Dura lex

01.07.2014

Mihails Hesins
Латвия

Михаил Хесин

Бизнесмен, майор полиции в отставке

Prikvelu mode

Vai Latvija patiešām ir nacionāla valsts?

Prikvelu mode
  • Diskusijas dalībnieki:

    33
    192
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Prikvelus masu kultūrā ir ienesusi visvarenā Holivuda līdz ar dažādu vēsturisku un fantastisku notikumu drosmīgajām — holivudiskajām — versijām.

Pats par sevi saprotams, Latvija nedrīkst atpalikt no aizokeāna modes tendencēm. Dažkārt tā pat visu pasauli apsteidz. Tā nu, pateicoties latviešu likumdošanas metru neremdināmajai inovāciju kārei, mēs esam piedzīvojuši absolūti jauna žanra dzimšanu. Gadījumā, ja kāds nezina, paskaidrošu: prikvelā tiek aprakstīti notikumi, kas norisinās pirms kādiem pēc autora ieceres jau atainotiem notikumiem (agrāk prikveli bija sastopami tikai literatūrā un kinematogrāfijā). Vārdu sakot, tiek sperti daži soļi atpakaļ no tā, kas mums jau ir zināms no izlasītā vai skatītā.

Latviešu likumdevēji nolēma nelietot terminu „prikvels”. Sava garadarba rezultātus viņi nodēvēja par preambulu.

 

Šeit nu būtu jāpaskaidro, ka preambula, kas tagad ir kļuvusi par neatņemamu Satversmes daļu, ir tālāko Satversmes normu ideoloģisks un politisks pamatojums, un tās normu interpretācija ir iespējama tikai kontekstā ar visu pārējo Satversmes saturu, tāpēc preambulas un Satversmes normās nebūtu pieļaujamas nekādas pretrunas. Tātad, ja sākotnējā tekstā galvenais varonis ir nosaukts par hobitu un dzīvo Viduszemē, labā prikvelā tam būtu jābūt atbilstošam.

Te nu man jāpaziņo jums daži jaunumi. Sākšu ar sliktajām ziņām: pretrunas tomēr ir. Savukārt labā ziņā ir tā, ka pretrunu interpretācijas kazuistika uz ilgu laiku nodrošinās latviešu konstitucionālistiem bezbēdīgu eksistenci uz nodokļu maksātāju rēķina!

Ne jau to es gribēju apspriest. Nedomāju ķerties pie šī dokumenta semantisko un tiesisko pretrunu analīzes.


Pašlaik mani interesē divi jautājumi.


1. Vai pieņemtā Satversmes preambula patiešām ir tik nevainīga un latviešu tautai labvēlīgi noskaņota?

2. Ko preambula maina pēc būtības?

Lasītājiem gribu pavēstīt pats savas atbilžu variācijas.


Tāpat kā lielākā daļa konstitucionālo normu, arī preambula neregulē tiesiskās attiecības — tā tikai palīdz šajā ziņā citām tiesiskajām normām. Tā ir tā saucamā deklaratīvā norma un satur tikai:

а) tiesiskos principus;
в) mērķus;
с) uzdevumus;

turklāt jebkurā to kombinācijā.

Ko principiāli jaunu tad šī Satversmes deklaratīvā norma ir ieviesusi? Kas nebija minēts ne 1922. gada sākotnējā tekstā, ne arī vēlākajos papildinājumos un izmaiņās?


Akcentēšu manuprāt būtiskāko.

Pirmkārt, ar preambulas palīdzību līdztekus jau esošajam terminam — „Latvijas tauta”, konstitucionālajā laukā ir ieviests termins latviešu nācija”.

Otrkārt, Latvija tiek definēta kā nacionāla valsts”, ar ko tiek papildināta iepriekšējā definīcija saskaņā ar Satversmes 1. punktu.

Nu, un treškārt, ir parādījies termins latviešu vēsturiskās zemes”, un tā jau ir pamatīga atšķirība no precīzā iepriekšējā Latvijas teritorijas definējuma.
 
Sāksim pēc kārtas.

Preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir radīta, „lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”.

Kā redzams, šeit izmantotas trīs mērķu sasniegšanas un uzdevumu izpildes formas, kas atšķiras izpildes obligātuma pakāpes ziņā: garantēt attīstību — latviešu nācijai; nodrošināt, taču ne garantēt brīvību — Latvijas tautai (visiem — gan latviešiem, gan visiem pārējiem), kā arī — vēl vājāk — veicināt, pat ne nodrošināt labklājību tai pašai Latvijas tautai.

