IV. LRS preambulas projekta analīze
 

17. E.Levita sagatavotā LRS preambulas projekta (tālāk to sauksim vienkārši par preambulu) analīzi varam sākt ar tās adresātu. Levits paziņo, ka tā ir nevis „Latvijas tauta”, bet gan „valsts pilsoņi un iedzīvotāji”. Protams, tas ir eifēmisms, un zem „pilsoņu un ārvalstnieku (okupantu, kolonistu, migrantu un pārējo etnonīmu)” slāņa drīz vien parādīsies „latvieši un nelatvieši”, bet pēc tam — arī „latvieši, latgaļi un krievi”. Sociologs Andrejs Salopenko apgalvo, ka Latvijas demogrāfija tādu apkopojumu pieļauj. Pie tam latvieši ir atainoti tās pašas Veimāras konstitūcijas formātā, — „savās ģintīs vienota tauta” bez sadalījuma latviešos-baltos, kuršos utt. Kam tad īsti ir adresēta preambula?
 
Novilksim paralēli. Pēdējais grozījums Igaunijas Konstitūcijā attiecās tieši uz preambulu: 2007.gada Riigikogu pēc vienkāršotas procedūras „igauniskuma” elementu konstitucionālajā sarakstā pievienoja arī „igauņu valodu”. Likumprojekta paskaidrojuma rakstā šis lēmums tika pamatots sekojoši: „Mūsu rūpēm par mūsu skaisto valodu ir nepieciešams vēl simboliskāks un tiesisks nodrošinājums. Konstitucionālās vērtības piešķiršana igauņu valodai pacels valsts valodas prasmes apgūšanas un ikdienas lietošanas prestižu to Igaunijas iedzīvotāju vidū, kuriem dzimtā ir kāda cita valoda.”
 
No pirmā acu uzmetiena tas šķiet pārsteidzoši — nacionālas valsts (Baltijas valstu izpratnē) konstitūcijas preambula ir adresēta... cittautiešiem. Tiem pašiem „iedzīvotājiem”, tikai Igaunijas, nevis Latvijas iedzīvotājiem.
 
E.Levita preambulas analīze liek secināt, ka arī tā galvenokārt adresēta cittautiešiem. Preambulas apspriešanas gaitā bieži izskanēja doma par to, ka preambulā „nav iekļauts nekas jauns” (Jurijs Sokolovskis, Jānis Pleps). Latviešu acīs tā patiešām ir, tāpēc ir skaidrs, ka preambula nav domāta viņiem. Savukārt krievu (ar vārdu „krievi” tiek apzīmēta piederība krievu civilizācijai un valodai) acīs daudz kas mainās.
 
 Pirmkārt, patreizējā nabadzīgajā LRS preambulā “Latvijas tauta” sadalās “latviešu nācijā” un pārējos „iedzīvotājos”, kam vispār nav nekāda nosaukuma. (Starp citu, Levita preambulā nekas nav teikts par to, kas notiks ar esošo vēsturisko preambulu. Spriežot pēc visa, to gaida atcelšana.) Pie tam latviešu nācija tiek pasludināta par „valsts nāciju”. Regress ir skaidri redzams — konstitucionālajā līmenī paceltās, vismaz formālās tautas vienotības dezintegrācija.
 
Pretsvarā šai pieejai iespējams atsaukties uz Azerbaidžānas Republikas Konstitūcijas 4. pantu — „tautas vienotību”, un 5. pantu — „neviena Azerbaidžānas tauta, neviena persona, sociālā grupa vai organizācija nevar piesavināties pilnvaras uz varu. Varas piesavināšanās ir smagākais pret valsti vērstais noziegums.”
 
