Ik gadus septembra pēdējā nedēļā cilvēki, kam nav vienaldzīga vēsture, un kādreizējie Salaspils nometnes ieslodzītie apmeklē memoriālu, lai godinātu tur nomocīto un bojā gājušo cilvēku piemiņu. Nesen „Latvijas avīze”, paužot tai raksturīgo rusofobo viedokli, publicēja rakstu par šo vēsturisko notikumu — Salaspils memoriālam būtu vajadzīga vēsturiski patiesa ekspozīcija.

Rakstu ievada paskaidrojums par to, kāpēc latvieši nemīl šo vietu un neapmeklē memoriāla teritorijā organizētos piemiņas pasākumus. „Latviešu sabiedrībai pret šo vietu radusies tāda kā alerģija,” — paskaidro Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars. Latvieši neapmeklē memoriālu tāpēc, ka tur galvenokārt sastopami krievvalodīgie ar savu „nepareizo” viedokli par Salaspils vēsturi. Abu etnisko grupu vēstures zināšanas ir absolūti antagoniskas.

Avīze sola, ka nākamgad ar Salaspils novada domes atbalstu tiks izdota latviešu vēsturnieku grāmata. Tas būs akadēmisks darbs par Salaspils nometnes vēstures pētījumiem, kas latviešu lasītājiem pastāstīs „vispatiesāko patiesību”. Tiesa gan, spriežot pēc šī paša raksta, patiesība būs visai apšaubāma. Galu galā vieni mīti tiek aizstāti ar citiem, nepamatotiem un nepierādītiem, taču latviešu sabiedrībai noderīgiem no oficiālā viedokļa. Taču negribu aizsteigties notikumiem priekšā — kad grāmata iznāks, tad arī to apspriedīsim. Pagaidām nāksies spriest pēc avīzes raksta, jo topošas grāmatas autors sniedz materiālus arī šai avīzei.

Vispirms gribu dažus vārdus teikt par ētiku, kaut arī šai konkrētajai avīzei noteikti nenākas runāt par morāles normām. Rakstā tiek nekaunīgi apvainoti gan bijušie ieslodzītie, gan cilvēki, kas nāk uz šo vietu.

Ko vērts jau ir izteiciens par to, ka piemiņas dienās tur pulcējas „ļaužu grupa, kas sauc sevi par Salaspils koncentrācijas nometnes bijušo ieslodzīto biedrību”. Patiesībā runa ir par Nacistisko koncentrācijas nometņu mazgadīgo gūstekņu biedrību. Tie ir cilvēki, kuru traģiskais liktenis ir saistīts ar šo vietu, kas pārcietuši uzturēšanos nometnē, kas izdzīvojuši šajā nacistu radītajā ellē. Un tagad kaut kāda avīžele ar atklāti nacistisku viedokli atņem viņiem tiesības pieminēt tās dienas...

V.Sprūde īpaši uzsver, ka Salaspils domes pārstāvji tīšām ignorē piemiņas dienas (11. aprīli un septembra pēdējo svētdienu), jo viņiem nav pieņemama doma par to, ka visiem šo pasākumu dalībniekiem ir nepareizi priekšstati par šīs vietas vēsturi, savukārt krievvalodīgie politiķi šīs piemiņas dienas izmantojot tikai savu mērķu sasniegšanai — vēsturiskā patiesība viņus neinteresē. Salaspils dome noliek ziedus memoriālā tikai vienu reizi gadā — 8. maijā.

„Vēsturiskā patiesība” — ko tas nozīmē?

Mūsdienu latviešu oficiālā “patiesība” par Salaspili stāsta, ka šī vieta nebija nemaz tik briesmīga. Tā nu arī avīze lasītājiem skaidro, ka nometne “nebija ne sanatorija, ne arī nāves nometne”. “Režīms tur bija vieglāks nekā Rīgas Centrālcietumā,” neskatoties uz to, ka aculiecinieki stāsta pilnīgi pretējas lietas ¹. Lai mazinātu nacistisko noziedznieku vainu, kuri šajā nometnē sadzina tūkstošiem cilvēku, raksta autors stāsta, ka daudzi cilvēki, it īpaši bērni, jau esot bijuši slimi, ierodoties nometnē, tāpēc arī nomiruši. Tātad nacistu vainas tur nav — ieslodzītie miruši paši no sevis.

