Pie ziepju izgatavošanas „Rīgas ziepju manufaktūra” ķērās brīdī, kad stabilas pozīcijas mazajā Latvijas tirgū jau bija ieņēmusi „Stenders” kosmētikas prečzīme. Jaunais uzņēmums nesāka atklātu cīņu ar spēcīgo konkurentu, — tas nolēma lielāko uzmanību pievērst eksportam. Un guva panākumus.
 
Par to, kā bez profesionālas kvalifikācijas uzsākt kosmētikas biznesu, kā tiek vārītas dabiskas ziepes un kādiem vajadzētu būt Latvijas eksporta uzņēmumu mērķiem, stāsta „Rīgas ziepju manufaktūra” līdzīpašnieks, viens no kompānijas dibinātājiem Oļegs Ivanovs.

 
No virtuves līdz veikalam
 
— Varu teikt, ka mūsu bizness sākās spontāni. Sagadījās tā, ka zināmu laiku dzīvoju un strādāju Anglijā. Tas notika laikā no 2000. līdz 2002. gadam, vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Kad atgriezos Rīgā, sāku domāt, ar ko varētu nodarboties.
 
Kādā jaukā dienā neilgi pirms Ziemassvētkiem kopā ar draugu pastaigājos pa tirdzniecības centru. Pievērsām uzmanību kāda mūsu patreizējā konkurenta veikalam. Tur valdīja īsta ažiotāža, veikalā atradās cilvēku pūlis. Izrādījās, ka veikalā tiek pārdotas neparastas ziepes uz svara. Kad braucu projām, nekā tamlīdzīga Latvijā vēl nebija. Pēkšņi atcerējos, ka arī Anglijā biju redzējis līdzīgu veikalu, kur pastāvīgi grozījās pircēji. Gaisā bija jūtams patīkams aromāts, viss izskatījās ļoti interesanti.
 
Ideja mums iepatikās, taču nebija skaidrs, ar ko sākt. Pēc izglītības esmu pārtikas tehnologs, pirmo diplomu savulaik saņēmu celtniecības nozarē. Nekāda sakara ar kosmētiku. Taču, ja vien ir vēlēšanās, risinājumu atrast var. Sākām iztaujāt paziņas. Noskaidrojās, ka ir cilvēki, kas sākumā var mums sniegt palīdzīgu roku.
 
Tas bija klasiskais variants. Eksperimentējām virtuvē, izgatavojām kosmētiku, vārījām ziepes. Mūs krāpa, pārdeva nepareizās izejvielas. Visi centās gūt peļņu uz nelaimīgo jauno uzņēmēju rēķina. Tas bija īsts haoss. Nauda beidzās, un produktu nebija. Radās šaubas, vai vispār ir vērts ar to nodarboties.
 
Taču mēģinājumu un kļūdu ceļā mums izdevās nonākt pie adekvātām receptēm. 2004. gada vidū atvērām Rīgas Centrāltirgū pirmo veikaliņu, kas gandrīz acumirklī kļuva rentabls. Pēc tam, 2005. gada sākumā devāmies uz izstādi Lietuvā. Tolaik Lietuvā ažiotāža bija vēl lielāka, nekā Latvijā. Pie mūsu stenda pastāvīgi stāvēja rindas. Jau pirmajā dienā atradām labu partneri, ar kuru parakstījām līgumu par ekskluzīvām tiesībām. Tā pakāpeniski darbs iegāja sliedēs, un mēs sākām paplašināties. Labākos rādītājus sasniedzām 2007. gadā, droši vien, tāpat kā visa Latvijas ekonomika. Pēc tam kļuva smagāk.


Senlaicīgo ziepju kolekcija kompānijas ofisā.
 

Eļļa ir pats galvenais
 
Apmēram 90% mūsu produkcijas tiek izgatavoti ar rokām. Kosmētikas industrijā tas ir visai sarežģīts ceļš. Mūs var salīdzināt ar nelielām ģimenes tipa kompānijām, nevis ar tādiem rūpnieciskiem uzņēmumiem, kā „Dzintars”. Atšķirībā no viņiem, mēs nekad nevarēsim panākt, lai mūsu produkcija maksātu kapeikas. Taču tajā pašā laikā lielās kompānijas nekad nepildīs mazus elastīgus pasūtījumus un neizgatavos nekādas individuālas preces.
 
