Sākšu no tālienes. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma izglītības jautājums ir viena no sāpīgākajām tēmām. Bieži vien to spēcīgāk ietekmē politika, nekā zinātne.

Daudzās reformas, likumi, Ministru Kabineta lēmumi ir tā iebiedējuši cilvēkus, ka droši vien pat izglītības ministrijas speciālistiem ne vienmēr ir pa spēkam atbildēt uz visiem sabiedrības jautājumiem par nākotnes plāniem un to īstenošanas iespējām.

Liela nozīme iebiedēšanā ir arī faktiskajai sabiedrības sašķeltībai — viena daļa nav informēta par to, kas notiek otrā pusē, tāpēc cilvēki vienkārši nespēj uztvert viens otra problēmas, kur nu vēl palīdzēt tās atrisināt.

Pēc manām domām, galvenais nelaimes iemesls ir pilsoniskās sabiedrības izgaišana. Pēc PSRS sabrukuma cilvēki nespēja laikus adaptēties jaunajā pasaulē, un gandrīz neietekmē valstī notiekošos procesus. Zināmā mērā viņi līdzinās mālam podnieka rokās, no kā absolūti nesodīti iespējams izveidot gandrīz jebko.

Ar to izskaidrojami daudzie neviennozīmīgie tolaik pieņemtie likumi. Nepārdomāta denacionalizācija, nepilsoņu institūta parādīšanās, un, protams, izglītības reformas dīgsti, kas satrieca sabiedrību 2004. gadā un sāka žņaugt krievu skolas. Šķiet, tas bija lūzuma punkts visiem, kam dārga dzimtā valoda. Pirmo reizi cilvēki pateica “nē” valdībai un bija gatavi iziet ielās, aizstāvot savas tiesības. Tas ārkārtīgi pārsteidza politiķus, kas sēdēja valdībā un sen jau bija aizmirsuši, ka arī citiem cilvēkiem ir balsstiesības, tiesības aizstāvēt savu pozīciju. Šie cilvēki ir guvuši mācību. No savām kļūdām.

Daudzi bijā pārliecināti, ka skolotāji un skolu direktori ir drošs balsts, īsts cietoksnis. Pirmā skolēnu aizsardzības līnija. Tieši viņiem vecāki taču ir uzticējuši vērtīgāko, ka viņiem ir — bērnus, un pēc paraduma lielākās cerības tika liktas uz skolām. Acīmredzot princips “kādam viss ir jārisina mūsu vietā” ir pārāk dziļi iestrēdzis apziņā. Skolas administrācijai vajadzētu risināt ar skolu saistītos jautājumus, namu pārvaldei vajadzētu domāt par tīrību kāpņu telpu utt. Taču patiesība izrādījās pavisam citāda. Izrādījās, ka direktors ir atkarīgs no pašvaldības, ko savukārt savās rokās tur partijas, kas realizē savas intereses. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Runa jau nav tikai par izglītību — par visu.

Izrādās, ka demokrātija — tā ir ne tikai iespēja balsot par dažādām partijām, bet arī pilsoniskā  pozīcija un iespēja šo pozīciju parādīt un aizstāvēt.

Izrādās, ka tieši sabiedriskās organizācijas, kam nav vienaldzīga situācija valstī, ir tās pašas daudz un dikti apspriestās demokrātijas garants.

Tas nav nekas pārdabisks. Autovadītāju savienība taču visvairāk ir interesēta uzlabot ceļu stāvokli, un ir gatava modri sekot, kādiem nolūkiem tiek veltīts ceļa nodoklis. Vai tad ne mājas iedzīvotāji ir ieinteresēti, lai mājas jumts nebūtu caurs, lai apkure būtu lētāka un lifti strādātu normāli?

Kurš gan vēl, ja ne vecāki, visvairāk vēlas sniegt saviem bērniem kvalitatīvu izglītību, lai uzlabotos viņu izredzes nākotnē, ko novēlam viņiem no visas sirds.

