Nacistu okupācijas varas radītās t.s. „Lokotjas novada pašpārvaldes” un tajā izveidotās „Krievijas atbrīvošanas tautas armijas” (RONA) brigādes fenomens radis diezgan plašu atspoguļojumu Krievijas historiogrāfijā.
 
Diemžēl lielākai publikāciju daļai par šo tēmu ir slavinājuma raksturs[1]; tajā pat laikā tajās praktiski pilnībā tiek ignorēti RONAs formējumu izdarītie noziegumi un to iederēšanās nacistu okupācijas režīma iznīcinošajā praksē. Šo problēmu apskata tikai daži vēsturnieki[2], un šobrīd tā nevar tikt uzskatīta par pietiekami izpētītu. 

Šajā rakstā mēģināts aprakstīt „Lokotjas novada pašpārvaldes” vēsturi nacistu iznīcinošās un okupācijas politikas kontekstā.



* * *

Pirms sākt stāstu par „Lokotjas novada pašpārvaldi” noskaidrosim nacistu okupētā Orelas apgabala stāvokli. Šī teritorija tika okupēta 1941.gada oktobra sākumā. Sagraujot Brjanskas frontes karaspēku, 2. Guderiana tanku armija devās tālāk – uz Tulu un Maskavu. Bet armijas aizmugures vadītājam pavērās grūts uzdevums – organizēt okupācijas kārtību ieņemtajās teritorijās.

Amerikāņu vēsturnieku veiktā vācu dokumentu analīze liecina par to, ka aizmugures vadītāja lielākā problēma bija karaspēka trūkums. „Pēc kara daļu pārvietošanās tālāk uz austrumiem atbildība par vadību un drošību šajā reģionā gūlās uz otrā ešelona aizmugures daļu komandieriem. Viņu rīcībā esošo spēku knapi pietika lielo centru ieņemšanai un galveno komunikāciju līniju aizsardzībai”.[3]

Galvenās komunikāciju līnijas bija dzelzceļi. Apgabalā to bija daudz. No rietumiem uz apgabalu veda divi dzelzceļi: Gomeļa – Kļinci – Uneča – Brjanska no dienvidrietumiem un Smoļenska – Roslavļa – Brjanska no ziemeļrietumiem. No Brjanskas dzelzceļi dalījās četros virzienos. Uz dienvidiem veda dzelzceļa līnija Brjanska – Navļa – Ļgova – Harjkova. No Ļgovas uz austrumiem veda dzelzceļš uz Kursku. Uz dienvidaustrumiem no Brjanskas veda dzelzceļš uz Orelu; ziemeļaustrumu virzienā – uz Kalugu, ziemeļos – uz Kirovu un Vjazmu. Vēl viena dzelzceļa līnija pa tiešo savienoja Orelu un Kursku.

Ievērojams dzelzceļa līniju garums pats par sevi padarīja to aizsardzību par diezgan grūtu lietu. Situāciju pasliktināja tas, ka Orela apgabala rietumu un dienvidrietumu daļas bija klātas ar bieziem mežiem, kuros patvērumu rada sasistās Brjanskas frontes dalībnieki (t.s. «окруженцы»), kā arī vietējās partiju varas un valsts drošības institūciju organizētās partizānu vienības un diversijas grupas. Saskaņā ar Orela apgabala UNKVD 4.nodaļas vadītāja atskaiti, kopumā okupētajā teritorijā tika izveidotas 72 partizānu vienības ar kopēju cilvēku skaitu – 3257, 91 partizānu grupa, kuru kopējs cilvēku skaits bija 356 un 114 diversantu grupas, kas sastāvēja no 483 cilvēkiem.[4] Ne mazsvarīgi ir tas, ka atšķirībā no pierobežas apgabalu partizāniem, kurus 1941.gada vasarā sūtīja ienaidnieka aizmugurē praktiski bez sagatavošanas, Orela partizāniem bija laiks saskaņoties. Turklāt vairāk kā puse no tiem izgāja apmācības speciālās skolās, pirmkārt – pulkveža Starinova vadītajā Operatīvi – apmācošā centrā.[5] Rezultāti nelika ilgi gaidīt: laika posmā no oktobra līdz decembra vidum izjuka tikai 8 partizānu vienības, kopējs cilvēku skaits kurās bija – 356.[6] Pārējās turpināja cīņu.

2. armijas komandieris daudz likt pretī partizāniem nevarēja: armiju grupas "Centrs" aizmugures apsardzes divīzijas daļu, apsardzes bataljonu un militārās policijas bataljonu. Palīgā šiem spēkiem 29 oktobrī no frontes tika noņemts 56. divīzijas sastāva pulks.[7]

Turklāt Brjanskas apgabala teritorijā darbojās operatīvās grupas „B” daļas – sākumā izlūkkomanda 7-b, un pēc tam izlūkkomanda 7-a (dislocēta Klincos) un operatīvā grupa 8 (darbojās Brjanskā).[8] To pamatuzdevums bija izskaust „nevēlamos elementus” – pirmkārt – komunistus un ebrejus.