Mums ir dažādas nišas, atšķirīgi produkti. Jā, mūsu sortimentā ir arī ierastie krēmi un losjoni, kuru sastāvs līdzinās lielo kompāniju ražotajām precēm. Taču mūsu galvenā produkcija, protams, ir ziepes (vairāk nekā 100 veidi) un bumbiņas vannai, ko izgatavojam tikai ar rokām.
 
Roku darbs ziepju ražošanā var būt dažāds. Dažkārt ziepes, rupji sakot, tiek ražotas no pusfabrikātiem. Atnāk gatava bāze, ko jāapstrādā, jāpiešķir tai smarža, forma, krāsa, jāpievieno dažādas elļas. Otrs paņēmiens — vārīt ziepes no paša sākuma. Rezultātā tiek iegūts produkts ar augstu eļļas saturu.
 
Pie tam ziepēm ir jānobriest. Šis process ilgst veselu mēnesi. Sākumā tiek iegūta plastilīnam līdzīga masa. Mēneša laikā tā sacietē, iegūst ādai piemērotu pH līmeni. Rādītāji liecina, ka šīs ziepes ir labākas, nekā pēc pirmā paņēmiena ražotais produkts. Taču, pirmkārt, tās ir dārgākas, otrkārt, — prasa lielu laika patēriņu.
 
Mēs ražojam dāvanu tipa produkciju. Tās cenu segments tuvojas premium klases produktiem. Tas nekādā gadījumā nav masveida patēriņa produkts. Pārdodam preces ar savu prečzīmi un izpildām nelielus pasūtījumus ar private label. Piemēram, vienīcai Zviedrijā ir vajadzīgas dažādu veidu ziepes ar viņu logotipu, kompānijai no Dienvidkorejas — īpašu korporatīvo dāvanu partija. Bieži vien klientu interesē neparasta forma. Dažkārt tas pat var atsūtīt savu paraugu. Un mēs cenšamies ņemt vērā tehniskos noteikumus.
 
Mūsu uzņēmumā, tāpat kā visā nozarē, ražošanas apjomam raksturīgs pieaugums un kritums atbilstoši sezonai. Vasara ir sastinguma periods. Tam ir daudz iemeslu: silts laiks, cilvēki retāk sēž vannā, biežāk izmanto dušu. Nav gandrīz nekādu svētku — Līgo svētki pārdošanas apjomu gandrīz neietekmē. Tā nu ir iznācis — jo vēsāks laiks, jo vairāk pieprasīta ir mūsu produkcija. Ziemassvētku un Jaungada periodā pārdošanas apjoms var sasniegt pat trešo daļu no visa gada apgrozījuma.
 

Vietas ir aizņemtas
 
Latvijā tirgotā produkcija sastāda tikai dažus procentus mūsu apgrozījuma. Kāpēc? Pirmkārt, tirgus šeit ir ļoti mazs. Otrkārt, konkurenti, kas parādījās šeit dažus gadus pirms mums, pirmie iekļuva lielākajos tirdzniecības centros. Otrajiem būt ir grūti.
 
Šobrīd mums ir veikals TC Azur, kas atrodas netālu no mūsu ražotnes. To uzturam kā show room, kur varam atvest cilvēkus, lai nodemonstrētu preces. Vēl joprojām darbojas arī mūsu pirmais veikals Centrāltirgū. No vienas puses, šī vieta nav īpaši atbilstoša mūsu mērķauditorijai, bet no otras — šeit ir liela cilvēku plūsma, starp kuriem sastopami arī tūristi.
 
Ļoti labs tirgus joprojām ir Lietuvā. Tur mēs strādājam ar dīleru satarpniecību, kam pieder pašiem savi kosmētikas veikali. Viņu veikalos starp citām prečzīmēm ir atrodamas arī mūsu preces. Krievijā pārdošanas apjoms krīzes periodā ievērojami kritās, taču šai valstij vēl joprojām mūsu acīs ir liela nozīme. Tur mums ir firmas veikali, kas strādā saskaņā ar licenci, un parastie vairumtirgotāji. Maskavā kompānijai ir savs ofiss un noliktava.


