Pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš Latvija iestājusies ES, un tagad gatavojas iestāties arī eirozonā. Par to, kā Latvijas ekonomiku ietekmējusi valsts iestāšanās Eiropas Savienībā, pie kādām sekām novedīs eiro ieviešana Latvijā un ar kādu mērķi tiek veikta Eiropas integrācija austrumu virzienā, portālam RuBaltic.ru pastāstīja latviešu ekonomiķe-analītiķe, eksperts ekonomikas, nodokļu un grāmatvedības uzskaites jomās Jevgēņija ZAICEVA:
 
 
— Zaicevas kundze, šodien pagājuši gandrīz desmit gadi kopš Latvijas iestāšanās ES. Kādi iemesli, pēc jūsu domām, lika valstij iestāties šajā savienībā?
 
— Valsts vadība aktīvi tiecās iestāties Eiropas Savienībā. Organizētā referenduma rezultāti bija pozitīvi, taču daudzi cilvēki tā rezultātus apšauba un uzskata, ka tie bija viltoti.
 
— Kādus argumentus viņi min?
 
— Redziet, daudzi apgalvoja, ka ir noskaņoti pret iestāšanos ES, taču balsu skaits „par” izrādījās daudz lielāks, nekā tika gaidīts. Nepieciešama dziļa analīze, lai precīzi konstatētu, vai referenduma rezultāti patiešām ir uzticami.
 
— Kādas cerības Latvijā bija saistītas šo integrāciju? Kas no tās tika gaidīts?
 
— Valdība galvenokārt cerēja, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ļaus Latvijai kļūt par tādu pašu bagātu, spēcīgu un plaukstošu valsti, kā Vācija, Francija, Anglija un citas Eiropas valstis, ka mēs ātri sasniegsim „veco” Eiropas Savienības valstu dzīves līmeni. Un, protams, viņi cerēja arī saņemt naudu. 
 
— Bet kas patiesībā mainījās Latvijas ekonomikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?
 
— Patiesībā, ieskaitot laiku, kurā noritēja gatavošanās iestāšanās ES, valstī ieplūda aptuveni 4 — 5 miljardi latu — summa, kas sastāda valsts gada budžetu. Šī nauda tika saņemta, ne īpaši veiksmīgi un ne īpaši racionāli iztērēta — daudz kas tika atdots tā saucamajām „savējām” firmām.
 
Valsts struktūru darba reorganizācijai Eiropas nauda tika izmantota labi.
 
Rezultātā republikā tika izveidots optiskā kabeļa tīkls un nodrošināts visu valsts struktūru darba režīms, kā arī plaša pieeja informācijai par valsts struktūru darbību internetā.
 
Eiropas integrācijas rezultātā valstī ieplūda ļoti lēta nauda. Pirms iestāšanās ES mūsu bankas nodarbojās ar kapitāla importu un ar savu darbību izlīdzināja valsts negatīvo tirdzniecības bilanci. Pēc 2005. gada Latvijā ieplūda lēta nauda un sākās kredītu bums. Sāka piepūsties kredītu burbulis.
 
Valdība neko nedarīja, neko nesaprata un priecājās par to. Rezultātā kredītu burbulis pārsprāga: 2008. gada sākumā parādījās pirmās krīzes pazīmes, taču arī tās valdība nesaskatīja.
 
Krīzi valdība konstatēja tikai 2008. gada oktobrī un novembrī, kad pata situācija jau bija izveidojusies.
 
Trešais rezultāts — milzīga emigrācija.
 
Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā no Latvijas projām galvenokārt devās krievvalodīgie valsts iedzīvotāji. Lielākoties viņi, protams, devās uz bijušās Padomju Savienības teritoriju, savu etnisko dzimteni. Pēc iestāšanās ES lielākā daļa iedzīvotāju metās uz rietumiem peļņā un pelnīja itin labi.
 
Vārdu sakot, 20 neatkarības gadu laikā Latvija zaudēja aptuveni 28% iedzīvotāju, no kuriem emigranti veido  apmēram pusi. Puse emigrantu aizbrauca uz rietumiem, pārējie — uz austrumiem.
 