Protams, valodas jautājums ir ļoti nozīmīgs, taču tā nav vienīgā problēma. Problemātiskās jomas izglītībā skar visus vecākus — gan latviešus, gan krievus, gan arī poļus un ebrejus. Taču katrai grupai ir arī savas problēmas, par kurām, kā jau minēts iepriekš, citi dažkārt neko nezina. Īpaši spilgti par to liecina pirmais un otrais Latvijas vecāku forumi. Darba kārtībā tika iekļauti tādi jautājumi, kā vardarbība skolās, pirmsskolas izglītība un skola no 6 gadu vecuma, par vienlīdzīgām izglītības iespējām, par finansējuma kontroles iespējām.

Es arī piedalījos šajā forumā un atklāju sev vairākas atziņas.

Pirmkārt, forumā nepiedalījās gandrīz neviens no krievu tautības vecākiem. Rezultātā pat nebija ne mazāko iespēju iekļaut darba kārtībā dažus mani interesējošus jautājumus.

Otrkārt, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā šķita. Vardarbības, ēdināšanas un finansējuma jautājumi skar visus.

Treškārt, vecāku lomas palielināšana izglītības procesā ir izdevīga visiem. Biedrība “Latvijas vecāku kustība” izstrādāja īpašu prezentāciju un veica pētījumu par šo tēmu Izglītības ministrijas vajadzībām. Tajā ir vairākas pareizas atziņas: par to, kā efektīvāk organizēt mācību procesu, pateicoties regulārai informācijas apmaiņai starp pedagogiem un vecākiem, par pareizi organizētas skolas vecāku komitejas pozitīvo lomu, kas ne tikai risinātu jautājumus par to, cik naudas vajadzētu grīdu krāsošanai vai kādai ekskursijai, bet arī būtu informēti par izglītības programmu un pat spētu to ietekmēt, ne vien skolas, bet arī pašvaldību līmenī. Pētījums rāda, ka visbiežāk vecāku komiteja ir visai formāla struktūra, turklāt norādīja uz totālu informācijas trūkumu par skolas dzīvi kopumā.

Iespējams, nebūtu pareizi vainot tikai skolu. Vaina lielā mērā ir mūsos — tā ir mūsu inerce un tieksme ļaut visam ritēt pašam no sevis. Taču pasaule mainās. Iespējams, pat izglītībā valdošā nestabilitāte lika vecākiem saprast, ka tieši viņi ir tie, kas pasūta savu bērnu izglītību. Viņi ir izvirzīt savas prasības, likt manīt, ka skolā kaut kas nav kārtībā. Neviens cits to vienkārši nevar zināt, vai nepievērsīs tam uzmanību.

Tā kā divos Latvijas vecāku forumos man neizdevās sastapt pietiekami lielu skaitu mazākumtautību pārstāvju, radās ideja organizēt īpašu forumu, kas veidotu saikni starp Latvijas bērnu vecākiem (gan krieviem un latviešiem, gan arī ebrejiem, poļiem, baltkrieviem un ukraiņiem), ļautu radīt vēl vienu vietu diskusijai un risināt ar mūsu bērnu izglītību saistītos jautājumus.

Jau sen ir radusies nepieciešamība rast alternatīvu instrumentu, kas ļautu ietekmēt izglītības sistēmu — bērnudārzos un skolās. Mūsu viedoklim ir jābūt skaļi un skaidri paustam.

Es ļoti ceru, ka Forums kļūs par instrumentu, kas ļaus ne tikai identificēt problēmas, bet arī dabiskā ceļā palīdzēs dziļāk izprast vienkāršu domu — vecāki ir pilntiesīgi izglītības un mācību procesa dalībnieki, un viņu domās ir jāieklausās.

Svarīgs ir arī kāds cits aspekts.

Tas nav forums, kurā tiek izskatīts viens vienīgs  jautājums — izglītības valoda. Protams, tā ir ārkārtīgi sāpīga tēma, no kā nav iespējams izvairīties, taču tai būtu jābūt vietai, kur pulcējas ieinteresētie vecāki, kas vēlas saņemt informāciju par savu bērnu izglītību. Jautājumu saraksts patiesībā ir daudz plašāks. Mums vēl nāksies mācīties tos risināt, uzklausīt vienam otru, atbalstīt vienam otru.

Reģistrācija:
http://www.aequalis.lv/?p=43
 
Foruma programma:
http://www.aequalis.lv/?p=35