2012. gada janvārī Krievijas Valsts centrālajā mūsdienu vēstures muzejā Maskavā tika atklāta izstāde „Aizvestā bērnība: uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis, 1943.-44. gg.”

Izstādes organizators — Krievijas fonds „Vēsturiskā atmiņa” — apkopoja unikālus dokumentus, kas stāsta par nacistu un latviešu kolaboracionistu soda ekspedīcijām Krievijas un Baltkrievijas teritorijā, par Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzīto un latviešu lauksaimnieku ekspluatēto bērnu traģiskajiem likteņiem.

Izstāde plaši atbalsojās sabiedrībā. 2012. gada 22. janvārī izstādi apmeklēja ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols. ⁽¹⁾

Fonds „Vēsturiskā atmiņa” plānoja 2012. gada marta beigās iekārtot izstādi Maskavas namā Rīgā. Taču 2. martā Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs iekļāva tā saucamajā „Melnajā sarakstā” fonda „Vēsturiskā atmiņa” direktoru Aleksandru Djukovu un fonda pētniecības programmu vadītāju Vladimiru Simindeju.

Latvijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Krievijas vēsturnieku darbība kaitē Eiropas valstij un tās pilsoņiem, tāpēc viņiem tiek liegta iespēja iebraukt Latvijas teritorijā.

Piedevām uz Latvijas ĀM tika izsaukts Maskavas nama direktors Jurijs Silovs. Viņam paziņoja, ka izstādes „Aizvestā bērnība” organizēšana ir nevēlama. ⁽²⁾

Tā nu Latvijas varas iestādes atklāti pretojās šīs izstādes organizēšanai, jeb, citiem vārdiem sakot, uzstājās pret aktuāliem vēsturiskiem pētījumiem, kas paver Latvijas vēstures neglītās lappuses nacistu okupācijas gados.

2015. gada janvārī stāsts turpinās.

Latvija, kas no 2015. gada 1. janvāra ir sēdusies Eiropas Savienības priekšsēdētāja krēslā, liedza organizēt izstādi „Aizvestā bērnība. Holokausta upuri nacistu koncentrācijas nometnē Salaspilī (Latvija) ieslodzīto bērnu skatījumā” UNESCO ēkā Parīzē. UNESCO noteikumi prasa Latvijas atļauju izstādes organizēšanai, jo tās eksponāti ir tieši saistīti ar notikumiem valsts teritorijā.

Par to, kāpēc tika aizliegta izstāde, kuras atklāšana bija pielāgota Starptautiskajai holokausta upuru piemiņas dienai — Osvencimas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 70. gadadienai, intervijā portālam RuBaltic.Ru stāsta fonda „Vēsturiskā atmiņa” direktors Aleksandrs Djukovs:

„Kā zināms, janvārī sākas pusgadu ilgais periods, kura laikā ES prezidentūru pārņēma Latvija. Savu prezidentūru Latvija faktiski atklāja ar to, ka Starptautiskās holokausta upuru piemiņas dienas un Osvencimas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 70. gadadienas priekšvakarā aizliedza izstādi par Holokaustu un Salaspils koncentrācijas nometni...

Visvairāk satrieca latviešu diplomātu paustais pamatojums. Viņi paziņoja, ka šī izstāde varot bojāt Latvijas imidžu ES priekšsēdētāja pilnvaru periodā. Te jūtama kaut kāda alternatīva loģika, ko es nespēju saprast. Galu galā, tieši Holokaustam veltītās izstādes aizliegšana var sabojāt Latvijas imidžu daudz vairāk, nekā pati izstāde.

Iespējams, Latvijas varas iestādes sevi asociē ar nacistiskajiem noziedzniekiem un to līdzskrējējiem. Iespējams, viņi uzskata, ka Salaspils koncentrācijas nometne bija latviešu koncentrācijas nometne, nevis nometne, kas atradās Latvijas teritorijā. Es nezinu. Lai nu kā, es tamlīdzīgu skaidrojumu nesaprotu un nedomāju, ka kāds Eiropā to sapratīs... Pie tam pašlaik Latvijā tiek demonstrēts mūzikls, kas atklāti paceļ varoņa kārtā nacistisko noziedznieku Cukuru. Un neviens to neaizliedz. Pret mūziklu Latvijas varas iestādes izturas ar sapratni. Kā to lai saprot? Atklāti sakot, to nu es nezinu.”  ⁽³⁾

