Izcilais šahists, pazīstamais Krievijas opozionārs Garijs Kasparovs ir piespēlējis Latvijai iespēju. Tas ir kā izaicinājums Latvijai, Krievijai, arī Kasparovam. Varam iegūt visi, bet tikpat labi visi varam arī zaudēt.
 
Ir valstis un sabiedrības, kuras mērķtiecīgi virzās uz savu mērķi. Ja ir resursi un iespējas, tad to var atļauties. Tie var būt gan dabas resursi, gan cilvēkresursi. Taču citiem lemts samierināties ar to mazumiņu, kas ir, un gaidīt īsto brīdi. Bet jābūt tam gatavam. Arī Latvijai.
 
Kasparovu zina visā pasaulē. Domāju, ka atpazīt pat labāk vai vismaz tikpat labi, kā Latviju un Rīgu. Par viņa vēlmi iegūt Latvijas pilsonību, noteikti ziņo un ziņos ne tikai Latvijā un Krievijā, bet arī visā pasaulē.
 
Un runa nav par publicitātes un tās kvantitāti vien. Runa ir par to, ka ar šādu ziņu Latvija var kvalitatīvi un efektīvi iepakot vēstījumu par to, ka mēs esam patvēruma vieta turīgiem un godājamiem cilvēki, kuriem politisko, radošo un biznesa brīvību traucē esošais Krievijas režīms. Mēs esam Krievijai tik tuvu, vien stundas lidojuma vai autobrauciena sasniedzamā attālumā…
 
Vai Latvija līdz šim ir piedāvājusi ko citu? Nē! Tas ir tas, ko līdz šim ir darījušas bankas, piesedzot Krievijas bagātnieku darījumus, kurus viņi nevēlējās legalizēt Krievijā. Un arī vēlme iegūt pastāvīgo dzīves vietu Latvijā jau bija ne tik ļoti tāpēc, ka Latvijas klimats un cilvēki būtu pārmērīgi viesmīlīgi, bet vien tāpēc, ka šī ir tā tuvākā vieta, kur mirkli “paslēpties”. Tā ir Latvijas šī brīža iespēja! Un tā nav mūžīga, jo ir aktuālā vien kamēr ir Putins, ir šādi apstākļi Krievijā, bet tas tā nebūs mūžīgi.
 
Varbūt labāk piesaistīt nevis Krievijas opozicionārus un politiskos biznesa bēgļus, bet oficiozus?Varas pārstāvjus nevis opozīciju? Varbūt! Bet pagaidām neizskatās, ka mēs būtu viņiem interesanti. Un arī neticas, ka Latvijas oficiozi būtu jebkādā veida gatavi būt uzaicinātāji. Drīzāk otrādi! Tāpēc loģiskāk ir piedāvāt sevi kā “patvēruma vietu”. Jo šāds piedāvājums atbilst gan potenciālo klientu vajadzībām, gan arī pašu izpratnei par misiju — nebeidzamo cīņu ar ļaunumu Krievijā.
 
Un ja tā, tad šī nu ir tā iespēja, kad ar plašu žestu varam dot oficiālu un neoficiālu vēstījumu savējiem un svešajiem. Mēs esam tā vieta, kas piemērota patvērumam! Mēs aicinām pie sevis Krievijas gaišākos prātus, bagātākos cilvēkus! Palīdziet mums un mēs palīdzēsim jums!
 
Bet ir arī Latvijai tik raksturīgā otrā iespēja. Izvērst garas un žultainas diskusijas. Kāpēc tieši Kasparovs? Un ko darīsim ar citiem? Un kā izskatīsies tie no pašu mājām, kas vēl pilsonību nav dabūjuši? Un ko padomās par mums? Un ko padomās par to, ka tik ātri un viegli pateiksim “jā”? Un varbūt labāk parādam pasaulei, ka tik ļoti augstu vērtējam savu pilsonību, ka pat tādiem kā Kasparovs, varam to atteikt?
 
Un vislatviskāk būtu, kā pēc šādām garām diskusijām, mēs beigu beigās ar gariem zobiem to pilsonību Kasparovam tomēr iedotu, bet pa ceļam viņu aizvainojot tik tālu, ka viņš pats jau apsvērtu iespēju no sava lūguma atteikties. Ui, kā negribas, lai manas priekšnojautas atkal piepildītos…