 Otrkārt, konstitūcijas līmenī tiek fiksētas “okupācijas” un “nepārtrauktības” (kontinuitātes, “tiesiskās pārmantojamības” — igauņu versija) koncepcijas, kas liktas nozīmīgākā mūsdienu Latvijas iekšpolitiskā lēmuma pamatā, kas saistīts ar Latvijas Republikas pilsonības nolaupīšanu krieviem. Šo koncepciju pacelšana konstitucionālā līmenī nozīmē to pārnešanu no pārliecības brīvības (tiesiskās ticības) zonas uz tiesiskā imperatīva zonu, radot ceturtā tipa pilsonisko tiesisko apziņu latviešu vidū (pirmais — „tiesību mantinieka” — latvieša tiesiskā apziņa, otrais — „tiesību mantinieka” — krieva un latgaļa tiesiskā apziņa, trešais — „naturalizēta” krieva tiesiskā apziņa) — piekrišanu. Tā nu nākamajiem cilvēkiem, kas vēlēsies saņemt Latvijas pilsonību, nāksies zvērēt uzticību konstitūcijai, kas satur tiesisko pārliecību, ar ko viņi nav vienisprātis. Savukārt tie Latvijas nepilsoņi, kas vēlēsies saglabāt savu statusu, un Krievijas pilsoņi, būs spiesti pakļauties šim imperatīvam. Skaidrs, ka šajā gadījumā runa ir par piespiedu piekrišanu, pakļaušanos valsts spaidu spēkam, nevis iepriekš minētajai „atzīto uzskatu enerģiskai aizstāvēšanai”. Līdz ar to preambulas pasāžas automātiski iegūst prettiesisku, brīvi izraudzītu tēžu statusu.
 
Faktu, ka līdz pat šai dienai minētā tiesiskā ticība atradās pārliecības brīvības zonā, ilustrēja tematiskais televīzijas raidījums "Вопрос с пристрастием”, kurā piedalījās Jānis Pleps. Raidījuma vadītāja runā par „otro republiku”, J.Pleps — par to, ka „tā ir tā pati valsts, kas bija pirms okupācijas”, pie tam abi pieklājīgi uzklausa viens otru vai, iespējams, nedzird nemaz. Svarīgi ir tas, ka neviens no viņiem nepasludina sarunu biedru par noziedznieku. Pirmā valsts, kas tamlīdzīgu ticību pacēla imperatīva līmenī, bija Lietuva, kas 2010. gadā kriminalizēja „okupācijas noliegšanu” KK 170-2. pantā — par publisku atbalsta apliecināšanu PSRS vai nacistiskās Vācijas agresijai pret Lietuvu, kā arī par šīs agresijas noliegšanu. 
 
Treškārt, pieminētās “kristīgās vērtības” (līdz ar himnu “Dievs, svētī Latviju”), kas radīja inteliģentas diskusijas pat latviešu elites vidū, no pirmā acu uzmetiena, ir adresētas tieši „iedzīvotājiem”, nevis „pilsoņiem”. Jebkāda reliģijas pietuvināšana valstij rada politiskas sekas, jo radikāli maina sabiedriskos priekšstatus par formālu vienlīdzību. Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 1.pantā minētās vienlīdzības („Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās,”) formāta vietā tiek ieviests vertikālās vienlīdzības formāts, kas fiksēts, piemēram, Irānas Islāma Republikas Konstitūcijas 6.pantā, — saskaņā ar to tiek nodrošināta vienlīdzība atbilstoši... cilvēku atbildībai Dieva priekšā. „Latviešu nācijas” pacelšanai „valstiskās nācijas” statusā, kas acīmredzami pārkāpj formālās vienlīdzības principu, bija nepieciešams kaut kāds kompensators, un tas bija atrasts — „kristīgās vērtības”.
 
Tādējādi noskaidrotais preambulas adresāts pilnībā ataino tās politisko būtību: preambula ir „valsts nācijas” atbilde uz referendumu par krievu valodu un Nepārstāvēto parlamentu.
 
18. Preambula, kas paceļ latviešu nāciju līdz valstsnācijas statusam, pilnībā atceļ LRS 2. pantā minēto Latvijas valsts suverēno varu un nosaka dīvainu latviešu nācijas un Latvijas tautas divvaldību. Šī iemesla dēļ vairs nav iespējams apgalvot, ka vienai no tām pieder augstākā vara.
 
Līdzīgi (un ļoti dramatiski) ir noregulēta vara Tatarstānas Republikā, kur par tautas suverenitātes subjektu ir padarīta „tatāru tauta” un „Tatarstānas Republikas daudznacionālā tauta”. Līdzīgu ceļu ir izvēlējusies arī, piemēram, Slovēnija, — šeit konstitūcijas preambulā ir deklarēta „slovēņu tautas un Slovēnijas Republikas iedzīvotāju” griba.
 