Dažkārt raksta autors pats neapjēdz, ko raksta. Pieminot nometnes tipu, autors norāda, ka nometne bijusi Latvijas Drošības policijas pakļautībā, kas šeit pārzinājusi cietumus un darba nometnes, nevis Impērijas koncentrācijas nometņu pārvaldei Berlīnē. No šī fakta izriet secinājums, ka šī nometne pēc savas būtības bijusi “darba un pāraudzināšanas” nometne. Taču šajā pašā rakstā autors pats norāda, ka nometnē tikuši ieslodzīti civiliedzīvotāji no daudzām apdzīvotajām vietām Baltkrievijā un Krievijā, t.i., šeit viņi tika koncentrēti un nosūtīti tālāk uz rietumiem. Patiešām, nacisti nebija iecerējuši Salaspilī izveidot cilvēku masveida iznīcināšanas nometni, kādas bija, piemēram, Treblinka un Osvencima, taču daudzi cilvēki šeit gāja bojā.

Cilvēki tika pazemoti, mocīti un iznīcināti tāpēc, ka nebija vienisprātis ar nacistu “jauno kārtību”.

Tas, ka raksta autors neizprot problēmātiku, kļūst saprotams, kad viņš norāda, ka nometne netika radīta ebreju ieslodzīšanai. Tas ir kļūdains apgalvojums, un vācu dokumenti liecina par pretējo. 1941. gada 24. oktobrī Vācijas Kārtības policijas priekšnieks Kurts Daluge (Kurt Max Franz Daluege) parakstīja pavēli par “Ebreju evakuāciju no Vecā Reiha un Protektorāta”: “Drošības policijas pienākums ir laikā no 1. novembra līdz 4. decembrim veikt 50000 ebreju deportāciju no Vecā Reiha, Austrijas un Bohēmijas un Morāvijas Protektorāta uz austrumiem, uz Minskas un Rīgas rajoniem. Evakuācija tiks veikta ar Reichsbahn vilcieniem, kuri vienlaikus pārvadās 1000 cilvēkus.” ². Daļa šo cilvēku tika nogādāti līdz Rīgai un šeit iznīcināti.

Sākotnēji nometne bija paredzēta aptuveni 25 tūkstošu ieslodzīto izvietošanai. Taču līdz 1941. gada beigām nacisti un vietējie latviešu līdzskrējēji īpaši aizrautīgi iznīcināja gandrīz visus Latvijā dzīvojošos ebrejus, tāpēc nometne līdz pat tās iznīcināšanai 1944. gadā netika uzcelta pilnībā. Mani aprēķini liecina, ka 1944. gadā nometnē bija iespējams izvietot aptuveni 15 tūkstošus cilvēku, taču tie ir tikai mani tehniskie aprēķini.
 

Ņemot vērā nometnes iztukšošanos 1942. gada pavasarī, to sāka izmantot kā milzīgu cietumu, kur tika ieslodzīti tie, kas centās izvairīties no darba, vai padomju partizānu līdzinātāji. Šurp tika pārvesti ieslodzītie no visiem Latvijas teritorijā izvietotajiem cietumiem.

Starp citu, nometnes apsardzē strādāja liels skaits latviešu brīvprātīgo, arī vecākā leitnanta Konrāda Kalēja drošības policijas nodaļa.

Kalējs bija ārējās apsardzes nodaļas komandieris Salaspils nometnē un tās darba nodaļā — Sauriešos. Kādā Latvijas Drošības policijas un SD priekšnieka atskaitē par operatīvo situāciju laikā no 1943. gada 1. līdz 31. martam, kas sastādīta 1943. gada 1. aprīlī, teikts, ka no vācu pārvaldes rīcībā esošajiem latviešu policijas apsardzes bataljonu ierēdņiem (1176 cilv.), „apsardzes rota ir jāpapildina ar 160 cilvēkiem, ņemot vērā nometnes ieslodzīto skaita pieaugumu” ³.

Nometnes apsardze tika pastiprināta pēc soda operācijas „Burvīgā ziema”, kas noritēja 1943. gada februārī un martā. Arhīvos esošie dokumenti liecina, ka šajā laikā nometnē tika ieslodzīti aptuveni pieci tūkstoši cilvēku, starp kuriem bija vairāk nekā 1000 bērnu. ⁴.