Bez darba šīs daļas nepalika: praktiski uzreiz pēc okupācijas dzelzceļa stacijas „Brjanska-2” rajonā tika apšauti apmēram 7 tūkstoši cilvēku, kuru ievērojama daļa bija ebreji.[9] Pirmā okupācijas mēneša laikā Orelā tika nošauti un pakārti 1683 cilvēki.[10] Mazāka mēroga apšaudes tika veiktas arī citos apdzīvotos punktos. „Apšāva veselas grupas, [pa] 30 – 50 arestiem un šaušanām, aiz skābekļa rūpnīcas, nošauto līķi mētājās vairākas dienas, — vēlāk atcerējās Bežicas pilsētas (Ordžonikidzegrada) iedzīvotāja. – Tā turpinājās visu 41. [gadu] un 42. [gada] sākumā. Pietika ar kāda uzticīga nelieša iesniegumu, un cilvēks pārstāja eksistēt.”[11]

Orela apgabala teritorijā okupanti izveidoja trīs kara gūstekņu nometnes: Brjanskā, Orelā un Kalugā. Šajās nometnēs tika sadzīti arī civiliedzīvotāji; uzturēšanās apstākļi bija patiesi šausminoši. Pēckara liecībās to atzina pat 2. tanku armijas komandieris ģenerālis Rūdolfs Šmits: „Pēc pirmā Orelas nometnes apmeklējuma 1941.gada 28.decembrī, t.i. drīz pēc tam, kad tiku iecelts par 2. tanku armijas komandieri, es noteicu, ka kara gūstekņi tika turēti ļoti sliktos apstākļos; vecās rūpnīcas ēkā esošā nometne bija pārpildīta, telpas, kurās uzturējās kara gūstekņi, vispār netika apkurinātas, neskatoties uz to, ka sals toziem sasniedza 40 grādus, ievainotie un slimie tika turēti kopā ar pārējiem gūstekņiem, turklāt nekāda medicīniskā palīdzība tiem netika sniegta, pārtikas nodrošinājums bija nepietiekams. Kara gūstekņus izmantoja smagā darbā. Tas viss noveda pie tā, ka Orelas nometnes kara gūstekņu mirstība apsaldēšanās, novārdzinātības un slimību rezultātā bija ļoti augsta. Tā 1942. gada janvārī norādīto iemeslu dēļ mirstība sasniedza 10-20 %. Mirušos kara gūstekņus masveidā glabāja bedrēs, kas atradās aiz nometnes ēkas”.[12]

Karagūstekņu badošana, masu nošaušanas, un nesodīta vācu zaldātu patvaļa (pilnīgā saskaņā ar slaveno rīkojumu „Par militāro tiesvedību”)[13] ātri noskaņoja pilsētas iedzīvotājus pret okupantiem. To viegli var izsekot vācu dokumentos, kurus izpētīja amerikāņu vēsturnieki. 1941.gada decembrī vienā no ziņojumiem tika atzīmēts: „Pilsētas ir partizānu centri, kurus kā parasti, ciematu iedzīvotāji (zemnieki) atraida.”[14]

Zemnieki patiešām bija vairāk lojāli okupantiem, nekā pilsētu iedzīvotāji – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņiem vēl nebija nācies uz savas ādas izjust nacistisko okupācijas kārtību. Bet par to, ka zemnieki nepieņēma partizānus, te ziņojumu autori vēlamo uzdeva par patieso. Totālas atraidīšanas nebija; daži zemnieki palīdzēja partizāniem, kā „savējiem”, citi, baidoties no represijām vai izjūtot nepatiku pret padomju varu, atteica palīdzību partizāniem. Ap 1941.gada ziemu kopīgs uzvedības modelis neeksistēja.

Pilnīga ciematu iedzīvotāju atbalsta trūkums netraucēja padomju partizāniem rīkoties. Pēc Orela apgabala UNKVD 4. nodaļas datiem, ap decembra vidu Orela partizāni neitralizēja 1 bruņuvilcienu, 2 tankus, 17 bruņumašīnas, 82 kravas auto, nogalināja 176 naidnieku virsniekus, 1012 zaldātus un 19 nodevējus. Turklāt, tika iznīcināti 11 koka tilti, 2 dzelzceļa, 1 pontonu tilts un veiktas 3 dzelzceļa līniju spridzināšanas.[15] Iespējams šie dati tika nedaudz pārspīlēti (suvoroviešu principu „raksti vairāk, ko žēlot neticīgos” neviens netika atcēlis), taču par to, ka partizāni sagādāja okupantiem nopietnas nepatikšanas, jāšaubās nav. Pretējā gadījumā 2. armijas komandieriem nenāktos noņemt no frontes 56. divīzijas pulku.

1941.gada beigās „partizānu drauds” okupantiem palielinājās. Brjanskas mežu dienvidu daļā starp dzelzceļu Brjanska – Navļa – Ļgova un Desnas upi sāka ienākt partizānu vienības no blakus esošā Kurskas apgabala un no Ukrainas (Kovpaka un Saburova savienojums). Apgabala ziemeļos padomju karaspēks atbrīvoja Kirovu, tādējādi aizšķērsojot dzelzceļa maģistrāli Brjanska – Vjazma. Frontes līnijā izveidojās plaisa, caur kuru partizāni saņēma palīdzību. Partizānu skaits Brjanšinā palielinājās un līdz ar to auga arī militāro darbību aktivitāte.