Meklējot tiesisku pamatu latviešu nācijas pacelšanai valstsnācijas statusā, preambula vilto starptautiskās tiesības, apgalvojot, ka Latvijas Republika ir „izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata”. Nekur starptautiskajās tiesībās pašnoteikšanās tiesības netiek piedēvētas nacionalitātēm. Piemēram, ANO Statūtu 1.panta 2.daļā formulējumā „Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai,” precīzi nodalītas tautas un nācijas. Nācijām „latviešu nācijas” izpratnē nav tiesību uz valstisku pašnoteikšanos.
 
Tā kā latviešu acīs jēdziens „nācija” faktiski līdzinās „nacionalitātei” (Igaunijas Konstitūcija operē ar jēdzienu „igauņu tautība”), vajadzētu izcelt vienu no jēdziena
„nacionalitāte” mūsdienīgajiem formulējumiem, kam piekrīt, piemēram, Gaļina Starovoitova. Saskaņā ar šo formulējumu, „nacionalitāte ir maksimāli liela cilvēku grupa, kas tic tam, ka viņus saista asinsradniecība”. Šo formulējumu minu, lai pasvītrotu ticības metafizisko aspektu, kas imanenti piemīt „nacionālai valstij” baltu izpratnē, kā vienas „valstnācijas” valstij saskaņā ar to ticību asinsradniecībai. Droši vien nav nepieciešams atklāt šādu uzskatu arhaiskumu.
 
 19. Galīgi piebeidz Latvijas tautas valsts suverenitāti pasāža par „Satversmes kodolu”, kas preambulā noformulēta sekojoši: „atzīstot, ka Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība, tautas suverenitāte, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, demokrātiskā valsts iekārta ir neaizskaramas.” Kā tauta var saglabāt „neaizskaramu” savu augstāko varu, ja tai nav tiesību lemt par savu neatkarību? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tauta to jau ir izdarījusi LRS 68. pantā. Tauta sevi ierobežo likumdevēja lomā ar to, ka atsakās pieņemt lēmumus LRS 73. pantā norādītajos jautājumos un deleģē tos Saeimai. Par kādu „nemainīgumu” te var būt runa?
 
Latvijas politiskās reālijas liecina par to, ka „doktrīna par kodolu” galvenokārt ir mēģinājums nostiprināt latviešu valodu vienīgās valsts valodas statusā, lai uz mūžīgiem laikiem likvidētu iespējamo konkurenci. Taču ar tādiem pasākumiem šo mērķi sasniegt naav iespējams. Par to liecina, piemēram, Baltkrievijas pieredze: baltkrievu valoda šajā valstī bija vienīgā valsts valoda, bet krievu valoda — „tikai” oficiālā valoda, taču tā ir būtiski izspiedusi baltkrievu valodu no apgrozījuma.
 
 Jāpiebilst, ka fantāzijas par „konstitūcijas kodolu” neatbilst LRS loģikai: šīs fantāzijas paredz ārkārtīgi stingru grozījumu izdarīšanas kārtību Satversmē, līdz pat, kā redzam, „neaizskaramībai”, taču LRS grozīšanas kārtība ir visai vienkārša.
 
 Ja vēlamies atrast „neaizskaramības” analogus, konstatēsim, ka tos atrast ir sarežģīti, taču tas nav neiespējami. Divi piemēri ir atrodami vecajā Īslandes konstitūcijā: 69. pants paredz, ka „Nekad nedrīkst būt pieņemts likums, kas nosaka nāves soda ieviešanu”, bet 73. pants — „Nekad nevar būt ieviesta cenzūra un tai līdzīgi uzskatu izpausmes brīvības ierobežojumi” (līdzīga norma ir iekļauta 1868. gadā pieņemtajā Luksemburgas lielhercogistes konstitūcijā). Neskatoties uz strīdīgo pieeju, atzīmēsim, ka īslandiešu idejas par neaizskaramību tika izvirzītas ar mērķi stiprināt cilvēktiesību ievērošanas garantijas, bet latviešu — ar mērķi slavināt savu nāciju. Tas ir acīmredzams humānisma regress.
 