Vienkāršāk sakot, tādā veidā ir precīzi noteikta mērķu un uzdevumu prioritāte. Paskaidrošu: ja Latvija ir bagāta un plaukstoša zeme, tad, domājams, visus mērķus būs iespējams sasniegt. Bet ko iesākt gadījumā, ja kādu iemeslu dēļ uzplaukums mums ies secen un kaut ko nāksies upurēt? Galu galā, vēsture taču liecina, ka nekad nav tā, ka visiem visa ir diezgan. Man šķiet, pašlaik Latvijā daudziem šis un tas pietrūkst.

Pateicoties šim formulējumam, uzdevumu — veicināt ikviena labklājību — valsts varēs upurēt. Ja nu arī ar to būs par maz, Latvijas nācijai sniegto garantiju izpildes labā Latvijas valsts varēs upurēt tautas un ikviena cilvēka brīvības... Arī tas ir prikvels, tikai nu jau labi pazīstamā 1934. — 1940. gada notikumu prikvels
.

Tiesa, ir arī kāda ļoti būtiska atšķirība starp šo periodu un mūsdienām: ja šodien vai rīt radīsies tāda “vajadzība”, pateicoties pieņemtajai preambulai, varas pārstāvji varēs,
nepārkāpjot Satversmi, visu upurēt latviešu nācijai sniegto attīstības garantiju labā! 

Runājot patreizējā hipotēku ērā Latvijas tautai saprotamā valodā: par jebkuru Satversmē iekļauto valsts saistību “nodrošināto kreditoru” kļūst tikai latviešu nācija. Visi pārējie var stāties rindā… varbūt pietiks.
 

Iesim tālāk.

Normā, kas nosaka Latvijas valsts — demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un (kā no gaisa!)… nacionālas valsts… iekārtas tiesiskos principus, tiek pieminēta arī cieņa pret mazākumtautībām.

Vai Latvija ir nacionāla valsts iedzīvotāju etniskā sastāva kontekstā? Piev
ērsīsimies autoritatīvam avotam — UNESCO par nacionālām valstīm. Saskaņā ar UNESCO datiem, valsti par nacionālu iespējams saukt tikai gadījumā, ja tās iedzīvotāju vairākumu apvieno kopīga identitāte un vienota kultūra.

Godātais lasītāj, vai patiešām varam tā saukt Latviju? Latviju, kurā latvieši nebūt neveido ievērojamu vairākumu, pat ne kopā ar latgaļiem?

Šeit sniegti varas pārstāvju oficiālie statistikas dati par valsti, kas likumdošanā nez kāpēc jau nodēvēta par nacionālu.

Pastāv arī nenacionālas valstis — tās ir polietniskas (daudznacionālas) valstis. To īpatnības ir vienkāršās — valstī dzīvo dažādi etnosi, ko nav iespējams nosaukt par vairākumu, vai arī reģionos kompakti dzīvo mazākumtautības. Lūk, tas nu pavisam noteikti attiecas uz Latviju!

Nu, ja jau Latvija pašlaik de facto ir daudznacionāla valsts, tad nacionālas valsts tēze ir nevis noteikts tiesisks princips, bet gan deklaratīvas normas mērķis.

Kā tad iespējams sasniegt šo mērķi? Kā polietnisku valsti padarīt par nacionālu? Pa šo tēmu patīk diskutēt nacionālistiem, kuri apgalvo: šeit runa ir par politisku nāciju, nevis jebkādu etnosu.

Nu, vienotas latviešu politiskās nācijas — nacionālas valsts pamata — izveide ir labs mērķis. To iespējams, pat būtu nepieciešams sasniegt ar reāla integrācijas procesa palīdzību. Taču šajā procesā ir nepieciešams divpusējs darbs, kas dotu iespēju panākt kopīgu identitāti un kultūru. Savukārt divpusējs integrācijas process nedod mieru nacionālistiem: pēc viņu domām, noteiktos nelabvēlīgos apstākļos tas neatbildīs preambulā iekļautajām laviešu nācijai sniegtajām garantijām. Tāpēc jau „nodrošināts kreditors” tiek dēvēts par nodrošinātu, ka viņam ne ar vienu nav jādalās! Tāpēc valsts varas pārstāvji atsakās no divpusēja integrācijas procesa. Acīmredzot deklarētās nacionālās valsts izveides mērķis tiks sasniegts citādā ceļā.


Citas man zināmās metodes ir pieminētas tikai piespiedu asimilācijas nepieļaušanas normās, taču tās nu nekādā veidā nav iespējams saistīt ar deklarēto mazākumtautību cienīšanas principu. Iespējams, man vienkārši pietrūkst erudīcijas?