Divi iemesli, kuru dēļ Latvijas valsts divas reizes aizliedza izstādi

 

Iemesls Nr. 1. Lielā Tēvijas kara gados daļa Latvijas iedzīvotāju aktīvi sadarbojās ar nacistisko okupācijas režīmu. Daudzi brīvprātīgi iestājās policijas bataljonos, pēc tam — arī latviešu brīvprātīgo Waffen SS leģionā. Uz dažu cilvēku sirdsapziņas ir civiliedzīvotāju un karagūstekņu masveida slepkavības, kas pastrādātas Krievijas Federācijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas teritorijā.

Pēc 1991. gada Latvijas Republikā pie varas nāca šo cilvēku ideoloģiskie mantinieki vai pēcnācēji. Šī iemesla dēļ sākās Otrā pasaules kara un Latvijas PSR vēstures aktīva pārrakstīšana. Tika nosprausts mērķis morāli un politiski reabilitēt bijušos nacistu kolaboracionistus.

Pie varas stūres esošie atteicās saukt pie atbildības cilvēkus, kas iznīcināja civiliedzīvotājus un karagūstekņus. Gluži otrādi, sākās vispārēja padomju varas perioda nomelnošana un to valsts iedzīvotāju saukšana pie morālas un tiesiskas atbildības, kas savulaik karoja Sarkanajā Armijā — sak, 1940. gadā Latvija ir tikusi okupēta, tāpēc dienests Sarkanajā Armijā tika pielīdzināts dienestam okupantu armija.

1998. gada 29. oktobrī Latvijas Saeima pieņēma deklārāciju „Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Saskaņā ar šo dokumentu Latvijas valdībai tika uzlikts pienākums pieprasīt no okupantu valstīm un to tiesību pārņēmējiem kompensāciju par zaudējumiem, ko nodarījusi mobilizācija okupantu armijās, kā arī parūpēties par to, lai Latvijā un aiz tās robežām netiktu aizskarts latviešu karavīru gods un cieņa.

Tātad nav nekā īpaši negaidīta tālākajos notikumos — pats par sevi saprotams ir gan tas, ka Latvijas valsts aizliedza izstādi „Aizvestā bērnība”, gan arī tas, kā valdošā latviešu elite reaģēja, piemēram, uz to, ka tā paša 2012. gada 14. septembrī Bauskas centrā tika atklāts piemineklis latviešu esesiešiem — „pilsētas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju”. Varas iestāžu reakcija bija izteikti ieturēta un nelika izdarīt nekādus secinājumus — piemineklis palika stāvot savā vietā, un Bauskas pilsētas vadība pat rājienu nesaņēma.

Tolaik Bauskas pašvaldība pauda viedokli par to, ka 1944. gadā policijas bataljoni līdz ar hitleriešiem pie Bauskas cīnījās pret padomju armiju, kas atbrīvoja Latviju no vāciešiem. Starp citu, tieši tāds uzraksts ir iecirsts akmenī: „Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju”. Zemāk redzama latviešu policaju devīze — „Latvijai jābūt latviešu valstij”. Pieminekļa atklāšanā piedalījās pilsētas domes deputāti un valdošās koalīcijas locekļi — ultralabējās nacionālistiskās partijas „Visu Latvijai” biedri.

Šai situācijai precedentu nav — tas ir pirmais piemineklis Baltijas valstīs, kas veltīts policajiem — soda ekspedīciju dalībniekiem, uz kuru sirdsapziņas ir simtiem bojā gājušu civiliedzīvotāju.

Tolaik intervijā izdevumam „Российская газета” fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētniecības programmu vadītājs Vladimirs Simindejs piezīmēja:

„Starp trim Bauskā iemūžinātajiem latviešu policistu bataljoniem divi veidoja soda vienības, kas 1942. — 44. gg. piedalījās nacistiskajā genocīdā Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā. Par to liecina Krievijas un Baltkrievijas arhīvos saglabātie dati, starp kuriem ir arī vācu dokumentācija.

Piemēram, 1942. gada februārī no brīvprātīgajiem formētais 23. latviešu policijas bataljons kopš 1942. gada maija aktīvi līdzdarbojās nacistiskās politikas īstenošanā Dņepropetrovskas rajonā. Hitleriskās armijas vadība šo vienību piesaistīja arī iedzīvotāju iznīcināšanā Latvijas, Krievijas un Balkrievijas pierobežas joslā un Pitalovas-Abrenes rajonā (patreizējais Pleskavas apgabals).