Protams, autors piemin arī to, ka nacisti ņēma bērniem asinis, taču ne jau vērmahta kareivju vajadzībām, bet gan medicīniskām analīzēm. Tiesa, nav gan saprotams, kāpēc būtu jāveic kaut kādas analīzes, ja neviens pat negrasījās viņus ārstēt, un nacistu acīs nometnē esošie bērni bija tikai nepatīkams slogs? Turklāt vēl joprojām ir dzīvi šo notikumu dalībnieki — viņi paši var visu pastāstīt.

Latvijas arhīvos ir atrodami dati par nacistu „izdalīto” un pārdoto bērnu skaitu. Saskaņā ar LPSR Izglītības Tautas komisariāta rīcībā esošajiem datiem, kas izmeklēja arī faktus, kas saistīti ar civiliedzīvotāju aizdzīšanu vācu verdzībā, 1945. gada 3. aprīlī bija zināms, ka vācu okupācijas periodā no Salaspils koncentrācijas nometnes tika izdalīti 2802 bērni: „uz kulaku saimniecībām — 1564 cilv., uz bērnu nometnēm — 636 cilv., atsevišķu pilsoņu audzināšanā nodoti — 602 cilv.” ⁵. Saraksts sastādīts, ņemot vērā Latvijas „Ostlandes” ģenerāldirekcijas Sociālā iekšlietu departamenta kartotēkas datus. Pieejami arī dati par masveida apbedījumu ekshumāciju 1945. gada aprīlī.

Tās laikā tiesu medicīnas eksperti ir atraduši 632 bērnu līķus. Taču cik daudzi netika atrasti? Cik daudzus līķus nacisti iznīcināja 1944. gada vasarā? Tas nav zināms.

Krievi — nepareizi vēsturnieki

Avīzē publicētajā rakstā tiek uzsvērts, ka krievvalodīgie vēsturnieki turpina „nekritiski izmantot padomju laikā izplatītos (...) datus”.

Šos apgalvojumus var apstrīdēt. 2009. gadā es pats nospraudu mērķi — kritiski izvērtēt Ārkārtas komisijas datus, kas nodarbojās ar nacistu noziegumu izmeklēšanu. Vēlāk es izdevu grāmatu „Приговоренные нацизмом” ⁶, kas saturēja plašus datus, dokumentus, zīmējumus un fotogrāfijas. Gribu gan piebilst, ka galīgie skaitļi nav norādīti, jo man neizdevās visos zināmajos avotos atrast precīzus datus.
 

Mana grāmata ir pirmais akadēmiskais pētījums krievu valodā, kas nācis klajā pēckara periodā. Trīs gadus es pavadīju Latvijas Valsts vēsturiskajā arhīvā un krustām šķērsām izpētīju bijušās Salaspils nometnes teritoriju.

Atšķirībā no „kabinetu vēsturniekiem”, es precīzi zinu, ka, neskatoties uz pagājušo laiku, memoriāla teritorijā kopš kara laikiem ir saglabājušies dažādi artefakti, kas palīdz izzināt vēsturi. Manos pētījumos lielu atbalstu sniedza arhīvos atrastās fotogrāfijas, kas uzņemtas no 1941. līdz 1944. gadam.

Kopā ar kolēģiem memoriāla teritorijā noteicām baraku izmērus, tātad arī to ietilpību. Tajās tika izmitināti 600 — 900 cilvēki, nevis 200, kā apgalvo latviešu vēsturnieki. Starp citu, latviešu vēsturnieki paši izmanto padomju arhīvus, kuru ticamību apšauba. Informācija par baraku ietilpību — par to, ka tajās tika izvietoti 150 — 200 cilvēki, ir ņemta no LPSR Republikāniskās Ārkārtas komitejas izziņas ⁷.

Starp citu, dati, kas tajā norādīti, ir kļūdaini. Izziņā aprakstītas nevis civiliedzīvotāju nometnēs celtās barakas, bet gan padomju karagūstekņu nometnes barakas, kas atradās netālu no Salaspils. Man ir gan baraku fotogrāfijas un shēmas, gan arī to iekšējais apraksts.

Avīzē publicētā raksta autors apgalvo, ka Salaspils nometnē gājuši bojā nedaudz vairāk kā 2000 cilvēku. Pie šī fakta apstāšos un pastāstīšu lasītājiem, no kurienes radies šis cipars.