— Kā Latvijas ekonomiku (rūpniecību, lauksaimniecību) ietekmēja valsts iekļaušanās kopējā ES tirgū?
 
— Rūpniecība Latvijā bija likvidēta jau ilgu laiku pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.
 
Tās masveida likvidācija sākās jau 1993. gadā. Tā bija apzināta programma, kas tika realizēta ar grāmatvedības uzskaites sistēmas maiņas starpniecību. Tika mainīts ienākumu reģistrācijas princips. Agrāk izmantoto kases principu (ienākumu reģistrācija pēc naudas saņemšanas fakta) nomainīja Rietumos izmantotais realizācijas princips: preces ir nosūtītas, tātad tev ir ienākumi. Realizācijas princips noveda pie uzņēmumu masveida bankrota 1993. gadā.
 
Līdz 1994. gadam praktiski visi uzņēmumi bija likvidēti, un lielās rūpniecības pie mums gandrīz vairs nebija. Tādā veidā bankrotēja visi nopietnie rūpniecības uzņēmumi.
 
Arī lauksaimniecības sistēma cieta bankrotu, kad sākās zemes reforma. Tās pamatā bija zemes denacionalizācija un paju biedrību radīšana. Kolhozi un sovhozi tika sagrauti, sadalot to mantību personiskā īpašumā.
 
Pēdējais uzņēmums, ko mēs pašlaik zaudējam, ir „Liepājas Metalurgs”. Tas ir īsts reideru uzbrukums. Valdība tam nepretojas, tā vienkārši strādā, jo balstās uz ideālistiskas ekonomiskas teorijas, saskaņā ar kuru tirgus pats visu izlemj bez valsts iejaukšanās.
 
Visus šos 20 gadus tāda ir Latvijas valdības teorētiskā bāze.
 
— Pašlaik Latvija atrodas uz eirozonas sliekšņa. Kā, pēc Jūsu domām, eiro ieviešana ietekmēs ekonomisko un sociālo situāciju valstī?
 
— Ar eiro situācija patiešām ir smieklīga — tautai jau ir vienalga. Valdība „izspieda” Māstrihtas kritēriju izpildi, taču tās rīcības pamatā ir vienkārša matemātiska analīze. Latvijas Bankas matemātiskā analīze parādīja, ka gadījumā, ja neiestāsimies eirozonā 2014. gadā, nākamreiz Māstrihtas kritērijus spēsim izpildīt aptuveni 2028. gadā.
 
No otras puses, krīzes periodā mūsu valstī ir izveidojusies unikāla situācija. Kad sākās krīze, ekonomikas pamatus veidoja loģistika un ekspedēšana — šajā sfērā strādāja liels skaits cilvēku, izmantojot Latvijas ģeogrāfisko izvietojumu, tranzīta tradīcijas un tā tālāk. Krīzes laikā liela daļa šī biznesa pārgāja muitas zonā.
 
Rezultātā, ja mēs pašlaik analizējam tirdzniecības bilances rādītājus, kas vēl joprojām ir negatīvi, šie rādītāji neataino reālo situāciju. Kopš 2010. gada tīrā, reālā tirdzniecības bilance mūsu valstī ir pozitīva. Šī informācija netiek apspriesta, jo spēkā stājušās Eiropas aprēķina metodes. Pie mums ir liela reeksporta summa: tā veido 2/3 apgrozījuma, kas tiek uzrādīts kā eksports/imports. Īpaši analizēju muitas datus — tur šo informāciju iespējams saskatīt. Valdība par to visu neko nesaka, Finanšu ministrija, šķiet, visu zina, taču tai nav tiesību izmantot šos ciparus.
 
No otras puses, pie mums gaidāms nopietns cenu pieaugums, jo pāreja pie eiro privātajam sektoram izmaksā ļoti dārgi.
 
Līdz ar eiro ieviešanu uzņēmumos nākas mainīt visas uzskaites programmas. Vairāk vai mazāk lielos uzņēmumos tiek izmantotas četras programmas: noliktavas, uzskaites, algu aprēķina un līdzekļu uzskaites programma. Tagad uzņēmumam nāksies mainīt visas šīs programmas, kases aparātus nāksies četas reizes pārprogrammēt. Tie visi ir privātā sektora izdevumi, ko valsts pat nedomā kompensēt, tātad tie tiks segti, palielinot cenas.
 