Franšīzes veikals Maskavā.
 
Kopumā pēc franšīzes principa strādājošo veikalu attīstība ir sarežģīta lieta. Protams, no ražotāja viedokļa tā ir prestiža uan ērta lieta. Taču dīlerim diemžēl ir ļoti sarežģīti izdzīvot tikai uz viena piegādātāja sortimenta rēķina vien. Pirmkārt, nav viegli atrast piemērotu tirdzniecības vietu ar lielu cilvēku plūsmu, kur būtu izdevīgi uzturēt viena brenda veikalu. Otrkārt, lielajos tirdzniecības centros pat viduvējas vietas maksā ļoti daudz.


Franšīzes veikals Viborgā (Krievija) — interjers.
 

Āzija gaida
 
Stabilākais reģions ir Eiropas Savienība. Aptuveni 80% eksporta iet uz Vāciju, pārējie 20% — uz citām valstīm. Mēs saprotam, kas ir nepieciešams pasūtītājiem Skandināvijas valstīs, Vācijā, Polijā vai Anglijā. Taču ir problēma — iekļūt Eiropas tirgū nav viegli. Partneri piesardzīgi vēro viens otru, pērk paraugus, un tikai pēc tam sākas īstais darbs.
 
Parasti klientu, kurš izdarījis pirmo pasūtījumu, viss apmierina, un viņš turpina sadarbību ar mums. Taču ir sarežģīti nonākt līdz pirmajam darījumam. Daudzās rietumvalstīs attiecībā uz Latviju ir izstrādājušies ar postpadomju telpu saistītie stereotipi. Valda zināma neuzticība, ko nākas pārvarēt. Galvenokārt to panākam, pateicoties kvalitātei un labam servisam — ir ļoti svarīgi, lai viss būtu paveikts bez brāķa un piegādāts laikus. Pārdošanas apjoms Eiropā pieaug, taču nekādas straujas izmaiņas nav gaidāmas.
 
Pavisam citāda ir situācija Āzijā. Tur strādājam jau aptuveni četrus gadus. Nesen sākām eksportu uz Honkongu, šo un to sūtām arī uz Japānu. Mūsdienās gandrīz visas pasaulē pazīstamās kosmētikas prečzīmes aug, pateicoties eksportam uz tādām valstīm, kā Indija, Ķīna, Indonēzija, Malaizija, Filipīnas, Dienvidkoreja un Vjetnama.


 
Tur ir pavisam citāds mērogs. Katrs jaunais klients potenciāli var paņemt ļoti lielu partiju. Tur neviens nepasūtīs kastīti produkcijas par 100 eiro. Cilvēki saprot, ka pasūtījumam ir jābūt pietiekami lielam, lai kompensētu loģistiku. Neskatoties uz to, ka no makroekonomikas viedokļa daudzas Āzijas valstis par bagātām nosaukt nevar, tur ir miljoniem cilvēku, kas ir gatavi pirkt mūsu produkciju.
 
Taču nav viegli izveidot kontaktu. Lēmuma pieņemšana aizņem ilgu laiku. Tu vari nosūtīt paraugus un saņemt atbildi, ka „viss patīk, un mēs vēl domājam”. Paiet trīs mēneši, atbildes nav, un rodas aizdomas, ka tu esi piekrāpts. Pēkšņi paziņo, ka pasūtījuma apspriešana turpinās, taču ir parādījies papildu jautājums. Tu atbildi uz to, un atkal iestājas pauze uz diviem mēnešiem. Protams, ir arī izņēmumi, un dažkārt lēmumi tiek pieņemti ļoti ātri, taču vispārējā situācija tur ir specifiska.
 
Kopumā var teikt, ka jāstrādā ir ar visiem reģioniem, perspektīvas ir visur, taču pie tam ir jānosaka pareizās prioritātes.