1943. gadā bataljonā tika iekļauti Ukrainā sakautā 27. bataljona kareivji, kas bija paspējuši piedalīties arī soda ekspedīcijās Brestas rajonā Baltkrievijā. Savukārt 319. latviešu policijas bataljons laikā no 1943. gada novembra līdz 1944. gada martam tika iesaistīts Pleskavas apgabala iedzīvotāju masveida iznīcināšanā Sebežas rajonā un piedalījās sieviešu un bērnu aizdzīšanā uz Latvijas teritoriju, kur tos gaidīja Salaspils koncentrācijas nometne vai darbs latviešu zemnieku sētās.

Tātad latviešu policisti izcēlās ne tikai cīņās pret Sarkano Armiju Bauskas apkaimē. Šie cilvēki ir vainojami kara noziegumos aiz Latvijas robežām. Jāpiezīmē, ka 23., 27. un 319. latviešu policistu bataljoni veidoja neatņemamu latviešu Waffen SS leģiona daļu,” — rezumēja vēsturnieks. ⁽⁴⁾

Iemesls Nr. 2. Saskaņā ar 1994. gada 22. jūlijā pieņemto likumu par pilsonību Latvijas Republikas pilsonību nesaņēma aptuveni 155 tūkstoši valsts pastāvīgo iedzīvotāju, kurus laikā no 1942. līdz 1943. gadam no tolaik okupētās Baltkrievijas un vairākiem Krievijas apgabaliem uz Latviju deportēja vācu nacisti un latvieši — viņu līdzskrējēji. Šiem 155 tūkstošiem cilvēku bija jākompensē darba roku trūkums. ⁽⁵⁾

Daudziem no viņiem dzīve Latvijā sākās Salaspils koncentrācijas nometnē. Grūti novērtēt kopējo Baltkrievijas un Krievijas iedzīvotāju skaitu, kuri tolaik tika ieslodzīti Salaspils koncentrācijas nometnē. Vēsturnieki uzskata, ka nometnē tika ieslodzīti 20 — 40 tūkstoši cilvēku. ⁽⁶⁾

Kad 90. gadu sākumā tika pieņemts pirmais likums par politiski represētajiem, šis statuss tika piešķirts visiem nacistiskā un staļiniskā režīma upuriem. Taču jau 1995. gadā tika pieņemts jauns likums, un saskaņā ar to uz politiski represētā statusu var pretendēt tikai pilsoņi. Rezultātā personām bez pilsonības, kas sākotnēji tika atzīti par represētajiem, šis statuss līdz ar sīkajiem atvieglojumiem tika atņemts. ⁽⁷⁾

2006. gada septembrī politisko partiju apvienība „Saskaņas centrs” lika priekšā Saeimai likumprojektu, kurā tika paredzēta automātiska pilsonības piešķiršana valsts iedzīvotājiem, kuri cietuši nacistisko un staļinisko represiju rezultātā.

„Valsts oficiālā attieksme pret nacistisko koncentrācijas nometņu gūstekņiem un antihitleriskās koalīcijas veterāniem ir mūsu valsts kauna traips. Īpašu sašutumu rada attieksme pret nacisma upuriem — daudzi no viņiem vēl joprojām netiek oficiāli atzīti par politiski represētajiem, viņi nesaņem atbilstošos atvieglojumus. Jau desmit gadus kreisā opozīcija cīnās pret šo netaisnību. Labējie politiķi, apelējot pie „vēsturiskā taisnīguma” labprāt aizmirst neseno vēsturi...

Jau vairākkārt esam piedāvājuši grozījumus likumā par politiski represētajiem, ar ko šis statuss tiktu piešķirts arī nepilsoņiem. Taču katru reizi labējās partijas ir bloķējušas mūsu grozījumus, pat tad, kad saņēmām Totalitārisma seku dokumentēšanas centra atbalstu — tā pārstāvji pamatoja mūsu pozīciju ar nopietniem argumentiem.