Ir arī kāds formāls piemērs — Japānas konstitūcijas 9.pants — „Atteikšanās no kara”. Taču, neskatoties uz to, ka saskaņā ar šo punktu Japāna apņemas nekad vairs neveidot sauszemes, jūras un gaisa kara spēkus, kā arī citus kara līdzekļus, pašlaik šajā valstī ir spēcīgi Aizsardzības spēki. Vēl viens vecās formulas — nekad nesaki „nekad” — apliecinājums.
 
Vēl vienu piemēru redzam Itālijas Republikas Konstitūcijas 139. pantā: „Republikāniskā pārvaldes forma nevar kļūt par konstitucionālo grozījumu priekšmetu.”
 
Lai parādītu “konstitūcijas kodola” doktrīnas  nepamatotību ar tās nemainīgajiem, „mūžīgajiem” nolikumiem, pievērsīsimies civiltiesību principiem,  precīzāk sakot, vienai to sfērai — saistību tiesībām. Lieta tāda, ka minētie piemēri satur sevī saistības kaut ko nekad nedarīt vai, gluži otrādi (principā, tas ir viens un tas pats), saglabāt kaut kādus nolikumus uz mūžīgiem laikiem.
 
Šīs saistības uzņemas tauta. Jautājums — kā priekšā? Pati savā priekšā? Taču saskaņā ar saistību  tiesībām, darījumi, kas noslēgti pašam ar sevi, tiek atzīti par bezjēdzīgiem. Saistība tiek pārtraukta, ja kreditors un debitors ir viena un tā pati persona, piemēram, gadījumā, ja cilvēks ir izpircis pats savas parādzīmes.
 
Taču Latvija ir īpašs gadījums: Latvijā ir “tauta”, un ir „atnācēji”, ir latvieši un nelatvieši. Ņemot vērā jau noskaidroto preambulas adresātu, varam pieņemt, ka šis „darījums” var tikt uzskatīts par spēkā esošu, ka vien nelatvieši piekristu ne tikai atzīt latviešus par „valstsnāciju”, bet arī enerģiski sekotu tam, lai latvieši nepamestu savas valstsnācijas pozīcijas. Ir taču iespējams izlūgties no dieviem, lai viņi nepamestu mūs, niecīgos, un runātu ar mums tikai dievišķīgajā valodā. Un iecirst akmenī šīs dievu saistības...
 
 
20. Kad preambulas adresāts noskaidrots, pamēģināsim īsumā noskaidrot piedāvāto LRS papildinājumu ideju. Pēc manām domām, preambulas jēga ir konstitucionāli nostiprināt risku sadalījumu Latvijas sabiedrībā. Saskaņā ar Mihaila Deļagina atklāto empīrisko risku saglabāšanas likumu, risku skaits slēgtā sistēmā ir nemainīgs. Ja risku pakāpe samazinās visiem sistēmas elementiem, riski pāriet uz pašu sistēmu, un tā sabrūk. Kā piemēru M.Deļagins min sabrukušo derivātu tirgu.
 
Kāda iemesla dēļ Latvijā ir aktuāls jautājums par nevienlīdzīgu risku sadalījumu „pilsoņu” un „iedzīvotāju” starpā? Kāpēc attiecībā uz latviešiem tiek, pec būtības, ieslēgts aizsardzības režīms valsts līmenī? Kāpēc LRS (nerunājot jau par parasto Latvijas likumdošanu) pastāvīgi dreifē uz latviskuma Sarkanās Grāmatas pusi? Atbildes uz šiem jautājumiem ir atrodamas pašā preambulā — saskaņā ar to preambulas mērķis ir „nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību.” Šāds mērķis var rasties tikai gadījumā, ja „nācija” ir saskārusies ar patiesu izmiršanas perspektīvu. Ja brīvajā valodu konkurencē latviešu valoda ir konkurētnespējīga, un latviešu nācija — dzīvotnespējīga konkurencē ar „iedzīvotājiem”.
 