Pirmo reizi tas parādījās 1999. gadā. Vēsturnieks Heinrihs Strods bija viens no pirmajiem, kas skāra Salaspils tēmu pēc 1991. gada, un norādīja to savā publikācijā „Salaspils koncentrācijas nometne” ⁸. Taču diemžēl viņa mērķis bija nevis rast vēsturisko patiesību, bet gan radīt “oficiālo vēsturi”.

Republikāniskās Ārkārtas komisijas apkopotos datus, kas izmeklēja nacistiskās ļaundarības LPSR teritorijā, viņš a priori atzina par nepatiesiem un norādīja pats savējos datus — 2000 cilvēku. Viņš atsaucās tikai uz koncentrācijas nometnes kādreizējo gūstekņu A.Neparta, V.Riekstiņa un nometnes feldšera J.Šalkovica mutiskajām liecībām. Vēsturnieka secinājumu pamatā lielākoties ir 1999. gadā apkopotās A.Neparta atmiņas — viņš nemin būstiskus pamatojumus un dokumentālus pierādījumus. Kopš tā laika šis cipars klaiņo pa latviešu publikācijām kā neviena nepierādīts pieņēmums.

Šāds apgalvojums ir absurds arī tāpēc, ka gandrīz nav atrodami nekādi dokumeti, kas ļautu absolūti precīzi pamatot galīgos datus par cilvēkiem, kas bijuši ieslodzīti un gājuši bojā šajā nometnē.

Visi pieejamie fakti par ieslodzīto un bojāgājušo skaitu ir sporādiski, tas ir, dati, kas pašlaik ir vēsturnieku rīcībā skar tikai kādu konkrētu nometnes pastāvēšanas aspektu. Tādā un tādā dienā bijuši tik un tik cilvēki. Kāds bijis ieslodzīto skaits nākamajā dienā? Cik bijis pirms tam? Nekā tāda nav.

Domājams, ka arī padomju komisijas secinājumi par to, ka nometnē gājuši bojā vairāk nekā 53 tūkstoši cilvēku, neatbilst patiesībai, jo to pamatā ir tehniski aprēķini un pieņēmums par to, ka kubikmetrā apbedījumu atrodas 7 cilvēki. Tiesu medicīnas eksperti neveica visu apbedījumu ekshumāciju. Turklāt dokumentos minēts, ka izmeklētāji netālu no Salaspils nometnes ir konstatējuši plašu deguma vietu, kura platība sastāda 27 x 25 metrus; šeit tika atrasts liels skaits apdegušu kaulu un cilvēku ķermeņu. Nav iespējams precīzi norādīt sadedzināto līķu skaitu.
 

Ļoti interesantas ir arī avīzē publicētās pārdomas par memoriāla saglabāšanu.

Tas saņēmis valsts nozīmes pieminekļa statusu. Ik gadus Latvijas Kultūras ministrija tā uzturēšanai piešķir visai pieticīgu summu, tāpēc memoriāls sabrūk, un drīz vien laika apstākļi to var iznīcināt pilnībā. Nesen, 2005. gadā Krievija piedāvāja uz sava rēķina atjaunot memoriālu. Viņi saņēma atbildi, ka Latvijai tas nav vajadzīgs, sak, mēs to varam paveikt arī paši. Taču nu jau vairākus gadus summa, ko piešķir Kultūras ministrija, neatbilst memoriāla saglabāšanas vajadzībām. Pamazām tas sabrūk. Ik gadus memoriāla saglabāšanai valsts piešķir tikai 35 tūkstošus eiro. Ar to tik tikko pietiek, lai nopļautu zāli un apsargātu objektu.

Vienlaikus Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars saka: “Mums jābūt pašiem atbildīgiem par to un jākontrolē, kas tur notiek.” Kā redzams, pašiem uzturēt kārtību memoriālā neizdodas, kontrolēt arī ne. Memoriālā organizētie piemiņas pasākumi Salaspils domei un Latvijas valstij nav saprotami.

Avīzē publicētais raksts mudina izdarīt secinājumu, ka pie tā vainīgi tie, kas šodien godā Salaspilī bojāgājušo un nomocīto gūstekņu piemiņu, jo viņiem ir nepareizs pasaules uzskats, kas neatbilst oficiālajai Latvijas vēsturei. Nu, un tas kādam traucē...

Piezīmes: