Nodokļi bremzē ekonomisko attīstību, jo atbaida investorus. Tas ir tik skaidrs, ka neprasa nekādus pierādījumus. Zivis meklē, kur dziļāk, cilvēks — kur labāk, un katrs cilvēks saprot, ka labāk ir tur, kur mazāki nodokļi...

Investoriem patīkot tādas valstis, kurās ir zemi nodokļi. Bulgārijā, kurai nav ne naftas, ne gāzes, ienākumu nodoklis ir mazāks nekā Krievijā — 10%, kopējais nodokļu slogs otrais zemākais ES. Īsta paradīze investoriem...

Tomēr IKP uz vienu iedzīvotāju šajā „nodokļu paradīzē" ir zemākais ES — 16 518 ASV dolāru, un tas ir par 12 000 dolāru mazāk nekā Slovēnijā, kur nodokļu slogs ir otrs augstākais ES. Tūkstotis dolāru mēnesī uz katru iedzīvotāju — tā ir visai liela starpība dzīves līmenī.

Lai runā skaitļi. Tālāk tiks parādīta jauno ES dalībvalstu izaugsme brīvās ekonomikas apstākļos, par pamatu ņemot IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Starptautiskā valūtas fonda datiem 2013.gadā, šo rādītāju koriģējot pēc pirktspējas paritātes. Un vienlaikus norādot kopējo nodokļu apjomu (slogu) pret IKP. (Pēc „Eurostat" datiem, vietu sadalījums tabulas vidusdaļā nedaudz atšķiras).

1. Slovēnija — IKP 22 784 EUR, nod. slogs 37,6 % no IKP;

2. Čehija — 21 853 EUR — 37,4% (2007) — 35% (2012) no IKP;

3. Slovākija — 21 268 EUR — 28,3 % no IKP;

4. Igaunija — 20 818 EUR — 32,5 % no IKP;

5. Lietuva — 20 276 EUR — 27,2 % no IKP;

6. Polija — 18 597 EUR — 32,5 % no IKP;

7. Ungārija — 18 567 EUR — 39,2 % no IKP;

8. Latvija - 18 245 EUR — 27,9 % no IKP;

9. Horvātija — 16 159 EUR — 35,7 % no IKP;

10. Rumānija — 13 936 EUR — 28,3 % no IKP;

11. Bulgārija — 13 199 EUR — 27,9 % no IKP.

Slovēnijā ir ne tikai otrais lielākais kopējais nodokļu slogs aiz Ungārijas, bet arī pats lielākais iedzīvotāju ienākuma nodoklis — 41 % no ienākuma. Kā jau minēts, Bulgārijā iedzīvotāju ienākuma nodoklis — 10% no ienākuma ir pats zemākais ES.

Igaunijā nodokļu slogs ir lielāks nekā Latvijai, bet ienākuma nodoklis mazāks (21%), uzņēmumu nodoklis, sadalot peļņu 26,6%, kapitāls tiek aplikts kā jebkurš ienākums (21%).

Kā tad var izskaidrot šo vietu sadalījumu, ja svarīgākais attīstības stimuls ir zems nodokļu līmenis? Ar zemiem nodokļiem attīstības rādītājus izskaidrot nevar.

Izrādās, ka svarīgāks faktors par zemiem nodokļiem potenciālā investora acīs ir infrastruktūra. 

Ceļu, transporta, sakaru, tirdzniecības, enerģētikas un ūdenssaimniecības sistēma, dzīvokļu, skolu, veselības aizsardzības, kultūras, sporta aprūpes objektu kopums un to izkārtojums, darbaspēka izglītība, tautas tradīcijas, cilvēku apmierinātība vai neapmierinātība ar dzīvi šajā valstī, materiālā labklājība un sociālā drošība... Un, ievērojot to, ka lielu infrastruktūras daļu veido valsts objekti — ceļi, skolas, veselības un sociālās aprūpes iestādes -, zemi nodokļi parasti nozīmē sliktus ceļus, cilvēku neapmierinātību ar dzīvi valstī un sociālo nedrošību.
 

Atgriežoties pie cipariem un valstu attīstības rādītājiem, mēs redzam, ka šie attīstības rādītāji pierāda elementāru patiesību.

Slovēnija un Čehija var savās valstīs ieviest jebkādu nodokļu sistēmu — tās var pacelt nodokļu slogu vēl par 10% no IKP un veidot labklājības valstis, un tās var samazināt un pielīdzināt nodokļu slogu Bulgārijai, samazinot saviem pilsoņiem sociālās garantijas un izsaucot protestus un ielu gājienus, bet no tā šo valstu attīstības rādītāji nemainīsies, tās būs un paliks līderes Austrumeiropas valstu vidū. Ir jāpiekrīt, ka šo izvēles brīvību dod attīstītā infrastruktūra un rūpnieciskā ražošana.