 “Saglabāšanas” ideja ir vēl izteiktāka igauņu nacionalitātes pārstāvju acīs. Igaunijas Konstitūcijas preambula runā tikai par „igauņu tautības, valodas un kultūras saglabāšanu gadsimtu ritumā”, un E.Levita projektā ir skaidri saskatāmas igauņu pieredzes pēdas. Šī pieredze, ko es kritizēju jau ilgus gadus, jo „saglabāšana” bez attīstības (tādu uzdevumu Igaunija vispār nav formulējusi!) — tā ir mumifikācija. Jāpiebilst, ka šī problēma nav radusies pēdējo gadu desmitu laikā — piemēram, 1938. gadā pieņemtās Igaunijas Republikas Konstitūcijas 24.pants noteica, ka „Saimnieciskās dzīves organizācijas pamatā ir jābūt taisnīguma principam, kura mērķis ir radošo spēku atdzīvināšana, vispārējas labklājības veicināšana, tādējādi nodrošinot cilvēka cieņai atbilstošu saturu.” Kā redzam, jautājums par atmirušu radošo spēku „atdzīvināšanu”, tāpat kā „uzturēšanu” Igaunijā tika apspriests jau 1938. gadā un tika pacelts konstitucionālajā līmenī.
 
Viens no vēsturiskās tiesību skolas dibinātājiem, F.K.Savinjī, apsteidzot Ļeva Gumiļeva darbus par etnoģenēzes jautājumiem, noteica „tautas gara” vecumu, vadoties no tiesību stāvokļa sabiedrībā. Vecumu viņš definēja tā: tautas radošās dziņas dziest, tiesību sfērā virsvadību ir pārņēmis likums, nekas jauns netiek radīts. Tiesības dzīvo uz veco normu rēķina, tautas gars mirst, un tā vietā parādās jauna tauta un jauna tiesiskā sistema. Pārmantojamības principa eksistence starp dažādām tautām nav iespējama.
 
No tā varam viennozīmīgi secināt, ka „latviešu nācija” atrodas pirmsnāves stāvoklī un izmisīgi ķeras pie dzīvības. Sevis „uzturēšanas” uzdevumu tā cenšas uzkraut „iedzīvotāju” plecos. Atliek tikai noskaidrot, vai „iedzīvotāji” tam piekrīt.
 
Jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.
 
Pirmkārt, uzmanību pievērš fakts, ka gan Latvijā, gan Igaunijā visiem spēkiem tiek slēpts fakts, ka lielākā daļa „iedzīvotāju” ir krievi, nevis azerbaidžāņi vai marokieši. Taču krieviem raksturīga īpatnēja tiesiskā apziņa, kuras pamatā ir tas, ka savas „novecošanas” problēmu krievi ir atrisinājuši, atsakoties no nacionalitātes par labu civilizācijai. Latvieši un igauņi pastāvīgi kļūdās, meklējot krievu uzvedībā nacionālisma pazīmes, „latviskuma” un „igauniskuma” krievisko analogu. Krievu civilizācijas fundamentā ir absolūti specifiska atbildības forma, ko iespējams definēt kā „vecākā brāļa” atbildību par „jaunāko”, turklāt „jaunākā” etnosa vēsturiskajam vecumam nav nekāda sakara ar atbildību. Savukārt ne igauņiem, ne latviešiem atbildība par savu valsti nav raksturīgi. Pirms diviem gadiem savā Jaungada uzrunā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess paziņoja: „Mēs neesam vainīgi pie tā, ka esam brīvi!” Kā redzams, igauņiem nav raksturīga apziņa, ka brīvības realizācija vienkārši nav iespējama bez atbildības par tās realizācijas rezultātiem. Vēl vairāk, igauņu vidū ir populārs teiciens: „Mēs izbaudām savu brīvību,” kas liecina par to, ka bezatbildības pakāpe ir pārgājusi narcisisma līmenī, un tieši šis fakts var pielikt punktu „vecākā brāļa” pacietībai un rūpēm par „jaunāko”. Man jāatvainojas par to, ka igauņu pieredzi pielīdzinu situācijai Latvijā, taču esmu pārliecināts, ka lasītāji itin viegli atsauks atmiņā līdzīgus latviešu ideologu izteicienus.
 
Galvenais secinājums, pie kā vajadzētu nonākt pēc izlasītā, ir sekojošs: latviešu (un igauņu) neatkarība gulstas nevis uz latviešu, bet gan uz krievu pleciem. Jau pirms daudziem gadiem igauņu publicists Mihails Petrovs šādu neatkarības projektu nodēvēja par „bēgšanu ar govi”, ķerdamies pie kriminālā žargona.
 
