Spēles noteikumi

13.01.2014

Viktors Matjušenoks
Латвия

Виктор Матюшенок

Вольный журналист

Tālvadības acs

Tālvadības acs
  • Diskusijas dalībnieki:

    38
    138
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

 
 
 
„Man atklāti pateica: neaiztikt Vilku, neaiztikt Strīķi, nekur neiejaukties.
Man tika ieteikts pildīt tikai reprezentatīvās funkcijas.”

Normunds Vilnītis, bijušais KNAB direktors
 
 
 
Jūs droši vien jau esat ievērojuši, ka viens no daudzajiem latviešu specdienestiem bieži piesaista sabiedrības uzmanību. Varen bieži. Un tas nenotiek sekmīgu specdienesta organizēto īpašo pasākumu dēļ, toties regulāri un skandalozi tiek mainīti specdienesta priekšnieki. Gadās, ka viņi mēģina patiešām izmeklēt kādu lietu, gadās arī pavisam nejēdzīgi iekšēji kašķi un nepatikšanas. Turklāt šīs iestādes kadru politiku nenogurstoši un greizsirdīgi uzmana kādas ļoti draudzīgas aizokeāna valsts vēstniecība.
 
Jā, kad tika atlaists iepriekšējais direktors, nekādi skaļi skandāli korupcijas apkarotāju birojā nebija dzirdami, desmitiem tūkstošu latu no dienesta seifa nepagaisa, atbildīgie darbinieki nemiga ciet pie galdiem kaut kādu tabletīšu iespaidā. Tīrie sīkumi: nepareiza struktūras reorganizācija, darbā pieņemts cilvēks bez augstākās izglītības utt. Citkārt par to tikai rājienu izteiktu, bet te — atlaišana!
 
Taču notikumiem nesekoja ne dusmīga runa no amerikāņu vēstnieka puses, ne bļāvieni par apdraudēto demokrātiju vietējās „nevalstiskās organizācijās”, ne arī lietussargu vicināšana Saeimas un Prezidenta pils priekšā. It kā sētnieks būtu atlaists.
 
Kopā ar priekšnieku toreiz amatus pameta pieci atbildīgie darbinieki, ieskaitot nodaļu priekšniekus. Taču interesanti ir tas, ka priekšnieka vietnieks savu vietu nešaubīgi un stabili noturēja. Ne jau pirmo reizi. Ak jā, ne jau vietnieks, bet vietniece — regulāri atlaižamo KNAB direktoru vietnieka posteni ieņem Juta Strīķe, visai noslēpumaina dāma. Protams, strādājot tādā organizācijā, noslēpumainība nav pārkāpums.
 
 
 
Ar mīlestību no Krievijas...
 
Taču mēs dzīvojam atklātības un attīstītu informatīvo tīklu laikmetā. Tiklīdz mūsu varone nokļuva KNAB, viņas biogrāfijā sāka intensīvi rakņāties žurnālistu ģilde. Rakņāšanās rezultāti bija negaidīti. Latviešu korupcijas apkarotāju pulka valkīrijai agrāk ir bijis krievisks uzvārds (nu, viņa ir sieviete, tāpēc tas ir saprotams: bija Potapova, apprecējās un kļuva par Strīķi), taču savulaik viņa ir mācījusies Maskavā — briesmīgajā pilsētā, ar kuras visvareno roku Nacionālās apvienības locekļi biedē savus bērnus, kad tie nevēlas ēst savu skābputru vai vakarā pamest datoru. Bet te no Maskavas un uz KNAB! Viņa taču ir īsta Anna Čapmane!..
 
Var jau būt, ka jūs smiesieties, taču tā patiešām ir... Nu, tas, ka viņa ir Anna, nevis Juta. Nenogurdināmie žurnālisti ir cēluši dienas gaismā faktu, ka šis vārds ir norādīts Maskavas skolas izsniegtajā diplomā, kur Potapova ir ieguvusi vidējo izglītību. Tālāk — vēl trakāk.