Neatbildēts paliek jautājums: kāpēc Bulgārijā pie investīcijām labvēlīgā nodokļu līmeņa pagājušajos vairāk nekā divdesmit gados rūpnieciskā ražošana savā attīstībā nav pat pietuvinājusies līderu grupas valstīm, bet joprojām atpaliek? Turklāt, klimats labvēlīgs, iedzīvotāju izglītības līmenis pietiekams, nav iespējams konstatēt neko tādu, kas objektīvi traucē investīciju piesaisti. Varbūt vajag celt nodokļus un uzlabot infrastruktūru? Ir iespaids, ka Bulgārija var celt nodokļu slogu, un uz tās attīstības tempu tas neatstās nekādu iespaidu, tikai valstij būs lielākas iespējas palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga.

Šo likumsakarību skaidri saskata Ungārija, un, nelolojot ilūzijas par iespēju ātri sasniegt Šveices labklājības līmeni, tā uzliek bagātajiem nodokļu slogu (39,1), kas novērš valstī nabadzību un ļauj arī nabadzīgajam bez maksas tikt pie ārsta.

Arī Horvātija (nodokļu slogs 35,7) domā par savu tautu, nevis par abstraktiem attīstības tempiem, kurus tā ar nodokļu manipulācijām ietekmēt nespēj.

Par Latvijas nodokļu politiku ļoti precīzi izteicies ES parlamenta deputāts, bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle (NA) savā intervijā žurnālam „Bilance" 2012.gadā: „Nodokļi Latvijā — joprojām par labu tikai saujiņai bagāto."

Vērtējot ienākuma no kapitāla nodokļa likmi, kas arī tagad ir daudz mazāka par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, bijušais ministrs retoriski jautā: „Ar ko tas kapitāla pieaugums ir izredzētāks?" Un atzīst: „...mēs nevaram teikt, ka zems nodokļu līmenis obligāti veicina labu uzplaukumu ekonomikā. Tā diemžēl nav."

Zviedrija ir valsts, kurā nodokļu slogs ir nesalīdzināmi augstāks gan par Slovākiju, gan Ungāriju. Bijušais premjerministrs Jērans Pēršons, uzstājoties Zviedrijas rūpniecībā strādājošo arodbiedrības kongresā 2000.gadā, teica: „Valstī ir augsti nodokļi, bet ekonomika tomēr attīstās paātrināti. Pēc ekspertu domām, tas nav iespējams, bet Zviedrijā tā ir realitāte, plus vēl stipras arodbiedrības. Tas viss viens otru papildina, stiprina un ir kā vējš, kas pūš valsts ekonomikas burās." (LBAS 2000.gada 7.marta ZiņotājsNr.3 (20))

Ekonomists Hadžūns Čangs norāda — nav pierādījumu, ka zemāki nodokļi veicina ekonomikas attīstību.

Un viņš norāda, ka pagājušā gadsimta 50.gados augstākā nodokļu likme ASV bija 92% , bet tās ekonomika attīstījās daudz straujākā tempā, nekā tā augusi pēdējā laikā, kad nodokļu likme bagātajiem ievērojami kritusies.

Turklāt globālo korporāciju kapitāls, kura piesaisti vai investīcijas valsts vēlas veicināt un nodrošināt ar maziem nodokļiem, lai palielinātu darba vietu skaitu, maz ko dod valsts attīstībai. Peļņa, kuras pamatā ir strādājošo darbs, aizplūst uz ārvalstu kompāniju banku kontiem, minimālie nodokļi liedz valstij īstenot sociālās programmas, valsts infrastruktūra tiek lietota un nolietota bez atlīdzības, un valsts teritorijā paliek piesārņojums un ražošanas atkritumi.

Kad nu jau bijušais finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) rosināja domāt par nodokļu paaugstināšanu, viņš neguva atbalstu. Ierosme netika ne apspriesta, ne vērtēta. Arī pret neizskanēja neviens arguments. Tikai norāde, ka nodokļu paaugstināšana nav valdības plānos. Bet kāpēc nav?

Ja paskatāmies uz Igauniju, rodas jautājums: kas ir tas, kas mums liedz pacelt kopējo nodokļu līmeni par 4,6% no IKP, nosakot vienādu nodokli iedzīvotāju ienākumiem, kapitāla pieaugumam un dividendēm, tādā veidā nodrošinot gan aizsardzības budžetu 2% apmērā, gan veselības aizsardzības budžetu 5% apmērā no IKP nevis 2020.gadā, bet 2015.gadā?

Ir.lv