Turpretim vācu apsardzes daļu skaits samazinājās, tā kā pēc sagrāves pie Maskavas frontē bija svarīgs katrs durklis. 56. divīzijas pulks tika nosūtīts uz fronti 10.decembrī; okupētās teritorijas apsardzes uzdevumi tika nodoti Brjanskā izvietotai reģionālai administrācijai, kuras rīcībā bija apsardzes bataljons, policijas bataljons un vairākas lauku žandarmērijas grupas.[16] Vācu vienības tika papildinātas ar kolaboracionistiem; Brjanšinas apdzīvotajos punktos bija vācu ieceltie birģermeistari, un viņu rīcībā – 1941.gada pēdējos mēnešos izveidotas nelielas bruņotas „milicijas” komandas. Viena no pirmajām tādām komandām tika izveidota ciematā Lokotja. 
 
Lokotja – neliels apdzīvots punkts Brasovas rajonā Orela (mūsdienās – Brjanskas) apgabalā. Pirms kara iedzīvotāju skaits šajā ciematā bija daži tūkstoši cilvēku; vēl apmēram 35 tūkstoši dzīvoja Lokotjam un Brasovas rajona centram piegulošajās zemēs. Lielu rūpniecības uzņēmumu šeit nebija: rajons bija agrārs.[17] Vienīgais modernizācijas simbols bija Lokotj un Brasovas rajona centru atdalošais dzelzceļš, kas veda no Brjanskas caur Navļu, Lokotj un Dmitrijevu uz Ļgovu. Blakus Navļai bija dzelzceļa atzarojums, kas veda caur Hutor- Mihailovskij uz Konotopu. Pie Konotopa šis atzars savienojās ar dzelzceļa maģistrāli Kijeva – Ļgova – Kurska. Tādā veidā caur Brasovas rajonu vedošie dzelzceļi bija svarīgas komunikāciju līnijas, īsākais ceļš, kas savienoja Brjansku ar Kursku un Ukrainu. Un dzelzceļiem piegulošos apdzīvotajos punktos okupācijas vara, saprotamu iemeslu pēc, tika ieviesta pirmkārt.

Ciematā Lokotja vācu karaspēks ienāca 4. oktobrī; tajā pašā dienā savus pakalpojumus viņiem piedāvāja vietējā tehnikuma fizikas pasniedzējs Konstantīns Voskobojņiks un Lokotjas spirta rūpnīcas inženieris Broņislavs Kaminskis. Piedāvātie pakalpojumi tika pieņemti: Voskobojņiks tika iecelts par Lokotjas pagasta pašpārvaldes vecāko, bet Kaminskis – par viņa vietnieku. Vadības rīcībā drīkstēja būt ar šautenēm bruņota „tautas milicijas” vienība 20 cilvēku sastāvā. Pēc divām nedēļām, 16. oktobrī, okupanti atļāva Voskobojņikam palielināt cilvēku skaitu „tautas milicijas” vienībā līdz 200 cilvēkiem, bet ciemos izveidot t.s. „pašaizsardzības grupas”.[18] Iemesls šāda lēmuma pieņemšanai bija vienkāršs: uz rietumiem no Lokotja, Trubačevskas rajonā vācu karaspēks izveidoja aplenkumu, kurā nokļuva Brjanskas frontes 13.-tās un 3.-ās armijas daļas. Spēcīga „tautas milicijas” vienība ciematā Lokotja bija vajadzīga, lai ķertu no aplenkuma izbēgušos sarkanarmiešus.


K.P. Voskoboiņiks, pirmais Lokotjas pašvaldības birģmeistars

Vienlaicīgi 16. oktobrī okupācijas vara oficiāli apstiprināja Lokotjas pagasta vadību, kuras sastāvā kopā ar Voskoboiņiku un Kaminski ietilpa Brasovas rajona tautas izglītības nodaļas vadītājs Stepans Mosins un par policijas priekšnieku ieceltais kriminālnoziedznieks Romāns Ivaņins.[19]

Saņēmis okupantu atzinumu, vadības galva Voskobojņikovs, pārpildīts ar napoleoniskiem plāniem, 25. novembrī izdeva manifestu, kurā paziņoja par tautas sociālistiskās partijas „Vikings” izveidi. Manifests solīja kolhozu iznīcināšanu, bezmaksas aramzemes nodošanu zemniekiem un personīgās iniciatīvas brīvību atdzimušā krievu nacionālā valstī.[20]

Sākumā Voskobojņika aktivitāte ritēja bez pretdarbības no partizānu puses. Tas tādēļ, ka pirms padomju karaspēka atkāpšanās steigā izveidotā Brasovas partizānu vienība praktiski uzreiz arī izjuka.[21] Par to, kā tas notika, mēs varam uzzināt no Brasovas rajona izpildkomitejas nodaļas vadītāja Mihaila Vasjukova stāsta: „Vācieši jau bija tuvu pienākuši pie c. Lokotja. 4. oktobrī viņi ieņēma pilsētu, bet es 3. datumā izrāvos uz nosacītu partizānu bāzi mežā. Tur RK VKP(b) otrā sekretāra Razumova vadībā sastapu 8 cilvēkus. Savācāmies ap 20 cilvēku. Visa grupa nevarēja tikt līdz partizānu vienības galvenajam štābam, tāpēc nosūtījām izlūkus. Tas bija jau aptuveni 18. oktobrī. Izlūki savienojās ar galveno štābu un tur viņiem lika ziņot mums, lai nekavējoties nākam laukā no aplenkuma un savienojamies ar galveno štābu. RK VKP(b) otrā sekretāra Razumova vadībā mēs ieradāmies mežā, kur atradās galvenais mūsu partizānu štābs. Izrādījās, ka štābs nav uz vietas. Tā kā mums nebija ne ieroču, ne pārtikas... Razumovs pavēlēja... izklīst, kur nu katrs var.” [22] Tā kā organizētu partizānu spēku rajonā nebija, izrādījās, ka vienkārši nav, kas pretotos kolaboracionistu propagandai.