Avīzes Neatkarīgā rīcībā ir nonākuši materiāli, kas var apgriezt ar kājām gaisā vietējo patriotu trauslo nacionālo pašapziņu. Viņi taču KNAB uzskata par pēdējo cerību, kas varētu glābt nabaga apzagto dzimteni. Avīze stāsta, ka oligarhu un korumpēto briesmoņu bieds Maskavā nav nokļuvusi tāpat vien (jau pēc 1991. gada tur ir mācījušies daudzi latviešu politiskās elites bērni, daži pat pamanījušies iekļūt aizvainotajiem Latvijā dzīvojošajiem krieviem paredzētajās kvotās...), bet gan tāpēc, ka uz turieni it kā no Dobeles tika pārcelts viņas tēvs — klasisks „okupants”, Padomju armijas virsnieks, kurš, saskaņā ar jauno žurnālistu (viņiem ir tik maz infomācijas par padomju armijas īstenību!) vārdiem, dienējis „specdaļā”.

Mana paaudze zina, ka tanku pulkos nebija nekādu „specdaļu”, bija VDK militārās pretizlūkošanas apakšnodaļas — „Особый отдел”. Nu, bet tagad pamēģiniet iztēloties šo fantasmagoriju: „osobists” ar ģimeni mierīgā garā dzīvo pavisam-pavisam neatkarīgajā un suverēnajā Latvijā pēc 1991. gada un iekārtojas darbā tādā ideoloģijas piesātinātā iestādē, kā Kara muzejs! Un tas notiek laikā, kad vienkāršus kurinātājus un santehniķus, kas nepiesardzīgi bija strādājuši padomju garnizonos kā brīvlīguma darbinieki, slavenais Pilsonības un imigrācijas departaments varēja vai līdz infarktam novest un nedot viņiem tiesības dzīvot mūsu svētītajā valstī pat kā nepilsoņiem.
 
Taču arī tas vēl nav viss: „čekista-osobista meita” dienē drošības policijā (!) un braši kāpj pa karjeras kāpnēm, līdz piezemējas korupcijas apkarošanas biroja priekšnieka vietnieka krēslā!
 
 
 
Neviens nav sniedzis nekādu atbildi
 
Protams, tāda „bumba” nevarēja sprāgt nemanīti, un Strīķes k-dze tolaik avīzei Diena sniedza paskaidrojumus: „Mans tēvs nekad nav bijis padomju armijā, viņš nav bijis tankists, kā tur raksta, tāpat es neesmu ārvalstu spiedze. Mans tēvs pēc izglītības ir civilais inženieris, speciālists dzelzsbetona konstrukcijās.” Savukārt atestātu ar nepareizo vārdu viņai Maskavas skola ir izsniegusi kļūdaini. Vārdu esot sajaucis skolas direktors...
 
Cilvēki, kam pazīstama dzīve padomju laikā, augstu novērtēs šo atjautīgo atbildi.
 
Kādā citā intervijā mūsu varone stāsta, ka viņa ir latviete, taču dzimusi un mācījusies Maskavā. Viņas vecāki strādājuši kādā ZPI, protams, arī Maskavā.
 
Taču Neatkarīgā nenomierinājās. Žurnālisti turpināja rakņāties. Uz avīzes oficiālo pieprasījumu Latvijas Universitāte atbildēja, ka uz skolas atestāta pamata 1988. gadā Juridiskajā fakultātē uzņemta Anna Potapova. Izdevums atzīst, ka atestātu par vidējās izglītības saņemšanu LU varēja atzīt par autentisku tikai gadījumā, ja Strīķe uzrādīja citu personu apliecinošu dokumentu, kurā bija norādīts tas pats vārds.
 
Nav izdevies atrast Strīķes komentārus par šo „neatbilstību”, tāpat kā ziņas par kaut kādām skandāla sekām. Taču veselais saprāts liek domāt, ka avīžniekiem vajadzēja atbildēt par nekaunīgo un nepamatoto apmelojumu, vai arī KNAB, SAB vai kādos citos mūsu drošības dienestos attiecīgajām personām vajadzēja izdarīt attiecīgus secinājumus.
 
Iespējams, jums radies jautājums: kāda jēga rakņāties šajā vecajā stāstā, kura pamatā ir tikai „avīžu pīles”? Skaidrs taču, ka mūsu varones tēvs nav nekāds „osobists” no Dobeles un viņas krievu-latviešu ģimene ir pārcēlusies no Maskavas uz Rīgu drīzāk sadzīvisku, nevis konspiratīvu apsvērumu dēļ: ņemot vērā XX gadsimta pirmās puses vēsturisko pieredzi, viņi varēja secināt, ka dzīve šeit būs mierīgāka. Tomēr pārvākšanās tolaik it nemaz nebija vienkārša, tāpēc, iespējams, nācās likt lietā vietējo draugu un radinieku blatu un mazliet „paķīmiķot” ar dokumentiem... Tolaik tādu gadījumu bija papilnam, vienkārši ne jau visiem „apšaubāmajiem repatriantiem” izdevies tik augstu kāpt...
 