Kāpēc vajadzīga šī tieksme kļūt par „nacionālu” valsti? Pavisam vienkārši. Daudznacionālā valstī neizdosies panākt, ka 40 % valsts iedzīvotāju dzimtā valoda tiek turēta svešvalodas statusā.


Saldēdienā — preambulas pirmās rindiņas:


1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes...” 


Kā jau lasītājs var iedomāties, es gribu iebilst. Runa nav tikai par ievērojamu daļu Latgales, kas nekad nav bijusi latviešu vēsturiskā zeme. Šajā jautājumā latviešu varas pārstāvji jau ir iemanījušies darboties, un latgaļus par atsevišķu tautu viņi neatzīst. Arī mūsdienu Latgales teritorijā esošās vēsturiskās krievu zemes viņi acīmredzot par tādām neuzskata. Ja vērsīsimies pie veselā saprāta un objektīvās vēstures zinātnes, likumdevēji aši vien izstrādās vēl kādu prikvelu. Tas ir strupceļš.


Iesim no citas puses — balstīsimies uz latviešu zinātnieku neapstrīdamo viedokli! Ko mēs konstatēsim?


Mēs konstatēsim, ka preambulas autori un 69 deputāti, kuri to atbalstīja, vienkārši paceļot rokas, ir ievērojami samazinājuši „1918. gada 18. novembrī” proklamētās Latvijas valsts teritoriju. Samazinājuši par līvu vēsturisko zemju teritoriju. Līvi nav latvieši. Tā ir pavisam cita tauta. Cits etnoss. Tā ir pat cita valodu grupa — somugru grupa. Latviešu vēsturnieki (Latvijas Vēstures Atlants, SIA «Apgāds Jāņa sēta», 1998) apgalvo, ka vēsturiskās līvu zemes (līdz pat XIV gadsimta sākumam) veidoja Rīgas līča piekraste līdz ar dažādas platības iekšzemes teritoriju. Patreizējās Ventspils un Abavas upes piekraste līdz Sabilei rietumu daļā (kuršu līvi), viss patreizējais Rīgas reģions ar abām Jūrmalām (Daugavas līvi) un teritorija starp jūru un Gauju Latvijas ziemeļu daļā (Vidzemes līvi). Pēc pašu latviešu zinātnieku domām, visas šīs teritorijas nav latviešu vēsturiskās zemes!


Arī paši latvieši tajās neapmetās pēc pašu gribas — viņus šeit izmitināja vācu bruņinieki tolaik vienotās valsts robežās. Latvieši uz šīm zemēm tika parvietoti, ņemot vērā tolaik pieprasītāko valsts ekonomikas nozaru — aramzemju apgūšanas un kokapstrādes — attīstības apsvērumus. Kādam Latvijas vēstures periodam atbilst šis prikvels par valsts varas iniciētiem imigrācijas procesiem ekonomikas attīstības labad?


Tas nozīmē, ka, nacionālistiski patriotisko emociju mudināti, mūsu deputāti ir aizskāruši Latvijas Satversmes 3. pantu, kurā norādītas citādas valsts robežas. Taču vajadzēja nodot preambulu visas tautas referendumam — saskaņā ar Satversmes 77. pantu. Bail pat iedomāties, kas notiks, ja tauta piekritīs preambulai un viedoklim par to, ka Latvija aptver tikai latviešu vēsturiskās zemes. Nekas cits preambulā nav teikts.

Tā tik ir ķibele!

Taču mēs labprāt pavērosim, kā no šīs likstas ķepurosies ārā gan Satversmes tiesneši, gan arī paši likumdevēji. Vai viņus tas vispār interesē? Kā zināms, papīrs panes visu. Mani gan tas viss ļoti interesē — saskaņā ar latviešu zinātnieku domām, mana dzīvesvieta ir deklarēta vēsturiskajās līvu zemēs. Tagad esmu pat nedaudz apmulsis — vai tās vēl pieder pie Latvijas
 

rus.delfi.lv, IMHOklubs tulkojums

 


 

Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Latvija de iure ir kļuvusi par nacistisku valsti

2014. gada 8. jūlijā

Jānis Dombrava
Латвия

Янис Домбрава

Депутат Сейма, член правления Национального объединения

Latvijas valsts pastāvēšanas jēga

Beidzot definēta Satversmē

Romāns  Meļņiks
Латвия

Роман Мельник

Комментатор, предприниматель

Pašapziņas apdrošināšana

Pret citādi domājošo nākšanu pie varas

Valērijs Agešins
Латвия

Валерий Агешин

Политик, депутат Сейма Латвии

Pilsoņu sadalīšana pareizajos un nepareizajos

Tagad ir iekļauta Satversmē

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.