Ap 1941.g. decembri rajonā tika organizētas 5 jaunizveidotās partijas nodaļas; turklāt Voskoboiņiks nosūtīja savus vietniekus Kaminski un Mosinu propagandas braucienos uz tuvējiem rajoniem. Pēc leģendas, pašpārvaldes vadītājs iedrošināja aizbraucējus ar vārdiem „Neaizmirstiet, ka mēs strādājam ne tikai Brasovas rajona labā, bet visas Krievijas mērogā. Vēsture mūs neaizmirsīs.”[23] Taču „Manifesta” propagandēšanā iedzīvotāju vidū nebija galvenais Mosina mērķis. Viņa galvenais mērķis bija satikt vācu aizmugures institūciju vadību, kam bija jāapstiprina partijas izveidošana.

Spriežot pēc vācu dokumentiem, Mosins divreiz apciemoja aizmugures 2.-ās armijas vadītāju. Saskaņā ar 2.-ās armijas 1-s nodaļas (izlūki) štāba virsnieka oberleitnanta A. Bossi-Fedrigotti ziņojumu, otrās vizītes laikā Mosins Voskobojņika vārdā lūdza armijas vadībai atļauju partijas darbībai. Atļaujas vietā vācu virsnieki nodeva Voskobojņikam domātus dažus jautājumus, kas lieliski parādīja okupācijas varas prioritātes:

 Kā Voskobojņiks attiecas pret partizāniem?
 Vai Voskobojņiks gatavs propagandēt pret partizāniem?
 Vai Voskobojņiks gatavs aktīvi piedalīties cīņā pret partizāniem?

Uz visiem šiem jautājumiem Mosins atbildēja apstiprinoši un pat apsolīja sadarboties ar armijai pievienoto abverkomandu.[24]

Pēc Mosina atgriešanās Voskobojņiks veica vairākas paraugakcijas pret partizāniem. Tika organizēta tiesas prāva pret Lokotjas slimnīcas medmāsu Poļakovu, kuru apsūdzēja medikamentu slēpšanā partizānu vajadzībām un nošāva.[25] Tāpat tika veiktas dažas operācijas pret partizāniem. Vienā no tādām operācijām ciemā Altuhova tika nogalināts partizāns un apcietināti 20 vietējie iedzīvotāji; citā – netālu no ciemata Lokotja tika izkliedēta partizānu grupa.[26]

Lokotjas „tautas milicijas” vienība tika ar steigu papildināts, turklāt „miliču” vervēšanas metodes bija diezgan savdabīgas. Par šīm metodēm var spriest no jau pieminētā Mihaila Vasjukova stāsta, kas pēc partizānu vienības likvidēšanas un divu nedēļu klīšanas pa mežiem, atgriezās pie ģimenes ciematā Lokotja. Vasjukovu arestēja, tad it kā jau palaida mājās, bet 21. decembrī arestēja otrreiz. „Iesēdināja cietumā. Ap trijiem naktī kamerā manā acu priekšā jau bija nošauti 3 cilvēki. Pēc šo pilsoņu nošaušanas es tiku izsaukts pie oberbirģermeistera Voskobojņika, kurš pateica man: „Redzējāt? Vai nu strādājiet ar mums vai arī mēs tūlīt pat jūs nošausim”. Sava gļēvuma iespaidā es pateicu viņam, ka esmu gatavs strādāt par darbu vadītāju. Uz to Voskobojņiks atbildēja man, ka šobrīd nav tas laiks, lai nodarbotos ar celtniecību, bet gan jāņem rokās ierocis un kopā ar vāciešiem jāpiedalās cīņā pret padomju varu, it īpaši pret padomju partizāniem. Tā es tiku ieskaitīts policijas vienībā, kuras sastāvā divreiz piedalījos represīvās ekspedīcijās pret padomju partizāniem.”[27]

Par Voskobojņika pretpartizānu akciju kalngalu kļuva pavēle partizāniem padoties, ko izsūtīja uz apkārtnes ciemiem.[28] Jāatzīmē tas, ka līdz 1941. gada decembra vidum Brjanskas partizāni kolaboracionistiem īpašu uzmanību nepievērsa, dodot priekšroku uzbrukumiem vācu vienībām un garnizoniem. Par partizānu prioritātēm acīmredzami liecina jau pieminētā Orela apgabala UNKVD 4. nodaļas vadītāja atskaite, saskaņā ar kuru līdz 14. decembrim partizāni nogalināja 176 naidnieku virsniekus, 1012 zaldātus un tikai 19 nodevējus.[29] Taču decembrī stāvoklis mainījās. Pretpartizānu cīņas smagumu vācieši centās pārlikt uz vietējiem formējumiem, bet partizāni, uzbrūkot kolaboracionistiem, centās atņemt okupantiem šo balstu. Līdz 20. decembrim Orela apgabalā partizāni iznīcināja jau 41 nodevēju[30], bet līdz 1942.g. 10. maijam – 1014 policistus un nodevējus.[31]