— Pašlaik tiek organizēta asociācija un veidota brīvās tirdzniecības zona starp Eiropas Savienību un vairākām bijušajām padomju valstīm. Ko jūs ieteiktu ukraiņiem, moldāviem un gruzīniem, ņemot vērā Eiropas integrācijas laikā gūto Latvijas pieredzi?
 
— Asociācija ar ES un integrācija ES ir divas dažādas lietas, tāpēc Latvijas pieredze šeit nebūs piemērota. Es uzskatu, ka ne Gruzija, ne Ukraina nekad netiks uzņemtas Eiropas Savienībā. Pārrunas ar šīm valstīm būs bezgalīgas, tāpat kā ar Turciju, kas arī nekad netiks uzņemta. Ukraina centīsies izkalpoties, mainot savu likumdošanu saskaņā ar ES prasībām, taču pēc būtības Ukraina zaudēs priekšrocības, ko varētu gūt Muitas savienībā.
 
Lieta tāda, ka 1993. gadā ES sapulcējās uz kārtējo apspriedi un apstiprināja tā saucamo „Balto grāmatu”, kurā tika norādīts, ka Padomju Savienības un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes sabrukšanas rezultātā ES ir jāpalielina teritorija, lai paplašinātu savu preču noieta tirgu un darbspēka tirgu — tas dotu iespēju pretoties amerikāņu ekonomiskajam spiedienam.
 
Tika izlemts, ka par šo noieta un darbspēka tirgu jākļūst Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Tāds bija sākotnējais Eiropas Savienības paplašināšanās mērķis.
 
Arī Ukraina ES ir vajadzīga kā lēta baltā darbspēka avots. Kā Ukrainā vēl esošo izejvielu resursu avots. Arī kā Eiropā ražoto preču noieta tirgus. Nekas cits ES nav vajadzīgs.
 
Tas pats attiecas uz Gruziju un Moldāviju.
 
— Taču tādā gadījumā tas viss attiecas arī uz Latviju? Arī tā ir Austrumeiropas valsts, noieta tirgus, lēta darbspēka tirgus…
 
— Pilnīgi pareizi. Visa jaunā Austrumeiropa „veco” ES valstu acīs ir dabisks noieta tirgus.
 
Vienīgā valsts, kura sava ekonomiskā spēka, teritoriālo apmēru un iedzīvotāju skaita dēļ var pretoties pārvēršanai par noieta tirgu, ir Polija.
 
Starp citu, Polijai ir izdevies arī sekmīgi pārvērst valsts uzņēmumus par akciju uzņēmumiem, un valsts ekonomikā tika likvidēta tikai komunistiskā partija — viss pārējais pārvaldes aparāts tika saglabāts. Arī Lietuvas ekonomiskie rādītāji ir labāki nekā Latvijā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka partijai Lietuvā izdevās saglabāt pārvaldes aparātu.
 
Taču Latvija pārvaldes aparātu sagrāva pilnībā.  1993. gadā tika iznīcināta rūpniecība, taču Latvijas valsts aparāts tika iznīcināts jau 1992. gadā.
 
Valsts plāns tika likvidēts tāpēc, ka 1992. gadā Godmaņa valdība paņēma starptautisko kredītu, un kopš tā laika SVF sāka diktēt Latvijā savus noteikumus. Cita starpā SVF pieprasīja likvidēt lauksaimniecības dotācijas, dotācijas visiem pārtikas produktiem un bērnu produktiem, 46 reizes palielināt maksu par dzīvokli, karsto ūdeni un apkuri.
 
Tādas bija SVF stingrās prasības, un toreizējais premjerministrs Ivars Godmanis tās visas parakstīja. Pagājušajā gadā es strādāju arhīvā, kur atradu šos dokumentus. Agrāk tie, protams, bija slēgti, taču tagad jau ir brīvi pieejami, ikviens var tos izskatīt. Tāpēc viss ir ļoti vienkārši.