Šoreiz mēs piedāvājam kardinālu risinājumu. Ja nu labējie politiķi nevēlas atzīt nepilsoņus par politiski represētajiem, aicinām atzīt politiski represētos par pilsoņiem — tādējādi mēs beidzot atrisināsim jautājumu,” — tolaik norādīja Saeimas deputāts, „Saskaņas centra” pārstāvis Boriss Cilēvičs. ⁽⁸⁾

Taču Saeimas labējais vairākums kārtējo reizi noraidīja kreisās opozīcijas piedāvātos grozījumus.

Pusgadu vēlāk līdzīgu piedāvājumu — atzīt nacistiskā režīma rezultātā cietušos Latvijas Republikas nepilsoņus par politiski represētajiem un piešķirt viņiem dažādus sociālos atvieglojumus — izteica politiskās apvienības „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) parlamenta frakcija. Frakcijas priekšsēdētājs Jakovs Pliners, iepazīstinot ar grozījumiem, atzīmēja, ka Latvijas valsts formāli deklarētā vienlīdzīgā attieksme pret totalitāro komunistisko režīmu un totalitāro nacistisko režīmu faktiski neatbilst patiesībai.

„Dažādos likumos ir acīmredzami saskatāmas nedabiskās priekšrocības, kas tiek piešķirtas nacismam salīdzinājumā ar komunismu. Diemžēl tāds ir arī patreiz apspriestais likums. Daudz vieglāk ir saņemt politiski represētā statusu cilvēkam, kas cietis komunistiskā režīma rezultātā, nekā tikt atzītam par nacisma upuri,” — paziņoja J.Pliners.

Viņš atgādināja, ka komunistiskā terora laikā, kas Latvijā norima gandrīz pirms 55 gadiem, tika represēti, galvenokārt, izsūtīti 140 — 190 tūkstoši cilvēku, savukārt no tiem cietumos un izsūtījuma vietās gāja bojā vai tika noslepkavoti 10 — 30% cilvēku. Savukārt attiecībā uz nacistisko režīmu dažādi avoti apgalvo, ka Latvijas teritorijā tika iznīcināti aptuveni 600 tūkstoši cilvēku, starp kuriem 100 tūkstoši bija Latvijas pilsoņu, tātad nacistu noslepkavoto cilvēku skaits aptuveni 15 reizes pārsniedz komunisma upuru skaitu.

Tāpēc PCTVL piedāvā svītrot likumā minētos „neloģiskos ierobežojumus” nacisma upuriem, kas pretendē uz statusa saņemšanu: gandrīz visos gadījumos obligāto Latvijas pilsoņa statusu, ierobežoto izsūtīšanas laiku — tikai 1942. un 1943. gg. un vietu — tikai Vācija, nepieminot vācu okupētās valstis.

PCTVL ieteica novērst arī 1995. gada aprīlī pieļauto netaisnību, kad Saeima, pieņemot jauno likumu par politiski represēto personu statusu, atņēma līdz šim Latvijas Republikas atzīto statusu, ko bija saņēmuši vismaz vairāki tūkstoši cilvēku (lielākā daļa no tiem bija nepilsoņi, nacistiskā režīma upuri), kā arī anulēja šiem cilvēkiem agrāk piešķirtos atvieglojumus.

Taču likumprojekta nodošanu parlamenta komisijām atbalstīja tikai 22 deputāti, „pret” balsoja 22, un 41 deputāts atturējās. ⁽⁹⁾

Līdz pat šai dienai valsts pilsonībā neuzņemtie Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kādreizējie nacistisko koncentrācijas nometņu (arī Salaspils koncentrācijas nometnes) ieslodzītie, nav saņēmuši politiski represēto personu tiesības un atvieglojumus.

Pēc būtības, Latvijas valsts šobrīd turpina nacistiskās Vācijas represīvo politiku.

 

Latvija — ES prezidējošā valsts 

2015. gada 1. janvārī Latvija uz sešiem mēnešiem pārņēma Eiropas Padomes vadību, t.i., kļuva par ES prezidējošo valsti.

22. janvārī LR ĀM iesniedza Latvijas Saeimai ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ikgadējo ziņojumu par 2014. gadā paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Kā viens no galvenajiem šajā ziņojumā minēts uzdevums pastiprināt cīņu ar Krievijas propagandas uzbrukumiem, kura „2014. gadā dažādos formātos turpināja izplatīt neobjektīvu informāciju par cilvēktiesību situāciju Latvijā, kā arī dezinformēja ar mītu par it kā „nacisma atdzimšanu”.