 
Ņemot vērā krievu tiesiskās apziņas īpašības (šeit vienkārši nepietiks vietas, lai tās uzskaitītu), Latvijā, tāpat kā Igaunijā, varēja izveidoties savs specifiskais pilsoniskās vienprātības un interešu līdzsvarotības modelis, kura ietvaros krievu mazākumtautība reāli un apzināti uzturētu latviešu vairākumu, pakļaujoties iekšējai prasībai pēc aizbildniecības un imanentas atbildības sajūtas — pētnieki no visas pasaules uzsver, ka krievi atšķiras ar savu “valstiskumu”. Šī modeļa ietvaros krievu mazākumtautība varonīgi (ar “varoņa” jēdzienu saistītā glābšanas ideja krievu acīs ir daudz svarīgāka neka attīstības ideja) uzņemas galvenos kopīgos Latvijas valsts riskus — bezdarbu, noziedzību, narkomāniju, vispasaules krīzes sekas utt.
 
Diemžēl Latvijā tamlīdzīgs sabiedriskās vienprātības modelis pat nav izskatīts, tāpat kā nav izskatīti arī konkrēti tā realizācijas varianti. Kā vienu no šāda modeļa piemēriem varu minēt mūsdienu amerikāņu rūpes par iedzimtajiem amerikāņiem, kas tika realizētas, dibinot rezervācijas un nododot indiāņu rokās augstos ienākumus no kazino. Latvieši nevis papūlējās izpētīt krievu tiesiskās apziņas īpatnības, bet gan pacentās nodrošināt sev garantētu politisko vairākumu, nozogot krieviem Latvijas Republikas pilsonību, un ķērās pie latviešu valstiskumam pašnāvniecisku plānu realizācijas. Nākas piekrist Jurģa Liepnieka precīzajai piezīmei: „Latviešu nacionālisms kā rusofobijas paveids ir nesaraujami saistījis sevi ar krievu komfortu. Tas it kā paredz, ka latvietis var justies labi tikai tajā gadījumā, ka krievs jūtas slikti.”
 
Konferencē, ko jautājumā par preambulas projektu organizēja Nepārstāvēto parlaments, es uzdevu jautājumu par to, kurā gadā tika pieņemta Latviešu nācijas saglabāšanas valsts programma. Kā jau gaidīju, šis provokatīvais jautājums klātesošo vidū radīja nelielu neizpratni, — tādas programmas nav un nekad nav bijis. Gluži otrādi, ir ņirgāšanās par krieviem valstiskas programmas līmenī — tā dēvētā „integrācija”. „Vergs nesapņo par brīvību, vergs sapņo par atriebību.”
 
Jāsaka tomēr, ka zināmas izmaiņas, gan ne uz labo, taču pareizo pusi tomēr ir vērojamas. Pēc nesen notikušajām pašvaldību vēlēšanām Igaunija ultralabējās igauņu partijas pirmo reizi publiski sāka domāt par to, kāpēc krievi par viņiem nebalso. Tieši „krievi”, nevis „iedzīvotāji” (okupanti, kolonisti, migranti u.c.). Tas ir pirmais solis, kas dod iespēju gan saskatīt krievus bezpersonisko „iedzīvotāju” vietā, gan uzsākt krievu tiesiskās apziņas izpēti. Jautājums ir tikai par to, vai latvieši un igauņi ir spējīgi doties tālāk šajā virzienā?
 
 
Secinājumi:
 
— Latvijas konstitūciju remontēt nav iespējams, ir nepieciešama jauna konstitūcija;
 
— 2013. gada preambulas „pienaglošana” pie 1922. gada konstitūcijas ir nonsenss;
 
— preambulas projekts ir adresēts nevis Latvijas tautai, bet gan Latvijas nepilsoņiem un nelatviešiem;
 
— preambulas projekts ir politiska atbilde uz referendumu krievu valodas jautājumā un Nepārstāvēto parlamenta dibināšanu; tam nav nekāda sakara ar Latvijas konstitucionālisma attīstību;
 
— „konstitūcijas kodola” doktrīnai  nav tiesību pastāvēt;
 
— pilsoniskā miera iestāšanās Latvijā var sākties tikai ar galveno nacionālo grupu tiesiskās apziņas izzināšanu.
 
 
 
Sergejs Seredenko
Krievu Ombuds (Igaunija)
Krievu Akadēmiskās Biedrības loceklis (Igaunija)