Pienāca arī Lokotjas pašpārvaldes kārta, ko lielā mērā veicināja Voskobojņika izdotā pavēle partizāniem padoties. Partizāni nepadevās, tā vietā viņi izlēma sagraut ciematā Lokotja atrodošos garnizonu. Pat ja partizāni-memuāristi partizānu zaudējumus vēlāk neatspoguļoja pilnā apmērā[32], uzbrukumu ciematam Lokotja nevar nosaukt par neizdevušos. Partizāni uzbruka garnizonam un aizgāja pirms pretinieka pamatspēku ierašanās. Saburova galējā atskaitē tiek runāts par 54 izskaustiem policistiem.[33] Tas nav maz, jo tajā brīdī Voskobojņika „tautas milicijas” skaits sasniedza divsimts cilvēku. Pašpārvaldes galvas Voskobojņika bojāeja, lai arī nejauša, arī pierakstāma partizānu aktīviem.

Partizānu uzbrukums Lokotjai un Voskobojņika bojāeja viņa vietniekam Broņislavam Kaminskim izvērtās par nopietnām problēmām. Partizāni uzskatāmi nodemonstrēja savu spēku; ar šo acīmredzamo izgāšanos neapmierinātā okupācijas vara varēja atteikties iecelt Kaminski par pašpārvaldes galvu. Lai dabūtu šo amatu, bija nepieciešams pierādīt okupantiem savu lietderību.

Jau nākamajā dienā pēc partizānu uzbrukuma Kaminskis paziņoja par mobilizēšanos „tautas milicijā”. Līdz tam „milicija” sastāvēja no vietējiem brīvprātīgajiem un tiem, kas nevēlējās doties uz karagūstekņu nometnēm. Taču tagad pie ieročiem tika mobilizēti visi vīrieši iesaucamā vecumā, turklāt atteikuma gadījumā tiem tika draudēts ar izrēķināšanos. „Partizāni nogalināja Voskoboiņiku, un visa vara rajonā pārgāja pie Kaminska un viņa vietnieka Mosina, kas tajā pat dienā paziņoja par vīriešu mobilizāciju vecumā no 18 līdz 50 gadiem,” – atcerējās jau mūsu citētais Mihails Vasjukovs. – „Aptuveni līdz 20. janvārim tika mobilizēti 700 cilvēki, lielākā daļa no tiem piespiedu kārtā, draudot izrēķināties ar viņiem vai viņu ģimenēm.”[34]

Draudus apstiprināja ar uzskatāmiem piemēriem: atriebjoties par Voskobojņika bojāeju, tika nošauti daudzi gūstekņi no vietējo iedzīvotāju skaita.[35] Kaminska vietnieks Mosins personīgi piedalījās arestētā bijušā miliča Sedakova spīdzināšanā. Sedakovs nomira spīdzināšanas laikā, bet viņa līķis tika izkārts ciemata Lokotja centrā.[36]

Pēc tā Kaminskis devās uz Orelu pie 2.-ās tanku armijas aizmugures komandiera. Tieši tajā laikā 2.-ās tanku armijas štābā atradās kolaboracionists Mihails Oktans, nākotnē – Orela avīzes „Runa” («Речь») redaktors. „Štābā es satiku Kaminski, kas tika izsaukts uz turieni sakarā ar Lokotjas rajona galvas Voskobojņika nāvi,” – atcerējās Oktans. – „Mēs dzīvojām vienā istabā un kā tulks es biju klāt vairākās Kaminska un aizmugures komandiera... ģenerāla Hamana tikšanās. Pēc atgriešanās rajonā atļaujas saņemšanas Kaminskis solīja sakārtot to saskaņā ar vācu militārās administrācijas uzdevumiem: militarizēt to tādā veidā, lai nodrošinātu vācu armijas aizmugures drošību un palielinātu pārtikas piegādes vācu karaspēkam.”[37]

Pieaugošo partizānu draudu apstākļos Kaminska solījumi izskatījās vilinoši. Kaminskis tika apstiprināts rajona pašpārvaldes galvas amatā un, atgriezies Lokotjā, turpināja rajona „militarizāciju”. 1942. gada janvārī „tautas milicijas” cilvēku skaits sasniedza 800, februārī – 1200, martā – 1650.[38] Šo vienību cīņas spējas bija kā minimums apšaubāmas (pat gada beigās vācu virsnieki konstatēja, ka „inženiera Kaminska cīnītāji nespēj atvairīt lielus uzbrukumus”[39]), taču vietējo iedzīvotāju iesaistīšana „tautas milicijā” zināmā mērā garantēja to, ka viņi neaizies partizānos.

