Laiku pa laikam interneta ārēs — dažādos rakstu un it īpaši komentāros — dažādos variantos ir pausts viedoklis par to, ka Latvijā krievu skolu vairs nav, ka cīņa pret 2003. — 2005. gg. izglītības reformu tika zaudēta. Tātad neesot arī lielas jēgas cīnīties pret šo skolu atlieku totālu latviskošanu.

Interesanti ir tas, ka šo viedokli izsaka nevis pedagogi vai pedagogi-zinātnieki, bet gan sabiedrības pārstāvji. Būtiskākie argumenti akcentē divus aspektus. Pirmkārt, apmācībām krievu skolā ir jānotiek tikai krievu valodā. Otrkārt, krievu skolai ir jābūt nacionālai, tas ir, nepieciešams atsevišķs priekšmetu bloks, kas satur nacionālos un kultūras komponentus, ieskaitot pareizticības elementu. Ja tā nav, nav arī krievu skolas.

Vispirms, šķiet, vajadzētu atgādināt krievu skolu atbalstam izvērstās cīņas galvenos rezultātus, kas Krievu skolu aizsardzības štāba vadībā ritēja no 2003. līdz 2005. gadam. Tolaik izglītības likumā bija paredzēta sekojoša apmācības valodu proporcija: 90% — latviešu valodā un 10% — krievu valodā. Protestu rezultātā izdevās panākt 60% un 40% proporciju vidusskolā un valodu modeļa izvēli pamatskolā. Ar Satversmes tiesas spriedumu no 2005. gada 13. maija skolēniem tika piešķirtas tiesības pašiem izvēlēties valodu, kādā viņi atbildēs izlaiduma eksāmenos, un Izglītības ministrijai — uzlikts pienākums uzraudzīt izglītības kvalitāti mazākumtautību skolās. Tādējādi skolēni saglabāja iespējas veidot kultūras identitāti dzimtajā valodā. Tas ir labākais variants no visiem, kas tolaik bija reāli iespējami. Tāpēc tā bija uzvara.

Vēlreiz gribu atgādināt, ka nekur pasaulē nav atrodama zinātniski pamatota koncepcija, kas skartu divu vai vairāku valodu procentuālo proporciju apmācības procesā. Jebkurš šajā sfērā pieņemtais lēmums ir politisks. Ikvienai klasei šī propocija ir jāizvēlas individuāli, katram priekšmetam atsevišķi. Vai dzirdat? Katram klasei un katram priekšmetam, nevis samest vienā kaudzē visas krievu skolas un visus priekšmetus.

Nav nekāds brīnums, ka izglītības sistēmas ierēdņi visiem spēkiem cenšas izvairīties no šai tēmai veltītām zinātniskām diskusijām — viņi saprot, ka likumdošanā noteiktajiem vispārinājumiem nav nekāda zinātniskā pamata.

Tātad jebkurā gadījumā viņi cietīs sakāvi tādās diskusijās. Taču viņi ir iemīļojuši citu spēli — diskusijas ar vecākiem vai skolēniem, pēc kurām bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem viņi savās atskaitēs ES struktūrām var norādīt, ka tēma ir apspriesta sabiedrībā. Nu, bet ES struktūras neinteresējas par diskusiju saturu, viņus interesē forma — vai ir ievēroti demokrātijas principi. Jāpiebilst, ka daudzās Eiropas konvencijās jautājums par apmācību dzimtajā valodā vai tikai dzimtās valodas pasniegšana tiek minēta ar saikli „vai”. Šis aspekts mūsu politiķiem dod iespēju rīkot ķerties pie netīrām politiskajām spēlēm, kurās tiek pārkāpta Satversme.

Piemēram, Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija (Eiropas Padome, 1994. gads), ko Latvija parakstīja 1995. gadā. 14. panta 2. punkts pauž: „Puses apņemas, ja nepieciešams, valstu izglītības sistēmu ietvaros nodrošināt personām, kuras pieder pie mazākumtautības, līdzvērtīgas iespējas iegūt izglītību mazākumtautības valodā vai saņemt zināšanas savā valodā tajā teritorijā, kuru vēsturiski vai ievērojamā skaitā apdzīvo mazākumtautību personas.”

Tāpēc konvencija neliek nekādus šķēršļus jaunajam krievu skolu latviskošanas procesam. Tādus šķēršļus var likt tikai krievu kopienas masveida protesti, kas varētu kaut mazdrusciņ vest pie prāta vietējos nacionālradikāļus. Skeptiķiem atgādināšu: tiesības nevienam netiek dotas, par tiesībām ir jācīnās. Tāpēc Krievu skolu aizsardzības štāba protesta akcijas nav nekāda politiska spēle vai priekšvēlēšanu kampaņa.

Tagad padomāsim par to, kādu skolu ir iespējams uzskatīt par krievu skolu, pareizāk sakot, par krievu kultūras skolu no zinātniskā viedokļa.