Latvija, — ziņojumā uzsvērts, — konsekventi atspēkoja šos apgalvojumus, vienlaikus norādot uz progresējošiem demokrātiju ierobežojošiem procesiem pašā Krievijā. Tika sperti arī konkrēti soļi Krievijas propagandas aktivitāšu ierobežošanai.” (Acīmredzot, ar to domāta ne tikai izstādes „Aizvestā bērnība” aizliegšana, bet arī bēdīgi slaveno „melno sarakstu” sastādīšana un Krievijas tautiešu sabiedrisko organizāciju darbības (kultūras, izglītības u.c. jomās) traucēšana sadarbībā ar Drošības policiju.)

Ziņojumā teikts, ka „tiks veikti pasākumi, lai pretdarbotos Krievijas propagandas aktivitātēm starptautiskajās organizācijās un medijos. Ņemot vērā arvien pieaugošo t.s. „krievu pasaules” koncepcijas izmantošanu no Krievijas puses, Latvija iestāsies pret mēģinājumiem šķelt sabiedrību vai apdraudēt valsts demokrātisko iekārtu un drošību. Latvija veicinās koordinētu rīcību ar partnervalstīm ES un Austrumu partnerības valstīs.”

Šeit teikts arī tas, ka „ASV ir un paliek Latvijas ciešākais sabiedrotais, kā arī ir drošības garants” un ka „Latvijas izveidotais un kopā ar 6 sabiedrotajām valstīm 2014. gadā nodibinātais NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs Velsas samitā tika izcelts kā viens no elementiem, ar kura palīdzību alianse nodrošinās nepieciešamo spēju stiprināšanu pret hibrīdkara radītajiem riskiem.” ⁽¹⁰⁾

Ne vienu reizi vien LR ĀM ziņojumā pasvītrots, ka Latvija līdz ar citām valstīm stingri nosoda „Krievijas agresiju” Ukrainā, taču pie tam ziņojumā nekas nav teikts par bēdīgi slaveno „masveida nepilsonības” problēmu un no tās izrietošajām „ilgstošā demokrātijas deficīta” problēmām (EPPA vērtējums 2002. gada 8. novembrī).

25. janvārī Nepilsoņu kongresa Nepārstāvēto parlaments, kas tika ievēlēts 2013. gada maijā-jūnijā notikušajās Otrās Latvijas Republikas vēsturē pirmajās vispārējās vēlēšanās, pieņēma rezolūciju „Par demokrātijas standartu būtisku pazemināšanos Eiropas Savienībā sakarā ar Latvijas Republikas atrašanos tās sastāvā”.

Rezolūcijā norādīts uz to, ka Latvija nepilda savas saistības demokrātijas, cilvēktiesību un likuma augstākās varas principa jomā, ko tā uzņēmusies, iestājoties Eiropas Savienībā.

Sākot ar 2010. gadu, Nepilsoņu kongresa locekļi vērsās Eiropas Savienības institūcijās, norādot, ka Latvija nepilda savas saistības un ka nepilsonības institūts neatbilst augstajiem ES standartiem. Taču Eiropas Savienība atbildēja, ka tai neesot kompetenču, lai iejauktos šādos jautājumos. Ar savu decembra lēmumu Eiropas Savienība ne tikai atzina problēmas pastāvēšanu, bet arī spēra pirmo soli, lai izveidotu reālus mehānismus tās risināšanai: ikgadējas tikšanās rīkošanu Ministru padomes līmenī, lai apspriestu, kāda ir situācija ar likuma augstākās varas principa nodrošināšanu un izplatīšanu ES dalībvalstīs.

Ņemot vērā, ka Latvijas valdība sistemātiski ignorē ar mazākumtautību un bezpilsonību saistīto problēmu pastāvēšanu, Nepārstāvēto parlaments pauž bažas, ka Latvijas prezidentūra ES Padomē piebremzēs cilvēktiesību monitoringa iniciatīvu Savienības iekšienē un mazinās ES morālo autoritāti pasaulē.

Nepārstāvēto parlaments kategoriski noliedz Latvijas valdības pieeju iekšējās un ārējās drošības nodrošināšanai bez demokrātijas un cilvēktiesību principu — jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pamatprincipu — stiprināšanas valstī.