Starp citu, īpašu uzticību pret sava rajona iedzīvotājiem Kaminskis neizjuta. To skaidri pierāda jaunā pašpārvaldes galvas dotās pavēles. Vienā no saviem rīkojumiem Kaminskis aizliedza migrāciju starp rajona ciemiem un ieviesa komendantstundu. Saskaņā ar citu, iedzīvotājiem, kas dzīvoja pašpārvaldes ēkas tuvumā esošās gatves Ļipovaja un ielas Veseņņaja namos, trīs dienu laikā bija jāpamet savas mājas. Viņu vietā Kaminskis izmitināja viņam uzticīgus policistus, tādā veidā nodrošinoties pret jaunu partizānu uzbrukumu.[40]


Lokotjas pašvaldības zīmogs un Kaminska paraksts

Par cietumu pārvērstās zirgu audzētavas ēkā aktivizējās nošaušanas – tādā mērā, ka radās nepieciešamība pēc speciāla bendes. Un tāds atradās. 1942. gada janvārī uz Lokotju atnāca izvārgusi jauniete – no ielenkuma pie Vjazmas iznākusī bijusī medmāsa Toņa Makarova. Pēc mēnešiem ilgas klīšanas mežos viņa acīmredzot sajukusi prātā. Lokotja „miliči” piedzirdīja jaunieti, nosēdināja pie ložmetēja un izveda pagalmā notiesātos.

Dažas desmitgades vēlāk PSRS Valsts drošības dienestu apcietinātā Makarova izstāstīs par savu pirmo šaušanu. „Pirmo reizi viņu izveda uz partizānu šaušanu galīgi piedzērušos, viņa nesaprata, ko dara, — atcerējās izmeklētājs Leonīds Savoskins. – taču samaksāja labi – 30 markas, un piedāvāja pastāvīgu sadarbību. Jo neviens krievu policists negribēja smērēt rokas, viņi deva priekšroku tam, ka partizānu un viņu ģimenes locekļu nāvessodus izpilda sieviete. Vientuļajai bezpajumtniecei Antoņinai ierādīja gultasvietu vietējās zirgu rūpnīcas telpā, kur varēja nakšņot un turēt ložmetēju. No rīta viņa labprātīgi iznāca darbā.”[41]

Pa to laiku partizāni veica aizvien jaunus un jaunus pārdrošus uzbrukumus. 2. februārī partizānu vienību savienojums, ko komandēja jau pieminētais Aleksandrs Saburovs, uzbruka pilsētai Trubačevska un ieņēma to pēc 18 stundu ilgas kaujas. Partizāni, kas atstāja kara lauku, saskaitīja 108 nogalinātus policistus; vēl daži simti vienkārši bēga. Vietējais birģermeistars nokļuva partizānu rokās. Pēc tā partizāni atstāja pilsētu, bet 10. februārī atgriezās u nodedzināja vietējo kokmateriālu rūpnīcu.[42]

20. janvārī burtiski dažu desmitu kilometru attālumā no Lokotja vācu apakšvienība sastapa Jemļutina partizānu vienību. Pēc ilgas cīņas vāciešiem nācās atkāpties. Pēc dažām dienām cita Jemļutina komandēta partizānu vienība veica uzbrukumu Stacijai Polužje dzelzceļa līnijā Brjanska – Uneča, sasita vietējo garnizonu un iznīcināja sešus munīcijas vagonus. Taču šeit partizānu veiksme beidzās: uz staciju pienāca ešelons ar vācu zaldātiem. Cīņā gāja bojā vienības komandieris Filips Strelecs, bet vienības atlikušajiem bija jāatkāpjas no stacijas.[43]

Vislielākās okupantu nepatikšanas notika apgabala ziemeļos: tur apvienotie partizānu spēki atbrīvoja Djaktovas pilsētu un tam piegulošos rajonus, šādi izveidojot vāciešu nekontrolētu partizānu teritoriju.[44]

Kā parasti, trūka karaspēka cīņai ar partizāniem. „Armiju grupa cerēja likvidēt partizānu kustības draudus tiklīdz būs nostiprināts stāvoklis frontē, — februāra beigās rakstīja armiju grupas „Centrs” komandieris feldmaršals fon Klīge. – Taču pēdējā laika notikumu attīstība rādīja, ka šīm cerībām nav pamata, jo saspringtā situācija frontē neļāva aizvest no frontes savienojumus, kas attiecās uz dienestu aizmugurē.”[45]

Uz šī fona situācija Lokotjā un tā apkaimē izskatījās vismaz pieņemama okupantiem. Pēc ziemassvētku uzbrukuma nekādi lieli uzbrukumi šai teritorijai netika veikti, bet piespiedu mobilizācija „tautas milicijā” laupīja partizāniem cilvēciskos resursus un veicināja iedzīvotāju daļas atraušanu no partizāniem.