Skolā sniegtā izglītība ir nacionālās kultūras un cilvēces galveno kultūras sasniegumu atspulgs. Pat tad, ja visi priekšmeti skolā tiek pasniegti krievu valodā, tādu skolu iespējams uzskatīt par skolu ar krievu apmācības valodu, taču tā vēl nav krievu kultūras skola, kas sekmē krievu kultūras identitātes veidošanos un attīstību. Kāda tā ir?

Kultūras identitāte sākas ar valodu, kurā veidojas cilvēka domāšana un vērtību skala. Taču mums ir zināmi vairāki piemēri, kas liecina: cilvēki spēj domāt divās vai pat vairākās valodās. Vēl vairāk, viņiem raksturīga daudzpusīga vērtību skala. Šiem cilvēkiem bieži vien ir grūti identificēt sevi ar kādu noteiktu kultūru. Tāpēc kultūras identitātes galvenais faktors ir ne tikai valoda. Kultūras identitātes svarīgākais elements ir konkrētās nācijas kopīgā vēsturiskā atmiņa. Nācijas vēsturiskā atmiņa aptver notikumus, vērtības un personības, kuru kopums veido cilvēka pasaules uzskata kultūras dominantes. Katra cilvēka pasaules uzskatā ir dažādu nāciju kultūras vērtības, taču pasaules uzskata vērtību skalu veido tikai nozīmīgākās no tām. Atbilstoši šai skalai cilvēks vērtē savu izturēšanos, notikumus, kuros piedalās, vai notikumus, kas risinās tai apkārt.

Savā darbā „Философия неравенства” („Nevienlīdzības filozofija”) N.Berdjajevs raksta: „Nācijas eksistenci nenosaka ne rase, ne valoda, ne reliģija, ne teritorija, ne valstiskā suverenitāte, kaut arī visas šis pazīmes ir vairāk vai mazāk nozīmīgas no nacionālās eksistences viedokļa. Taisnība ir tiem, kuri nāciju definē, kā vienotu vēsturisku likteni. Šīs vienotības apziņa ir nacionālā apziņa.” Tātad skolas pienākums ir formēt ne vien skolēna zināšanu un prasmju sistēmu un svarīgākās personiskās īpašības, bet arī pasaules uzskatu, kura pamatā likta nācijas vēsturiskā atmiņa.

Taču arī vērtību skalu veido pamatakmeņi, kas stiprina un satur kopā visu personības vēsturisko atmiņu. Tās ir garīgās vērtības. Krievu kultūras identitātē tās ir pareizticības garīgās vērtības.

Kalpošana Tēvzemei, brālīga mīlestība, kopības apziņa, žēlsirdība, pašuzupurēšanās, sirdsapziņa, taisnīgums — šīs vērtības ir prioritāras jebkuras rīcības un notikumu vērtējumā. Bez pareizticīgajām garīgajām vērtībām sabruks jebkura vērtību skala, krievu kultūras identitāte zaudēs savu garīgo sīkstumu, un personība viegli asimilēsies.

Savu uzvedības ētiku krievu cilvēks ir veidojis uz kristietības baušļa „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13) pamatiem. Tāpēc pirmie īpaši godātie svētie Krievzemē bija Boriss un Gļebs, kuri devās nāvē, lai nepieļautu savu piekritēju noslepkavošanu. Eiropiešiem šķiet neiedomājami daudzi vēsturiski krievu nācijas varoņdarbi, kas veikti galējas cilvēku nabadzības apstākļos.

Vienotība, kalpošana pēc labākās sirdsapziņas un pašuzupurēšanās Tēvzemes labā — tādas ir krievu dvēseles principiālās vērtības, uz kuru pamata ir radīta un joprojām balstās Krievu civilizācija.

Krievu nācijas garīgās vērtības ir svarīgākais krievu kultūras identitātes veidošanās elements. Bez tām krievu pasaules uzskats neveidosies, kaut arī visi priekšmeti tiktu pasniegti krievu valodā. Tāpēc krievu skolas aizstāvju vaimanām par krieviskuma veidošanas faktoriem — nacionālo priekšmetu bloku, skolas nosaukumu vai apmācībām tikai un vienīgi krievu valodā nav nekāda zinātniskā pamata. Tie ir cilvēki, kas neizprot skolu izglītības funkcijas būtību no garīgā un pasaules uzskata veidošanas viedokļa.

Pat bilingvālā izglītība saprātīgā proporcijā vēl nepadara bērnu par latvieti vai krievu. Pirmkārt, kultūras identitāte veidojas ģimenē, pat tad, ja vecāki tam nepievērš īpašu uzmanību. Grāmatas, svētki, tikšanās, sarunas, kurās lielākā vai mazākā mērā atveidojas ģimenes un dzimtas vēsturiskā atmiņa nācijas vēsturiskās atmiņas kontekstā — tas viss ietekmē bērna kultūras identitātes veidošanos un attīstību.

