Dziesmotās revolūcijas gados LTF solīja Latvijas iedzīvotājiem pilsonību. Sak, tiksim vaļā no PSRS un pēc pieciem gadiem dzīvosim tā, kā Zviedrijā un Dānijā. Viņi solīja saglabāt un attīstīt vidējo izglītību krievu valodā... Nu jau vairāk nekā 20 gadus Latvijā pie varas ir LTF mantinieki. Viņi ir apkrāpuši mūs it visur!

Vēl joprojām vairāk nekā ceturtdaļmiljons mūsu valsts iedzīvotāju ir nepilsoņi. Šo cilvēku ekonomiskās un sociālās tiesības ir ierobežotas, un politiskās tiesības viņiem atņemtas pilnībā.

Vēl joprojām mēs dzīvojam nozagtā valstī — nabadzīgākajā starp 14 eirozonas valstīm un vienā no nabadzīgākajām starp 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Šķiet, ļaunākie meli ir skāruši izglītības sfēru. Kopš 1998. gada 13 gadu laikā Latvijā ir likvidēti 12% latviešu skolu un gandrīz 50% krievu skolu. Šo nelietību nav iespējams attaisnot ne ar demogrāfisko situāciju, ne līdzekļu trūkumu.

Es esmu pilnīgi pārliecināts: valsts, kas iznīcina skolas, agri vai vēlu sāks dedzināt grāmatas. Pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti.

Nesen izglītības ministre I.Druviete aizliedza skolām uzdāvināto pedagoģijas zinātņu doktora V.Buhvalova grāmatu „И время ставит обелиски”. Pašlaik rit pārbaude par to, vai Latvijas ideoloģijai atbilst slavenā rakstnieka V.Pikuļa grāmatas, ko rēzekniešiem uzdāvināja Krievijas vēstnieks Latvijā. Tas ir neprāts! Visiem taču ir zināms, ka cenzūra ir aizliegta — tas norādīts Latvijas Satversmē!

Tomēr atgriezīsimies pie manas sāpes — izglītības. Diemžēl izglītības valodas izvēles brīvības piešķiršana bērnu vecākiem (nodokļu maksātājiem) neiekļaujas valdošo partiju etnokrātiskajā realitātē. Uzbrukums krievu valodai sākās jau 1995. gadā, kad Izglītības likumā bez iepriekšējiem pētījumiem tika iekļauta norma par to, ka pamatskolā vismaz divi, bet vidusskolā — vismaz trīs priekšmeti tiek pasniegti latviešu valodā.

Ne šī „eksperimenta” gaita, ne arī rezultāti LR IZM neinteresēja.

1998. gadā Latvijas Saeima pieņēma likumu „Par Izglītību”, kurā bija paredzēta krievu valodā pieejamās vidējās izglītības totāla iznīcināšana no 2004. gada 1. septembra. Tikai neredzētās protesta akcijas, ko organizēja Krievu skolu aizsardzības štābs un atbalstīja skolu jaunieši un viņu vecāki, ļāva saglabāt krievu skolas, gan ievērojami „apšņāptas”.

Saskaņā ar tiesībsarga Vladimira Buzajeva rīcībā esošajiem datiem, laikā no 2003. līdz 2005. gadam tika organizētas 198 tiešās akcijas; 39 akciju laikā policija aizturēja to dalībniekus vai ierosināja administratīvas lietas pret organizatoriem. 35 akcijās piedalījās no tūkstoš līdz trīsdesmit tūkstošiem dalībnieku!

Proporcija 60% : 40% (gluži kā vodka) nav zinātniski pamatota. Tā ir novedusi pie mūsu bērnu zināšanu līmeņa krišanās un veselības stāvokļa pasliktināšanās, taču šī proporcija tomēr ir labāka, nekā „tikai valsts valodā”, kā plānoja nacionālradikāli noskaņotie deputāti.

Gandrīz desmit gadus ir valdījis relatīvs klusums, taču 2012. gadā uzbrukums krievu skolām atsākās — tika ieviests latviešu un krievu skolēniem kopīgais valsts valodas izlaiduma eksāmens. Vai jums šķiet, ka varasvīri vēlas panākt, lai uzlabotos mūsu bērnu latviešu valodas zināšanas? Ne mazākajā mērā. Viņi vēlas tikai to, lai viņi zinātu savu vietu. Kārtējais „eksperiments” ir novedis līdz tam, ka liela daļa krievu skolu absolventu ir zaudējuši iespēju iestāties budžeta vietās augstskolā.

Krievu skolu cenšas iznīdēt, taču tā vēl joprojām ir dzīva. Nacionālisti to neieredz ne acu galā un 2013. gadā viņi ierosināja likvidēt jebkādu apmācību krievu valodā, sākot no jaunākajām grupām bērnudārzos. Šo kanibālisko iniciatīvu atbalstīja arī šķietami mēreni noskaņotās L.Straujumas valdība. Koalīcijas līgums paredz valsts finansētās mazākumtautību izglītības likvidāciju laikā līdz 2018. gadam.

Šķiet, septiņas protesta akcijas, ko organizēja atdzimušais Krievu skolu aizsardzības štābs un Nepilsoņu kongress, pietiekami skaidri pauda, ka pašas mazākumtautības, it īpaši Latvijā dzīvojošie krievu nācijas pārstāvji, šādus voluntāriskus lēmumus uzskata par nepieņemamiem.

Taču uzbrukums krievu skolai turpinās, neskatoties ne uz ko.

Šī gada 12. augustā LR Ministru kabinets klusiņām pieņēma noteikumus Nr. 468. Šo noteikumu 25. pielikumā ir izklāstīta jaunā apmācības programma, kas paredzēta mazākumtautību skolu 1. — 9. klašu audzēkņiem.

Īpašas bažas un sašutumu izraisa programmas uzdevumi, piemēram, nepieciešamība nodrošināt valsts valodas zināšanas tādā līmenī, lai audzēkņi būtu spējīgi iegūt vidējo izglītību valsts valodā! Diemžēl valstsvīri ne mazākajā mērā nedomā par bērnu zināšanu līmeņa celšanu un teicamu audzināšanu .

Ministru kabinets piedāvā četrus modeļus; katrā no tiem iekļauti divi mācību plānu varianti; tie dod iespēju skolām izstrādāt arī pašām savus modeļus, taču, pirmkārt, visos 7. — 9. klašu apmācību modeļos latviešu valodas un literatūras apmācībai atvēlētas piecas mācību stundas nedēļā, bet krievu valodai — tikai trīs stundas!

Otrkārt, bēdīgi slavenā proporcija 60:40 tagad tiek ieviesta arī 7. — 9. klasēs! Manuprāt, tā ir vardarbīga latviskošana, tas ir, asimilācija, kas ne mazākajā mērā neatbilst Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas garam un saturam; Hāgas rekomendācijām jautājumā par mazākumtautību tiesībām uz izglītību; Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartai un citiem starptautiskajiem dokumentiem.

Cik ilgi vēl mēs cietīsim ņirgāšanos par mūsu bērniem? Neviena mazākumtautību sabiedriskā organizācija Latvijā nav lūgusi valdību pieņemt tik šausminošus noteikumus.

Aicinu vecākus saglabāt modrību. Ja LR MK jaunievedumu rezultātā pasliktinās jūsu bērnu pašsajūta un zināšanu līmenis, nekavējoties vērsieties ar iesniegumiem valdībā, LR IZM un Krievu skolu aizsardzības štābā.

Diemžēl attieksme pret mums ir tāda, kā mēs pieļaujam.