Šajā sakarā armijas aizmugures vadība izlēma stimulēt Kaminski ar biedriem. 23. februārī no 2.-ās tanku divīzijas vadības Kaminskim atnāca divas pavēles. Saskaņā ar pirmo, Kaminskim tika atļauts iecelt viņa pakļautībā esošo ciemu vecākos (agrāk iecelt vecākos drīkstēja tikai okupanti, kas starp citu, svītro diezgan populārus spriedumus par Lokotjas rajona „patstāvību”). Saskaņā ar otru pavēli, Kaminskim tika dotas tiesības apbalvot ar zemi tos, kas īpaši izcēlās cīņā ar partizāniem, piešķirot no diviem līdz 10 hektāriem. Tāpat īpašumā varēja tikt nodotas govis un zirgi.[46]

Burtiski dažas dienas pēc šo pavēļu saņemšanas Kaminskis tika izsaukts uz Orelu, kur viņam tika paziņots, ka viņa kontrolē tiek nodoti blakus esošie rajoni – „Suzemskij” un „Navļinskij”. No Orela Kaminskis atbrauca priecīgu gaidu pārpilns.

Broņislavs Kaminskis, kuru ieskāvuši vācu policijas virsnieki (pa kreisi) un RONA (pa labi)

„1942. gada februārī es iegāju Kaminska kabinetā darba jautājumu sakarā, — vēlāk atcerējās rajona mežsaimniecības priekšnieks A. Mihejevs. – Sarunā ar mani Kaminskis pastāstīja, ka viņš bija aizbraucis pie vācu ģenerāļa Šmita, kas atļāva tam paplašināt rajona pārvaldes funkcijas. Sākumā pārveidot Brasovas rajonu Lokotsko pagastā, un pēc tam dot ciematam Lokotj pilsētas statusu. Turklāt Kaminskis paziņoja, ka vācu okupācijas vara piekrīt paplašināt mūsu funkcijas līdz pat „krievu nacionālās valsts” izveidei, ja mēs aktīvi palīdzēsim vāciešiem cīņā ar boļševikiem. Tūdaļ Kaminskis izteica arī savu viedokli, ka šī brīža situācijā, kā viņš izteicās, ir iespējas man – Mihejevam, pēc vāciešu uzvarēta kara beigām kļūt par mežsaimniecības ministru valdībā, kas tiks izveidota Krievijā... Turklāt izstāstīja man par pretpadomju organizācijas NSTPR mērķiem un uzdevumiem un pateica, ka visi šīs partijas locekļi saņems atbilstošus portfeļus, bet kas būs pret, tiks aizdzīts uz Vāciju.”[47]
 
Skaidrs, ka sevi Kaminskis redzēja kā Trešā Reiha pakļautībā esošās „krievu valsts” galvu. Viņš pat publicēja pavēli, kurā sauca sevi par vēl neeksistējoša Lokotjas pagasta birģermeistaru.[48] Jo lielāka vilšanās viņu gaidīja. 
 
Marta pirmajā pusē Brjanskas partizāni deva jaunu triecienu. Šoreiz tas bija vērsts uz okupantiem vitāli nepieciešamiem dzelzceļiem. Trieciens izrādījās graujošs. „Dzelzceļi Brjanska – Dmitrijeva – Ļgova un Brjanska – Hutora Mihailovskija bojāti, — uz Maskavu ziņoja Jemļutins un Saburovs. – Visi tilti visā ceļa garumā uzspridzināti. Dzelzceļu krustojumu „Hutor Mihailovskij” partizāni sagrāvuši. Vācieši cenšas atjaunot kustību dzelzceļa apgabalā Brjanska – Navļa, bet partizāni šos mēģinājumus izjauc.”[49]
 
Vācu avoti apstiprina šo informāciju: „1942. gada martā partizāni apturēja kustību uz dzelzceļa Brjanska – Ļgova un traucēja vāciešiem izmantot dzelzceļa līniju Brjanska — Roslavļa. Uz galvenajām šosejām (Brjanska – Roslavļa, Brjanska – Karačeva, Brjanska – Žizdra) draudi bija tik lieli, ka kustību pa tām varēja veikt tikai lielām kolonnām.”[50]
 
Notikušajam bija tiešs sakars ar Kaminski: partizāni paralizēja tieši to dzelzceļa atzaru, kas veda caur Lokotju un tam pakļautām teritorijām.

Tomēr ap to laiku Lokotjas „tautas milicijas” cīņas spējas nebija tik lielas, lai veiktu patstāvīgas pretpartizānu operācijas. Tāpēc Kaminska vienības sadarbojās ar ungāru daļām, kas tika nosūtītas cīņai ar partizāniem. Jau pirmā viņu kopīgā operācija izvērtās par civiliedzīvotāju masu slepkavībām. Vēlāk par to stāstīja mūsu jau pieminētais mežsaimniecības nodaļas priekšnieks Mihejevs: „1942. gada pavasarī policijas vienības, ko vadīja Mosins, ar ungāru vienību piedalīšanos ciemā Pavloviči nošāva 60 cilvēkus un 40 cilvēkus sadedzināja dzīvus”.[51]

11. aprīlī tika nodedzināts ciems Ugrevišče Komaričas rajonā, nošauti ap 100 cilvēku. Sevskas rajonā bendes iznīcināja ciemus Svjatova (180 mājas) un Borisova (150 mājas), bet ciems Berestoka tika iznīcināts pilnībā (nodedzinātas 170 mājas, nogalināti 171 cilvēks).[52]