Savukārt skolās veidojas un attīstās kultūras identitātes pamati, protams, ar noteikumu, ja krievu literatūra, vēsture, sociālās zinības, mūzika, vizuālā māksla un klases audzināšana ietver pietiekami plašus tematiskos materiālus, kas satur informāciju par krievu vēsturē un kultūrā pēdas atstājušiem notikumiem, vērtībām un personībām. Savukārt priekšmeti dabas zinātņu un eksakto zinātņu ciklā ietver tematisko informāciju vismaz par izcilām personībām un krievu zinātnieku izdarītajiem atklājumiem. Arī šajā ciklā ir pieļaujama saprātīga bilingvālā proporcija.

Taču lielākā nozīme ir pareizticības garīgo vērtību aktualizācijai, apgūstot tematiskos jautājumus nodarbību ietvaros. Šeit jāpiemin, ka laicīgā skola nevar pasniegt Dieva vārdu vai kristīgo apoloģētiku, taču tas arī nav īpaši nepieciešams. Savukārt, analizējot vēsturisku notikumu vai literāru darbu, skolēni ir jāmāca vērtēt varoņu rīcību no Tēvzemes, patriotisma, pašuzupurēšanās, žēlsirdības un taisnīguma viedokļa. Ja šie faktori tiek sistemātiski akcentēti krievu civilizācijas vēsturiskā un kultūras mantojuma apgūšanas posmā, šāda skola neapšaubāmi ir krievu kultūras skola, neskatoties uz to, ka materiāls tiek pasniegts sašaurinātā apjomā, saglabājot tikai galvenos notikumus un kultūras vērtības.

Tikai uz garīgo vērtību un vēsturiskās atmiņas pamatiem veidojas personības nacionālais pasaules uzskats — gars rada formas, tātad tas ne tikai veido, bet arī pārveido personību.

F.Dostojevska romānā „Noziegums un sods” ir atainots varoņa garīgās izaugsmes ceļš. Raskoļņikovs nogalināja veco augļotāju un viņas māsu. Nogalināja, vadoties no apsvēruma, ka nav nekāds noziegums nogalināt ar diloni slimu, niknu un stulbu veceni, ka vecene ir riebīga, ka par vecenes naudu, kas nonāks mūku rokās, iespējams izdarīt simt, pat tūkstoš labus darbus. Pie kā tad noveda šis darbs, kas „nav noziegums”?

Sev par lielām šausmām, neskatoties uz to, ka savā sirdī viņš attaisnoja šīs „uts, tarakāna (pat tā viņa nav vērta), vecenes” slepkavību, Raskoļņikovs pēkšņi sajuta, kā sāp viņa dvēsele. Viņam nebija žēl vecenes, taču viņš nesaprata, no kurienes radušās šīs sāpes. Tās radīja sirdsapziņa — Dieva balss cilvēkā, kas pieprasa grēka nožēlošanu. Ja tā atmostas, dvēsele pārvēršas un atdzimst jaunai dzīvei. Raskoļņikova dvēselē liktās garīguma sēklas izdīga — viņa dvēsele bija audzināta uz pareizticības garīgo vērtību pamata.

Neskatoties uz Satversmes tiesas lēmumu par monitoringa nepieciešamību, līdz pat šim laikam nav veikti nekādi zinātniski un pedagoģiski pētījumi, kas ļautu sīki analizēt iepriekšminētos bērnu kultūras identitātes veidošanās elementus un akcentus krievu skolās. Tomēr varam apgalvot, ka daudzās krievu skolās pedagogi cenšas strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Nav pamata apgalvot pretējo. Tāpēc, atzīstot saprātīgas bilingvālās apmācības nepieciešamību krievu skolās, kas tiek realizēta ka speciāla bilingvālās pieejas modeļa izvēle katrai klasei un katram priekšmetam, nevis skolai kopumā, ir jācīnās pret krievu skolu tālāku latviskošanu, ko kārtējo reizi ar varu uzspiež nacionālradikāļi.

Krievu skola ir tur, kur saglabājies un tiek nodots tālāk krievu gars krievu valodā. Saprātīga bilingvālā pieeja tam netraucē. Ja krievu valoda skolās pazudīs, bērni vairs nespēs saprast krievu gara jēgu, tātad viņi vairs nebūs krievi. Krievu garu nespēs atdot nekāda literatūra vai folklora, ko pašlaik piedāvā jaunā izglītības ministre.

Kultūra vai personības tumsība nozīmē ne tikai zināšanu un prasmju apjomu, bet gan dvēseles stāvokli, ko nosaka pasaules uzskata garīgie stūrakmeņi. To veiksmīgi atzīmē izcilais vēsturnieks un filologs Vadims Kožinovs: „Krievu cilvēka interešu vektors ir vērsts pavisam citādi. Viņam svarīgāka ir nevis personīgo interešu realizācija, bet gan dzīves jēga, kam iespējams pakļaut visu, pat pašu dzīvi. Tātad krievu cilvēks ir orientēts ārpus sevis, un viņa attieksme pret pasauli ir dziļi reliģioza, vienota.”