēlēšanu tiesības” („Berlingske Tidense”).

„Vēlētāju šķirošana: daži latvieši netiek uzskatīti par latviešiem. Gandrīz puse valsts iedzīvotāju nedēļas nogalē balsot nedosies” („Suddeutsche Zeitung”).

„Absurda komēdija. Pirmās brīvās vēlēšanas Latvijā: lielākajai daļai vietējo krievu nav vēlams tajās piedalīties” („Der Spiegel”).

„Daži skandē: Krievi, prom, uz Urugvaju!” („Frankfurter Allgemeine Zeitung”). 

„Daudzi krievi uzskata, ka ir nodoti, neskatoties uz to, ka viņi ir atbalstījuši Latviju” (“The Guardian”).

Len Freslef no „Berlingske Tidense” pauda viedokli par to, ka padomju laikā Latvijā iebraukušie krievi nav saņēmuši balsstiesības vienkārša iemesla dēļ: tā ir vēlme „nodrošināt etniskajiem un nacionālistiski noskaņotajiem latviešiem kontroli pār likumdošanas varu.”