Nepārstāvēto parlaments ir pārliecināts, ka gan valsts drošība, gan tās iekšējā stabilitāte ir cieši saistīta ar tās iedzīvotāju pārliecību, ka visus iekšējos jautājumus ir iespējams atrisināt viņu valsts demokrātisko institūtu ietvaros, nepiesaistot palīdzību no ārpuses. Tieši šādas pārliecības šobrīd pietrūkst daudziem Latvijas iedzīvotājiem...” — uzsvērts dokumentā. ⁽¹¹⁾

Nepārstāvēto parlaments, tā teikt, gluži vai zināja, kas notiks tālāk.

Aizliegums organizēt izstādi „Aizvestā bērnība. Holokausta upuri nacistu koncentrācijas nometnē Salaspilī (Latvija) ieslodzīto bērnu skatījumā” Parīzē, UNESCO ēkā, noveda pie tā, ka Krievija kārtējo reizi nosodīja Latviju par tās politiku, kas vērsta uz bijušo nacistu kolaboracionistu politisko reabilitāciju.

Latvijas varas iestāžu liegumu organizēt izstādi savā lapā sociālajā tīklā Twitter komentēja KF ĀM pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jautājumos Konstantins Dolgovs. Viņš pauda: „Latvijas destruktīvā politika jautājumā par izstādi UNESCO apstiprina — Rīga nav gatava atteikties no nacistu un to latviešu līdzskrējēju attaisnošanas kursa.”

 

---

 

2012. gada 5. novembrī fonds „Vēsturiskā atmiņa” Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā Johannesa Rau vārdā nosauktā Starptautiskā izglītojošā centra Vēsturiskās meistardarbnīcas telpās atklāja izstādi „Aizvestā bērnība”.
 

Fonda „Vēsturiskā atmiņa” direktors Aleksandrs Djukovs atklāj izstādi „Aizvestā bērnība”. Minska, 2012. gada 5. novembris.
 

Apmeklētāji aplūko izstādes „Aizvestā bērnība” eksponātus.
 

Kādreizējā Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzītā Ludmila Timoščenko.

Fotogrāfijā no kreisās: Viktors Guščins, Latvija; Dmitrijs Stratijevskis, Vācija; Minskas iedzīvotāja; Oļesja Orļenko, Krievija; Vinsents Bulē, Francija; Maksims Vilkovs, Krievija; Georgs Šepeļevs, Francija. 
 

---

Piezīmes:

1. ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols apmeklēja izstādi „Aizvestā bērnība: uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis, 1943.-44. gg.”. 23.01.2012.

2. Latvijas ĀM: Mēs nepieprasījām, lai Maskavas nams Rīgā atteiktos uzņemt izstādi „Aizvestā bērnība”. 

3. Aleksandrs Šamšijevs. „Savu prezidentūru ES Latvija atklāja ar aizliegumu organizēt izstādi par Holokaustu”. 

4. Latvijā uzstādīts piemineklis policajiem no SS leģiona. 2012. gada 17.septembris. 

5. Киртовский Имант. Экономика, культура и церковь в странах Балтии в период немецкой оккупации. 1941 — 1945 гг. — В книге: Вторая мировая война и страны Балтии. 1939 — 1945. Материалы международной научной конференции. Рига, 14 — 15 декабря 2006 года. — Рига, 2008. — Стр. 122.

6. Приговоренные нацизмом. Концлагерь Саласпилс: забытая история. Сборник документальных свидетельств о злодеяниях немецких нацистов и их пособников в годы германской оккупации Латвии в 1941 — 1944 гг. Составитель Влад Богов. — Рига, Фонд «Историческая память», Общество «RigaCV», 2011. — Стр. 45.

7. Круминя М. Интеграция этнических меньшинств в Латвийской Республике. — Рига, 1997 год. — Стр. 25.

8. Daņiils Kremeskis. Nacisma upuriem — pilsonību! — «Вести сегодня», 2006, 12. septembris.

9. Latvijas Saeima pieņēma lemumu nepiešķirt nacisma upuriem politiski represētās personas statusu. 29.03.2007 12:55  

10. Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. 

11. Nepārstāvēto parlamenta rezolūcija jautājumā par Latvijas prezidentūru ES. 

12. Dolgovs: Latvija nav gatava atteikties no nacistu attaisnošanas. РИА Новости