Parādītā cietsirdība attiecībā uz nevainīgiem cilvēkiem noveda pie neapmierinātības pieauguma „tautas milicijas” rindās. „Miliči” sāka pārbēgt pie partizāniem. Par to skaidri liecina 1942. gada 25. aprīļa pavēles Nr.118 – par Lokotjas pagasta saturs: „... līdz ar tiem kaujiniekiem un komandieriem, kas vīrišķīgi cīnījās par savu nākotni, dažos gadījumos parādījās arī panikas un gļēvuma elementi, nedrošības un dezertierisma, kā, piemēram, Šemjakinskas vienības bijušā priekšnieka Levicka gadījumā, un brīžiem nedrošība un dezertierisms pārtapa atklātā nodevībā, kā tas notika š.g. 20. aprīlī no Hutora-Holmeckija nodaļas 4 kaujinieku – karagūstekņu puses. Līdzīga nodevība tika pieļauta arī Svjatovskas nodaļā no kaujinieka Zenčenkova Sergeja, Gavrila dēla puses, kas š.g. 22. aprīlī neizpildīja komandiera pavēli un pameta posteni uz dzelzceļa tilta. Ar to viņš izdarīja lielu pakalpojumu ienaidniekam, par ko tajā pašā dienā pēc Birģermeistara pavēles tika nošauts.”[53]

Par procesa kalngalu kļuva ciemu Šemjakina un Tarasovka „miliču” pāriešana partizānu pusē. „Lokotsko pašpārvaldes” aizstāvji gan dedzīgi noliedz šo pāreju: pēc viņu vārdiem, tas nevarēja būt, jo nekādi nevarēja būt. Taču lasot partizānu dokumentus rādās bilde bez pretrunām: 1. maijā Kokorevskas partizānu vienība ienāca ciemos Šemjakina un Tarasovka. No stāvošiem tur pusotra simta „miličiem” partizānu pusē pārgāja 85, bet 57 – iznīcināti. Partizānu pusē pārgājušie „miliči” tika pārdēvēti par vietējo pašaizsardzības grupu un kopā ar partizāniem tie sagatavojās aizstāvēt ciemus no „kaminskiešiem”.[54]

Par šo epizodi sīki izstāstīts arī Mihailovskas policijas priekšnieka M. Govjadova pēckara liecībās: „Viss notika tā: 1942. gada maijā policijas rota, kas atradās ciemos Šemjakino un Tarasovka, sacēlās – nogalināja savus komandierus, pārtrauca sakarus un pārgāja pie partizāniem. Atriebībā par to Kaminskis organizēja represīvu ekspedīciju, kuras sastāvā bija ungāri. Šo ekspedīciju vadīja birģermeistara vietnieks Mosins, militārās izmeklēšanas nodaļas priekšnieks Paracjuks un avīzes „Tautas balss” («Голос народа») pārstāvis – Vasjukovs...”[55]

Pēc smagām kaujām ar bijušajiem policistiem un partizāniem bendes ieņēma ciemus. Pēc tā sākās izrēķināšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. „Ierodoties uz vietas, bendes nošāva aptuveni 150 cilvēkus, to policistu ģimenes locekļus, kas aizgāja pie partizāniem, un daļu policistu, kas tika saņemti ciet Šemjakina un Tarasovkā, — stāstīja M. Govjadovs. – Nošauto vidū bija sievietes, bērni un sirmgalvji. 1943. gada jūlijā pēc Kaminska pavēles tika izveidota komisija, ar Mosinu kā priekšsēdētāju, ar mērķi veikt izrakumus viņu pašu nošauto padomju pilsoņu kapa vietā, lai pierakstītu šīs darbības partizāniem un saniknotu RONAs zaldātus pret partizāniem. Man zināms, ka šī komisija bija izbraukumā, veica izrakumus, sastādīja atbilstošu aktu, kas kopā ar lielu rakstu tika publicēts avīzē „Tautas balss” («Голос народа»), kurā tika norādīts, ka šo cilvēku apšaudes esot veikuši partizāni.”[56]

Kaminskiešu darbībā nebija nekā īpaši specifiska. Ar tieši tādiem pašiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem atzīmējās blakus esošos rajonos darbojošies ungāru un vācu bendes. Liecības par to lielā skaitā saglabājušās krievu arhīvos.[57]

Kaminska formējumi darbojās tādā pašā garā kā vācieši un ungāri, visbiežāk – ciešā mijiedarbībā ar tiem. Te ir vēl viena liecība: „1942. gada jūnijā, — atcerējās jau pieminētais M. Govjadovs, — pēc partizānu uzbrukuma ciematam Mihailovka, kad tika nogalināti 18 policisti un 2 vācieši... Berdņikovs Mihails, kas vadīja vienību vairāk kā 100 cilvēku sastāvā, ieradās Mihailovkas rajonā un veica zvērīgu izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem. Pašā ciematā Mihailovka pēc Berdņikova pavēles tika pakārti 2 cilvēki, aplaupītas un nodedzinātas 12 partizānu mājas. Pēc izrēķināšanās Mihailovkā vienība izbrauca uz ciemu Veretiņņikova Mihailovkas rajonā, kur nošāva līdz 50 cilvēkiem no partizānu ģimenēm, tika nodedzināts gandrīz viss ciems un aizdzīti lopi. Tajā pašā dienā vienība aizdedzināja 15 namus Razvetje ciemā un aplaupīja partizānu ģimenes...”[58]