Jāsaka gan, ka kadru politika iestādē, ko ļaunas mēles dēvē par īstu amerikāņu projektu, ir varen interesanta: vismaz vēl viens tās vadītājs ir cēlies nevis no kādu „brīvās pasaules latviešu”, bet gan no īstu „okupantu” ģimenes — Latvijas KP CK nodaļas priekšnieks savulaik tika atsūtīts no Maskavas, lai stiprinātu vietējo kadru internacionalitāti. Rodas iespaids, ka Aizokeāna Lielais Brālis teritoriju Baltijas jūras krastā ir pārņēmis no sabrukušās PSRS kopā ar atjaunotām kadru rezervēm...
 
Iemīļotās un draudzīgās valsts vēstniecības „netiešās iejaukšanās” metode paredz, ka vajadzīgajos krēslos ir jāsēdina ne tikai tīri un viscaur pārbaudīti cilvēki. Reizēm ir jāpameklē tie, kuru biogrāfijā ir dažādi traipi un traipiņi. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tieši šie cilvēki kļūst par uzticamākajiem darbiniekiem. Galu galā, pat sīkākie meli agrākajā dzīvē (nerunājot jau par dokumentu tīrīšanu) var novest ne tikai pie pieejas atņemšanas valsts noslēpumiem (tas nozīmē — krusts pāri karjerai), bet arī pie kriminālizmeklēšanas.
 
 
 
Pret ko tad īsti cīnās КNAB?
 
Jau pašā sākumā KNAB attiecības ar Latvijas politisko eliti nekādi negribēja veidoties. Piemēram, pirmais biroja priekšnieks Rutkis saķildojās ar premjerministru Eināru Repši, kad neuzmanīgi parakņājās partijas „Jaunais Laiks” saņemto ziedojumu lietā. Taču „savu” Strīķi iekārtot darbā birojā neizdevās — „tautiešu” un viņu sabiedroto pozīcijas Saeimā bija stabilas. Tad ekspansīvais Einārs vienkārši atveda Strīķi uz KNAB savā premjerministra mašīnā, personīgi ieveda viņu kabinetā un stādīja priekšā kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieci.

Paldies Dievam, Saeimas sankcija nav nepieciešama vietnieka iecelšanai. Nu, bet tā kā nākamā priekšnieka vēl nav, mūsu varone sāk faktiski sāk vadīt biroju pati. Lieta par ziedojumiem tiek nobremzēta, toties birojs aktīvi ķeras pie citas lietas — pie Šķēles struktūru nelikumīgā valsts daļas privatizācijas mēģinājuma tolaik ienesīgākajā uzņēmumā Latvijā — mobilo sakaru tīklā LMT.
 
Kad biroja priekšnieks tomēr ir iecelts (tolaik uzskatīja, ka Aleksejs Loskutovs ir kompromisa variants), viņu „ietekmēja Jutas Strīķes harizma”, kā toreiz rakstīja, un kompromisa vietā viņš sāka aktīvi ķidāt „oranžos”.
 
Taču toreiz KNAB misiju — tīrīšanas darbus savu laiku nokalpojušās vecās Latvijas politiskās elites pulkā — apturēja spēcīgā Tautas partija, un „iztīrīts” tika pats Loskutovs. Neskatoties uz stingrajiem saucieniem no vēstniecības, ko rotā zvaigžņoti-svītrotais karogs. Tiesa, „tautiešiem” šī patvaļība galu galā nāca par ļaunu, taču šajā lietā mūs interesē kaut kas cits. Juta Strīķe palika savā vietā un no jauna saņēma rokās vadības grožus līdz brīdim, kad tiks sameklēts jauns biroja šefs. Loģiski būtu, ja par viņa tiktu iecelta priekšnieci, ja jau nebija nekādu iebildumu pret viņas darbu, vai atlaista kopā ar šefu, ja iebildumi tomēr bija.
 
Pēc tam situācija atkārtojas, un pēc Vilnīša atstādināšanas Strīķe no jauna pilda vadītāja pienākumus, bet valdība vadošo posteni piedāvā nevis viņai, bet gan bijušajam ģenerālprokuroram Maizītim. Nez kāpēc Maizītis kaunīgi atsakās, lai gan šāds karjeras pavērsiens dāvātu viņam lielisku iespēju norēķināties ar tiem, kas tik rupji izgrūda viņu no laivas, nenovēlot viņam atkal ieņemt ģenerālaprokurora posteni.
 
Nu, ar Maizīti viss kļuva skaidrs, kad viņš kļuva par jaunā prezidenta padomnieku, pēc tam — par SAB (Satversmes aizsardzības birojs) vadītāju. Maizīša izvēle ir skaidra: mūsu KNAB priekšnieka krēsls ir pārāk nestabils, bet padomnieks... tas ir godpilns, taču drošs amats, kas neuzliek nekādus pienākumus. Arī SAB izmeklējamās lietas par ideoloģijas ikonu aizskaršanu vai pieejas valsts noslēpuma atņemšanu kādam pārlieku ziņkārīgam opozīcijas deputātam nevar ne salīdzināt ar briesmām, kādas var draudēt karjerai, ja sāksies rakņāšanās valdošo partiju godājamo locekļu un viņu sponsoru netīrajā finanšu veļā.
 
Taču atgriezīsimies pie mūsu varones. Kāpēc gan viņai visu laiku būtu jāsēž vietnieka krēslā? It kā visi oligarhi jau būtu piespiesti pie sienas, Saeimas atlaišanas iespējas iebiedētie deputāti bija gatavi balsot par jebko. Īstais brīdis, lai pakāptos augstāk. Taču viņa paliek vietnieces postenī!
 
Nevienu nepārsteidza tas, ka drīz vien nenogremdējamā vietniece sakašķējās ar kārtējo, ceturto priekšnieku pēc kārtas. Toties jo vairāk pārsteidza mēģinājums šo konfliktu izbeigt — pagājušā gada beigās direktors, „klusais” Jaroslavs Streļčonoks izdeva rīkojumu par Strīķes k-dzes atlaišanu no darba ar apkaunojošu formulējumu — „uzticības zaudēšana”.
 
Taču uzmanīgi skatītāji un komentētāji nepaspēja nobrīnīties par tādu pavērsienu, kad no kolonnām rotātā nama biroja direktora rīkojums tika atcelts. Pats premjerministrs pielika roku. Un, neskatoties uz to, ka premjers mums ir v.i., izskatās, ka arī šis negaidītu dumpi sarīkojušais korupcijas apkarotāju priekšnieks savā krēslā ilgi vairs nenoturēsies. Vai nevēlaties izdarīt likmes, kungi un dāmas?
 
 
 
Kā tad lai izskaidro šo fenomenu?
 
Nu, izskatās, ka mūsu Juta Čapmane... tfu, piedodiet... Anna Strīķe... nu, jūs taču sapratāt... šajā birojā ieņem pavisam citu posteni. Viņa tur nav nekāda priekšnieku vietniece, viņa ir Uzraudze. Tālvadības acs...
 
„Neatkarīgā” biroja direktori, tāpat kā „neatkarīgās” Latvijas premjerministri vienkārši nāk un iet, bet viņu no šī amata var atlaist tikai tie, kas viņu tajā apsēdinājuši...
 

 
P.S. Interesentu (arī „profesionālo interesentu”) zināšanai teikšu: autora rīcībā nav nekāda slepena sakaru kanāla ar br-riesmīgās uz austrumiem no Zilupes esošās despotijas specdienestiem. Viņam nav arī nekādu konspirētu informācijas avotu birojā. Versijas pamatā ir Latvijas plašsaziņas līdzekļos un internetā atklāti pieejamās ziņas.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Pēteris Apinis
Латвия

Петерис Апинис

Врач

Stradiņa slimnīcas liktenis

Pavērsieni gaidāmi šonedēļ

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Kas balstīja „Dziesmoto revolūciju”

PSRS VDK par ārvalstu izlūkdienestu darbību Latvijā

Krievija ir pārliecināta par sevi un netiecas krāpties

Dainis Lemešonoks
Латвия

Дайнис Лемешонок

Бомж от журналистики

Cik daudz tautas vajadzīgs valstij?

Mums nav tautvaldība, bet ir "valdībtauta"

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.